Atskatoties uz 2024. gadā notikušo un piedzīvoto kultūras organizācijās, ko vadu, konsultēju un veidoju, atskārtu, ka nākamais būs nozīmīgs gads, kas ietekmēs manu līdzšinējo izpratni un vīziju par notiekošo šajā sektorā.
2025. gadā Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” atzīmēs 15 gadus. Neticami daudz paveikts – gan ziedonisku huligānismu, gan nopietnu notikumu virkne, kas radīta ar viegliešu komandas darbu, atbalstītājiem, brīvprātīgajiem un fonda sekotājiem, kuri tic un neļauj apstāties. Varētu teikt, ka ir izveidojusies paliekoša un nozīmīga “skaista kultūrpēda”. Mūsu viens no galvenajiem trumpjiem ir bijusi spēja ātri pielāgoties sabiedrības vajadzībām un pasaules nākotnes izaicinājumiem laikā, kad nevaldības organizāciju loma arvien pieaug. Tā ir bijusi ievērojama pieredze, lai spētu spriest kritiski, balstoties uz kultūrpolitikas principiem.
Desmit gadu pieredze Ziedoņa muzejā. Divas valsts muzeja akreditācijas un spēja sabalansēt noteiktos likumus un prasības, tajā pašā laikā uzrunājot sabiedrību tā, kā to vēlējās Imants Ziedonis. Izaicinoši, taču, kā mēs redzam, – iespējams. 2022. gadā, kad Starptautiskā Muzeju padome (ICOM) apstiprināja jauno muzeju definīciju, redzējām, ka iekļautas Imanta Ziedoņa jau 2010. gadā radītās stratēģijas vēsmas. Man patiktu domāt, ka šī definīcija ir stratēģijas kopija. Var piekrist un var nepiekrist, taču tas liek domāt, ka mums ir reāla pieredze jaunās domāšanas virzienā, ka muzejs nav tikai mantas, kas tiek nepārtraukti pētītas, tas ir kaut kas, kas ir atvērts sabiedrībai ar dažādām pētniecībā balstītām aktivitātēm, kas ir saistošas sabiedrībai.
Abu muzeju, gan pieredzējušā Ziedoņa, gan nule veidotā Purvīša, karogs ir – kvalitatīvs muzejs, kas kalpo sabiedrībai! Ārkārtīgi plaša doma, kas iekļauj svarīgu Ziedoņa vīziju. Viņa ieskatā, muzeju loma ir tautas pašapziņas celšana ar izglītības, jaunrades, drosmīgas, pat provokatīvas, rīcības instrumentiem. Tam noteikti ir jābūt balstītam gan krājumā, gan pētniecībā, taču jāatstāj vieta arī kam rotaļīgam un mūsdienīgam. Tas ir kā “gan–gan” princips, kas ir arī modernās kvantu fizikas realitāte – ir “gan punkts, gan stars” vienlaicīgi.
Vai ir izdevies apvienot “gan–gan”? Mēs varam būt lepni par paveikto, jo Ziedoņa muzejs piedzīvojis atzinību un novērtējumu no Latvijas Muzeju biedrības, iegūstot apbalvojumus, kas kalpojuši kā dzinulis radīt ko jaunu un pārsteidzošu. Tostarp tika nominēta animācijas filma “Suns Funs”, kas sekmēja apmeklētāju pieplūdumu ar izcilām atsauksmēm par mākslīgā intelekta radīto Ziedoņa “balsi”, kas gan izglīto, gan brīdina, tajā pašā laikā nenovēršas no ziedoniskā, pat pastiprina to. Redzam, ka ļoti svarīgi ir radīt īpašus notikumus tieši bērniem. “Suņa Fuņa” māja Murjāņos un animācijas filmas trīs sērijas par vērtībām patiesi motivē pirmsskolas un pirmo klašu bērnus lasītprasmei. Šī aizrautība parādās bērnu zīmējumu konkursos, kā arī projektā kopā ar “Rīgas mežiem” Rīgas parkos ar “Krāsaino pasaku” ziedu dobēm. Centieni uzrunāt vietējo Murjāņu kopienu, lai noskaidrotu tās vajadzības, vainagojās ar rezultātiem. Uzaicinot uz muzeju divu pašvaldību, Siguldas un Saulkrastu, vadības komandas, muzejs atrisināja desmitiem gadu vecu ceļu problēmu vienā vakarā. Pašvaldību vadītāji minēja, ka sarunas ar iedzīvotājiem muzejā esot kulturālas. Ikgadējais Imanta Ziedoņa veidotais “Muzeju simpozijs” šogad risināja “bērnu tēmu” muzejos. Savstarpējā sadarbība, tīklošanās, izglītošanās par muzejiem aktuāliem jautājumiem būs pieprasīta arī turpmāk.
