Agnese Neija. Vācbaltiešu legāti – nodibinājumi Otrā pasaules kara sākumā

Vērtējot vācbaltiešu legātu ar nodibinājuma statusu iesniegtos pārreģistrācijas lūgumus atbilstoši 1938. gadā pieņemtajam likumam “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”, Sabiedrisko lietu ministriju interesēja galvenokārt divas lietas: vai šiem nodibinājumiem ir vispārīgs mērķis (kopumā vai kādā no tā daļām) un vai tiem ir pietiekami naudas līdzekļi, lai realizētu statūtos noteiktos mērķus. Taču, pieņemot lēmumu, visticamāk, līdzdarbojās vēl kādi faktori, kas lietā nav minēti, jo pārreģistrācija tika atteikta pat nodibinājumiem ar pietiekamiem naudas līdzekļiem. 

Latvijas Valsts vēstures arhīva 3724. fonda 10826. lietā[1] atrodams plašs saraksts ar pārreģistrācijas pieteikumus iesniegušajiem legātiem, uz kura izdarītas atzīmes par to statusu. 1939. gadā (datums nav minēts) ir pārreģistrēts tikai viens nodibinājums vispārīgiem mērķiem – “Nel. rātskunga Miķeļa-Dāvida Bambama (Michael-David Bambam) nodibinājums mazturīgu amatnieku jaunavu pabalstīšanai”. Nodibinājuma mērķis ir pabalstīt godīgas, mazturīgas vācu jaunavas, kuru tēvi bijuši amatnieku meistari Rīgā. Nodibinājuma kapitāls 1939. gada 1. janvārī ir 3461,94 lati. 

Starp pārreģistrētajiem ģimenes nodibinājumiem minēti divi. Pirmais ir “Jēkaba-Johana Berkholca ģimenes nodibinājums”, kura mērķis ir pabalstīt trūcīgos pēcnācējus. Nodibinājuma kapitāls sastāv no Latvijas Hipotēku bankas sešu procentu ķīlu zīmēm 85 000 latu vērtībā, kas noguldīti Latvijas Hipotēku bankā. Otrais ir “Nikolaja Hilla legāts”. Legāta mērķis ir pabalstīt dibinātāju Nikolaja Hilla un Helēnes Lizetes Hillas, dzimušas Nisenas, pēcnācēju izglītību un labklājību, kā arī sniegt materiālo palīdzību trūcīgiem ģimenes locekļiem. Legāta kapitāls sastāv no vērtspapīriem 35 900 latu vērtībā. 

Starp nodibinājumiem, kuru pārreģistrācijas lūgumi vēl nav izšķirti, vispirms minēti tie, kas izveidoti “vispārīgiem mērķiem”. Tādi, piemēram, ir:

- Sv. Katrīnas iestādījums (patversme trūcīgām jaunavām), kura manta sastāv no nekustamā īpašuma Jelgavā, 1. iecirknī, ar zemesgrāmatu reģ. nr.15, apmēram 50 000 latu vērtībā;

- labdarības nodibinājums “Eka atraitņu konvents” (patversme trūcīgu, vecu sieviešu uzturēšanai), kura manta sastāv no nekustamā īpašuma Rīgā, Skārņu ielā 22;

- Vinša iestādījums (pabalstu izsniegšana trūcīgām atraitnēm), kura kapitāls sastāv no septiņu procentu Rīgas Hipotēku biedrības ķīlu zīmēm 700 latu nominālvērtībā un 45 latiem skaidrā naudā;

- Vilhelmīnes Reimeres acu klīnika (medicīniskās palīdzības sniegšana trūcīgiem acu slimniekiem), kuras manta sastāv no nekustamā īpašuma Rīgā, Raiņa bulvārī, un citi.

