16. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā norisinājās domnīcas Creative Museum organizēta zinātniskā konference “Himzela detektīvs”, ko var uzskatīt par pieturpunktu ceļā uz Himzela Eiropas ceļojuma apraksta manuskripta izdošanu. Projekts “Nikolauss fon Himzels – Baltijas muzejniecības sākums” tika aizsākts 2017. gadā, domājot par Baltijā pirmā publiskā muzeja 250 gadu jubileju, ko svinam šogad. Projekta mērķis ir vispusīgi atklāt Himzela mantojumu, gan iztulkojot Himzela dienasgrāmatas, gan apzinot Martini-Himzelu dzimtas liecības atmiņu institūcijās. Mēģinājums atkal apvienot laika gaitā izkaisīto kolekciju rezultējās izstādē “Gardēža ceļojums” (2018, Mūkusalas mākslas salons), bet zinātniskās iestrādes – rakstu krājumā “Muzeologs Himzels un viņa laiks” (2019). Paralēli tam realizētas arī dažādas citas komunikācijas aktivitātes mobilās lietotnes un piezīmju burtnīcu veidolā. Arī šo konferenci pavadīja neliela Himzela kolekcijas priekšmetu izstāde, akcentējot agrīno universālo muzeju enciklopēdisko pieeju, par ko referēja Raivis Sīmansons, un demonstrējot mantojuma koloniālo izcelsmi, ko dokumentāri pierādīja Aija Taimiņa.
Strādājot par krājuma glabātāju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) – institūcijā, kas sevi uzskata par tiešo Himzela muzeja mantinieci un šogad svin 250 gadu jubileju, – varētu likties, ka vismaz mums pašiem par savu vēsturi un kolekcijām viss ir skaidrs un salikts pa plauktiņiem. Šeit jāpiemin dažu manu bijušo un esošo kolēģu nesenie nopelni tieši Himzela muzeja kolekciju apzināšanā un izpētē: numismāta Viktora Dāboliņa pētījums par Himzela muzeja monētu kabineta vēsturi[1], RVKM krājuma nodaļas ekspresizstādes ar Himzela muzeja priekšmetiem, ko jubilejas gadā kūrē krājuma nodaļas vadītāja Anita Gailiša, kā arī regulāras krājuma glabātāju publikācijas RVKM sociālajos medijos un mājaslapā Himzela muzeja Mākslas kabineta darbu pētniecības kontekstā. Taču, protams, līdz pilnīgai kolekciju apzināšanai vēl tāls ceļš ejams.
Mana profesionālā dzīve saistīta ar samērā jauna fenomena pētniecību un aprūpi – fotogrāfiju, kurai nav pat 200 gadu. Ja vissenākās fototehnikas dagerotipijas laikmets man vēl pirms pāris gadiem šķita visai miglaina pagātne, kuru tomēr var mēģināt mazliet izgaismot un sasaistīt ar sevi pašu, tad viss, kas ir senāks par 1839. gadu jeb fotogrāfijas dzimšanas gadu, man vispār likās arhaisks. Tāda abstrakta vēsture, kas uz mani tiešā veidā neattiecas un tikpat labi varētu būt nākusi no Senās Ēģiptes, kā Franču revolūcijas laikiem. Pats Himzels, kura vārds, šajā muzejā strādājot, protams, ir visiem zināms un tiek piesaukts bieži, kļuvis par tādu kā mītisko vecvectēvu, pie kura portreta pirmsenču galerijā Kolonnu zālē atdot godu. Taču vai mēs patiesi apzināmies, kāpēc un par ko, lai tas nebūtu tikai tukšs rituāls?
Domnīca Creative Museum visas Latvijas muzejniecības vārdā ir paveikusi titāna darbu, uzņemoties šo būtisko un vajadzīgo iniciatīvu – pētīt un aktualizēt muzeju un kolekcionēšanas pirmsākotni Latvijā. Projektam piesaistīta lielisku profesionāļu komanda, un tas tiek īstenots ne tikai mērķtiecīgi, bet arī vizuāli pievilcīgā un mūsdienīgā veidā.
