Kaspars Strods. “Paradigmas maiņa”. Izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”

Kultūrvēsturiskais mantojums ir galvenais cilvēka piederības un piesaistes konkrētai vietai veicinošais faktors, bet tā iznīcināšana izjauc, dezorientē, bet kara upuriem rada psiholoģiskas pamestības sajūtu.[1] Sekojot šim apgalvojumam, arī Otrais pasaules karš nesa neatgriezenisko iznīcību gan cilvēkam kā indivīdam, gan tā radītajiem infrastruktūras objektiem, gan vairāku gadsimtu gaitā veidotajam kultūrvēsturiskajam mantojumam. Ņemot vērā Krievijas izvērsto karu pret Ukrainu un sabiedrībā ilgstoši iesīkstējušos pieņēmumus par 1944. gada vēsturiskajiem notikumiem, izstāde  “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” nākusi īstajā laikā un vietā, atkal un atkal atgādinot un parādot to postu, kuru nesa līdz šim asiņainākais karš cilvēces vēsturē. 

Izstāde ir atgādinājums tām kara šausmām, kuras daudzas Latvijas pilsētas pārdzīvoja pirms 80 gadiem. Šīs traģiskās pagātnes lappuses izgaismo stāsts par sešu Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas piedzīvoto padomju aviācijas, kā arī nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības kara laikā radīto postu. Saturiski tās sagatavošanā izmantotas iepriekš minēto pilsētu vēsturiskās, kā arī mūsdienu fotogrāfijas un savu atklāšanu simboliski piedzīvoja šī gada 8. maijā[2] pie Latvijas neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa. 

Vienā no intervijām Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis teica, ka izstādes “pamatmērķis bija parādīt izmaiņas pilsētu ainavā, un šajā gadījumā fotogrāfijas “toreiz un tagad” ar vietu un notikumu anotācijām ir spilgtākās liecības traģiskajiem notikumiem”.[3] Tādējādi ikvienam apmeklētājam radot priekštatu par dramatiskajām izmaiņām pilsētvidē, tostarp zaudēto kultūras mantojumu. 

Izstāde atgādina, ka šis ir arī stāsts par Mums – Latvijas iedzīvotājiem un tā laika sabiedrības fiziskajām un psiholoģiskajām traģēdijām, kuras skāra teju ikvienu ģimeni. Tāpat, manuprāt, izstāde veiksmīgi iezīmēja abu totalitāro okupācijas režīmu iznīcinošo iespaidu uz Latviju un tās civiliedzīvotājiem, bet, kas ne mazāk svarīgi, ieskicēja vēlākos padomju režīma kultūrpolitikas aspektus, kā rezultātā tika zaudēti daudzi vēl atjaunojamie kultūras objekti. Vienlaicīgi izstādē veiksmīgi iekļauts katras pilsētas individuālais pagātnes stāsts, kurš ir aktuāls tieši konkrēto apdzīvoto vietu iedzīvotājiem.

Izstāde tapusi Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta[4], Latvijas Kara muzeja un Rīgas Domes sadarbības rezultātā. Tās satura autori gan Latvijas vēsturnieku aprindās, gan plašā sabiedrībā komentārus neprasa – Dr. hist. Uldis Neiburgs, Mg. hist. Valdis Kuzmins, PhD cand. Jānis Tomaševskis. Izstādes vizuālo koncepciju izstrādāja scenogrāfe Ineta Sipunova, bet projektu koordinēja muzeoloģe Ineta Zelča Sīmansone. 