Starp ģimenes nodibinājumiem, kuru pārreģistrācijas lūgumi vēl nav izšķirti, minēti, piemēram, Bases ģimenes legāts ar pieklājīgu kapitālu (Ls 159 066,30), Eberharda Mihaela un Johannas Šarlotes Bulmerinku ģimenes legāts (Ls 6620 un RM[2] 4054,20), Augusta Frīdriha Cimmermaņa ģimenes nodibinājums (Ls 3509,02), Reinholda Pihlau ģimenes iestādījums (Ls 43 016,31), Fon Zengbuša ģimenes legāts (Ls 2661,69), Kārļa Augusta Veisa ģimenes nodibinājums (kapitāls sastāv no nekustamā īpašuma Raiņa bulvārī 15 un Ls 5058,65), Roberta Angelbeka ģimenes legāts (Ls 2020), Helmsinga ģimenes nodibinājums (nekustamais īpašums Spilvē, Rīgas pilsētas 6. iecirknī ar reģ. nr. 161, 77. grupā nr. 13), Heinriha Bērensa fon Rautenfelda ģimenes legāts (kapitāls nav zināms), arī J. G. Himzela un H. H. Bērensa ģimenes legāts (Ls 5888,50), Zāmuela Vilhelma Grimma un viņa abu dēlu Vilhelma un Kārļa Eduarda Grimmu ģimenes legāts (Ls 159,68 un vērtspapīri Ls 1460 nominālvērtībā), Ludviga Kārļa Roberta Maršnera ģimenes legāts (divi nekustamie īpašumi Valmierā), Ernesta Johana Bēnkes ģimenes legāts (nekustamais īpašums Rīgā, Kaļķu ielā 35, Ls 25 000 vērtībā un dažādas ķīlu zīmes, kapitāla kopsumma Ls 44 376,13), Brinkenu dzimtas iestāde (neatsavinātā zemes daļa Brin-Pedvālē, Matkules pagastā, Tukuma apriņķī Ls 10 600 vērtībā, spirta dedzinātavas uz šīs neatsavinātās daļas Ls 24 500 vērtībā, ķieģeļu ceplis uz neatsavinātās daļas Ls 7380 vērtībā, apbūvēts gruntsgabals Sabilē, Rīgas ielā 7, Ls 8000 vērtībā, neapbūvēts gruntsgabals Sabilē, Pilskalna ielā 8/10, Ls 2000 vērtībā, veca kapliča Sabilē), Cukerbekeru ģimenes legāts (virsīpašuma tiesības uz četriem nekustamajiem īpašumiem Rīgā) un citi. 

Šie nodibinājumi savu pārreģistrācijas aktu, protams, nekad nesagaidīja. Tik lielā skaitā tos pieminu tādēļ, lai būtu saprotams, ka legātu darbība līdz Otrajam pasaules karam bija ļoti plaša – tiem piederēja gan kapitāls, gan nekustamie īpašumi, un tie, kaut arī mazāk nekā pirms Pirmā pasaules kara, uzturēja vāciešu sociālo savrupību. 

Iepriekš minētajā sarakstā iekļauti arī nodibinājumi, kuru pārreģistrācijas lūgumi jau bija noraidīti. Tāds, piemēram, ir Vasilija, Aleksandra dēla, Bakaldina ģimenes legāts (nekustamais īpašums Rīgā, Kungu un Lielās Monētu ielas stūrī, un kapitāls Ls 40 000 vērtībā), Kellera iestāde, kuras mērķis bija pabalstīt trūcīgas literātu atraitnes un meitas, kuras dzīvoja Jelgavā vai Kurzemē (nekustamais īpašums Jelgavā, Dobeles ielā 1, iestādes ienākumi – Ls 108 gadā). Un bēdīgi slavenais bijušās Rīgas rātes locekļu labdarības iestādījums, kura mērķis bija pabalstīt to rātes locekļu, kas 1889. gada 27. novembrī piederējuši pie rātes sastāva, pēcnācējus. Iestādes kapitāls 1939. gadā sastāvēja no vērtspapīriem vien 2800 latu apmērā.[3]

Lai rastos priekšstats, cik lielā mērā šo legātu darbība bija finansiāli efektīva 30. gadu beigās, jāatgriežas pie Kārļa Celma raksta “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī”, kurā autors min šādu piemēru. Ja legāta kapitāls ir 10 000 latu, tad augļi no šī kapitāla katru gadu būtu 500 lati jeb 40 lati mēnesī, kas ir tik niecīgs pabalsts, ka pat neatsver tā administrēšanā ieguldītos izdevumus. Ja savukārt legāta kapitāls ir 100 000 latu, kas, kā autors piezīmē, ir diezgan reta parādība, tad arī šāds legāts nespētu nodrošināt materiālo eksistenci vairākiem ģimenes locekļiem un kalpotu vairāk kā trūkumcietēju pabalsts.[4]

1939. gada 30. oktobra Latvijas valdības vienošanās ar Vāciju par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju pavērsa citā virzienā latviešu iestāžu interesi par vācu legātiem.

