Mantojuma institūcijām aizvadītajos 20 gados par tādu kā de facto kļuvušajā gada zīmīgākajā datumā, 18. maijā, sadarbojoties ar pilsētas pašvaldību un ar privāti izveidoto Brīvvalsts dārgumu namu, vēsturnieku, muzejnieku un kopienas pārstāvju diskusija iezīmēja ārtelpas izstādes “1944. Kara lauzums Latvijas pilsētainavā” atklāšanu Rēzeknē. Izstāde šeit būs skatāma līdz 12. jūnijam.
Rēzekne ir otrā pilsēta uzreiz pēc Rīgas, kurā izstāde tiek atklāta. Tālāk tā turpinās ceļu uz piecām citām Latvijas pilsētām, sākot tieši no valsts austrumu daļas, lai vēsturisko notikumu hronoloģiskā secībā atklātu atbrīvošanas, precīzāk – “atbrīvošanas”, gaitu no Nacistiskās Vācijas okupācijas spēkiem Latvijā.
Atbrīvošana šīs izstādes kontekstā noteikti liekama pēdiņās, jo izstādes veidotāju naratīvs pakārtots nacionālajam valstiskuma diskursam, fokusējoties uz vairāku lielāko un stratēģiski nozīmīgāko pilsētu neatgriezeniskajām pilsētainavas pārmaiņām, ko nesa abu konfliktējošo pušu mērķtiecīgi veiktie postījumi, bet jo īpaši Sarkanās armijas īstenotā aviobombardēšana. Ievērojot 1944. gada kara tehnoloģiju iespējas, kas nozīmēja bombardēšanu naktī, no liela augstuma un bez mūsdienās pieejamās triecienu koordinēšanas, neprecizitāte šādā laukveida bombardēšanā (carpet bombing) tika uzskatīta par papildu vai netiešajiem zaudējumiem (collateral damage), cilvēkupurus ieskaitot. Grafiski izteiksmīgākie šādas neselektīvās karadarbības (indiscriminate warfare) piemēri (vai teritorijas atbrīvošana par katru cenu) Eiropā, šķiet, ir Drēzdene un Ķelne. Gan ar to atšķirību, ka civilizācijas konvencijas Rietumu sabiedrotajiem lika saudzēt Ķelnes gotisko katedrāli, metot bumbas noteiktā rādiusā ap to. Drēzdenes barokālā Dievmātes baznīca (Frauenkirche) ar vecpilsētu neizpelnījās šādu žēlastību un palika gruvešos, līdz nesen tika atjaunota pa gabaliņam vien.
Šāda “pa gabaliņam vien” vēstures puzles salikšana Latvijas pilsētainavu plaknē tad arī ir skatāmā ārtelpas izstādē, kura tiek īstenota, uzsākot Valsts pētījumu programmas projektu "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.
Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs, kurš uz šādu ārtelpas izstādi ir gājis savus desmit gadus, atklājot diskusiju, uzdeva kritiski tiešu jautājumu: kāpēc tēmai par pilsētu plānveidīgu iznīcināšanu, ko veic abas konfliktējošās puses, bet galvenokārt “atbrīvotāji”, pievēršamies tikai tagad, vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas?
No šādas nepārprotami politiskas jautājuma nostādnes mirklī kļūst skaidrs, ka projekta vadība ir publiskās vēstures profesionāļu rokās ar darba pieredzi ne vien akadēmiskajā, bet arī muzeja publiskās komunikācijas vidē. Pirms pievērsīsimies izstādes (un pētniecības projekta kopumā) politikai, vispirms par tās poētiku – vizuālo valodu.
Nenoliedzami, izstāde atšķirīgiem apmeklētājiem sniegs atšķirīgus impulsus. Lūk, uzskatāms piemērs – Eiropas arhitektūrā trenētai un ieinteresētai acij tā vispirms liks novirzīties no projekta nosaukumā ietvertā virsuzdevuma uzrunāt un aktualizēt vēsturiskās atmiņas veidošanās procesus sabiedrībā kopumā uz vizuāli nepastarpināto un atpazīstamo – pilsētainavas un arhitektūras izmaiņām bombardēšanas skartajās Latvijas pilsētās, kas tās pārvērta līdz nepazīšanai un šobrīd tik ļoti atgādina kārtējā ziņu izlaidumā skatāmos kadrus no kara Ukrainā.
