Ja jānosauc kāds atslēgvārds, kas raksturotu noskaņojumu sabiedrībā pēc Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā, tad droši vien daudzi teiktu “draudi.” Atceroties, kā daži mani paziņas pirmajās kara dienās rēķināja, cik stundās viņi ar automašīnu pagūs aizbraukt līdz Polijas robežai ar Vāciju, un vēl aizvien katrā ārzemju konferencē saskaroties ar jautājumu “Vai jūs Baltijā jūtaties droši?”, sliecos tam piekrist.
Vienlaikus negribas izlaist no redzesloka faktu, ka draudi ir dažādi – gan reāli, gan iedomāti. Karš ir briesmīga realitāte. Mēs droši vien pat nepamanījām tā lēnās tuvošanās zīmes, kurām ir daudz senāka vēsture par Putina paziņojumu par invāzijas sākumu Ukrainā. 1993. gada konstitucionālā krīze Krievijā, kad pēc prezidenta Borisa Jeļcina pavēles tika apšaudīts parlaments, ir viena šāda zīme. Šajā konfliktā nebija labo un slikto “zēnu” – gan Jeļcins, gan viņa oponents, Krievijas parlamenta priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, bija padomju sistēmas produkti. Tomēr, lai kā mēs interpretētu notikumus, kurus tolaik daudzi Rietumos pozitīvi (šodien mēs teiktu – naivi) uztvēra kā ceļa pavēršanu reformām, tie vājināja parlamentāro sistēmu Krievijā, un to pēc Jeļcina izmantoja viņa pēctecis prezidenta amatā – Putins.
Vienlaikus šajā laikmetā, kad tik viegli radīt viltus ziņas un uzjundīt sabiedrībā dažādu veidu panikas, konstruktīvu skepsi ir svarīgi saglabāt. Par to nācās domāt pirms kāda laika, kad visnotaļ pamatotas ziņas par politiskā režīma maiņu Sīrijā miksējās ar informāciju, kura izrādījās nepatiesa. Piemēram, tika konstatēts, ka audioieraksts, kurā prezidents Bašars al Asads pirms bēgšanas uz Krieviju atvainojas saviem pilsoņiem, ir mākslīgā intelekta radīts. Tāpat jāņem vērā, ka gan autoritāri režīmi, gan politiķi demokrātiskās valstīs retoriku par drošības apdraudējumiem lieto savām interesēm. 2012. gadā likumu par ārzemju aģentiem pieņēma Krievija, un divu gadu laikā kopš tās armijas iebrukuma Ukrainā ārzemju aģentu saraksts gandrīz dubultojies. Nav pārsteigums, ka Ungārija sekoja šim piemēram, 2017. gadā pieņemot līdzīgu likumu, un pēc tam, kad Eiropas Savienības (ES) tiesa 2021. gadā pasludināja to kā ES tiesisko normu pārkāpumu, 2023. gadā pieņēma jaunu, ar skaļu, patriotisku nosaukumu apveltītu tiesību aktu – Nacionālās suverenitātes likumu –, kas atraisīja valdībai rokas ierobežot mediju un nevalstisko organizāciju darbību. Līdzīgi likumi ir arī Kirgizstānā un tagad diemžēl arī Gruzijā. Latvijā retorika par apdraudējumiem pēdējos gados izskanējusi saistībā ar Stambulas konvenciju (tās ratifikācija prasīja nepilnus astoņus gadus), kura beigu beigās stājās spēkā 2024. gada 1. maijā, un kopdzīves regulējumu, kas stājās spēkā 1. jūlijā – pēc tam, kad izgāzās tā apturēšanai uzsāktā parakstu vākšana, kas valstij maksāja vairāk nekā miljonu eiro. Vai kādam tīk vai ne, kopdzīve ārpus laulības ir augošs pāru kopā būšanas modelis. Latvijā šāds tiesisks regulējums pieņemts vairāk nekā 30 gadus pēc tam, kad pasaulē pirmo šādu reģistrētu partnerattiecību likumu pieņēma Dānija. Opozīcijas kampaņas gan Stambulas konvencijai, gan partnerattiecību regulējumam Latvijā pavadīja agresīva retorika par draudiem vērtībām un par ģimenes sabrukumu. Šobrīd nekas neliecina, ka šādi apdraudējumi būtu patiesi.