Saskaņā ar minētās vienošanās 13. pantu[5], sākotnēji visus legātus tika nolemts likvidēt, un jautājums bija tikai par tiesisko procedūru, kāda piemērojama šādos gadījumos. Taču ātri vien tika saprasts, ka daļa no vācu legātiem var skart Rīgas pilsētas un plašākas sabiedrības intereses. Tādēļ, spriežot pēc lietas materiāliem, sākotnēji Latvijas puse bija gatava dot atļauju likvidēt tos ģimenes legātus, kuri bija domāti vācu ģimeņu sociālai aizsardzībai. 

Lietas materiālos atrodama Rīgas bāriņtiesas vēstule Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvaldei 1939. gada 16. novembrī, kurā teikts, ka sakarā ar līguma noslēgšanu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju bāriņtiesai ir iesniegti vairāki lūgumi par Civillikuma 494. pantā un turpmākajos pantos paredzēto nodibinājumu mantas pārvešanu uz Vāciju saskaņā ar noslēgtā līguma 13. panta noteikumiem. Pārbaudot šos lūgumus, bāriņtiesa nonāca pie secinājuma, ka tās uzraudzībā esošie nodibinājumi būtu šķirojami divās grupās. Pirmie ir nodibinājumi vispārnoderīgiem un labdarīgiem mērķiem, un to destinatoru skaits nav ierobežots (arī tautības ziņā ne), piemēram, K. Morberga novēlējums, Reimersa acu klīnika un citi. Otrā grupā ir nodibinājumi šauri labdarīgiem mērķiem, kam destinatoru grupa ir šaura un parasti pieder vienai tautībai, tā sauktie ģimenes legāti. Un vienīgi šādus legātus būtu pamats saistīt ar tautības jautājumu. 

Visi šie nodibinājumi, saskaņā ar likuma “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām” 5. panta 2. piezīmi un Pārejas noteikumu 1. pantu, bija jāreģistrē Sabiedrisko lietu ministrijā līdz 1939. gada 15. augustam. Pretējā gadījumā tiek noliegta jebkāda darbība, un tie likvidējami piespiedu kārtā. Pēc bāriņtiesā ienākušām ziņām, pārreģistrēto ģimenes legātu bija ļoti maz, tādēļ visi pārējie būtu likvidējami jau uz šī pamata vien. Bet likvidējami būtu arī jau pārreģistrētie vācu ģimeņu legāti sakarā ar vācu tautības pilsoņu izceļošanu.

Pēc bāriņtiesas aptuvena aprēķina Latvijā darbojošos legātu ar tīri vācisku raksturu tobrīd varēja būt 50–60, no kuriem vairākums atradās bāriņtiesas uzraudzībā. Tomēr vairāki ģimenes legāti atradās arī provinces pilsētās, un bija iespējama arī tādu legātu pastāvēšana, kuri nav bijuši nevienas bāriņtiesas uzraudzībā. Lielākajai daļai no tiem mantība kara radītās devalvācijas dēļ bija niecīga, mazāka par 5000 latiem, un bija pat vairāki, kuriem bija tikai daži simti latu. Nekustamie īpašumi piederēja tikai apmēram 10–15 vācu legātiem. Atzīstot šos vāciska rakstura nodibinājumus par likvidējamiem, bija jāizšķir jautājums par likvidācijas kārtību.

Pirmkārt, varētu būt doma par Civillikuma 499. pantā paredzētās procedūras piemērošanu, t. i., katram atsevišķam nodibinājumam bāriņtiesa izstrādātu īpašu priekšlikumu un caur tieslietu ministru to iesniegtu izlemt Ministru kabinetam, taču šāda likvidācijas kārtība būtu pārāk ilga un neērta. No juridiskā viedokļa, Latvijas valdība, noslēdzot līgumu par vācu tautības pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, ir šī līguma 13. pantā jau izlēmusi arī jautājumu par vācisko nodibinājumu likvidēšanu. Tādēļ bāriņtiesas viedoklis bija tāds, ka vācisko nodibinājumu likvidēšana būtu izdarāma, pamatojoties uz noteikumiem par bezpeļņas biedrību un to savienību likvidācijas kārtību, t. i., sabiedrisko lietu ministrs ieceltu likvidatorus un lemtu par nodibinājumu mantas izlietošanu. Vācisko nodibinājumu likvidācijas ierosinātāja varētu būt Sabiedrisko lietu ministrija, ciktāl no šādu nodibinājumu reģistrācijas lūgumiem un klāt pievienotajiem dokumentiem būtu redzams to vāciskais raksturs. 

