Rotko centrs pirms neilga laika pārtapis par muzeju un ieguvis valsts akreditēta muzeja statusu. Par muzeja aktualitātēm, arī valsts garanta jautājumu, Creative Museum saruna ar muzeja vadītāju Māri Čačku.
Ineta Zelča Sīmansone: Rotko centrs ļoti ilgi darbojās kā centrs. Šobrīd jau kādu laiku jūs esat Rotko muzejs. Kas bija galvenais iemesls un arī interese, kāpēc no centra kļuvāt par muzeju? Kādi, tavuprāt, ir lielākie ieguvumi?
Māris Čačka: Savā ziņā tas bija pēctecīgu lēmumu kopums no centra tapt par muzeju. Tas aktualizējās pandēmijas laikā, kad vairāk pievērsāmies savam krājumam. Faktiski muzeja funkcijas mēs veicām jau kopš darbības pirmās dienas. Analizējot situāciju, arī to, ka apkārt arvien vairāk rodas dažādi centri, mums kā kultūras iestādei, kura dara vairāk, likās, ka līdz galam neesam sevi novērtējuši – arī ar statusu un nosaukumu. Pandēmijas laikā mēs veidojām savu jauno stratēģiju, jo bija pagājuši gandrīz septiņi gadi. Mēs izanalizējām to piedāvājumu grozu, ko līdz šim bijām darījuši. Piemēram, A galerijā, kur ilgu laiku digitālā veidā bijām stāstījuši stāstu par Rotko dzīvi un daiļradi, tehnika un dizains bija novecojis. Kontekstuāli domājot, ko mēs darīsim ar šo zāli, sapratām, ka esam ar lielisku kolekciju un ka tāpat kā visiem pasaules muzejiem arī mums ar savu kolekciju vajag dalīties ar apmeklētājiem. Stratēģiski kopš tā brīža nomainījām šo sadaļu, kas bija viens no maziem iemesliem mainīties un attīstīties. Šis bija tikai viens no tehniskiem momentiem, bet bija arī vairāki citi – globālāki – iemesli, kā mēs varējām iekļauties muzeju saimē, ne tikai tepat Baltijas reģionā, bet arī plašāk. Likumsakarīgi tas bija arī tāpēc, ka pasaulē jau iepriekš mūs uztvēra kā muzeju un arī sauca par muzeju. Kad gājām akreditācijas ceļu, sapratām, ka mums ir jāatsakās no garā, piņķerīgā nosaukuma un jāpaliek lakoniskiem. Paralēli nāca daudz dažādu motivējošu faktoru, kāpēc mēs gājām uz muzeja statusu. Viens no tiem ir valsts garants, kurš, cerams, būs. Un tad tas attieksies arī uz mums kā uz akreditētu muzeju, uz centru tas neattiektos. Tāpat tā ir krājuma aizsardzība un Nacionālais kopkatalogs; mums tomēr ir vairāk nekā 3000 mākslas vienību, kas ir nozīmīgi darbi, tai skaitā – arī Latvijas mākslinieku darbi.
Mēs sevi nodefinējām kā profila muzeju; mēs nenodarbojamies ar visu ko pēc kārtas, bet mūsu pamatprofils ir reģionālais mākslas muzejs ar konkrētu ietvaru, sākot no modernisma un noslēdzot ar laikmetīgo mākslu. Tas ir fokuss, uz ko mēs savas programmas veidošanā strādājam. Un, protams, nepastarpināti vēl viens motivējošs faktors bija arī tas, ka kā centrs mēs droši vien no Rotko ģimenes nedabūtu nevienu oriģinālu savā krājumā. Tiklīdz mēs ģimenei pateicām, ka ejam šo soli un kļūstam par akreditētu muzeju, mēs vēl pat pirms muzeja statusa iegūšanas saņēmām divus agrīnos Rotko zīmējumus. Tas iezīmē mūs kā muzeju Ziemeļeiropā, kura krājumā tas ir. Šeit nav tik svarīgi, kādi ir darbi, drīzāk, ka tie ir Rotko oriģināli.
Ja skatās jauno muzeju definīciju, mēs kā muzejs ejam vienā solī – cenšamies strādāt ar vietējo kopienu, dažādām sabiedrības grupām un veidot savu programmu pilnasinīgi. Mums palīdz arī tās iestrādes, kas bija, darbojoties kā centram; turpinām rezidenču programmas, kas ir būtiska akumulējošā vide, lai starptautiskā auditorija satiekas ar vietējo, lokālo, reģionālo. Stratēģiskā programma, kas šajā jomā bija, mums nemainās: vienlaikus ir trīs spēlētāji – Latvijā nozīmīgas personības, reģiona cilvēks, kurš attīstās un ir līdzvērtīgi novērtēts, un starptautiskie spēlētāji, projekti.