“Epifānijai ar niedru jumtu” – mājai, kuras arhitekts bija Imants Ziedonis un kurā atrodas muzejs, – bija jāmaina jumts. Lai arī daudziem ir radies priekšstats, ka fondam “Viegli”, tostarp Ziedoņa muzejam, ir bezgalīga naudas rene, tā nav. Ar “tik un tā” spēku uzsākām ziedojumu vākšanas kampaņu, iesaistot arī dažādu produktu pārdošanas akcijas – grāmatas, magnētiņus, alu, kafiju. Vienu brīdi pat šķita – neiet! Ko vēl darīt? Tieši tad divi lieli ziedotāji un viegliešu koncerts Kalnciema kvartālā izglāba situāciju. Jumta licēji no Ragaciema ar niedrēm no dzejnieka dzimtā Kaņiera ezera darbus pabeigs līdz šī gada Ziemassvētkiem.
Muzeja muzejpedagoģisko funkciju abiem muzejiem veic “Ziedoņa klase”. Šogad nosvinēta pirmā piecgade. Tās rezultāti rāda, ka ideja par to, ka jāveido atsevišķs sociālais uzņēmums, lai gatavotu skolēniem saturā bagātas un viņiem interesantas nodarbības, izrādījās pareizs. Tādā veidā esam piesaistījuši papildu finansējumu, kas nav nācis no kultūras lauka. Šogad jau notikusi viena purvītiska un 16 ziedoniskas dažāda rakstura stundas visām vecuma grupām visā Latvijā (107 skolas), ar skolotājiem noderīgo “Skolotājs ir personība”.
Kā auksta duša bija Kultūras ministrijas paziņojums, ka tiek atņemts bāzes finansējums Imanta Ziedoņa muzejam, skaidrojot to ar jaunu sistēmu “privātiem akreditētiem muzejiem”. Šim paziņojumam nepiemīt sistemātiskuma raksturs – situācijas izpēte, sarunas ar iesaistītajām pusēm, nākotnes stratēģija u. tml. Nekas tamlīdzīgs nenotika, tikai naudas atņemšana – bez diskusijas, bez iespējām iebilst, vien norādot uz citu finansējuma avotu.
Un tas nav neviens cits kā Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), kurš gadiem nevar nodrošināt lēmumu caurskatāmību un konkrētus kritērijus, kā arī nespēj paskaidrot objektīvus projektu atteikšanas iemeslus. “Nav aktuāli” nav atbilde, kas paskaidro vai rada izpratni par to, ko tieši tas nozīmē. Īpaši, ja noraidītie projekti, kuriem tiek atrasts finansējums no privātiem atbalstītājiem, tiek apbalvoti ar nozares augstāko apbalvojumu. Šī iemesla dēļ vien ir saprotama viegliešu grupas neticība un bailes no šīs “sistēmas”, to nosaucot par “Bada spēlēm”!
Šobrīd personu muzeji pēdējā brīdī (tika dotas divas nedēļas laika) raksta projektus nākamajiem trijiem gadiem, lai gaidītu atbildi no VKKF par tālāko eksistenci un, protams, cerētu, ka nebūs noraidījuma, balstoties uz “nav aktuāli” vaļa. Taču ir jātic, jo nauda esot. Vai visam, to nezinām, taču atbilde solīta gada beigās. Nedaudz gan negodīgi liekas tas, ka jākonkurē ar citiem personu muzejiem, kuri saņem garantētu valsts vai pašvaldības finansējumu. Nav konkrētu vadlīniju, kas noteiktu, kuri būtu tie Latvijas simbolāriji (personības), kurus kā personu muzejus attīstītu valsts. Nevienam nav skaidrs, tātad nav sistēmas. Būtu jāveido kvalitatīva un moderna sistēma, iesaistot izglītotus un pieredzējušus profesionāļus – pēc iespējas ātrāk, jo visa muzeju sistēma “iekavē”.