Vēl aizvien daļā sabiedrības izskan runas par draudiem latviešu valodai. Šis process iet kopsolī ar mēģinājumiem izskaust krievu valodu un kultūru no publiskās telpas un kultūras atmiņas (lai gan, ja vispār iespējams runāt par latviešu valodas apdraudējumu, tad tas mūsdienās nāk no angļu, nevis krievu valodas puses). Pēc gadu desmitiem šie centieni droši vien liksies ne mazāk pārspīlēti un vienpusīgi kā vācbaltiešu kultūras noliegums, kuru ar atšķirīgiem motīviem, bet līdzīgu sparu izvērta gan Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, gan padomju vara. 20. gadsimta beigās attieksme ir mainījusies – par to liecina gan 90. gados atjaunotais Melngalvju nams (par spīti tam, ka karā nopostītais tā priekštecis bija piederējis vācu tirgoņu brālībai), gan šogad restaurētā tikpat vāciskā Rīgas rātskunga Hermaņa Ādama Krēgera dzimtas kādreizējā apbedījumu vieta bijušajos Lielajos kapos. Uz šī fona aicinājumi aizvākt, piemēram, Ķeizara akmeņus Mangaļsalas jūras dambī (par godu imperatora Aleksandra II un troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumam 1856. un 1860. gadā) skan kā revolucionāru aicinājums sākt vēsturi rakstīt no baltas lapas. Kultūras mantojums un atmiņa atkal, kā padomju laikā, tiek dalīta pareizajā un nepareizajā, saglabāt vērtajā un iznīcināmajā. Tā, protams, ir vienkāršāk nekā skaidrot un diskutēt. Tikai jāņem vērā, ka atšķirībā no praktiski zudušās vācbaltiešu kultūras krievu kultūra ir klātesoša, un jārēķinās, ka jebkura stūrī iespiesta kultūras atmiņa mitoloģizējas un pēc laika atgādina par sevi jaunos, nereti radikalizētos, veidos. Daudzi datorklaviatūras klikšķi jau ir veltīti šai tēmai, tāpēc, to neizvēršot, gribas tikai piebilst, ka no vārda estētikas skatpunkta draudu retorika liekas bāli pelēka, tā neredz vai negrib kultūru un tās mantojumu tās mainīgumā un neviennozīmībā. Tā izslēdz to, ko spāņu vēsturnieks Haume Aurels (Jaume Aurell) sauc par vēstures (es teiktu plašākā nozīmē – kultūras) metaforiskās dimensijas spēju radīt “nozīmju pārpalikumu”, kas vienmēr atvērts dažādām un pretrunīgām nozīmēm.[1]
Ieliekot šīs vietējās debates Eiropā uzplaukušā populisma kontekstā, tās vērtējamas kā uztraucoša parādība, jo vietējās izpausmes iekļaujas arī citur pasaulē vērojamos centienos veidot monolītas un “pareizai” ideoloģijai atbilstošas kultūras. Ne velti daudzi Eiropas kultūras institūciju pārstāvji pēc tam, kad ultranacionālistu grupējumi vardarbīgi pārtrauca režisora Džona Malkoviča izrādes pirmizrādi Bulgārijā, pauduši savu nostāju pret apdraudējumu kultūras autonomijai Eiropā un aicina Eiropas Parlamentu ieviest Kultūras brīvības likumu. Citādi apdraudēts (reāli, ne iedomāti) var izrādīties apvienotās Eiropas projekts. Tikpat nemanāmi kā savulaik Krievijas parlamentārisma sabrukums. Brīvība un daudzveidība cilvēcei nav vērtības, kuras kādā idealizētā tagadnes vai nākotnes punktā būs stabilas un pašsaprotamas, par tām katrai paaudzei jācīnās no jauna. “Un sākas viss no gala…”, kā savulaik populārā estrādes dziesmā.