IZS: Man arī viens papildu jautājums par kolekcijām. Muzeja akreditācijā galvenais uzsvars parasti tiek likts uz krājumu. Tu jau minēji, ka jums jau šobrīd ir divi Rotko zīmējumi.
MČ: Būs divi vēl.
IZS: Iespējams, kādam varētu būt mulsinoši, ka tas ir Rotko muzejs, bet kolekciju veido pārsvarā rezidenču programmas laikā iegūtie darbi un Pētera Martinsona kolekcija. Vai akreditācijas komisijai nebija šāds jautājums, kāpēc Rotko muzejs?
MČ: Bija vesela virkne jautājumu. Un arī šis. Bet Rotko vārds mums jau bija vecajā nosaukumā. Šobrīd mēs tikai vairāk koncentrējamies uz muzejiskās funkcijas aspektu, kas balstīts uz Rotko, arī pētniecisko darbu. Uz Rotko, Rotko līdzgaitniekiem un, protams, arī uz reģiona māksliniekiem, kuri dažādos laikos ir izceļojuši un kļuvuši par nozīmīgām personībām mākslā, piemēram, Žaku [Jakovu] Šapiro, kura divi darbi mums ir krājumā. Mums ir otrā lielākā (pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) Sigurda Vīdzirkstes kolekcija – gan glezniecības, gan grafikas darbi, gan zīmējumi un skices. Pagājušā gada nogalē ieguvām arī Vīdzirkstes arhīvu, kurā ietilpst gan fotogrāfijas, gan vēstules. Analizēsim, pētīsim, un ceru, ka uz Vīdzirkstes simtgadi varēsim priecēt apmeklētājus gan ar izstādi, gan zinātniski pētniecisku katalogu.
Rotko ir tas, kas tomēr kā magnēts, atslēgas vārds mums bija jau pašā sākumā, ar to mēs uzreiz atšķīrāmies kā paralēls muzejveidīgs organisms no pilsētā jau esošā Novadpētniecības un mākslas muzeja, kas darbojas citā laukā. Turpinām strādāt ar Rotko ģimeni, un vienā mirklī pienāks brīdis, kad mums krājumā būs arī kāds lielāks Rotko darbs, ne tikai šie agrīnie zīmējumi. Mēs turpinām tīkloties un esam klātesoši visam, kas ap Rotko apkārt notiek. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā bija gan Francijas lielā izstāde Louis Vuitton muzejā, kurā mēs piedalījāmies un kopā ar kolēģiem no Vašingtonas Nacionālās galerijas gājām tūrē vēl pirms visiem apmeklētājiem ar Rotko dēla Kristofera komentāriem. Braucām uz Oslo, ar norvēģu kolēģiem runājām Nacionālajā muzejā. Šobrīd gatavojamies braukt uz Teita muzeju (Tate Modern), jo Rotko darbi “Seagram Murals” pēc izceļošanas pirmo reizi no Londonas uz Franciju atgriezās muzejā jau citā sadaļā, ārpus Londonas. No 8. maija viņi rīko atbilstoši jaunajām darbības formām un izpausmēm brīvpieejas apmeklējumu nedēļas garumā, darbiem atgriežoties Teita modernās mākslas muzejā. Tie ir tie brīži, kas visu laiku ir noteicoši, lai mēs aktualizētu Rotko arī komunikācijā ar sabiedrību. Arī sociālajos medijos ik pa laikam ieliekam kādu Rotko atziņu, kādu Rotko dzīves vai daiļrades stāsta fragmentu, attēlus.
Jāatzīmē, ka Rotko vēstures sadaļa A galerijā nav pazudusi, digitālais materiāls fiziskā veidā ir vairāk pietuvināts oriģinālu zālei pirms Klusuma telpas. Stāsts tiek izstāstīts – tikai koncentrētākā veidā. Pagājušā gada rudenī ar lietuviešu kolēģiem izstrādājām idejas pieteikumu un saņēmām finansējumu izmaiņām Klusuma telpā; mums palīdzēja Latgales plānošanas reģions, piesaistot 150 000 eiro Interreg projektu konkursā. Telpa iegūs jaunu ietērpu, trīs LED ekrānos būs trīs klasiskā perioda kompozīcijas, uz releja principa tikai viens darbs kādā mirklī būs skatāms. Atjaunosim mākslinieka dzīves līnijas stāstu, apakšā būs arī līnija bērniem ar viņiem domātām aktivitātēm.
IZS: Sadarbība ar Rotko ģimeni, deponējot Rotko oriģinālus ekspozīcijai, joprojām turpināsies.
MČ: Protams. Vienreiz trīs gados mainām darbus, šobrīd mums ir skatāmi Rotko ģimenes deponētie seši oriģināli un divi agrīnie zīmējumi no mūsu kolekcijas. Maijā mēs plānojam šos zīmējumus mainīt pret diviem citiem (kuri būs skatāmi līdz 2026. gada pavasarim), tos burtiski kuru katru brīdi gaidām atnākam. Tagad skatāmie divi zīmējumi tad dosies uz krātuvi “atpūsties”. Nākamā gada aprīlis un maijs ir laiks, kad kopā ar Rotko ģimeni mainām visas oriģinālās gleznas.