Man un, domājams, daudziem citiem muzejniekiem konference “Himzela detektīvs” bija gaidīts notikums. Vārda “detektīvs” pieminējums nosaukumā nav pašmērķīgs. Priekšlasījumos, par izejas punktu ņemot Himzela ceļojuma dienasgrāmatu, tika “izmeklēti” dažādi aspekti – rekonstruētas un kartētas Himzela staigātās takas, iezīmētas satikto cilvēku personības, meklēta kolekcijas priekšmetu iespējamā provenanse, autorība un veidošanās ietekmes.
Vēsturnieks Edgars Ceske, kurš ir Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmatas tulkojuma un komentāru autors un arī savā līdzšinējā darbībā pētījis vācbaltiešu ceļojumu literatūru 18. gadsimtā, savā referātā pievērsās Himzela kļūdu analīzei viņa tekstos. Proti – kā gluži vienkāršas cilvēciskas pārsacīšanās, pārklausīšanās vai pārrakstīšanās dēļ rodas dažādas aplamības un dzimst mītiski personāži, kuru šķetināšana un patiesības meklējumi mūsdienās var aizvest pētnieku citās, vēl plašākās dimensijās, par kuru eksistenci pat nebija nojausmas.
Līdzīgiem aspektiem savā referātā pievērsās filologs Ingars Gusāns, kurš projektā iesaistījies kā dienasgrāmatā iekļauto latīņu valodas tekstu tulkotājs. Izrādās, ka Nikolauss fon Himzels savā ceļojuma laikā visai skrupulozi veicis norakstus no dažādiem kapu pieminekļiem, epitāfijām u. c. kultūras pieminekļiem, kurus viņš savā ceļā apmeklējis. Gusāns ieskicēja, kā dažādi saīsinājumi, vārdformu, vietvārdu vai īpašvārdu rakstība 18. gadsimtā kopā ar neskaidru rokrakstu mūsdienu tulkotājam liek kļūt par valodas arheologu.
Konferences norises vieta – Anatomijas muzejs – nav izvēlēta nejauši. Himzela kolekcija pēc novēlēšanas Rīgas pilsētai (1773. gadā) sākumā tika izstādīta Rīgas Anatomijas teātra telpās Kalēju ielā. Vēsturniece Rasa Pārpuce-Blauma apskatīja Himzela ceļojumu caur viņa apmeklēto Eiropas anatomisko teātru un kunstkameru prizmu, reizē ieskicējot šo fenomenu nozīmi muzeju kultūras izveidē un meklējot pavisam konkrētus ietekmes avotus, ko savām acīm skatīja Himzels un kas varēja iespaidot viņu savas kolekcijas izveidē.
Zviedru dabas zinātnieka Kārļa Linneja vārdu būs dzirdējis katrs, kurš skolā mācījās bioloģiju. Viņš bija tas, kurš lika pamatus mūsdienu dabas organismu klasifikācijas sistēmai, respektīvi, floras un faunas ģints un sugas latīnisko nosaukumu piešķiršanai. Fascinējoši apzināties, ka rīdzinieks Himzels pie šī pasaules slavenā zinātnieka Upsalā viesojās veselu nedēļu. Himzela ceļojumu uz Zviedriju mēģināja rekonstruēt grāmatnieks, izdevējs un dienasgrāmatu izdošanas idejas autors Artis Ērglis.
Līdzīgi kā daudzu prātus nodarbinājuši Viļa Rīdzenieka Latvijas valsts proklamēšanas “vienīgās” fotogrāfijas tapšanas apstākļi 1918. gada 18. novembrī, tā himzelistus likumsakarīgi nodarbina vienīgā Nikolausa fon Himzela portreta autorība. Zināms, ka šobrīd RVKM Kolonnu zālē eksponētais portrets tapis pēc Himzela nāves un mākslinieks, kura iniciāļi atrodas gleznas aizmugurē, esot pazinis savu modeli. Aizraujošu detektīvu burtiskā nozīmē piedāvāja mākslas zinātniece Baiba Vanaga, uz analoģiju bāzes dzenoties pa pēdām potenciālajam portreta autoram. Ne vienmēr visu ir iespējams noskaidrot, taču arī par versijām ir vērts runāt. Pētniecības biogrāfija un aizkulises, pētnieka meklējumu ceļš ir ne mazāk saistošs kā paša Himzela ceļojums.
