Balvu Novada muzeja jauno pastāvīgo ekspozīciju, kura pieteikta kā veltījums Ziemeļlatgales nemateriālajam kultūras mantojumam un tapusi Igaunijas – Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programmas projekta "Saglabāt, lai nepazaudētu!" ietvaros, plānoju apmeklēt jau neilgi pēc tās atklāšanas gadumijas brīvdienās, bet šīspuses stihiskie laikapstākļi ieceri lika atcelt līdz pavasarim.
Stihisks vai varbūt karnevālisks nebūt nav greizākā asociācija, kāda nāk prātā, domājot par to kultūru sajaukumu, kāds ir raksturīgs šim reģionam, kurā līdzīgās devās saplūst pagāniskās, katoliskās, vecticībnieku, pareizticīgās, un, ar nelieliem izņēmumiem, diemžēl jau labu laiku kā daudzviet pagātnē palikušās ebreju folkloras tradīcijas.
Pēdējo apzināties ir īpaši smeldzīgi, jo tieši no Vitebskas guberņas nākušie – hasīdisma un talmudisma ietekmē veidojušies mākslinieki – Marks Rotko no tālaika lielākās guberņas pilsētas Daugavpils un Marks Šagāls no pašas Vitebskas kā neviens cits ir pievērsuši pasaules uzmanību šim Eiropas nostūrim, kuram šobrīd cenšamies piesaistīt kultūras un rekreācijas tūristus, tostarp ar muzeju palīdzību.
Misticisma cauraustais Rotko abstraktais minimālisms tāpat kā karnevāliski maskarādiskais Šagāla tēlu karuselis paliek neaizsniedzmas, bez kaut neliela ieskata kultūrainavā, kura, paliekot etnogrāfiski tradicionāla, ir sekmējusi pasaules līmeņa modernisma avangarda tapšanu.
Varētu šķist, ka par redzamāko Vitebskas izcelsmes mākslinieku kosmogrāfiju šeit runāt nebūtu īsti vietā, tomēr tieši zemes pievilkšanas spēku pārvarējušie un virs mums tik ļoti pazīstamās pilsētainavas levitējošie Šagāla personāži turpina uzrunāt pasaules muzeju apmeklētājus ar suģestējošu spēku un, jādomā, nevienam vien liek arī iegūglēt, lai noskaidrotu, kur tā Vitebskas guberņa reiz īsti atradusies un kas no šīs kultūrvides vēl saglabājies.
Lai varbūt arī tā būs bijusi vien mana fantāzija – sapņojums Šagāla garā, īsi pirms Ziemeļlatgales apmeklējuma, skatot vērienīgo šī mākslinieka retrospekciju ar deponējumiem no pārdesmit ievērojamu mākslas muzeju krātuvēm, nespēju liegt sev prieku iztēloties, ka līdzīgi kā man, daudziem nostrādā vilkme ieraudzīt šo karnevālisko pasauli, vai kaut tikai atskaņas no šīs apgrieztās kājām gaisā pasaules dabā.
Ja man pašam, gan netaisoties par sazin kādu Latgales ekspertu, tā ir vilkme pēc jau labi zināmā, tad cita gadījumā – pēc eksotiskā, kāds nav nekur citviet. Un kur citur šo eksotiku lai eiropietis vēl atrastu, varbūt pat nemainot valūtu un bez vajadzības prasīt vīzu, ja ne Latgalē, pierobežā.
Atminos, pērn Kandinska izstādē, nolūkā ilustrēt melnā kvadrāta simbolisko nozīmību, beļģu kuratori bija izveidojuši krievu zemnieka dzīvojamās istabas 1:1 rekonstrukciju, ar ikonu – kā pienākas – griestu un sienu salaiduma stūrī. Iespaids bija pārliecinošs. Šogad, turpinot modernisma ciklu, Šagāla izstādē tā vien prasījās pēc vietām vēl visnotaļ dabā sastopamās Latgales miesta – tādas kā, teiksim, vecās Ludzas daļas – autentiskiem ainavas elementiem, kas ievilktu šajā maģiskajā levitējošo tēlu pasaulē. Tālab apzināti vai nē, bet, manuprāt, Balvu novada muzeja jaunās ekspozīcijas centrālās zāles scenogrāfiskais risinājums ar gaisā iekārtajiem tautas mūzikas instrumentiem un to pavadošo, nedaudz disonējošo skaņu jūkli no daudzajiem "dziesmu kalnā" iebūvētajiem skaļruņiem, nez kāpēc šķita kā atpazīstama un ļoti trāpīga reģionālās mentalitātes metafora.