Izstādi pavadīja plašā komunikācijas kampaņa. Proti, regulāri tika sniegta informācija dažādos medijos (arī preses relīzes), veidotas intervijas ar tās autoriem, tematiskās publikācijas[5] u.c. aktivitātes, kas noteikti sekmēja izstādes “veiksmes stāstu”. Manuprāt, tas atgādina jau daudziem zināmo patiesību, ka jebkuram “kultūras produktam” nepieciešams labs mārketings, jo bez mērķtiecīga darba ar mērķauditoriju veiksmīgs gala rezultāts īsti nav sasniedzams. Bez tam pirms izstādes atklāšanas Rīgā, tās veidotāju darba grupa izstrādāja un publicēja detalizētu laika grafiku, katrā no pilsētām plānoja tematiskus pasākumus ar mērķi uzrunāt tieši vietējo auditoriju. Tā Gulbenē, Rēzeknē, Bauskā un Valmierā norisinājās diskusijas un priekšlasījumi, bet Rīgā – zinātniska konference. Jāpiemin, ka diskusijās iesaistījās ne vien nozares speciālisti, bet arī vietējo kopienu pārstāvji. Man, tas šķiet īpaši vērtīgi, jo nemaz tik bieži “galvaspilsētas vēsturnieku” populārzinātniskā formā radītais saturs (izstādes un pasākumi) nesasniedz Latvijas reģionus un to ļaudis, savukārt, vietējām atmiņu institūcijām nereti trūkst cilvēkresursu un finanšu līdzekļu šādu ieceru realizēšanai.

Jāatzīmē, ka projekta ietvaros tika veicināta sadarbība starp vairāku pilsētu kultūras iestādēm, arī muzejiem. Piemēram, Valmierā sadarbībā ar vietējo muzeju izveidota filma par pilsētas nodedzināšanu. Izstādes kuratori rūpējās gan par organizēto diskusiju translāciju un/vai to ierakstu pieejamību, gan, piemēram,  Rēzeknes diskusijas svarīgākie brīži atšifrētā veidā interesentiem pieejami domnīcas “Creative Museum” mājaslapā[6]. 

Nedrīkst aizmirst arī praktiskos momentus, ko izstādes apmeklētājs nemaz nepamana vai par to īsti neaizdomājas. Atgādināšu, ka izstādes stendi “paši neaizlidoja” un “neuzmontējās/nedemontējās”. Tās veidotāji un komanda stendus nenogurstoši pārveda no vienas pilsētas uz nākamo, kas prasīja precīzu darbības plānu, zināmas organizatoriskas iemaņas, uzņēmību un, protams, arī fizisko izturību. Šie procesi aizņēma vairākas stundas demontējot un montējot. Jāpiebilst, ka kopš izstādes atvēršanas 8. maijā līdz oktobra sākumam to apskatījuši vairāk nekā 4000 cilvēku Bauskā, 2000 Jelgavā, un ļoti liels skaits Rīgā, Valmierā, Rēzeknē, Gulbenē. Domājams, ka ne visas stacionārās izstādes var lepoties ar šādiem cipariem.  

Saturs, mākslinieciskais risinājums un noslēgums Rīgā

No vizuālā viedokļa izstādes konceptuālais dizains šķita ļoti ieturēts un uzrunājošs. Stendu veidošanai izvēlēta X jeb prettanku ežu forma, bet kā izejmateriāls izmantotas metāla konstrukcijas un koka paletes. Tie raksturoja konkrēto laika periodu – militarizāciju, cilvēku nāves, vispārēju trūkumu – ikdienu kādā dzīvoja Latvijas sabiedrība visus kara gadus. Respektīvi, – brutāls, lakonisks un vienlaicīgi viegli uztverams mākslinieciskais vēstījums. Lai gan izstādē iekļautās pilsētas pārstāv teju ikvienu Latvijas kultūrvēsturisko reģionu, tomēr lūkojoties plašāk to vidū (subjektīvi) būtu vēlme ieraudzīt arī citas apdzīvotās vietas. Īpaši tas attiecas uz Liepāju un Daugavpili, kurām ir nozīmīga loma gan Otrā pasaules kara, gan Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma kontekstā. 

