Agnese Neija. Joahima Gebharda Himzela un Hansa Heinriha Bērensa legāta likvidācija

Himzela legāts, visticamāk, bija viens no tiem, kas piedzīvoja savu aktīvu daļēju zaudējumu Pirmā pasaules kara laikā, jo 30. gadu beigās tā naudas līdzekļi ir vien nedaudz vairāk par 5000 latu. Savukārt kādā ar 1940. gada 17. janvāri datētā vēstulē minēts, ka pēdējo reizi no legāta līdzekļiem pabalsti izsniegti 1919. gadā 177 personām.[1]

Neskatoties uz to, Joahima Gebharda Himzela un Hansa Heinriha Bērensa legāta nosaukums ir to nodibinājumu sarakstā, kuri 1939. gadā ir iesnieguši attiecīgu lūgumu un gaida savu pārreģistrāciju atbilstoši 1938. gada likumam “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”.[2]

Pieņemu, ka Himzela legāta likvidācijas lieta ir tipiska, un tajā esošie dokumenti detalizēti atklāj, kāds liktenis piemeklē vācbaltiešu legātus, tādēļ saskatu pamatojumu, lai lietā esošos materiālus atspoguļotu šajā ierakstā pēc iespējas pilnīgāk. Tas ir nozīmīgi arī, ja ņem vērā citus domnīcas iniciētos Himzela projektus. Jāatzīmē gan, ka nodibinājums visur raksturots kā “ģimenes” un kādreiz Rīgai novēlētās grāmatas un retumu kabinets tajā nekur nav minēts, no kā secināms, ka vismaz 20. gadsimtā novēlējums juridiski vairs nav saistīts ar šo legātu. 

Arhīva 3724. fonda 10481s. lieta iesākas ar legāta administratora, zvērināta advokāta Vernera Sticinska, dzīv. Aldaru ielā 1/3, dz. 17, oficiālu lūgumu Sabiedrisko lietu ministrijai reģistrēt nodibinājuma statūtus, kam pievienoti vairāki paskaidrojumi. Legāts nodibināts uz 1765. gadā sastādītā Annas Katrinas Kristīnes Himzelas, dzimušas Martini, testamenta pamata un apstiprināts Rīgas maģistrātā 1777. gada 13. janvārī. Šim legātam 1829. gadā pievienojies 1701. gadā nodibinātais Hansa Heinriha Bērensa legāts. Legāta mērķis ir Dāvida Martini, Joahima Gebharda Himzela un Hansa Heinriha Bērensa trūcīgo pēcnācēju pabalstīšana, kā arī pabalstu izsniegšana minēto personu pēcnācējiem – studentiem – stipendiju veidā. Legāta kapitāls 1939. gada 1. janvārī ir 5888,50 lati un citi īpašumi. Legāta amatpersonas ir administrators Gerhards Pretoriuss (grāmatvedis un kasieris) un protokolists Verners Sticinskis.[3]

Lūgums reģistrēts Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamentā 1939. gada 14. februārī. Tam pievienots notariāls apliecinājums par V. Sticinska pilnvarām iesniegt minēto lūgumu un faktiski abu administratoru pilnvarām virzīt pārreģistrācijas lietu: 

“1939. gada 11. februārī šo lūgumu uzrādīja apliecināšanai man, Rīgas notāram Valteram Līvenam manā kantorī, Rīgā, Aldaru ielā 1/3, man personīgi pazīstamie rīcības spējīgie Latvijas pilsoņi: Gerhards Prētoriuss (Praetorius), dzimis Homelē 1901. gada 9. jūlijā, dzīvojošs Rīgā, Elizabetes ielā Nr. 101, dz. 26, un zvērināts advokāts Verners Sticinskis (Sticinsky), dzimis Rīgā 1896. gada 25. martā, dzīvojošs Aldaru ielā Nr. 1/3, kuri rīkojas J. G. Himsela un H. H. Bērensa ģimenes legāta administrācijas vārdā: Gerhards Prētoriuss kā administrators – legāta grāmatvedis un Verners Sticinskis kā legāta sekretārs, pamatojoties uz šī ģimenes legāta statūtiem un oriģinālā man uzrādītiem 1930. gada 7. decembra un 1935. gada 8. decembra administrācijas sēžu protokoliem, un Rīgas pilsētas bāriņtiesas 1937. gada 30. novembra lēmuma norakstu, no kuriem redzams, ka viņi ir šī legāta administrācijas locekļi, un šī legāta 1937. gada 25. marta un 1939. gada 27. janvāra administrācijas sēžu protokoliem, no kuriem redzams, ka Gerhards Prētoriuss ievēlēts par legāta administratoru grāmatvedi un rēķinvedi, bet Verners Sticinskis par legāta sekretāru. Turklāt es apliecinu, ka šo lūgumu manā klātbūtnē pašrocīgi parakstīja minētās personas, kurām Not. lik. [Notariāta likuma] 117. pants paskaidrots.”[4]