Manis pēc karnevāliskuma, skurbuma un vilkmes tradiconālās kultūras ekspozīcijā varētu būt vēl krietni vairāk, bez redzes un dzirdes nodarbinot arī tādas maņas kā oža, tauste un garša, bet par visu pēc kārtas.
Pārrobežu programmas ietvaros finansētajam projektam nav bijis gluds gājums, bet ar otro piegājienu realizēts, tas atklāj ilggadēja un apbrīnojami sistemātiska darba augļus Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma, vai citiem vārdiem – tradicionālās kultūras apzināšanā un dokumentēšanā. Katram muzejam ir savs paraksts. Balvu novada muzejam tas ļoti apzināti un pozitīvā nozīmē izskaitļoti centrējas ap nemateriālā kultūras mantojuma jēdzienu, kurš pats par sevi nav jaunpienācējs muzeju teorijā un praksē, bet formālajos dokumentos nostiprināts salīdzinoši nesen. Vietā atgādināt, ka tie pat nav vēl 10 gadi, kopš muzeju definīcijā līdztekus materiālajam, iekļauts ārī nemateriālais kultūras mantojums. Kā zināms, to veicinājusi UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu stāšanās spēkā 2006.gadā un Latvijas čaklā sekošana šai aktualitātei ar pievienošanos tai un virknes būtisku kultūroplitikas iniciatīvu īstenošanu. Arī tik salīdzinoši necila aktivitāte kā semināri muzeju darbiniekiem reģionos par šo aktualitāti un to pavadošo mantru, ka katrai kultūrpolitikas aktualitātei seko finansējums, pastarpināti vai tieši ir nesuši taustāmus rezultātus.
Balviem pat ir palaimējies divkārt. Ne vien ar savu ģeogrāfisko novietojumu, kas ir ļāvis piedalīties šajā pārrobežu projektā, bet arī ar muzeja un pašvaldības kultūras darbinieku specializēšanos tradicionālās kultūras jautājumos. Te īpaša uzslava jāveltī Rutai Cibulei, Balvu rajona padomes Kultūras nodaļas vadītājai (1989-2009), kuras vākums veido būtisku jaunās ekspozīcijas daļu, bet entuziasms un motivācija bijusi izšķirīga procesa kopējai virzībai.
Ja drīkstu atļauties salīdzinājumu: tas ir līdzīgi kā ar pašvaldību ceļiem Latvijā – vietām nevainojami renovēti ar Eiropas instrumentu palīdzību, vietām ielāpu ielāpiem. Balvi rullē!
Gan jāievēro un jāsaprot, ka ne pašvaldībai ir tādi līdzekļi, lai īstenotu muzeja (muižas klēts) pārbūves projektu no – līdz, nedz pieejami tādi Eiropas struktūrfondu līdzekļi, kas ļautu būvniecības un ekspozīcijas ražošanas darbus veikt vienlaicīgi, tā ļaujot radīt viengabalainu jaunā muzeja tēlu. Tāpēc uzslāņojumi – pavisam burtiskā nozīmē – ir dabiska parādība un nebūtu īpaši jārauc uzacis par jau 2010.gadā redzētā linoleja klātbūtni, vietumis veco sienu krāsu toni un labierīcību stilu savādāk nevainojami svaigi dizainētā telpā. Novērojumus par oriģinālajiem vai pakaļdarinātiem dizaina krēsliem auditorijā atstāju lietpratēju izvērtēšanai, jo tam, lai arī var būt ētiska rakstura implikācijas dizaina profesijas aprindās, bet paveiktā projekta kopainā ikurāt ir margināla nozīme. Kas man vairāk lika aizdomāties, padzīvojoties pa jaunajām telpām, bija jautājums par to, vai izstādes ražotāji būs gribējuši, kā mēdz teik, to go an extra mile, vai latviski – paiet mazu ceļa gabaliņu tālāk, nekā būtu prasīts. Tā, diplomātiski izsakoties, vestibils vai kāpņu telpa, kura nāk uzreiz pēc ieejas telpas ar stilīgi dizainēto, bet pagaidām vēl maz apdzīvoto informācijas punktu, no kura apmeklētājs var iet visos četros virzienos plus lietot arī liftu uz otro stāvu, liktu vēlēt nedaudz vairāk ieinteresētības un potenciāla apzināšanos apmeklētāju plūsmas regulēšanā ar norādēm un šobrīd neizmantotās, neveikli norobežotās papildus telpas, kura manā iztēlē būtu perfekts anekss hands-on izglītības telpai, izmantošanā.
