18. maijā “Brīvvalsts dārgumu namā” Rēzeknē notika lekcija un diskusija “1944. Rēzekne: vēsture un atmiņa”.
Pasākums notika, atklājot ceļojošo izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, kura tiek veidota Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūtā realizētā Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) ietvaros.
Piedāvajam Jāņa Tomaševska lekcijas transkripciju.
Jānis Tomaševskis: Mans uzdevums ir īsi pastāstīt, kā notika Rēzeknes pilsētas sagraušana, bombardēšana, iznīcināšana. Sauciet, kā gribat, bet, ja iznīcina vairāk nekā 65 procentus pilsētas, tad to citādāk saukt ir grūti. Tātad – par kara lauzumu Rēzeknē. Mēģināšu pastāstīt, kāpēc Rēzekne tika izvēlēta par vienu no vietām, kur 1944. gadā tika mestas bumbas. Tā ir tikai viena no Latvijas pilsētām; kopā tika bombardētas vismaz 27 pilsētas un apdzīvotas vietas. Pastāstīšu, kā notika šie padomju tālās aviācijas triecieni Latvijā, nedaudz pieskaršos arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas aspektiem, civiliedzīvotāju bojāejai un tam, kāds bija vācu faktors. Jo vācieši arī nebija bez vainas pilsētas sagravē, atkāpjoties 1944. gadā. Viņi arī piedalījās pilsētas objektu iznīcināšanā. Noslēgumā iezīmēšu, kāpēc Rēzekne kļuva par vienu no vietām, kur tik daudz cieta pilsēta, un vai tam bija kādas likumsakarības.
Tātad – par padomju tālās aviācijas darbību Latvijā. Dati, kurus minēšu, ir no 1944. gada 6. aprīļa līdz 10. oktobrim. 1943. gadā izveidotas jau 17 padomju tālās darbības aviācijas divīzijas. Tālā darbība nozīmē, ka bāzes lidlauki krietni aiz Sarkanās armijas kontrolētās teritorijas robežām veic triecienus naktī ar mērķi iznīcināt konkrētus stratēģiskus objektus vācu aizmugurē. Tātad fronte 1944. gada pavasarī atrodas vairākus desmitus kilometrus no Latvijas robežas, vēl krietnā attālumā no Rēzeknes. Bet šīm padomju tālās darbības aviācijas vienībām, bumbvedējiem, šīs pilsētas jau ir sasniedzamas, līdz ar to viņi sāk ietekmēt pilsētu objektus un infrastruktūru. 1944. gadā vismaz astoņas no šīm divīzijām veic triecienus arī Latvijas teritorijā. Pilnvērtīgi dati diemžēl nav pieejami; pašlaik ir apkopoti tie dati, ko ir izdevies atrast Krievijas digitalizētajos arhīvos. Sarkanā armija ar kaujām atgriežas Latvijā tikai 1944. gada 18. jūlijā, bet pirmais zināmais trieciens ir 6. aprīlī, tātad trīs mēnešus pirms sākas sauszemes kaujas Latvijas teritorijā.
Ja runājam par kopējiem skaitļiem, tad tas ir 81 uzlidojums, trieciens. Kopējais ilgums šiem triecieniem ir vairāk nekā diennakts – 26 stundas. Viens trieciens ildzis vidēji 19 minūtes, apmēram 20 ekipāžas vienā triecienā, un kopējā tonnāža līdz oktobrim, neieskaitot Liepāju, ir 1919 tonnas jeb 24 tonnas vienā uzlidojumā. Tas ir ievērojams skaitlis, lai varētu ietekmēt un nodarīt postījumus pilsētām. Tā ir kopējā situācija Latvijā. Kartē varam redzēt postījumus, kas ir nodarīti Latvijas pilsētām, tā ir pirmskara Latvijas dzelzceļa karte, dzelzceļa shēma. Un lielākie postījumi nodarīti tieši lielajiem dzelzceļa mezgliem Latvijas austrumu daļā. Uz Gulbeni nomestas 475 tonnas pēc šīm tālās darbības aviācijas atskaitēm, Rēzekne ir otrajā vietā – 357 tonnas, un trešajā vietā ir vēl viens svarīgs dzelzceļa mezgls – Daugavpils. Liepāja pēc 1944. gada oktobra tika bombardēta ļoti intensīvi, un ir nomests gandrīz tikpat bumbu, cik visā Latvijā pirms tam kopumā, tātad vairāk nekā 1700 tonnas ar aviobumbām.