IZS: Pirms brīža tu minēji rezidenču programmu, un man šķiet, ka šobrīd jūs esat vienīgais muzejs Latvijā, kuram ir šāda rezidenču programma jau no pašiem centra pirmsākumiem. Izvērtējot programmas darbību, kādi, tavuprāt, ir ieguvumi muzejam?
MČ: Jā, starp muzejiem mēs esam gandrīz vienīgie. Ventspils muzejs realizē glezniecības plenēru “Agrīnais reālisms”, keramikā viņiem ir rezidenču programma. Cēsu izstāžu nams kādu laiku atpakaļ rīkoja glezniecības plenērus, bet faktiski tas ir arī viss.
Ieguvumi ir vislielākie. Pirmkārt, mēs izmantojam platformu Res Artis https://resartis.org/, caur kuru iegūstam iespējami plašāko interesentu loku, kuri piesakās uz izsludinātajām 10 vai 11 vietām. Konkurss bieži vien ir ļoti liels, un starptautiskais sadalījums – pietiekami plašs; var būt pat 200 interesenti uz vienu rezidenci. Rezidenču programma ir nozīmīga krājuma veidošanai, jo mēs faktiski esam viens no lielākajiem muzejiem Baltijā, kas krāj mūsdienu starptautisko mākslu. Rezidenču dēļ mums ir šie darbi ar nozīmīgiem vārdiem un plašu ģeogrāfiju, krājumā pārstāvētas vairāk nekā 50 valstis. Mēs ar to varam operēt un veidot lieliskus projektus muzejā un arī ārpus muzeja telpām. Pašlaik muzejā skatāms jau otrs krājuma izstādes projekts “Bez nosaukuma Nr. 2”, kas veltīts Rotko 120. dzimšanas dienai. Izstādi pavada apjomīgs izdevums.
Ieguvums ir arī starptautiskās profesionālās mākslinieku vides klātbūtne, kas ir ļoti būtiska vietējam, reģionālajam māksliniekam, ievērojot reģiona specifiku. Ne visi var izbraukt un šos māksliniekus sastapt citviet, ne visi ir gatavi meklēt finansējumu un piedalīties paši kādā starptautiskā rezidenču programmā ārpus Latvijas. Tāpēc vietējai mākslinieku kopienai tā ir lieliska iespēja vismaz trīs reizes gadā divas nedēļas (keramikas simpozijs ir trīs nedēļas) jebkurā brīdī atnākt, satikties, parunāt. Mums ir mākslinieku prezentācijas, kurās var redzēt gan pirmās rezidenču dalībnieku idejas un saprast, ko katrs tuvākās nedēļas darīs, gan rezultātus noslēgumā pie vīna glāzes.
Arī Latvijas atpazīstamības veicināšanai rezidenču programmu forma ir ļoti būtiska. Es nelielīšos, bet daži no mūsu rezidentiem reizēm pat nepaliek Rīgā, no lidostas uzreiz brauc uz Daugavpili un ir apskatījuši reģionu, jo simpoziju ekskursijās mēs parādām reģionu un kultūrvietas. Ļoti liela daļa no šiem rezidenču dalībniekiem turpina uzturēt kontaktus, mums ir datu bāze, un mēs ar viņiem vajadzības gadījumā komunicējam. Ir daudz piemēru, kā mākslinieki vēlas turpināt sadarbību. Šī sadarbība var būt gan atbraukšana uz Rotko muzeju kopā ar draugiem, ģimeni, bet ir arī virkne piemēru, kad izkristalizējas grupas vai solo izstāžu projekti, kas lieliski turpina Rotko muzejā iesākto stāstu, kas ir iedvesmojis viņus ar šo īpašo vidi. Ir mākslinieki, kuri brauc un saka, ka tā ir pirmā rezidence, kurā viņi piedalās, un tas ir tikai Rotko vārda dēļ. Mākslinieki bieži vien strādā savā studijā vienatnē un var dalīties izstādes formā; šeit rezidencē viņi strādā kopā, tā ka mēs esam savā ziņā arī motivētājs un paradumu mainītājs.
IZS: Mākslinieki ierodas uz rezidenci un dzīvo divas nedēļas muzeja kreisajā spārnā.
MČ: Jā, kreisajā spārnā dzīvo. Praktiskās darbības notiek blakus ēkā, kas mums tuvā nākotnē taps kā jaunā mākslas krātuve un rezidenču centrs ar darbnīcām, kuras šobrīd jau izmantojam, bet vēl mazliet jāsakārto, lai tās būtu pievilcīgākas.