Otrkārt, likvidācijas ierosinātājas varētu būt attiecīgās bāriņtiesas, kuras, pārliecinājušās par kāda nodibinājuma vācisko raksturu, iesniegtu motivētu ziņojumu un lūgumu par to Sabiedrisko lietu ministrijai. 

Iesniedzot šo 1939. gada 16. novembra ziņojumu, bāriņtiesa lūdza lēmumu turpmākai rīcībai.[6] Tieslietu ministrijas Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvaldes atbildes vēstulē[7], kas datēta ar 1939. gada 23. novembri, uzsvērts, ka pēc norunas ar Vācijas pārstāvjiem, likvidējot nodibinājumus ar vispārīgiem un labdarīgiem mērķiem, kuriem piemīt publiski tiesisku iestādījumu raksturs, piemērojami līguma 13. panta noteikumi, savukārt nodibinājumiem ar šauri labdarīgiem mērķiem piemērojami līguma vispārējie noteikumi par fizisku personu mantu. 

Nodibinājumu likvidācijas process tika aktīvi uzsākts. Kā var spriest no preses materiāliem, tikai 1939. gada 29. novembrī vien sabiedrisko lietu ministrs slēdzis 57 vācu vispārnoderīgus nodibinājumus un ģimenes legātus.[8] Tomēr procesa gaitā aktuāls kļuva jautājums, kādas ir valsts un pašvaldību tiesības uz vācu legātu īpašumiem gadījumos, kad testatori, izsakot savu pēdējo gribu, bija paredzējuši variantu, ka viņiem piederošais kustamais vai nekustamais īpašums kaut kādā brīdī pāriet valsts vai pašvaldības iestāžu īpašumā. Lietā atrodams garš saraksts “Par vācu ģimenes nodibinājumiem un nodibinājumiem vispārnoderīgiem mērķiem”, kura autori ir izvērtējuši vācbaltiešu legātus šādā kontekstā, lai noskaidrotu, kāds procentuāli varētu būt to īpatsvars. Tādi tika atrasti pietiekamā skaitā. Pirmkārt, kā noprotams, pie šīs grupas piederēja visi legāti, kas bija dibināti “vispārīgiem mērķiem”. Otrkārt – tie, kuru testators bija norādījis, ka kaut kādā brīdī to manta pāriet pašvaldības, visbiežāk Rīgas, īpašumā. Tāds, piemēram, bija Roberta Angelbeka ģimenes legāts, kura statūti paredzēja, ka pēc ģimenes locekļu izmiršanas manta pāriet Rīgas labdarības iestāžu uzturēšanai, vai Johana Zāmuela Bandau ģimenes legāts, kura statūti paredzēja, ka pēc ģimenes locekļu izmiršanas līdzekļi izlietojami Rīgā dzīvojošu trūcīgu atraitņu pabalstīšanai. Dažreiz šāds novēlējums bija anonīms – definēts kā “Rīgas pilsētai”, citreiz minētas konkrētas iestādes vai labdarības virzieni. Tā, Bonfelda-Veisa ģimenes legāta mērķis bija meitas un meitas pēcnācēju pabalstīšana, bet pēc viņu nāves līdzekļi paliktu Rīgai – izlietošanai labdarīgiem mērķiem (bērnu patversmei, cietumu komitejai, nabagiem un citur). Eberharda Mihaela un Johannas Šarlotes Bulmerinku ģimenes legāta līdzekļi pēc ģimenes locekļu miršanas vai nesaskaņu dēļ izlietojami bāreņu nama dibināšanai. Langevica un Vites ģimenes legāts, kura statūtus 1912. gadā apstiprinājis bijušais Krievijas gubernators, paredzēja, ka pabalsti izsniedzami testamentā minētiem ģimenes locekļiem, bet pēc to izmiršanas – trūcīgām Rīgas ārstu atraitnēm. Vāgnera ģimenes legāts paredzēja, ka pēc ģimenes izmiršanas legāta augļi izlietojami Rīgas Reformātu baznīcas labā.