Tāpat lietai pievienots jau minētais 1937. gada 30. novembra Rīgas pilsētas bāriņtiesas lēmuma noraksts, ar kuru bāriņtiesa nolemj: 1) pārņemt Himzela–Bērensa ģimenes legātu bāriņtiesas uzraudzībā; 2) apstiprināt administratoru 10. novembrī iesniegto pārskatu par ģimenes legāta darbību; 3) izsniegt administratoriem atpakaļ ģimenes legāta galvenās grāmatas; 4) atļaut Himzela–Bērensa ģimenes legāta administratoriem pārdot Dānijas valsts piecu procentu aizdevuma obligācijas un ienākušo summu pārvest uz Latviju. Lēmumu parakstījis sekretārs O. Kāde.[5]

Viens no interesantākajiem dokumentiem, kas ticis iesniegts Rīgas pilsētas bāriņtiesā ir tulkots izraksts no Himzelu legāta grāmatas, kas uzrādīts un nolasīts senātam 1777. gada 13. janvārī, tāpat arī legāta pārstāvju iesniegums Rīgas rātei 1889. gadā, kad saistībā ar rātes likvidāciju legāta statūtos bija jāveic grozījumi. Abu dokumentu pareizību, salīdzinot ar oriģināliem, 1937. gada 14. jūnijā apstiprinājis Rīgas notāra Kristapa Sumberga vietnieks Eduards Baumberts Kaļķu ielā 1, apliecinot, ka tulkotais izraksts ir pareizs un salīdzināts ar oriģinālu, kuru uzrādījis senators Augusts Lēbers.[6] Vēlreiz tulkojuma pareizība apstiprināta 1939. gada 13. februārī, un to veicis Rīgas notārs Valters Līvens.[7]

Tā kā tulkoto izrakstu nebūt ne tik bieži var lasīt publicētu pilnā apjomā, pievienoju to šim ierakstam:

“Dieva mierā aizgājusī Katrīne-Kristīne Martini (Catharina-Christina Martini) kundze, mirušā doktora un pilsētas ārsta Joachima Gebharda Himsela kunga atraitne, vēlēdamās, lai viņas lielākās tieksmes – pabalstīt trūkumcietējus un iepriecināt no bēdu nastas liektos – radītais darbs turpinātos arī pēc viņas nāves, ir ar savā 1765. gada 23. decembrī noslēgtā testamentā un 1773. gada 29. janvārī sastādītā kodicilā novēlēto ģimenes legātu saviem trūkumā esošiem radiniekiem atvērusi mierinājuma un palīdzības avotu. Ar to pašu cēlumu, ar kādu viņa radusi piekopt labdarību, viņa tikai norādījusi uz šī ievērojamā legāta nolūkiem, atstājot visus pārējos nosacījumus pēcnācējiem, kuriem viņš nāks par labu.

Lai sekotu labdarīgās legāta atstājējas humāniem nodomiem un saglabātu šo svarīgo dāvanu, saskaņā ar atstājējas gribu, viņas ģimenes arī vistālākā nākotnē, zemāk parakstījušies Visucēlās un Visugudrās Rātes ieceltie ģimenes pārstāvji šī legāta disponēšanai ir apņēmušies izdot priekšrakstus šī legāta administrācijai, ar ko uzturētu nepieciešamo kārtību fondu pārvaldīšanā. Un tikai no tā vadoties, izdoti turpmākie priekšraksti. Pašu sadalīšanu vismazākā mērā var saistīt ar noteikumiem. To jāizdara, vadoties no tā paša labdarības gara kā Dieva mierā aizgājusī legāta atstājēja, kuras dzīve bijusi sekošanai cienīgs piemērs, – tikai tad šī novēlējuma īstais nolūks tiks panākts un viņa dievbijīgās devējas piemiņa kļūs par svētību visvēlākai paaudzei.”[8]

Priekšraksts Himzela ģimenes legāta administrācijai:

“1. § Par legātu pastāvīgi disponē, saskaņā ar testatores 4. § izteikto gribu, seši pilngadīgi vīriešu kārtas personas, kuri kā ģimenes pārstāvji izraudzīti no iespējami dažādām tās nozarēm, un visas legāta lietas jāizlemj šiem ģimenes pārstāvjiem ar balsu vairākumu.