Divu nedēļu garumā rezidenti darbojas, divi mākslas darbi paliek muzeja krājumā, tiek iekļauti arī izdevumā, kas veltīts katrai rezidencei kā simpozija rezultāts. Krājumā iekļuvušie darbi turpina “dzīvot”, tos integrējam projektos muzejā un arī ārpus muzeja.
IZS: Kas šīs rezidences finansē?
MČ: Rezidences, tāpat kā visas radošās izstādes, ir mūsu daudzfunkcionālo kultūras centru iezīmētajā programmā, ko Ministru kabinets apstiprināja 2012. gadā pirms mēs visi (četras koncertzāles un Rotko centrs) vērāmies vaļā. Programma laiku pa laikam ir transformējusies, divus gadus pēcpandēmijas posmā mums bija Centrālās finanšu līgumu aģentūras atveseļošanas nauda, bet būtībā tam pašam saturam. Visu pārējo laiku – pirms tam un tagad – mēs esam Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] programmā, kuras finansējums palīdz realizēt visu izstāžu programmu gada griezumā. Ja tas ir Keramikas biennāles gads, tad tas paģēr finansējumu arī, lai realizētu šo vērienīgo programmu. Tas ietver Rotko oriģinālu uzturēšanu, bet, ja ir maiņas gads, tad arī visus transportēšanas izdevumus. Un, protams, trīs simpoziji – Grafikas simpozijs, Glezniecības simpozijs un Keramikas simpozijs. Finansējums ir nepietiekams, mums arī jānopelna apmēram tikpat. Un tad ir pašvaldības dotācija, finansējums, kas ietver daļēju algu apmaksu un ēkas uzturēšanu, un citu muzeja darbības nodrošināšanu.
IZS: Juridiski jūs esat pašvaldības muzejs.
MČ: Jā, pašvaldības muzejs, iestāde.
IZS: Rotko muzejs Daugavpilī ir gandrīz kā pilsēta pilsētā, jums ir savs restorāns, sava rezidenču viesnīca, muzejs.
MC: Viesnīca ir mūsu (brokastis nepiedāvājam, vienmēr pieejama kafija un tēja). Paredzēta vairāk rezidenču māksliniekiem, bet, kad mākslinieku nav, mēs uzņemam arī citus interesentus, kuri vēlas izbaudīt šo neierasto pieredzi – nakšņošanu muzejā. Apmeklētāji ir ļoti gandarīti par iespēju padzīvot tajā pašā ēkā, kurā atrodas Rotko oriģināli un cita māksla. Restorānu apsaimnieko apakšīrnieks, taču mēs mēģinām sadarboties, lai kopā veidotos sabalansēta piedāvājuma programma, lai garšas kārpiņas ir tikpat veiksmīgi aktivizētas kā vizuālā satura baudīšana izstādēs.
IZS: Jā, iespējams, restorāna vizuālais tēls nedaudz disonē ar pašu muzeju – vieta izaugsmei. Bet ļoti labi, ka restorāns muzejā ir.
MČ: Tas ir lieliski, ka ir. Es pat nevaru iedomāties, kā būtu, ja nebūtu. Jo arī kolēģiem, zāļu uzraugiem, kaut kur ir jāēd, un, ja tas ir tepat blakus, tas ir labi. Visas izstāžu atklāšanas, restorāna apmeklējums. Arī ja apmeklētājs grib tikai kafiju iedzert, tā ir vieta, kur to var darīt. Es ceru, ka mēs spēsim atrisināt ieejas jautājumu un restorānā varēs ieiet ne tikai atsevišķi, izejot no muzeja, bet arī tieši no ekspozīcijām. Tāpat ieeja no restorāna muzejā – mums jāatrisina biļešu sistēmas jautājums, jāsinhronizē biļetes iegādes iespējas. Vai tā būtu muzeja ārpusē nopērkama biļete, kā lielajos muzeju kvartālos, vai cits risinājums. Mums cietokšņa teritorijā pašlaik ir arī Industriālā dizaina un tehnikas centrs, kurš piedāvā savu saturu. Bija doma, ka šī biļešu pirkšanas opcija varētu būt kaut kur pa vidu. Otrs veids būtu pilnībā pāriet uz digitālās biļetes iegādi, bet, ņemot vērā reģionālo specifiku un senioru auditoriju, to pašlaik neizskatām. Savukārt uzturēt divas paralēlās sistēmas ir finansiāli neizdevīgi. Pagaidām vēl domājam par risinājumu.
IZS: Tu kopā ar Rotko centru esi jau no veidošanas un atklāšanas brīža. Kā tu izlēmi kļūt par Rotko muzeja vadītāju?
MČ: Gadu pirms Rotko centra atklāšanas es jau intensīvi iekļāvos projekta sagatavošanā, lai, atveroties 2013. gadā, viss tehniski un saturiski būtu kārtībā. Tobrīd projektā nebija ne moduļu sienu, ne analīzes, kā ekspozīcijas varētu arhitektūras piemineklī eksponēt, īpaši, ņemot vērā ēkas specifiku – sāļus, kas pirmos desmit gadus vēl nāca laukā un ar kuriem vajadzēja cīnīties. Tāpat jāņem vērā, ka mākslu, ko eksponējam, nevaram likt gluži pie nesošās sienas un domāt, kas notiks pēc diviem mēnešiem, kad ņemsim nost, jo materiāli elpo.