Īsts “saldais ēdiens” bija literatūrzinātnieces un bibliotekāres Aijas Taimiņas pētījums par Himzela laikabiedru, Rīgas aptiekāru Jākoba un Marijas Fosu ģimenes, kolekciju un tās eksotisko izcelsmi. Fosas kundzes brālis Samuels Felmans bija plantators un vergturis Surinamā, Dienvidamerikā, un zināms, ka no turienes uz Rīgu atceļojušas vairākas koloniālpreces. Intriģējoši, ka 19. gadsimta sākumā Fosu kolekcija integrēta Himzela muzeja Naturāliju kabinetā, kas rosina pilnīgi jaunas muzejisko priekšmetu izcelsmes pētnieciskās iespējas un leģitimē moderno teoriju piekritējus pamatoti skatīt Latvijas kultūras mantojumu postkoloniālisma un dekoloniālisma diskursā.
Muzeologs Raivis Sīmansons konferencei iedeva filozofisko “jumtiņu”, teoretizējot un kontekstualizējot enciklopēdiskā jeb kunstkameru principa muzeja (kurā “viss ir viens un vienlīdz svarīgs”) lomu un iespējas godīgā kolekciju pārinterpretācijā. Nepieciešamība pēc jauna vienojošā stāsta un attieksmes maiņa pret mantojumu, kas ļautu izskanēt lokālo stāstu daudzbalsībai, vienlaikus iekļaujoties globālajā pasaules ainā, būtu ceļš pretim iekļaujošākai sabiedrībai. Arī uz Himzela projektu mēs varam raudzīties kā uz enciklopēdiskā muzeja metodes piemēru, kas no vienas personības un viņa kolekcijas skatpunkta ļauj domāt par Latvijas muzejniecību Eiropas kontekstā.
Konferenci noslēdza muzeoloģes, domnīcas Creative Museum vadītājas un Himzela projekta “lokomotīves” Inetas Zelčas Sīmansones apskats par līdzšinējo projekta virzību un to, kā mēs, Himzela mantinieki, spējam komunicēt un popularizēt mums uzticēto mantojumu muzejniecības 250 gadu jubilejas kontekstā.
Himzela kolekcijas priekšmeti, kas glabājas mūsdienu Latvijas muzejos, ir burtiska un nepastarpināta saikne ar muzejniecības pirmsākumiem apgaismības laikā 18. gadsimtā un, tāpat kā Nikolausa fon Himzela personība, paver daudzveidīgu tēmu loku izpētei. Projekts veicina starpdisciplināru sadarbību kā starp institūcijām, tā neatkarīgajiem pētniekiem un ļauj ieraudzīt mūsu muzeju vēsturi kā daļu no procesa Eiropā. “Himzela detektīvs” parāda Nikolausu fon Himzelu kā dzīvu, universāla rakstura apgaismības laika pētnieku, kurš vienmēr un visur interesējās par jaunākajiem pasaules zinātnes sasniegumiem un kura lēmums pirms 250 gadiem novēlēt savu kolekciju Rīgas pilsētai turpina mūs ietekmēt vēl šodien. Tikai apzinoties savas saknes, varam saprast savu vietu šodienā un virzību nākotnē. Lai šī konference kalpo par draudzīgu aicinājumu pašiem muzejniekiem pētīt un apzināties, ko, kā un, galvenais, kāpēc mēs darām!
Foto: Didzis Grodzs
[1] Dāboliņš, Viktors (2015). Himzela muzeja monētu kabineta vēsture (1795–1881). Ose, Ieva (red.). Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, 8. sēj. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 303.–319. lpp.