Tā kā Visucēlai Rātei ir labpaticies, saskaņā ar testatores testamenta minētā 4. § izteikto prasību, iecelt legāta pirmos disponentus ar nolēmumiem no 1776. gada 26. februāra un 6. jūlija, bet turpmāk izstājušo legāta disponentu, saskaņā ar testatores noteikto norādījumu, jāatvieto ģimenes pārējiem pārstāvjiem, tad ar šo tiek noteikts, ka pie turpmākām ģimenes pārstāvju vai legāta disponentu vēlēšanām testamenta dispozīcijas 4. jau minētais paragrāfs noderēs kā stingrs priekšraksts. Lai pārstāvju – kā legāta disponentu – gada sanāksmei dibinātājas noteiktā Nikolaja dienā to skaits vienmēr būtu pilns, tad gadījumā, ja kādu no viņiem pārsteigtu nāve vai ja cits slimības vai citu svarīgu iemeslu dēļ gada laikā līdz Nikolaja dienai prasītu viņu atsvabināt no minētā amata, – nekavējoties jāsasauc ārkārtēja sapulce ģimenes pārstāvjiem un, saskaņā ar testamenta virsminēto 4. §, jāatvieto evtl. izstājušais, izraugot izstājušā pārstāvja vietā pēc iespējas kādu no ģimenes tās pašas nozares.

2. § Šiem sešiem ģimenes pārstāvjiem, saskaņā ar testatores gribu, jāizrauga legāta administratoru un protokolistu no sava vidus; pārstāvjiem tomēr atļauts, ja viņi to atrastu par labu un derīgu, izraudzīties ar balsu vairākumu vēl vienu protokolu rakstītāju starp citiem ģimenes locekļiem un viņu par to atalgot. Bet administratora izvēli ikreizi jāziņo Visucēlai Rātei un jāizlūdz viņa apstiprināšanu. 

3. § Lai testamenta dispozīcijā un kondicilā minētie legātam nozīmētie fondi tiktu pārvaldīti pēc iespējas kārtīgi un droši, administratoram jāved par to kārtīgi grāmatas, atzīmējot tajās pienākošo un ienākošo kapitālu, tāpat par to maksātos procentus un ikgadu saņemamās īres naudas par Himsela māju pie tirgus, kas līdzās ikgadu par kapitālu maksājamiem procentiem no administratora termiņos rūpīgi piedzenami un saņemami pret viņa kvīti.

4. § Tāpat tiek atstāts administratora gādībai pēc iespējas drīzi novietot par parastajiem seši procentiem ienākušo vai sakopoto kapitālu, pie kam viņš nedrīkst pārkāpt priekšrakstu, kas izriet no testatores noteiktās gribas, ka no šādiem kapitāliem neizdod neko tiem ģimenes locekļiem, kuriem pēc testamenta piekrīt līdzdalība šai novēlējumā, un bez tam jāskatās uz to, ka legātam par aizdevumu tiek dota pietiekoša drošība vai nu ar publisku aizliegumu uz pilsētas mājām vai arī ar tiesas ingrosāciju uz lauku īpašumiem. Pie tam nedrīkst pieņemt kā nodrošinājumu mājas, kas nebūtu apdrošinātas kasē pret ugunsnelaimi vai kuru parādi pārsniegtu trīs ceturtdaļas to uzdotās vērtības apdrošināšanas kasē pret ugunsnelaimi, tāpat lauku īpašumus bez tiesiskā pierādījuma par to, ka viņi nav apkrauti hipotēkas parādiem līdz ¾ viņu vērtības. Administratoram arī atļauts aizdot kapitālu pret ekspromisorisku galvojumu, ja attiecīgais galvinieks neatrodas vispārzināmos ļoti spaidīgos apstākļos un ja viņš uzņemas galvojumu, ieķīlājot savu īpašumu. Kā galvinieki tomēr nevar tikt pielaisti testamenta 4. § minēto ģimenes nozaru piederīgie. Gadījumā, ja šādas drošības nebūtu dabūjamas, bet kapitalu tomēr varētu novietot, nekaitējot legātam, tad administratoram vispirms jāiegūst pārējo pārstāvju piekrišana un to jāprotokolē, jo kapitala novietošana pretēji dotiem priekšrakstiem notiek uz administratora atbildību un rēķinu.