Likumsakarīgi sanāca, ka es veiksmīgi iekļāvos projektā, pārejot no līdzīgas jomas, jo pirms tam 14 gadus darbojos mākslas izglītības laukā Daugavpils Universitātē. Es pats esmu mākslinieks, un man bija interese mākslas izstāžu programmas darbu veidot padziļinātāk. Šķita, ka otrajai lielākajai valstspilsētai līdz tam mākslas izstāžu piedāvājums bija par mazu. Izpētot stratēģiskos dokumentus, kas bija integrēti projekta pieteikumā, lai šo ēku vispār rekonstruētu, ar kolēģiem tos mainījām, pārstrādājām. Mums sanāca laba sadarbība.
Par vadītāja amatu runājot – kad iepriekšējais centra vadītājs devās pensijā, pašvaldība nominēja mani vadīt centru. Tas nav bijis pašmērķis, jo tas traucē radošiem procesiem, kurus es cenšos nenolikt otrajā plānā, jo man tas ir būtiski. Es arī šobrīd iekļaujos programmas veidošanā, ļaujot kolēģiem izpausties, bet atsevišķus izstāžu projektus kūrēju arī pats. Paralēli man vienmēr ir interese pašam darboties kā radošai personībai. Iespējams, šis amats reizēm man traucē komunikācijā, jo dažreiz sarunu partneris mani vairāk uztver kā Rotko muzeja vadītāju, bet ne mākslinieku. Bet citādi – caur manu personīgo mākslu un izstādēm ārpus Latvijas meklējot dažādus jaunus kopsaucējus un sadarbības, muzeja atpazīstamībai, manuprāt, tas tikai palīdz un veido dabiskāku, ne tik administratīvu komunikāciju.
IZS: Kas tev kā muzeja vadītājam ir lielākie izaicinājumi?
MČ: Pirmkārt, šobrīd tas ir drošības jautājums, īpaši, ņemot vērā mūsu tuvo robežu. Jau pirms tam mēs plānojām jaunas krātuves veidošanu, lai tā būtu droša vide. Šobrīd esam tuvu tehniskā projekta izstrādei; aizvien vairāk domājam par materiāliem. Pirmā stāva logi jātaisa kā klusie logi, kas ir aizmūrēti ciet; telpai ir jābūt maksimāli drošai, izmantojot vienkāršus materiālus un ne vairs caurspīdīgo stiklojumu. Mēs cietoksnī nemaz nevaram ielikt jaunas arhitektūras formas uz ārpusi.
Pašam galvenais izaicinājums ir nestagnēt. Būt atvērtam dialogam un sadarbībai ar kolēģiem, sekot līdzi, lai kolektīvā notiek profesionālā izaugsme, lai ir pārmantojamība (lai vienā mirklī nepaliek viena vecuma kolēģi un jāsāk pēkšņi domāt, kas būs tālāk). Tā ir nemitīga mācīšanās – gan pašam, gan motivējot kolēģus. Šobrīd ejam Erasmus+ programmā, esam iesnieguši savu pirmo Erasmus+ projektu, lai ar savu mobilitāti arvien vairāk pievērstos pieaugušo izglītības laukam. Ar bērnu auditoriju un jauniešiem mēs esam tikuši ļoti labi galā un no maziem ķipariem esam izaudzinājuši jauniešus, kas mums jau gadu darbojas Jauniešu kubā, kas palīdz, iesaistoties dažādu programmu satura veidošanas posmos. Nākamais posms ir darbs ar pieaugušo auditorijas iesaistīšanu. Tas mums ir aktuāls jautājums, kuru vēlamies ar dažādiem metodiskiem rīkiem atrisināt, piesaistot auditoriju, izstāstot saturu auditorijai saprotamā veidā, lai saturs nav kaut kas pašpietiekams – uzlikām un aizmirsām –, bet lai par to runātu un tas tiktu rezonēts.
Esam nedaudz pamainījuši arī komunikācijas platformu; šobrīd par saturu cenšamies stāstīt kopā ar mūsu kolēģiem mākslas zinātniekiem, mākslas kritiķiem. Viņu kritika vai analīze kādā portālā vai rakstošajā presē (ne tikai Latvijā, bet šobrīd esam izgājuši arī uz Lietuvas mākslas žurnāliem) gan paliek vēsturē, gan caur profesionālo auditoriju aktualizē un veicina lielāku interesi par saturu, kuru piedāvājam. Mēs esam reģionā, un Daugavpils ir tālāk no Rīgas nekā Rīga no Daugavpils, tāpēc mums jācenšas. Reģionālā sadarbība starp reģionālajiem muzejiem, manuprāt, mums ir lieliska; sadarbojamies arī ar koncertzālēm, kuru telpās savu kolekciju izstāžu projektus arī realizējam. Jāstrādā, lai saturs, ko mēs radām, kaut ko pozitīvi maina.