Auditorijā, ar kuru sākas apmeklējums, ļoti simpātiska likās tās perimetrā izvietotajās sienas vitrīnās iztādītie izlases priekšmeti no apkārtnes mazajos muzejos un interešu centros apskatāmajām kolekcijām. Tumšā, telpu paplašinošā toņa efekts nāca kā pārsteigums un radīja kinozāles sajūtu; lielisks bija jau pirmais skārienjūtīgais ekrāns telpas stūrī ar atjautīgām spēlēm latviešu un angļu valodas dublējumā (diemžēl ne krieviski, bet cik gan daudz var gribēt...) vienlīdz par motorsporta, dabas pētniecības un novada vēstures tēmu, kas saskan ar vitrīnās redzamo un vien prasītu labu pusstundu, ja gribētu spēles izzpēlēt un iegaumēt kaut vai vietējo putnu nosaukumus (abās valodās).
Pamatekspozīcija, manuprāt, būtiski nezaudē no virknes etnogrāfisko materiālu replikām, kuras centrālajā zālē izstādītas vienotā – asimetrikas piegrieznes vitrīnās. Deponējumi no lielajām Latvijas etnogrāfijas kolekcijām oriģinālu trausluma dēļ vairumā gadījumu nav bijuši iespējami, tālab labākajās amata prasmju tradīcijās tādi novadu raksturojoši priekšmeti kā tautastērpa elementi tikuši radīti no jauna, ka neatšķirt. Protams, ar korektu norādi par oriģināla atrašanās vietu.
Kopā ar jau minētajiem levitējošajiem mūzikas instrumentiem, daļa no kuriem ir krājuma vienības, bet kuru saglabātībai šāds eksponēšanas veids neko nekait, asimetriskās lausku formas vitrīnām un "kalnu", kurš gan bija pagalam ciets un ērtai zvilnēšanai nepiemērots (varbūt tad jau labāk – stikla kalns...), bet trakoti stilīgs, viss kopumā redzamais radīja dinamiski postmodernas estētikas iespaidu. Un tas vienā etnogrāfijai veltītā novada muzeja ekspozīcijā ar visu "mūciņu" vai ceļmalas krucifiksu tipiskā – simetriskas formas namiņā vienā stūrī!
Mazāk attapīgs risinājums padevies otrā – amata prasmu telpā, kur, grozies kā gribi, neatstāja neliela sintētikas, sterilitātes sajūta. Nē, linoleja kā auditorijā un priekštelpā šeit nav – grīdas segums visā ekspozīcijā ir gaumīgi tonēti dēļi, bet telpiskuma sajūtu radošās lielformāta izdrukas pie sienām šķita maķenīt tāda izlīdzēšanās. Jāsaprot, ka tik daudz atkal līdzekļu nav bijis, lai izmantotu tradicionālo – autentiska izskata zemnieka sētas ēku faktūras rekonstrukcijas paņēmienu, kamēr telpā veiksmīgi integrēti vairāki autentiski saimniecības koka priekšmeti. Un protams – labākais šeit no jauna ir nemateriālās krājuma vienības, kuras interesents stundām ilgi varētu skatīties un klausīties videomateriālos telpas centrā izvietotajā – bišu stropa šūnu atgādinošā – interaktīvo ekrānu stendā, kurš vienlaicīgi var apkalpot sešus lietotājus.