5. § Ikgadu testatores ģimenes pārstāvju sanāksmēm noteiktajā Nikolaja dienā administratoram jādod norēķins par legāta līdzekļu pārvaldīšanu sanākušiem pārstāvjiem, uzrādot galveno grāmatu, obligāciju dokumentus, kvītis, tāpat administrācijas rēķina izvilkumu no galvenās grāmatas. Kāds rēķins pēc tam, kad visi pārstāvji to pārbaudījuši un par pareizu atzinuši, no pēdējiem pašrocīgi parakstāms un, saskaņā ar testatores nolēmumu, uzrādāms Visucēlai Rātei, izlūdzot rēķina apstiprināšanu.

6. § Tā kā Dieva mierā aizgājusi Himsela kundze nodibināja šo legātu ar labdarīgu nolūku izsniegt ikgadu pabalstus saviem nabadzībā kritušiem un pabalstāmiem ģimenes locekļiem no šim legātam nozīmēto fondu procentiem un ienākumiem, tad ikgadu Nikolaja dienā notiekošā sapulcē legāta pārvaldīšanai ieceltiem seši pārstāvjiem jānoteic pabalsti pieteiktiem nabadzībā kritušiem un pabalstāmiem Dieva mierā aizgājušās testatores ģimenes locekļiem pēc tam, kad pārstāvji pārbaudījuši viņu apstākļus un viņi ar balsu vairākumu atzīti kā šīs labdarības cienīgi, pie kam arī pabalsta apmēru noteic ar balsu vairākumu, tomēr galvenokārt ņemot vērā lūdzēju stāvokli. 

7. § Šai legātā var ņemt dalību tikai mirušā Davida Martini kunga pēcnācēji, mirušā doktora Joachima Gebharda kunga Himsela brāļi un māsas un viņu pēcnācēji, kā arī mirušā rātes kunga un vetutiesas locekļa Hansa Heinricha Berensa pēcnācēji kā testatores radinieki no mātes puses, jo uz testamenta izpildītāju – birģermeistara Melchiora fon Weldau kunga un virsfogta Johanna Christopha Schwartz kunga 1776. gada 26. februara iesnieguma Visucēlai Rātei pēdējā ar lēmumu no tās pašas dienas atzinusi, ka testatore nav gribējusi izslēgt no līdzdalības šai ģimenes legātā savus virsminētos radiniekus no mātes puses. Bez tam arī ka tiem, kas vēlas saņemt pabalstu no legāta, vispirms jāleģitimējas kā piederošiem pie vienas no iepriekš minētām ģimenes nozarēm, tad viņiem jāpierāda sava trūcība, ja tā nebūtu vispārzināma, vai arī – cik tālu tiem pabalsts nepieciešams.

8. § Saskaņā ar testatores noteikto gribu, šī labdarīgā novēlējuma labumus iegūst ne tikai galīgā nabadzībā kritušie ģimenes locekļi, bet arī tādi, kuriem vajadzīgs kāds atbalsts. Tādēļ pabalstu no šī legāta jāsaņem visiem pēc sava stāvokļa, it īpaši tiem, kas pēc sirdsapziņas var apliecināt, ka viņu gada ienākumi ir nepietiekoši, lai līdzās pašu pieklājīgai iztikai gādātu saviem bērniem nepieciešamo izglītību. Pie visām šīm piešķiršanām tomēr jāņem vērā trūcīgākos.