8. oktobrī izstāde atgriezās Rīgā, šoreiz Strēlnieku laukumā, savukārt nākamajā dienā – 9. oktobrī Rīgas Domes telpās norisinājās tematiskā konference – “Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra”[7]. Tajā tika aplūkotas tēmas, kuras skāra ne vien Otrā pasaules kara, bet arī pēc kara okupācijas režīmu atstāto vai iznīcināto mantojumu un tā ietekmi uz vietējo iedzīvotāju izpratni par kara laikā zaudēto kultūras identitāti. Lai gan konferences organizatori to pozicionēja kā zinātnisku, tomēr vairāki runātāji pievērsās arī praktiskiem jautājumiem. Piemēram, arhitekti ar konkrētiem gadījumiem ilustrēja kara atstāto postu ne tikai fiziskajā pilsētvidē, bet arī tās ietekmi uz šodienu, iezīmējot, pagātnes mantojuma apzināšanas un saglabāšanas nozīmību. Referentu vidū jāizceļ vēsturnieka Valda Kuzmina stāsts par Rīgas ieņemšanas mītu 1944. gada oktobrī, vēsturnieku Andreja Gusačenko un Aigas Bērziņas pētījumu par komunistu Jāni Fabriciusu un viņa pieminekli Ventspilī, arhitekta Arta Zvirgzdiņa piedāvātajiem Eiropas pilsētu atjaunošanas piemēriem u.c. Neiztika arī bez dažādiem sarkastiskiem citātiem un trāpīgiem salīdzinājumiem. Piemēram, komunista Jāņa Fabriciusa (1877–1929) piemineklis bez atbilstošiem “atdzīvinošiem” rituāliem pasākumiem tika nodēvēts par “dārza rūķi”, savukārt Rīgas vecpilsēta laika gaitā kļuvusi pārbagāta ar dažādiem “ielāpiem” un “implantiem”. Konferences laikā arhitekts Pēteris Blūms atgādināja intelektuālajās sarunās nereti dzirdēto – kara mērķis ir iznīcināt identitāti, tostarp vēsturisko apbūvi. Tāpat lika neaizmirst, ka “nepareizās (domāta – vācu) arhitektūras” iznīcināšanu Rīgas vecpilsētā uzsāka jau Kārļa Ulmaņa (1877–1942) un arhitekta Arnolda Lamzes (1889–1945) projekta realizācijas procesā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Tādējādi aktualizējot arī pēckara un mūsdienu sabiedrības atbildību vēstures saglabāšanā un attīstīšanā. Tas vedināja uz mūžseno frāzi ka “Rīga nekad nebūs gatava”. Kopumā konference veidoja veiksmīgu vēsturnieku un arhitektūras mantojuma speciālistu simbiozi, vienlaicīgi līdzsvaru starp akadēmisko un praktisko, kas cerams sekmēs arī turpmākās diskusijas par kultūrvēsturiskā mantojuma lomu sabiedrībā. 

Manuprāt, šī izstāde un tās papildinošie pasākumi tiešam ir lauzums ne vien 1944. gada traģisko pagātnes notikumu kontekstā, bet arī kā mēģinājums mainīt daļā sabiedrības un nozares profesionālajā apritē iesīkstējušos stereotipus par akadēmiskajiem pētījumiem, kā arī to lomu kultūrtelpā. Šeit iederas Rīgas konferences noslēgumā izstādes projekta koordinatores Inetas Zelčas Sīmansones paustā doma: “Mums jāatceras, ka mēs to darām priekš vietējiem iedzīvotājiem, mēs to darām priekš cilvēkiem [..] un šie pētījumi jebkuram cilvēkam ir jāizstāsta viņam saprotamā, skaidrā valodā.”[8] Jācer, ka turpmākajos gados tamlīdzīgu stāstu piemēru mums būs aizvien vairāk un tas veicinās pakāpenisku paradigmas maiņu sabiedrībā ne tikai attiecībā pret kultūrvēsturisku mantojumu, bet arī citiem neērtiem un sāpīgiem pagātnes jautājumiem.   

Fotogrāfijas:

Izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, Rēzekne, 2024. gada 25. maijs. Foto: K. Strods

Izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, Rīga, 2024. gada 11. oktobris. Foto: K. Strods 

Grafiskais dizains: Ineta Sipunova