Ja ievērojam, ka Balvu novada muzejs ticis nodibināts vien 1989.gadā, tad šobrīd krājumā esošās 23 000 vienības nebūt nav neliels apjoms, no kura kuratoriem bija jāizvēlas esence, kas raksturotu pilsētas kodu vai DNS ekspozīcijas trešajā zālē.
Lai gan šeit ekspozīcijas koncepcija nedaudz ir jāpievelk klāt aiz matiem, jo nemateriālais mantojums jau materializējas gan, bet vai nu gluži masu patēriņa produktos un precēs, apbalvojumos, pulksteņos un kas nu šeit viss no pilsētas sociālās vēstures izstādīts, taču šis ir absolūti attaisnojams gājiens, jo kaut kur taču pilsētas vēsture ir jāparāda un bez elementāras laika līnijas ar nozīmīgāko notikumu uzskaitījumu neviens vēstures muzejs vēl nav izticis. Pat ar izteiktu tradicionālās kultūras interesi apveltīts apmeklētājs var iedomāties pajautāt, kālab pilsētas ģerbonī ir vilka tēls – kazi no Volfiem, kuri tepat netālu Stāmarienā un Jaungulbenē saimniekojuši, bet nē – vienkārši pelēču vietējos mežos allaž bijis ka biezs un nevienai citai pilsētai tāds zvērs ģerbonī nav kārojies, - tāpēc. Uz šo un daudziem citiem jautājumiem atbild neiztrūkstošais skārienjūtīgais ekrāns, kamēr tā skaidrojošās spējas gan nesniedzas līdz visiem šajā telpā pārmijus regulārajās rindās izkārtotajiem priekšmetiem. Tiem esot vairāk dekoratīva nozīme.
Jaukas ir papildus projekcijas uz pūra lādi un kumodi, kur viena izrāda krājuma mākslas kolekciju digitālā formātā, bet otra animē citādi stīvo mēbeli.
Kopumā arī šī telpa ir asociatīvi ļoti veiksmīga – mājīga patvēruma sajūtu rosinoša, no kuras pura lādes vai skapja var celt augšā vienu vērtību pēc otras. Tam gan mazāk spriganiem stāviem derētu piemeklēt kādus līdzņemamus saliekamos ķeblīšus. Nepiekrītu, ka nestilīgi, turklāt nav nekā patīkamāka, kā aizsapņoties noskanīgā vidē.
Ja kas ekspozīcijā pietrūka – īpaši amatu prasmju daļā –, tad tā bija integrēta hands-on klātbūtne, ar to domājot īstus "dari pats" verķus un rīkus, ne vien skārienjūtīgās ierīces. Kā minēju, šādam nolūkam gluži vai perfekti piestāvētu šobrīd dīkā stāvošā telpa turpat pie ieejas, bet te ar pliku go an extra mile vien nepietiek, jāturpina meklēt finansējums ekspozīcijas vienotā stilā iekārtotai izglītības telpai, kur bez kaitējuma smalkākām mēbelēm var gan stabules taisīt, gan karotes grebt, aust un adīt, un ko vēl visu ne.
Iespējams, tieši šis savienojošais posms starp Ziemeļlatgales tradīciju bagātīgo un prasmīgo reprezentāciju digitālā formātā jaunajā ekspozīcijā un dzīvo tradicionālo kultūru, kuras sasniegumi būtu pieejami un baudāmi ceļiniekam, ir jautājums, kurš šobrīd nodarbina ne vien pašu ceļinieku, bet arī pašvaldību un vietējo uzņēmēju.
Tikmēr zinu, ka pirmklasīgo reģiona sezonālo virtuvi visdrošāk dabūšu nobaudīt pie sievasmātes necik tālu no šejienes, kamēr šmakovku neviltotā viesmīlībā un, ja atļausit, gravitācijas spēkus pārvarējušā stihiskā pavasara dzīvespriekā, piedāvā tepat muižas klēts pagraba velvju zālēs atkāzas svinošā kompānija.
Viena no versijām par Balvu nosaukuma izcelsmi ir bellevue vai skaists skats. Pie tā arī paliksim.
Paldies muzeja direktorei Ivetai Supei par ekskursiju.
Image from dd.lv