IZS: Ņemot vērā Daugavpils iedzīvotāju etnisko dalījumu, kā jūs to ikdienā izjūtat muzejā un kā tas ietekmē jūsu izstāžu plānošanas darbu?
MČ: Man šķiet, ka tas šobrīd vairs nav īpaši jūtams. Varbūt to ir ietekmējis karš. Mēs kopš kara sākuma nelietojam ekspozīcijās un mājaslapā krievu valodu, izņemot gidu, jo ir arī objektīvi gadījumi, kad cilvēks nevar tekstu citās valodās izlasīt. Vietējie krievvalodīgie apmeklētāji nāk. Ir daļa, kas izmanto telefonu, tekstus skenē sev vajadzīgā valodā, bet arī ārzemnieki reizēm tā dara, piemēram, vācieši, nīderlandieši ieskenē angļu tekstu un pārtulko uz sev saprotamāko valodu. Šodienas iespējas ir tik plašas, ka mēs spējam būt neatkarīgi no savas etniskās piederības muzeja telpā. Bet mēs speciāli uz to nestrādājam. Protams, auditorija mums ir svarīga, bet mēs reizē veicam arī izglītojošo darbu. Mēs integrējam caur saturu. Atteikšanās no krievu valodas atvieglo arī ekspozīcijas – noņemot šos teksta blāķus trīs valodās. Pašlaik tās ir divas – latviešu un angļu.
Vietējo mākslinieku izstādēs nāk radi un draugi uz atklāšanu neatkarīgi no etniskās piederības, tas nav mazinājies. Protams, ir kādi, kas pie mums nenāk, bet tā ir tikai normāla pieredze. Laikam nekad nebūs tā, ka simtprocentīgi visiem interesēs muzejs.
IZS: Es biju domājusi, ka tu kā vienu no pirmajiem izaicinājumiem minēsi finansējumu.
MČ: Man negribas gausties. Tas, protams, ir viens no izaicinājumiem. Kā reģionālam muzejam mums nepārtraukti ir jāpierāda, ka neesam kā pirmā gada audzēknis, kurš tikko kaut ko ir uzsācis, bet ka mums ir pieredze, atpazīstamība, arī starptautiska, un novērtējums, pat lielāks nekā valstī. Bet tas ir sekundāri, un to var atrisināt, ja ir komandas gars, spēks, vēl neizdegšana. Tad, kad vienas durvis aizveras, jāver vaļā citas durvis un jārod iespēja situāciju atrisināt. Mēs esam vērsti uz saturu, visas ambīcijas un idejas, kuras esam izsapņojuši, mēs esam paspējuši realizēt. Virkne vēl ir padomā. Varbūt tas ir reģionālais sīkstums, kas caur spītu dod papildu dzinuli atrast variantus, kā savu ideju realizēt. Sākot no lielā sapņa, ko mana kolēģe Farida Zaletillo izdarīja ar Rotko centra veidošanas ideju kopumā. Man prieks, ka esam novērtēti, ka, sākot ar 2025. gadu, Faridai ir VKKF mūža stipendija, kas ir ļoti pelnīta.
IZS: Kovidlaiks parādīja arī lokālā tūrisma iespējas, izjutāt to?
MČ: Kamēr nebija visas šīs kara šausmas, lokālā tūrisma ceļš jau bija sācis iezīmēties – Šagāls Vitebskā, Rotko Daugavpilī… Šobrīd mums ar lietuviešiem veidojas jauns maršruts – Stasys Museum Panevēžā, kas salīdzinoši nav tālu, tad Zarasu muzejam ir jauna kultūrvieta – galerija “Saukas”, kur ir gan paša Šarūna Saukas [Šarūnas Sauka] darbi, gan viņa sievas Nomedas glezniecība. Tā ir divstāvu ēka ar lielisku ekspozīciju, un tie ir tikai 25 km no Daugavpils. Lietuviešu apmeklētājs kā sadarbības partneris ir ļoti labs, galu galā – nācija par vienu miljonu lielāka. Šis ceļš savā ziņā jau šobrīd praktiski strādā. Kovida laikā Baltijas burbulis ļoti pozitīvi izmainīja situāciju, arī mūsu muzejam. Piemēram, līdz kovidam mums nebija gandrīz neviena igauņu apmeklētāja. Mums bija pat masveidā nīderlandieši, jo mērķtiecīgi pirmos četrus gadus piedalījāmies Latvijas stendā Utrehtā, stāstot par saturu un muzeju. Pirms tam nīderlandiešu nebija. Jā, bet tagad esam atraduši arī igauņu auditoriju; neskatoties uz to, ka attālums ir pietiekami liels, igauņi brauc uz Rotko muzeju. Lietuvieši daudz brauc, brīžiem lietuviešu apmeklētāju centrā ir vairāk nekā latviešu.