Interesants ir Johana Mihaela Stīgmana legāts, kas noteica, ka tad, kad legāta kapitāls būs sasniedzis 400 000 rubļus, dibināma labdarības iestāde, kurai jāiegūst nekustamais īpašums, un šajā iestādē jāuzņem Rīgas tirgotāji, kurpnieki, mucinieki ar legātā paredzētiem ierobežojumiem un pienākumiem. Hansa Pētera Švābes ģimenes legāts paredzēja vēl atsevišķu Hansa Pētera Švābes stipendijas legātu, kura mērķis bija stipendiju izsniegšana trūcīgiem studentiem. Savukārt Hansa Pētera un Elīzes Švābu legāts – bērnu patversmes nodibināšanu.[9]

Pirms ejam tālāk, gribu izteikt subjektīvu viedokli, atbildot uz jautājumu, kāpēc vispār radās kaut kādas juridiskas diskusijas par legātu īpašumiem. Visvienkāršākais būtu apgalvojums, ka no vienas puses bija vēlme neizlaist šos aktīvus no valsts, bet no otras puses – vēlme tos izvest, īpaši tādēļ, ka tas bija jautājums arī par vācu mākslas kolekcijām un arhīviem. Protams, ka tas tā bija, taču šo juridisko viļņošanos, manuprāt, veicināja arī fakts, ka šo nodibinājumu likvidācija, kas būtībā nozīmēja arī pašu legātu likvidāciju, bija pretrunā ar to testatoru gribu, kas bija ielikta legātu pamatā un skāra mantojuma institūtu kopumā. Varētu izteikties poētiski, ka pasaule mainījās un nacionālo valstu tiesību akti centās mainīties tai līdzi. Vai sākotnēji testamenti paredzēja kārtību, kādā legāti varētu būt likvidējami, uz to aplūkojamais arhīva fonds, protams, neatbild.

Kā jau teicu, šī saraksta sastādīšanas mērķis, acīmredzot, bija vēlme tikt skaidrībā, kuri no legātiem var skart vispārības vai pilsētas intereses. To apliecina arī lietai pievienotais Galvas pilsētas Rīgas valdes juriskonsulta zvērināta advokāta Jāņa Ķuzes (Ķuža) ar 1940. gada 24. februāri datētais atzinums, kurā analizēts jautājums, kāpēc vācu legāti vispār nav tik vienkārši likvidējami un nav izpildāms Latvijas–Vācijas vienošanās 13. panta nosacījums. Šeit gan jāuzsver, ka jurista dotais atzinums, manuprāt, nozīmē to, ka viņš izdala legātus kā nelikvidējamus attiecībā pret citiem vāciešiem piederošajiem nodibinājumiem, kuriem ir cits darbības mērķis un kuri tātad, saskaņā ar minēto vienošanos, ir likvidējami.

Lai gan līgums ar Vāciju paredzēja, ka vāciešu organizācijas šeit likvidējamas un to manta izvedama, bāriņtiesa konstatē, ka ir gadījumi, kad daļa no ģimenes legāta locekļiem izceļojusi uz Vāciju, bet daļa palikusi Latvijā. Šajos gadījumos galvaspilsēta Rīga ir tai ieskatā, ka legātam nozīmētā manta nav likvidējama izvešanai uz Vāciju, jo tā nav pakļauta 1939. gada 30. oktobra līguma noteikumiem par Latvijas pilsoņu izceļošanu. Pieņemot pretējo, būtu jānāk pie neattaisnojama slēdziena, ka repatrianti var izbeigt legāta pastāvēšanu, atceļot testamentu, ko neatļauj ne 1864. gada likuma 2347. un 2201. panta, ne arī jaunā Civillikuma 531. panta noteikumi. Šeit sacītais liek domāt, ka 1939. gada 30. oktobra līgums šādus ģimenes legātus nav skāris. Tādēļ uz Vāciju repatriētiem pilsoņiem būtu tiesības saņemt tos pašus labumus un ienākumus no legāta mantas, kādus viņi saņēmuši līdz šim, neskarot legātu kopumā. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad visi legāta dalībnieki ir repatriējušies uz Vāciju. Arī šeit bāriņtiesa atrod, ka legatāriem un ģimenes fideikomisa lietotājiem nav tiesību anulēt testamentu un legāta mantu pārvērst par savu personīgo neaprobežoto mantu, likvidējot to izvešanai uz Vāciju. Pie tam šāda likvidācija aizskartu testamentā paredzētās Rīgas pilsētas tiesības, jo, ģimenei izmirstot, iestājas pilsētas tiesības uz legāta saņemšanu. Šai ziņā pilsētas tiesības varētu pielīdzināt pēcmantinieku tiesībām Civillikuma 486.–493. panta izpratnē, kas rodas, iestājoties zināmam nosacījumam, proti, attiecīgās ģimenes izmiršanai. Šo testamenta nosacījumu trešajām personām nav tiesības anulēt vai kā citādi pārgrozīt, padarot nosacījuma iestāšanos par neiespējamu. Šo iemeslu dēļ iepriekšminētie ģimenes legāti nav likvidējami.[10]