9. § Tā kā, saskaņā ar testatores kondicila 3. punktā izteikto gribu, šai legātā var ņemt dalību arī tie viņas radi, kuri vēlas nodoties studijām, kādam nolūkam viņiem rastos vajadzība pēc pabalsta universitātes apmeklēšanai, tad, ņemot vērā šos līdzdalībniekus, tiek noteikts, ka ikkatram tādam pabalstāmam studējošam, gan saskaņā ar viņa vai viņa vecāku materiālo stāvokli, ikgadu piešķirama noteikta summa no legāta līdzekļiem, kādu pabalstu viņam izsniedz trīs gadus nesamazinātā apmērā, turpretī nevienam neizsniegs tādu pabalstu ilgāk kā trīs gadus. Lai tai laikā caur studējošo pabalstīšanu neciestu citi trūkumcietēji–radinieki, bet gan, saskaņā ar legāta atstājējas nodomiem, pēc iespējas visiem būtu palīdzēts, tad tādos gadījumos, kur reizē pieteiktos vairāki studējošie un ikgadējai izdalīšanai nolemtie legāta ienākumi izrādītos nepietiekoši, lai sniegtu tādu pabalstu visiem studējošiem reizē ar citiem trūkumcietējiem, ar ko pirmo nodomus veicinātu un pēdējo grūtības mazinātu, – jāpielaiž trūcīgākos legāta izmantošanā, pie kam studējošiem, kuri pašreiz nevar piedalīties legātā, tiek piešķirts ikgadējs pabalsts, kura vēlāka izmaksa ir jānodrošina.

10. § Ikgadu pie izdalīšanas jāraugās uz to, ka ikgadu par procentiem un legāta ienākumiem saņemtā summa nekad netiktu sadalīta pilnā apmērā, bet gan mazākais viens simts Alberta dālderu ikgadu tiek ieskaitīts galvenā fondā un nestu augļus, un ka galvenā fonda līdzekļi nekad un nekādos apstākļos netiktu izlietoti.

11. § Lai novērstu katru varbūtēju kļūdīšanos attiecībā uz legāta dalībniekiem un katrā laikā varētu pārliecināties par viņu piederību kādā no ģimenes nozarēm, kuras pielaistas legāta līdzdalībā, tad pie legāta jāieved šo ģimenes nozaru ģenealoģiskā grāmata, par kuras turpināšanu un papildināšanu jārūpējas protokolistam, kuram ik gadu Nikolaja dienā noturētās sapulcēs jāiegūst nepieciešamās ziņas no pārējiem pārstāvjiem.

12. § Protokolistam pareizi un sīki jāpieraksta un jāieraksta tam nozīmētā grāmatā viss, ko ģimenes pārstāvji nolemj kā parastajās, tā ārkārtējās sapulcēs attiecībā uz legāta ienākumu sadalīšanu un citās legāta darīšanās.

13. § Protokolistam kopīgi ar administratoru jāuzglabā kā protokolu grāmata, tā visi pārējie dokumenti attiecībā uz legātu, tāpat attaisnojošus papīrus un rakstus, un, proti, atsevišķā kastē, no kuras katrs – administrators un protokolists – saņem citu atslēgu. Tāpat tikai šo abu personu klātbūtnē vai, ja kāds no viņiem būtu aizkavēts, tad kāda cita pārstāvja klātbūtnē var kaut ko izņemt no kastes.

Šo apliecinot, Visucēlās Rātes legāta disponēšanai ieceltie ģimenes pārstāvji ir pašrocīgi parakstījuši šo priekšrakstu. – Tā noticis Rīgā, 1777. gada 9. janvārī. Paraksti: Liboriuss Depkin, G. v. Vegesack. Carl Berens. Adam Heinrich Schwartz. Johan Heinrich Berens. Jakob Johann Soever.

Virsminētais priekšraksts Himseļu ģimenes legāta administrācijas pēc satura apstiprināts ar Visucēlās Rātes protokolu no 1777. gada 13. janvāra, kas tiek apliecināts ar tiesas zīmogu un virssekretāra parakstu. Rīgā 14. janvārī, tai 1777. gadā Samuel v. Gerngross (Virssekretārs)”[9]

1889. gadā Rīgas rāte, kurai faktiski bija legāta virsuzraudzība, tiek likvidēta, tādēļ lietā seko legāta pārstāvju iesniegums apstiprināt legāta tālākai darbībai nepieciešamos statūtu grozījumus, ko tie arī saņem.  

“Rīgā, Rāte, 1889. gada 14. jūlijā

Otrreiz priekšāstādīts Himselu ģimenes legāta disponentu š. g. 22. jūnija iesniegums, ar kuru, ņemot vērā, ka valdība nodomājusi Rāti tuvākajā nākotnē likvidēt, ar ko arī viņas klātpieliktā “Priekšrakstā Himselu ģimenes legāta administrācijai” 2. un 5. § paredzētās kompetences izbeigsies, un ka minētā priekšraksta 13. § noteiktais legāta vērtdokumentu uzglabāšanas veids pašreiz vairs nav iespējams, Rāte tiek lūgta piekrist attiecīgu § sekošiem grozījumiem:

1. atmest 2. § beigas, sākot ar vārdiem “Bet administratora izvēli ik reizi”.