IZS: Kas ir tuvākās nākotnes lielākās ieceres un plāni?
MČ: Turpināt stādāt uz priekšu pie Rotko kā magnēta. Lielais izaicinājums atkal ir nākamā gada ekspozīcijas maiņa, kas droši vien notiks pēc vecās shēmas, jo es neticu, ka gada laikā valsts garanta jautājums tiks atrisināts. Es būtu ļoti priecīgs, ja nākotnē naudu, ko tērējam apdrošināšanai, mēs varētu integrēt saturā, pētniecībā vai kāda artefakta iegādē, kas kaut ko stāsta par Rotko. Pagājušajā gadā mēs iegādājāmies viena amerikāņa melnbalto želatīna fotogrāfiju. Mēs mēģinām papildināt arhīvu, jo pagaidām tāda pilna arhīva nav; arī Rotko ģimenei tāda arhīva nav, jo visos juku laikos viņi nenodarbojās ar digitālā arhīva veidošanu. Vienīgā iespēja ir caur viņa līdzgaitniekiem, līdzgaitnieku mantiniekiem iziet uz kādiem artefaktiem, dokumentējošām liecībām, lai varētu stiprināt un veidot stāstu. Mums ir doma, ka mēs gribētu veidot digitālu un fotogrāfiju projektu, iezīmējot izstādē stāstu par Rotko no dažādiem autoriem, kā viņš ir dokumentēts – galvenokārt fotogrāfijā, bet arī arhīva materiālos.
IZS: Runājot par digitalizāciju – vai brīdī, kad kārtējie oriģinālie Rotko darbi ir pie jums, jūs tos digitalizējat un drīkstat izmantot?
MČ: Jā, mēs tos drīkstam lietot, izmantot visa veida mārketinga un publicitātes nodrošināšanā, neko par to nemaksājot, jo mums ir noslēgts unikāls līgums par šo darbu izmantošanas tiesībām. Savukārt kopkatalogā ieiet tikai tie darbi, kas ir mūsu krājumā pastāvīgi.
IZS: Kas ir tavi spilgtākie notikumi saistībā ar Rotko vai arī visā nozarē pēdējā desmitgadē? Notikumi, kas tev liek domāt – jā, es esmu pareizajā nozarē!
MČ: Runājot par ekspozīciju scenogrāfiju, mēs Latvijā bijām vieni no pirmajiem, kas sāka pievērst uzmanību ekspozīciju estētikai, mainot moduļu izkārtojumus, lietojot ploterētos tekstus, pārkrāsojot moduļus, kas faktiski bija aizgūts no pasaules muzejiem. Šobrīd mēs sapņojam par printeri, lai varētu printēt tieši uz sienas, pašlaik lietojam arī termodrukas tekstus.
Man personīgi nemitīgā mācīšanās ir bijusi kā iepriekšējās karjeras turpinājums. Ar laika nogriezni atskatoties atpakaļ, liekas – jā, tas bija pareizi, ka tika darīts tā un šitā. Svarīga ir pieredzes gūšana, apmeklējot pasaules muzejus, skatoties, kā viss attīstās, – tā ir ļoti būtiska lieta, lai savā jomā vispār kaut ko darītu. Nevar sēdēt četrās sienās, neko neredzēt un vadīt vai koordinēt projektus, un tiekties uz izcilību. Visu laiku ir jāapgūst kaut kas jauns.
Liela pieredze bija, piemēram, Rotko izstādes apmeklējums 2015. gadā Hāgā, kad es pirmo reizi tik plaši vienkopus ieraudzīju Rotko oriģinālus, kas, protams, iedvesmoja un lika domāt, ka kādreiz arī mēs uz kaut ko tādu varētu tiekties. Tik vērienīgi un ar tik daudziem oriģināliem vienkopus! Tas ir sapnis, kuru gribētos realizēt, bet tas ir arī finansiāli sarežģīts jautājums.
No spilgtiem notikumiem, par kuriem gribas pašiem sev uzsist uz pleca, ir tas, ka mēs uztaisījām Martinsona māju. Man tas bija arī personisks apsolījums Pēterim, kad viņš uzdāvināja mums savu plašo mākslas darbu kolekciju. Toreiz tas nebija tiešs apsolījums, ka būs māja, bet es teicu, ka mēs maksimāli centīsimies strādāt ar viņa mantojumu, ar viņa darbiem un par tiem stāstīt, ka tas nepaliks tikai muzeja krājumā, bet būs pieejams apmeklētājiem. Paralēlais ceļš – es turpināju savu kolēģu iniciatīvu Keramikas simpozijam, un mēs iedibinājām Keramikas biennāli, kas vēl vairāk rezonēja un tieši caur šo mākslas mediju veidoja mūsu atpazīstamību plaši pasaulē. Uz Keramikas biennāles konkursa izstādi mums ir pāri par 500 pieteikumiem, un visa profesionālā auditorija zina, kur ir Daugavpils, ka tā ir atpazīstama laikmetīgās keramikas biennāle, kas ir viena no būtiskākajām reģionā, kas nav fokusēta tikai uz mazo formu keramiku kā, piemēram, Lietuvas keramikas triennāle.
