Pirms dažām dienām gandrīz vienlaikus izlasīju divas ziņas – vienu pašmāju, otru ārvalstu. Rīgā tika demontēts Barklaja de Tolli piemineklis, Sanktpēterburgā – piemineklis represētajiem Polijas pilsoņiem. Pirmajā brīdī var likties, ka konteksti ir pārāk atšķirīgi, lai meklētu paralēles. Vienā gadījumā runa ir par cariskās Krievijas vēstures lappusi (de Tolli bija Krievijas Impērijas kara ministrs), otrā gadījumā – par tumšām un traģiskām Staļina terora pēdām. Tomēr, ieskatoties dziļāk, šie nesenie notikumi ir daļa no kultūras kariem pasaulē. Šajos cīniņos piemiņas zīmes nokļūst pretrunīgu vēstures interpretāciju krustceļos. Mēs sociālajos tīklos lasām par Rietumu koloniālismu un ar verdzību un citiem mūsdienās negatīvi vērtētiem fenomeniem asociētu monumentu apķēpāšanu un pat gāšanu. No tā mūsdienās nav pasargātas arī tādas ikoniskas personības kā Vinstons Čērčils – Londonā ar grafiti apķēpāja viņa pieminekli Parlamenta skvērā, tādējādi protestējot pret viņa uzskatu par balto cilvēku pārākumu. No kritikas nav bijis pasargāts pat Mahatma Gandijs, kas mums primāri asociējas ar nevardarbīgu pretošanos un Indijas neatkarības kustību. Viņa piemineklis Akrā, Ganas Universitātes priekšā, 2018. gadā tika novākts, jo viņš uzskatīja Āfrikas pamatiedzīvotājus par zemākiem nekā indieši. Citu skulptūru liktenis bijis vēl dramatiskāks – Beļģijas karaļa Leopolda II monumentu Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā Kinšasā novāca 1967. gadā un atkal publiski izstādīja 2005. gadā, toreizējam kultūras ministram atklāšanā sakot, ka “cilvēki bez vēstures ir cilvēki bez dvēseles”. Taču tas nostāvēja mazāk nekā diennakti, līdz tika pārvietots uz muzeja dārzu. Šādi piemēri ir arī Eiropā, piemēram, politiskās peripetijās ierautā Flensburgas lauva, kas 19. gadsimtā uzstādīta par godu Dānijas uzvarai pār vācu nemierniekiem (uzvarētāju izpratnē) Šlēsvigas un Holšteinas hercogistēs. Flensburgai nonākot Vācijas pakļautībā, lauva aizceļoja uz Berlīni, pēc Otrā pasaules kara – uz Kopenhāgenu un visbeidzot 2011. gadā pēc pilsētas valdes lūguma nonāca atpakaļ Flensburgā.
Šo manu pārdomu mērķis nav mēģināt pierādīt, cik Latvijai nozīmīga ir bijusi tā vai cita personība un to godinošais piemineklis. Var, protams, stāstīt jau zināmo, ka de Tolli ir cēlies no pārtikušas Rīgas tirgotāju dzimtas ar saknēm Skotijā un ka viņa dzīves beigu posms saistīts ar Vidzemi – viņš īpašumā ieguva Stalbes muižu tagadējā Cēsu novadā un tika uzņemts Vidzemes bruņniecībā, bet viņa bēru ceremonija notika Rīgas Jēkaba baznīcā. Tāpat var daudz runāt par Andreja Upīša devumu latviešu literatūrā vai to, ka Puškins un valoda, kurā viņš runāja, nav atbildīgi par Putina politiku, bet nejēdzīgs liekas pats fakts, ka kaut kas ir jāpierāda.
Mūsdienu patrioti, šķiet, neapzinās, cik līdzīga šāda pieeja ir tai, ko redzam padomju laika izdevumos, – lai pamatotu kāda pieminekļa, muižas vai citas būves tiesības uz pastāvēšanu, tika piesaukts, ka tā tapusi ar tautas naudu, pūliņiem u. tml. Ķīniešu Kultūras revolūcijas aktīvisti vismaz bija konsekventi un grāva visu. Pašmāju kultūrpolitiķi ir selektīvāki, bet – kur apstāties? Kāpēc nesarīkot patriotisku šovu un tā kulminācijā neuzspridzināt Zinātņu akadēmijas namu Rīgā, kas ir tipisks Staļina laika arhitektūras paraugs? Drošības dienests pēc tam varētu domāt, vai vārdu “nams” likt pēdiņās, tāpat kā vārdu “piemineklis” šīs iestādes 2022. gada pārskatā, kur runāts par padomju monumentiem.