2. tāpat atmest 5. § beigas, kur tiek prasīta disponentu caurskatītā un parakstītā administratora rēķina priekšāstādīšana Rātei “tāda rēķina apstiprināšanai”.

3. 13. § arī grozījumā ar Rātes lēmumu no 1777. gada 13. janvāra pkt. 2 izteikt šādi: 

Administrācijai jāuzglabā pēc iespējas drošā vietā kā protokolgrāmatas, tā arī ģimenes legāta galvenās grāmatas un līdz šim laikam trīs biezos galvenos sējumos un vienā reģistrī sakopotos legāta interesentu sarakstus. Bet šī ģimenes legāta kapitālu sastādošie kursā esošie vērtspapīri un hipotekārās obligācijas uzglabājamas vai nu skārda kastē ar divām slēdzenēm, pie kam kā administrators, tā protokolists saņem pa vienai atslēgai, vai arī brīvi – deklarētu vērtspapīru veidā, bet abos gadījumos pret depozīta zīmi uz šī legāta vārda – bankā, kuru noteic legāta disponentu vai ģimenes pārstāvju sapulce – un uz legāta rēķina, pie kam par šo kapitālu ienākošie procenti tiek iemaksāti legātu disponentu sapulces noteiktā bankā – tekošā rēķinā, par kuru disponē administrators līdz šo procentu izlietošanu saskaņā ar novēlējumu.

Virsfogts Pickarda kungs, iepazinies ar iesnieguma saturu, deva savu atsauksmi un izteicās tādejādi, ka nevarētu būt iebildumi piekrist vēlamiem statūtu grozījumiem, sākot ar dienu, kad Rāte vairs nebūs Rīgas pilsētas aizbildniecības augstākā instance.

Nolemts: nodot atpakaļ tā sauktos priekšrakstus, Himselu ģimenes legāta administrācijai ar šo protokolu darīt zināmu, ka Rāte piekrīt 1. un 2. pkt. grozījumiem, skaitot ar viņas funkcijas izbeigšanas dienu, bet 3. punkta grozījumiem jau tagad, tos apstiprinot, pie kam liek administrācijai priekšā apspriest jautājumu par legāta “Priekšraksta” koroborēšanu. Paraksts: Kieseritzky”[10]

Arhīva 3724. fonda 10481s. un 10482s. lieta nekādi neataino legāta tālāko darbību līdz pat 1938. gadā pieņemtajam likumam “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”, kad Himzela legāts uzsāka savu pārreģistrāciju, vai, precīzāk, līdz 1937. gadā pieņemtajam Civillikumam, ar kura pieņemšanu virsuzraudzība pār vācbaltiešu legātiem bija jāpārņem bāriņtiesām, par ko liecina jau minētais 1937. gada protokols šajā lietā. 

Himzela legāts ir viens no tiem, kas nepaspēj sagaidīt savu pārreģistrāciju, bet 1939. gada 27. novembrī, saskaņā ar likumu “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām” un vienošanos par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju[11], tiek slēgts, un par tā likvidatoriem tiek iecelti Jānis Purens un Nikolajs Zēbergs (izceļojis uz ārzemēm un legāta likvidācijā nav piedalījies). Likvidatoru mājoklis atrodas Rīgā, Mūkusalas ielā 21, dz. 10. Legāts jālikvidē četru mēnešu laikā pēc lēmuma, kuru parakstījis tieslietu ministrs A. Bērziņš un Preses un biedrību departamenta direktors M. Jansons.[12]

Tālāk lietā atrodams J. Purena, dzīv. Strēlnieku ielā 1b, dz. 8, 1939. gada 22. decembra ziņojums Sabiedrisko lietu ministrijas Biedrību nodaļai, kurā secināts, ka legāta kapitāls 1939. gada 1. janvārī bijis 5888,50 lati, taču tas nekur nav atrodams. Likvidators lūdz Sabiedrisko lietu ministriju celt prasību pret a/s “UTAG”.[13] Jāatzīmē, ka legāta administrācija līdz 1939. gada 7. decembrim jau bija repatriējusies uz Vāciju.[14]