Protams, krājums kā vērtība, kuru mēs ar kolēģiem pārdomājam, meklējot risinājumus, kā un ar ko papildināt. Te gan var palielīties – pirms daudziem gadiem, 2014. gadā, man uzradās vēstuļu draugs Bazils Alkaci [Basil Alkazzi] no Monako, kuram šobrīd Rotko muzejā ir arī personālizstāde https://www.daugavpils.lv/afisa/bazils-alkaci-070325. Šis mecenāts ieraudzīja manu vienīgo līdz šim Saatchi Art platformā https://www.saatchiart.com/en-lv ielikto darbu un sazinājās ar mani. Noskaidrojās, ka esmu saistīts ar Rotko muzeju, saslēdzās šis Rotko stāsts, un nu mums jau vairāk nekā desmit gadu garumā ir šī komunikācija un nozīmīgs rezultāts. Pateicoties viņa mecenātismam, mēs esam papildinājuši krājumu ar 163 Latvijas mākslinieku glezniecības darbiem. Mēs to nekad neizdarītu ar budžetu, ko varētu piesaistīt šeit ar projektiem. Tā ir vēl viena liela vērtība un sadarbības rezultāts, ar kuru var lepoties. Atliek tikai vēlēt viņam viņa solīdajā vecumā šo dzirksti un vēlēšanos atbalstīt ieceres visā pasaulē, jo mēs neesam vienīgā vieta, kuru viņš atbalsta, bet Austrumeiropā un Ziemeļeiropā mēs esam vienīgais muzejs (tuvākā ir Londonas Karaliskā akadēmija, kur viņš jaunajiem censoņiem sniedz atbalstu stipendiju formā).
IZS: Ja tev kā muzeja vadītājam, domājot par muzeja attīstību un muzeja lomu 21. gadsimtā, pēkšņi būtu iespēja ieviest trīs jaunus amatus, pieņemt trīs jaunus speciālistus. Kāda profila speciālisti tie būtu? Cik darbinieki jūs šobrīd esat Rotko muzejā?
MČ: Mēs esam 33 darbinieki. Kad mainījām statusu no centra uz muzeju, mēs piedzīvojām arī reorganizāciju. Mums pilsētā pašlaik ir Cietokšņa un muzeja pārvalde, kur tehniskā sadaļa, apkalpojošais personāls, tāpat transports un šoferis, ir kopīgs. Atsevišķi kā institūcijas esam juridiski neatkarīgas, pārvaldei ir pārraugošā funkcija, bet mums ir saturiskā neatkarība.
Par trīs vēlamajiem speciālistiem – šobrīd mums ir nedaudz vājināta mārketinga forma, un mēs veidojam paši mārketingu tikai ar saturu, nevis visiem mārketinga instrumentiem. Mums pilsētā ir kopējā mārketinga stratēģija. Nebūtu pat tik būtiski, vai tas būtu ārzemju speciālists, vai vietējais, bet būtu labi dabūt šo vakanci, kurai ir budžets, un stiprināt šo sadaļu.
Noteikti kā vēl vienu speciālistu vēlētos mākslas zinātnieku un kritiķi, kurš arī varētu būt no jebkurienes, jo uzskatu, ka šāds eksperts muzejā ir vajadzīgs. Ar kaut vienu šo atpazīstamo autoritāti varētu veidoties tālākais tīklojums šajā jomā, kas Latvijā un Baltijā kopumā ir tādā pabērna lomā, jo mums faktiski nav mākslas kritikas un objektīvas projektu analīzes, izvērtēšanas.
Un trešais varētu būt speciālists, kas stiprinātu izglītības projektus un projektus kopumā. Projektu vadītājs, kura pašlaik mums štatā nav. Domājot par attīstību, starptautisko projektu piesaistē ir ļoti nepieciešams speciālists ar nozīmīgu pieredzi, kas spēj pārredzēt lauku. Pie uzlabojamajām lietām šajā sakarā jāmin tas, ka pašlaik mums pašvaldībā ir kopēja grāmatvedība, līdz ar to kopīgs PVN numurs, tāpēc mēs ar saviem projektiem konkurējam pat pašvaldības ietvaros, un tas ir nedaudz traucējoši. Mums gan ir Rotko muzeja atbalsta biedrība, caur kuru īstenojam virkni projektu, bet finansiālā neatkarība novērstu vairākus ierobežojumus lielāku projektu apguvei nākotnē.
Foto: Didzis Grodzs