Mums ir labas propagandas performanču tradīcijas kopš Kārļa Ulmaņa autoritārisma režīmu slavinošā uzveduma “Atdzimšanas dziesma” 1934. gadā Rīgas Esplanādē. Bet, pag, nebūs tomēr labi, jo brīvdabas iestudējuma scenogrāfs Jānis Muncis mācījies Petrogradā pie dendija Vsevoloda Meierholda, kas kļuvis par revolucionāru. Kā ar pareizticīgo katedrāli Rīgas centrā? Atceros kādā 20. gadsimta 20. gados sarakstītā Rīgas ceļvedī pausto negatīvo ēkas aprakstu un piebildi, ka Varšavā šāda katedrāle uzspridzināta (tas notika 1924.–1926. gadā). Kā ar Krišjāņa Valdemāra piemiņu? Nav noslēpums, ka viņš, tāpat kā vairāki citi jaunlatvieši, risinājumu vācbaltiešu privilēģiju iegrožošanai saskatīja latviešu integrācijā krievu sabiedrībā, tās kultūrā un valodā. Ko darīt ar Ulmaņa pieminekli? Viņa autoritārais režīms, demontējot demokrātiskas pārvaldes struktūras, atviegloja darbu 1940. gada okupācijas īstenotājiem. Sarakstu varētu turpināt.
Katrai vēsturiskai personībai, tāpat kā ikvienam no mums, ir savs “skelets skapī”, un neviena cilvēka darīto nevar pilnvērtīgi saprast atrauti no viņa dzīves konteksta. Varam jau uz pjedestāla celt jaunus varoņus, bet mūsdienu atcelšanas kultūrā, kurai labprāt seko gan politiski kreisie, gan labējie, viņi pēc kāda seksa skandāla vai citas slēptas biogrāfijas lappuses izgaismošanas ātri kritīs nežēlastībā. Personiskās biogrāfijas detaļu nošķiršana no veikuma nav modē, taču dzīve un arī vēsture nav melnbalta, lai kā mēs to gribētu.
Karš diemžēl ir traumējis mūs visus, radot augsni populismam un fobiju izpausmēm. Liānas Langas un viņas līdzgaitnieku idejas šajā ziņā šķiet kā krievu pasaules apvērsta, latviskota versija pastalās. Tikpat neiecietīga un vienkāršota. Sabiedrībā tas veicina konformismu – ja ne domāt, tad izteikties tāpat kā tie viedokļu veidotāji, kas kliedz skaļāk. Manuprāt, vēstures liecības ir nevis jāaizmirst, jāsagrauj vai jācenzē, bet jāskaidro. Man pēdējos gados daudz iznācis staigāt pa Berlīnes rajoniem – Vācijas Demokrātiskās Republikas laika pieminekļi, lai arī apķēpāti un apdrupuši, nav aizvākti, bet ir pilsētvides daļa. Citā pasaules daļā – ASV – Atlantas vēstures centra (Atlanta History Center) interneta portālā ir resursi, kā interpretēt konfederātu (vergturu štatu savienības atbalstītāju) pieminekļus. Daži no tiem pārvietoti (nereti pēc pieaugošā vandālisma), citiem pievienota skaidrojoša informācija. Savukārt 2022. gadā, pēc Milānas institūta pētījuma, atklāta interneta vietne[1], kurā apkopota un skaidrota informācija par Musolīni fašisma ideoloģijas vizuālajiem objektiem, kuri vēl aizvien lielā skaitā atrodas Itālijā.
Ja nespēsim godīgi sastapties ar pagātnes liecībām visā to daudznozīmībā, tās pārvērtīsies par rēgiem, kuri vajās dzīvus palikušos, proti, mēs padarīsim par mocekļiem tos, kurus gribējām sodīt ar aizmirstību, un aizvērsim durvis uz iespējamu kopīgu telpu sarunām par dažādām atmiņām un atšķirīgām vēstures interpretācijām. Pie tā, kas pasaulē notiek šobrīd, nav vainīgs ne de Tolli, ne Upīts, ne Sudrabu Edžus, ne citi sen mirušie, bet gan mēs paši.
Titulbilde: Valdis Tēraudkalns