Paralēli šai teorētiskajai diskusijai, kā to pierādīs arī lietā esošie Himzela legāta likvidācijas materiāli, vācu legātu likvidācija tiek uzsākta pēc sabiedrisko lietu ministra iniciatīvas. Pēc 1940. gada 17. jūnija okupācijas to pārņem Iekšlietu tautas komisariāta Biedrību nodaļas Biedrību likvidācijas komiteja Rīgā, Sverdlova ielā 4–1, un process iegūst jaunus vaibstus, piemēram, sakarā ar īpašumu nacionalizāciju legātiem piederošo nekustamo īpašumu pārdošanas iespēju okupācijas vara noraida.[11]

Lietā atrodams kāds interesants dokuments ar atzīmi “Konfidenciāli”. Tā ir 1940. gada 4. oktobra Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvaldes vēstule, adresēta Iekšlietu tautas komisariāta Biedrību nodaļai, kas pieļāvusi 198 825,50 latu lielu pārskaitījumu Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības “UTAG” rēķinā par nekustamo īpašumu Raiņa bulvārī 15, kas piederējis Kārļa Augusta Veisa ģimenes nodibinājumam. Lai gan pastāvējusi vienošanās starp Sabiedrisko lietu ministrijas pārstāvjiem un Vācijas sūtniecības pilnvaroto, ka no likvidējamā Veisa ģimenes nodibinājuma kapitāla 20 procenti nododami Rīgai, bet pārējais kapitāls pārvedams uz Vāciju, pārvalde norāda, ka, saskaņā ar Latvijas–Vācijas vienošanās 13. pantu, baznīcu draudžu, bezpeļņas biedrību un savienību un tamlīdzīgu organizāciju nekustamos īpašumus likvidē pēc Latvijas likumiem, tātad vēstules rakstīšanas brīdī – pēc iekšlietu tautas komisāra ieskatiem. Tiek ieteikts turpmāk “nepielaist nekādu atkāpšanos par ļaunu Latvijas tautsaimnieciskām interesēm”. Vēstuli parakstījis pārvaldes priekšnieks A. Stegmanis.[12]

Spriežot pēc preses materiāliem, latviešu sabiedrība vācbaltiešu legātu slēgšanu sagaida ar izsmieklu. Tam ir vairāki iemesli. Vairākumam legātu, kā jau minēts, bija ģimenisks raksturs, un tie ne tikai pēc būtības neatbilda nodibinājuma statusam, bet to raksturs norādīja uz vācbaltiešu strikto norobežošanos no latviešiem. Legāti pārstāvēja gadsimtiem ilgušās kārtu un privilēģiju attiecības, kas valdīja starp vācu un latviešu sabiedrību, un nebija nekas tāds, ar ko pēdējā būtu saistījusi savu nākotni. Tāpat arī vāciešu izceļošana no Latvijas pierādīja vietējai sabiedrībai to, ko faktiski tā jau tāpat uzskatīja, – vācieši nav pie šīs zemes piederīgi. Tā laika presē lasāmi skaļi virsraksti par to, ka slēgtas “rātskungu un vācu dāmu biedrības”. Kādreiz populārākais dienas laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1939. gada 30. novembrī raksta, ka sabiedrisko lietu ministrs iepriekšējā dienā slēdzis 57 vāciešu vispārderīgus nodibinājumus un ģimenes legātus. Daži no tiem ir vairāk nekā 100 gadu veci, bet citi dibināti tikai ap 1929. gadu. Slēgto iestādījumu vidū minēts Rīgas bijušas rātes locekļu labdarības iestādījums, ko dibinājuši bijušie “rātskungi” ar savam iemaksām. Tas sniedzis materiālu atbalstu visiem trūcīgajiem, kas spējuši pierādīt savu izcelšanos no bijušās rātes locekļiem. Šis iestādījums, kaut gan ļoti šauros apmēros, darbojies līdz pat pēdējam laikam – 1938. gadā tas desmit rātes locekļu pēcnācējiem izmaksājis 235 latu pabalstus. Laikraksts secina, ka slēgtie iestādījumi un legāti pieder senai pagātnei un tiem mūsdienās vairs nav nekādas nozīmes.[13]