Šis, protams, ir primārais konteksts, kādā apmeklētāji vērtēs šo nozīmīgo Otrā pasaules kara vēsturiskajai atmiņai un tās ietekmei uz mūsdienu sabiedrību veltīto izstādi. Ieraudzīt, kā izskatījās tad un kā ir tagad: nav vairs tirgus laukumu, vecā ielu plānojuma, seno ēku… To vietā (jāatzīst, ka tomēr ir, nevis nav) – tipveida, galvenokārt baltā silikātķieģeļa 50.–60. gadu apbūve regulāros kvartālos, jo jādzīvo cilvēkiem taču kaut kur ir! Pēckara sabiedriskās ēkas Staļina ampīra stilā – štampveidīga pompozitāte bez ekonomiskā seguma noturēt pēckara gados optimistiski uzlikto griestu augstumu un smago dekoratīvismu. Šāds varētu būt nepastarpinātais sarunu motīvs, ieskatoties lielajās vēsturisko un aktuālo situāciju fiksējošajās fotogrāfijās, kuras montētas uz eiropaletēm hipertrofētu prettanku ežu formā robustos metāla rāmjos. Šis muzeoloģes Inetas Zelčas Sīmansones iztēlotais (diemžēl arī spiestā kārtā aktuālajās televīzijas reportāžās no Ukrainas noskatītais) un scenogrāfu pāra Inetas Sipunovas un Andra Freiberga dizainētais un samontētais ārtelpas objekts kā forma precīzi atbilst vēsturnieku Ulda Neiburga, Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina veidotajam izstādes saturam.
Pilsētvides un arhitektūras retrospekcijas uztveres līmenī grūti būs atrast kādu, kurš iebildīs, ka portretētajā konfliktā zudībā gājis neiedomājami daudz materiālās kultūras un līdz ar to kultūras mantojuma vērtību (procentuālā izteiksmē visnotaļ izmērāmi daudz – Rēzeknes gadījumā tie ir 70 procenti vēsturiskās apbūves), tāpēc pilsētvide mūsu vēsturiskajos pilsētu centros no Rēzeknes līdz Jelgavai un Liepājai kļuvusi plakanāka un šabloniskāka.
Kā muzeoloģsks ārtelpas akts pilsētvidē šī ceļojošā izstāde, kas tikusi eksponēta pie Brīvības pieminekļa Rīgā un šobrīd skatāma pilskalna teritorijā Rēzeknē, jau ir notikums. Tikmēr ir vēl vismaz divi konteksti, kuros izstādei pēc Gulbenes, Salaspils memoriāla, Jelgavas, Bauskas un Valmieras līdz tūres noslēgumam šī gada oktobrī pie Rīgas rātsnama, ir potenciāls kļūt par notikumu.
Primārais konteksts, kas to noteiks, bez šaubām, būs katras atšķirīgās pilsētas politiskās vides rezonanse uz izstādē aktualizēto jautājumu. Šeit uzreiz jāmin zīmīgais fakts, ka pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē visu galvaspilsētas politisko spektru pārstāvošā Rīgas Kultūras komiteja lēma vienbalsīgi par līdzekļu piešķiršanu izstādes izveidei. Jādomā – Ukrainas kara šokējošais fons bija kā izšķirošais konsolidējošais faktors. Ar šādu mandātu kabatā durvīm it kā vajadzētu būt vaļā uz katru Latvijas pilsētu un centrālo laukumu. Reālpolitika tomēr ir lokāla, un tās ietekmi nedrīkst novērtēt par zemu.
Dienā, kad izstāde tiek atklāta publiskajā rekreācijas zonā pie Rēzeknes tūrisma informācijas centra pilskalna teritorijā, pilsētas reprezentatīvākajā telpā – jaunajā un spožajā Latgales vēstniecībā “Gors” – notiek agrākā Rēzeknes mēra un pēc profesijas būvnieka Aleksandra Bartaševiča dibinātās reģionālās partijas “Kopā Latvijai!” un Aināra Šlesera nepārprotami transatlantisko ambīciju inspirētās “Visu Latvijai!” sadarbības līguma slēgšana.