Pļāpas par bāzes finansējuma atņemšanu Ziedoņa muzejam varēja saklausīt pirms oficiālā paziņojuma. Tas iecirtis nepatīkamu pēcgaršu, jo informācija, kas nonāca līdz viegliešu ausīm, bija – kādā citā lielā muzejā tika runāts, ka ar šo finansējumu tiks risinātas viņu problēmas. Pļāpas ir pļāpas, tā var būt un var arī nebūt, bet rūgtumiņš paliek. Mūsuprāt, tendenciozie Latvijas Muzeju padomes lēmumi turpinājās, nepiešķirot akreditāciju Purvīša muzejam. Tas liecina par to, ka muzeji nav vienoti, tiem nerūp citu muzeju liktenis. Ļoti bīstami tālākai nozares attīstībai. Patiesībā muzeju nozare atpaliek no citām mantojuma organizācijām, piemēram, bibliotēku tīkla, viensētnieciskas un konservatīvas domāšanas dēļ.
Biju gatava iesaistīties Zanes Grīnvaldes vadītajā Muzeju biedrības komisijā, kas lobē visu muzeju zīmola nozīmi Latvijā, runājot gan par muzeju darbinieku algām, gan muzeju nozīmi sabiedrības attīstībā. Lieliska iespēja kaut ko mainīt, taču izstājos. Nespēju aizstāvēt visus muzejus situācijās, kad jācīnās par izdzīvošanu pašiem bez lielās muzeju saimes atbalsta.
Arī mūsu pieredze parāda, ka Purvīša muzejs pusgadā paliek bez finansējuma darbinieku algām un telpām. Kā lai strādā? Gada sākumā gan tika diskutēts ar Kultūras ministriju par iespējamajiem risinājumiem, taču tie netika atrasti. Pārsteidza vienaldzība, bet labi – meklējām finansējumu citur. Atkal aizņēmāmies no Ziedoņa “tik un tā” spēku un nolēmām turpināt.
Ir ļoti grūti savākt naudu kultūrai, bet muzejam – vēl grūtāk. Taču atkal privātie ziedotāji notic un ziedo. Mēs to paveicām, jo muzejs strādā!
Cik ilgi tā vilksim? Vai Purvīša muzejs jālikvidē? Atlaist darbiniekus? Nedarīt neko no iecerētajiem projektiem? Izmest miskastē tikko savāktos pirmos krājuma priekšmetus?
Lai arī kā, Purvīša muzejs pavadīja aktīvu sezonu Vilhelma Purvīša dzimtas mājās “Vecjauži”. Izstāde “Septiņi gudrie” par Purvīša biogrāfiju piesaista arvien jaunus apmeklētājus. Ir izveidota arhitektoniskā vīzija saimniecības attīstībai arhitekta Andra Kronberga vadībā. Jau vienu Muzeju biedrības nomināciju izpelnījies jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” plenērs un brīvdabas izstāde. Tas ir uzrunājis gan apmeklētājus, gan visas Latvijas profesionālās mākslas skolas dalībai nākamgad. Sirsnīgi muzeja darbošanos uzņem vietējā kopiena. Kad kaimiņu Annas muižā atradām akmeni, uz kura Garlībs Merķelis sarakstījis slavenos “Latviešus”, nolēmām izveidot kultūrtūrisma informācijas stendu “Zaube ir sākums”, lai veicinātu tūristu pieplūdumu novadā. Vietējā veikala un tūrisma mītņu rezultāti rāda – izdevās! Sagatavojām muzeja suvenīru grāmatu “Minimismi. Merķelis”.