Rēzeknē notika vismaz 11 bombardēšanas, lielākās bija 1944. gada 6./7. aprīļa naktī un 7./8. aprīļa naktī, kad visintensīvāk bombardēja 1. tālās darbības aviācijas divīzija un 6. divīzija, tātad divas divīzijas, kas ietilpa 6. gvardes korpusā. Šīs divīzijas no Makarova lidlauka vairākas naktis pēc kārtas lidoja uz Rēzekni un meta bumbas. Mērķis bija galvenokārt abas dzelzceļa stacijas – Ziemeļu un Dienvidu stacija jeb “Rēzekne I” un “Rēzekne II” – iznīcināt dzelzceļa mezglus, kas vāciešiem ļāva turpināt apgādāt savu karaspēku, pa dzelzceļu pārvietot karavīrus, sūtīt ievainotos. Dzelzceļš ir galvenais transporta līdzeklis, kas kara laikā masveidā pārvieto gan kara materiālus, gan pašus karavīrus. Kopumā vismaz 357 tonnas tika nomestas uz Rēzekni. Mērķis, kas vismaz ir deklarēts atskaitēs un pavēlēs, ir dzelzceļa mezgli. Dzelzceļa stacijas galvenokārt necieš, bet cieš apbūve – gan dzīvojamā apbūve, gan kultūrvēsturiskais mantojums, gan sakrālais mantojums – baznīcas. Bet uzlidojumi joprojām turpinās, jo galamērķis nav sasniegts. Respektīvi, dzelzceļa stacijas nav iznīcinātas. Padomju aviācijas triecienos iet bojā 85 procenti pilsētas apbūves. Uzlidojumos iet bojā apmēram 70–100 iedzīvotāji, tostarp arī pazīstami literāti (laikraksta redaktors Alberts Sprūdžs, rakstnieks Pauls Svenne). Vladimira Nikonova, bijušā Saeimas deputāta, Rēzeknes domes deputāta, grāmatā ir publicēti 49 vārdi un uzvārdi, kas ir sadalīti pa draudzēm, bet tie nav visi. Tur nav visu draudžu locekļi minēti, bet vismaz šie 49, plus šie divi iepriekš minētie, ir zināmi, ka aizgājuši bojā.
Rēzekniete Tamāra Paura, kas tajā brīdī ir 17 gadus veca, raksta: “Tajā dienā mēs ar mammu gājām uz pirti, kas atradās tagadējā autoostas teritorijā, un pēkšņi sākās uzlidojums, sākās bombardēšana. Netālu atradās patvertne, kur mēs uzreiz bēgām slēpties. Kad uzlidojums bija beidzies, no visām pusēm dega Rēzekne, mēs negājām mājās, jo sākās nākamais uzlidojums.
(Zināms, ka uzlidojumi tajās naktīs notika ar pāris stundu intervālu. – JT) Mēs bēgām pa Andreja Upīša ielu, tur bija grāvis, un mēs ar mammu tajā stāvējām līdz kaklam iegremdējušās ūdenī, pēc tam mani mamma slēpa laukos, Rītiņos. Nākamajā dienā tēvocis ar zirgu brauca pakaļ mūsu mantām, bet mājas vietā bija palikusi vien bedre. Bet bedrē gulēja Svētā Nikolaja ikona, kas tagad ir pie mums.”
Šis ir tikai viens no fragmentiem. Ir vēl citu rēzekniešu atmiņas, kurās diezgan detalizēti tiek stāstīts par šiem notikumiem.