Varbūt labi vien ir, ka šī vieta, aizbildinoties ar aizņemtību, rīkojot kādu citu pasākumu, priekšlikumam par ārtelpas izstādi uz Muzeju nakti bija nepieejama. Pretējā gadījumā Šlesera kungam ar savu sakāmo par vēsturiskās atmiņas privātumu un tās nelietderīgumu publiskajā ārtelpā būtu bijis pagalam nepiemērots, turklāt vēl akadēmiski noformēts fons. Saprotams, ka šāda retorika, likta jaunās politiskās apvienības pamatā, neko labu nesola diskusijā izskanējušajam aicinājumam klātesošajiem kopienas pārstāvjiem padomāt par konkrētās traumatiskās vietas marķēšanu gan pavisam fiziski pilsētvidē, gan plašākā nozīmē un metaforiski.
Varas hierarhijas, “gāzes grīdā” un šobrīd arī krievvalodīgo elektorāta uzrunātājiem (par kolektīvās vēsturiskās atmiņas amnēzijas cenu) gribētos neuzkrītoši norādīt uz viņu apbrīnotās (jo taču lielākās Eiropas ekonomikas) Vācijas labklājības fenomenu iepretim (citādi apbrīnotās) Krievijas atpalicībai. Vai gadījumā Vācijas panākumu, attiecīgi – arī labklājīgas sabiedrības, atslēga nav meklējama tieši savas dubultās traumatiskās vēsturiskās pieredzes (līdzīgi kā mums) pārvarēšanā ar kritiskas pašrefleksijas palīdzību? Lustrāciju? Korupcijas risku novēršanu? Varbūt tad sekotu ekonomiskais izrāviens, nevis pilsētas un valsts defolts? Varbūt šīs divas lietas – vēsturiskā atmiņa un labklājība – ir pat cieši saistītas?
Jau šobrīd ir skaidrs, ka rezonanse, ko izstāde iegūs Rēzeknē, būs atšķirīga no tās, kas gaidāma, piemēram, Valmierā. Lūkosim, kā ies Latvijas pilsētās, tomēr jāiezīmē arī trešais konteksts (pēc nepastarpināti vizuālā un lokāli politiskā), kurā izstāde tiks vērtēta un rezonēs.
Pāris nedēļās, kuru laikā izstāde bija skatāma pie Brīvības pieminekļa, to paguva apskatīt arī ārvalstu viesi. Ne tikai vēsturnieka Ričarda Pļavnieka pārstāvētās universitātes ASV studentu un lektoru grupa, kurus satikām atklāšanas rītā, bet, iespējams, arī kādi ar Latvijas akadēmisko vēstures pētniecības vidi nesaistīti pilsētas viesi. Tā, pēc Rīgas ebreju kopienas sniegtās informācijas, ir ienākusi kritika, ja ne sūdzība, no starptautiskās ebreju kopienas pārstāvjiem, kas izstādi redzējuši, bet nav atraduši tajā izvērstu nodaļu par Sarkanās armijas nopelniem nacistu padzīšanā un holokausta izbeigšanā Latvijas teritorijā. Atturība arī no vietējiem ebreju fondiem sponsorēt izstādes ražošanu ir cits indikators problemātikai, kuru tās veidotājiem ir jāapzinās.
Spēja balstīt izstādes (un pētniecības projekta kopumā) publisko komunikāciju šajos trīs kontekstos – nepastarpinātā Latvijas pilsētainavas traģisko pārmaiņu fokusētā vēsturiskā analīzē, aktuālajā vēsturiskās atmiņas transformācijas kontekstā (ievērojot reģionālās un nacionālās politikas tendences) un starptautiskā Otrā pasaules kara vēstures diskursā, kurā Sarkanā armija ir un paliks šo karu uzvarējusī puse, – noteiks tās panākumus. Par tiem gan nevajadzētu būt šaubu. Vietā būtu teikt – izstādei ir izcili labs taimings!
Titulbilde: Ineta Zelča Sīmansone