Šī gada martā liels pārsteigums Purvīša muzeja komandai bija, kad sapratām, ka neviens līdz šim nav sācis vākt kopā un pētīt visus Purvīša daiļrades darbus. Mākslinieks dzīves laikā radījis ap 2000 darbu. Izveidojām “Purvīša mantojuma digitālo katalogu 2000”, kurā šobrīd jau ir vairāk nekā 430 darbu digitālo kopiju no visas pasaules (pirms tam bija zināmi vien ap 150 darbiem). Ik nedēļu parādās kāds jaunums, jo sabiedrība labprāt seko aicinājumam “meklēt Purvīti”. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad sapratām, ka kopš 2002. gada neviens nav pētījis Purvīša pazudušos darbus Vācijā, kuri pazuda 1944. gadā Otrā pasaules kara nobeiguma haosā. Izveidojām pētniecībā balstītu procesu “Meklēt un atrast Purvīti Vācijā” un pusgada laikā esam sasnieguši neticamus rezultātus, atrodot, piemēram, Jāņa Roberta Tillberga gleznu “Latviešu meitene”. Šobrīd risinām tās atgriešanu Latvijā kopā ar Mantojuma pārvaldi, Šlēsvigas muzeju un Vācijas vēstniecību Latvijā. Esam sagatavojuši mājaslapas tekstus arī angļu un vācu valodā (www.purvitis.lv).
Visu pārsteigumu kopsummā un izpētot dižā ainavista vēlmes savas gleznas dāvināt tautai, lai veidotu muzeju Rīgā, izveidojām “Purvīša galeriju Rīga”, kurā ir parādījušies pirmie dāvinājumi un deponējumi – Purvīša skolnieku radīti skolotāja portreti –, kas veido Purvīša muzeja pirmo pamatekspozīciju Sporta ielā 2.
Ar vislielāko rūpību gatavojāmies Purvīša muzeja akreditācijai. Aicinājām talkā nu jau pieredzes bagāto Ziedoņa muzeju, lai visi dokumenti būtu noslīpēti – gan krājuma, gan pētniecības, gan komunikācijas, īpaši uzsverot, ka ejam jauno ICOM muzeju definīcijas ceļu. Visgrūtāk ir gājis ar krājuma veidošanu, jo arī Purvītim piederošās lietas neviens nav centies atrast pēdējos 30 gadus, kopš Latvijas otrās neatkarības atgūšanas. Kad no viņa ir novelts nevēlamā trimdinieka slogs, kuram muzejs nepienākas, būtu īstas laiks šo okupācijas varas netaisnību labot, intensīvi apzinot visas krājuma priekšmetu iespējas. Muzeja krājums ir ar lielu potenciālu, kam nepieciešams pacietīgs darbs, pierunājot visus, kuriem vēl ir saglabājušās meistara otas, krāsu kastes un citas lietas. Viņa spieķis no Latvijas Mākslas akadēmijas ir nodots muzeja glabāšanā. Visas atrastās un uzdāvinātās gleznas arī būtu muzeja krājums.
Šī gada 12. decembrī notika Muzeju padomes sēde, kurā akreditācijas komisija piedāvāja bargo lēmumu – neakreditēt muzeju. Ļoti izbrīnīja šī nekonsekvence, jo tieši šajā sēdē tika akreditēti muzeji, kuriem arī “kaut kā trūka” vai “tie nebija ideāli”. Neviens nav ideāls, visās jomās ir iespējami uzlabojumi, kurus Purvīša muzejs ar vislielāko centību spētu realizēt.
Manuprāt, vairums muzeju ar konservatīvu pieeju vēl nav apzinājušies jaunās muzeju definīcijas spēku, kurā krājums un pētniecība aizņem vien piektdaļu, pārējo – platoniskais redzējums “muzejs ir mūzu māja”, kur muzeja apmeklētāji jaunrada.
Kultūras ministrija šobrīd vēl nezina risinājumu, jo šāds precedents ir pirmo reizi!
Jaunajā gadā muzeju saimei novēlu – esiet kvalitatīvi muzeji, kuri kalpo sabiedrībai, esot viens vesels organisms – MUZEJS –, lai sadarbotos un viens otru atbalstītu.
Foto: Žanetes Grendes privātais arhīvs