1944. gada jūlijā, kad kaujas jau sasniedz Rēzekni, vācieši no Rēzeknes atkāpjas bez kaujām, bet tiek iznīcināti vairāki kultūrvēsturiski objekti un sabiedriskās celtnes, piemēram, Rēzeknes pilsētas valdes nams [tagadējā Rēzeknes dome], arī tirgus laukuma apbūve ir krietni mainījusies. Kādēļ vāciešiem bija jāposta šādas sabiedriskās ēkas, no kurām nevar nolasīt nekādu stratēģisko ieguvumu?
1944. gada augustā, kad Rēzeknē jau atradās padomju spēki, vācieši no gaisa fotografēja Latvijas teritoriju, acīmredzot ar cerībām, ka viņi kādreiz pilsētā varēs atgriezties un izmantot šīs aerofotogrāfijas, lai veiktu kādus uzlidojumus, skatītos, kur ir kādas karaspēka koncentrācijas vietas.
“Rēzeknes I” stacija un tilts tika iznīcināts, vāciešiem atkāpjoties, nevis bombardēšanas laikā. Latgales ielā lielākajai daļai māju, kas atradās ielas pusē, vairs nebija jumtu. Tas ir tiešs apliecinājums, ka ir notikusi bombardēšana. Lielākoties šīm ēkām nodedzis jumts, sadedzis interjers, bet sienas bija saglabājušās, līdz ar to šīs ēkas pēc kara bija iespējams atjaunot.
Kāpēc bombardēšana no padomju spēku pozīcijām bija tik neefektīva? Joprojām notiek bombardēšana, kaut arī iepriekš atskaitēs tiek rakstīts, ka bombardēšana bijusi ļoti sekmīga. Tiek bombardēts vienā naktī, un nākamajā naktī atkal tiek bombardēta pilsēta. Jo patiesībā mērķis nav sasniegts, un bombardēšana nav bijusi efektīva no stratēģiskā punkta. ASV veica stratēģiskās bombardēšanas pētījumu 1945. gada septembrī, tātad vairāk nekā desmit mēnešus šis pētījums tika veikts. Atkāpei – tie uzlidojumi, ko ASV gaisa spēki bija veikuši virs Vācijas teritorijas, tā gan bija apzināta bombardēšana, un pilsētas tika apzināti postītas, ar domu, ka vācieši sacelsies pret Hitleru, jo viņi redzēs, kas notiek, ja viņiem visu laiku tiek mestas virsū bumbas, un to, ka Hitlers ir pie tā vainīgs.
Šeit nekas tamlīdzīgs nenotika, nekāda sacelšanās nenotika, bet atskaitē ir redzams, ka tikai 3 procenti no bumbām trāpījušas pa mērķi, un mērķis ir apmēram 300 m rādiusā ap vietu, kur ir mēģināts trāpīt. Dienas laikā šī precizitāte ir apmēram 20 procenti. Krietni labāka, bet arī nav tik precīza. Līdz ar to padomju uzlidojumu gadījumā (kādēļ Rēzekne tik daudz ir cietusi) redzam, ka šie uzlidojumi ir neprecīzi. Tiek bombardēti dzelzceļa mezgli, abas stacijas, bet tiek trāpīts citā vietā. Viņi gaida, ka vācieši lietos zenītartilēriju, vācu iznīcinātāji pacelsies gaisā un pretdarbosies šiem padomju bumbvedējiem, taču acīmredzot vāciešiem pie Rēzeknes nav tik lieli zenītartilērijas spēki, un arī iznīcinātāju ir krietni par maz, lai varētu reāli ietekmēt šos uzlidojumus. Tādēļ tās bumbas tiek mestas, ja ne gluži, kur pagadās, tad, īpaši neskatoties, vai tās trāpa mērķī vai ne.
Tāpēc kopsavelkot varam teikt, ka galvenais kultūras mantojuma iznīcināšanas iemesls bija tas, ko angliski sauc par collateral damage vai latviski – netiešie zaudējumi, kas tiek izdarīti, mēģinot iznīcināt kaut ko vienu, bet patiesībā iznīcinot kaut ko citu. Un arī iedzīvotāji, kas iet bojā, faktiski ir šis collateral damage jeb es to sauktu par slepkavību bez iepriekšēja nodoma.
Dizains: Ineta Sipunova