1939. gada 28. decembrī J. Purens ziņo, ka ir atradis legāta vērtības – Rīgas biržas bankā deponētās Rīgas Hipotēku biedrības ķīlu zīmes 4100 latu vērtībā, Rīgas Privātās ķīlu zīmju kredītbiedrības ķīlu zīmes par 1000 latiem un 65 latus skaidrā naudā. Tāpat J. Purens ir noskaidrojis, ka legāta administrācija pirms repatriēšanās izņēmusi no bankas 1411 latus, par kuriem nekādi norēķini nav atrasti. Gan J. G. Himzela, gan H. H. Bērensa ģimenes legāta grāmatas (galvenā grāmata, kases grāmata un žurnāls) atrodamas Rīgas bāriņtiesā.[15] Likvidators lūdz atļauju, lai savestu kārtībā legāta grāmatas un izrakstītu no tām nepieciešamās ziņas par šiem 200 gadus vecajiem legātiem, pieņemt darbā grāmatvedi, maksājot tam algu no legāta līdzekļiem – 180 latus (sabiedrisko lietu ministrs atļauj maksāt tikai 100 latus mēnesī).[16]

1940. gada 15. jūnijā legāta likvidācija ir pabeigta. J. Purens uzrāda likvidācijas izdevumus un ieņēmumus, konstatē nesamaksātus izdevumus legāta likvidācijas lietā 519,53 latu apjomā, kurus nolemj pieprasīt no Vācijas sūtniecības pilnvarotā legātu lietās G. Bērenta. J. Purens ir gatavs ar legāta kapitālu, atskaitot likvidācijas izdevumus, rīkoties saskaņā ar sabiedrisko lietu ministra norādījumiem un lūdz noteikt sev honorāru par likvidācijas darbu.[17]

1940. gada 10. jūlijā lietā seko Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas paziņojums, ka likvidatora honorārs tiek noteikts 400 lati, bet likvidētā legāta kapitāls nododams Vācijas sūtniecības pilnvarotajam G. Bērentam.[18]

1940. gada 15. jūlijā legāta likvidators J. Purens, kurš tobrīd dzīvo ne vairs Strēlnieku, bet uz īsu brīdi pārsauktajā Edvarta Virzas ielā 1b, dz. 8, nosūta vēstuli Fiduciārai izceļošanas a/s “UTAG” par J. G. Himzela un H. H. Bērensa legātam piederošo ķīlu zīmju cedēšanu par kopējo summu 4100 lati.[19] Bet 1940. gada 19. jūlijā tiek nosūtīta vēstule Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta Biedrību nodaļai ar klāt pievienotu kvīti par 6,15 latiem, kas iemaksāti Valsts Tipogrāfijai par J. G. Himzela un H. H. Bērensa ģimenes legāta izsludināšanu “Valdības Vēstnesī” par likvidētu.[20]

Nereti blogu ierakstos man nepatīk rakstīt nobeigumu vai secinājumus. Tam ir dažādi iemesli. Arī šo trīs rakstu apkopojošo noslēgumu uzrakstīt nav viegli. Secināt, ka Latvijas Valsts vēstures arhīva 3724. fonds ir salīdzinoši maz pētīts un satur lielu daudzumu dažādu Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgu materiālu, nozīmē nepateikt gandrīz neko no tā, par ko esmu runājusi šajos ierakstos.

Kopumā man ir radusies sajūta, ka 30. gadu beigas ir tāds milzīgs iepriekšējās pasaules noslēgums – tiesības, kultūra, mantojuma institūts – viss liecina par to, ka nāk “jaunie laiki”. Arī tā neatlaidība, ar kuru pirmskara juristi cenšas integrēt jaunos izaicinājumus pastāvošajā tiesību normu sistēmā, arī pašu legātu pilnvērtīgas darbības nespēja, jo lielākā daļa līdzekļu jau ir zaudēta, arī krievu okupācijas varas neatlaidīgā centība pamatot savas darbības leģitimitāti, pārņemot un lietojot esošās sistēmas. 3724. fonda lietu materiāli mums piedāvā iespēju paskatīties uz lietām no to pirmsākumiem līdz pat beigām, un tieši tas laikam mani šeit fascinē visvairāk, pie tam vācbaltiešu legātu lietu materiālos tas atklājas daudz izteiktāk nekā senāk aplūkotajos personību piemiņas biedrību materiālos.