"Rīgas sarunu" forums ar Gētes institūta atbalstu pirmo reizi notika Arsenāla telpās 2017. gada rudenī. Foruma idejas autors Deniss Hanovs bija uzlicis augstu latiņu - pasākumu atklāja Aleida Asmane, domapmaiņa pārsteidza ar Latvijas atmiņu politikas kritisku izvērtējumu plašākas Eiropas atmiņu politikas ietvarā; paneļdiskusijās bija pārstāvēta starptautiska akadēmiķu un izglītības praktiķu izlase, auditorijā - motivēti, mācīties un sarunāties ieinteresēti jauni cilvēki. Pats biju tikko atgriezies no Briseles pēc turpat 7 gadu darba pie Eiropas vēstures nama izveides, rakstīju disertāciju par Eiropas muzeoloģiju un mani aizrāva putna lidojuma perspektīva: spriest par Eiropas likteņiem un atmiņu politikas milžu cīņām…
Kā zināms, kad karalis ceļ pili - zemniekam ir ko nest akmeņus! Citus septiņus gadus vēlāk un atpakaļ Latvijas muzeju rutīnā, kā sausais atlikums no lidojuma (šo rakstu bez mazākās ironijas) palicis reāli izdarāmais: sakopt memoriāla dārzu kopienas talkā, noorganizēt darbnīcas, ar vietējiem amatniekiem atjaunot muzeja vitrīnas, ar pašmāju jaunajiem tehnoloģiju talantiem (ne dārgu muzeju ražošanas uzņēmumu kaut kur Vīnē, Bāzelē vai Berlīnē) izveidot digitālos izglītības rīkus, pilotēt jaunus muzejpedagoģijas formātus u.tml.
Acu augstumā vienmēr paturot lielāku mērķi - izveidot koprades centru pie Žaņa Lipkes memoriāla, kam esam devuši "Drosmes mājas" nosaukumu un kurš saturiski turpinās "Rīgas sarunu" (spriestspējas) darbnīcu formātu un attīstīs daudz un dažādus jaunus koprades formātus uz vēsturiskās izglītības pamata jau kā patstāvīga neformālās izglītības vieta.
Kamēr no Latvijas valsts puses neatbildēts paliek jautājums par paša memoriāla kā publiski pieejamas un saturiski programmētas kultūras telpas eksistenci vismaz jau vidējā - piecgades - termiņā, mūsu centieni kaut ko pilotēt varētu likties nevietā.
Tikmēr šogad "Rīgas sarunas V" mērķtiecīgi atgriezās pie sākotnējā - lekciju un darbnīcu - formāta kā vistuvākā jauniem cilvēkiem, kas arī ir foruma un topošā izglītības centra viena no mērķgrupām. Vācijas Federālajam EVZ fondam kā naudas devējam formulētais uzdevums tālab bija pilotēt vasaras skolas formātu, ar ko 2025. gada vasarā būs jānoslēdz imersīvās mācīšanās projekts Žaņa Lipkes memoriālā.
Pardoksāli, bet tieši vācu nodokļu maksātāju nauda ar Vācijas Federālās valdības labvēlību dažādu fondu līdzekļu konkursu kārtībā ir ļāvusi kopš "Rīgas sarunu" pirmsākuma daudzu gadu garumā veidot šādu politiskās izglītības skolu uz vēsturiskās izglītības bāzes, kam memoriāls ir aprobēta un izcili piemērota vieta politische Bildung paradigmas ietvarā.
Starp citu, ja Latvijas valsts un valstspilsēta Rīga (lielākie publisko līdzekļu turētāji) to nebūtu iepriekš pamanījusi, Žaņa Lipkes memoriāls ir vienīgā nacisma noziegumu un vietējo glābēju dokumentēšanai un komunicēšanai veltītā vieta in situ mūsu valstī, kura nodrošina pastāvīgu programmētu muzejpedagoģijas darbu nepastaprināti uz vietas. Tātad šeit ikdienā kāds uz vietas arī strādā!
Salīdzinājumam, aizbrauciet uz Kultūras ministrijai piederošo un Salaspils pašvaldībai pārvaldībā deleģēto memoriālu. Bez tehniskā personāla pastāvīgi un uz vietas tur nestrādā neviens, kamēr tieši tagad tur vajadzētu būt gidu armijai, ja jau tā rūpējamies par valsts aizsardzību un īstenojam visaptverošu valsts aizsardzības plānu.
Šī arī bija vienīgā šogad izrādītās Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Latvijas Kara muzeja saturiski veidotās un Creative Museum noformētās ceļojošās izstādes “1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā” eksponēšanas vieta sešu citu pilsētu vidū, kurā vidējais apmeklētājs, ieraudzījis Ukrainas karogu uz izstādes ievada planšetes, novērsās un neturpināja izstādes apskati. Pietika apjautāties memoriāla pārvaldniekam un apsargiem, kas pieskatīja prettanku ežu formā veidotās izstādes instalācijas, lai saprastu, ka šī īslaicīgā intervence ir kā dadzis acī šo nacisma upuru piemiņas vietu kā jauno Uzvaras pieminekli Sarkanajai armijai lietojošajai daudzskaitlīgajai auditorijai.
Sarunas ar Salaspils memoriāla apmeklētājiem nevedās. Nenotika arī tradicionālais citās pilsētās sadarbībā ar muzejiem un pašvaldības administrācijām rīkotais izstādes atklāšanas vai citkārt aizvēršanas pasākums ar vēsturnieku priekšlasījumiem un sekojošajām sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem.
Salaspils pašvaldība lika saprast, ka neredz vajadzību pēc skaļas publiskas diskusijas par brūkošo memoriāla infrastruktūru, tuvojoties 80 gadiem, kopš Otrā pasaules kara beigām. Tikmēr der atcerēties, ka Salaspils memoriāls ir Latvijas kultūras kanonā. Likumsakarīgi, ka, ja vien Latvijas valsts vēlētos veidot politiskās izglītības centru, tam vajadzētu atrasties līdzās ikoniskajai brutālisma ēkai, iekļaujoties memoriālajā kompleksā ar jaunu apjomu un programmētu izglītības darbu in situ.
"Rīgas sarunu" virstēma ar provaktīvo nosaukumu “Atmiņu telpa: ieeja aizliegta?” šogad bija veltīta Latvijas pilsētu (īpaši Rīgas) ārtelpas pārmaiņām saistībā ar turpinošos pieminekļu demontāžu. Mūsu doma bija gluži vienkārša - valstsnācijai ir jāsarunājas ar etniskajām minoritātēm par atmiņu kultūru ar mērķi nepieļaut propagandas un dezinformācijas izplatību, atklājot vēstursiko patiesību, bet arī kopīgi meklējot un cenšoties atrast kopsaucējus vispārcilvēcīgās vērtībās, kuras vieno, nevis šķeļ mūsu sabiedrību.
Izstādes “1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, LKM ārtelpas izstādes Uzvaras parkā un "Rīgas sarunu" izvērtēšanas domapmaiņā Latvijas Kara muzejā 12. novembrī īpaši aicināti piedalīties muzeju izglītotāji, lai dalītos pieredzē par aktuālo izaicinājumu ar mērķgrupām vairāk strādāt tieši ārtelpā.
Grafiskais dizains: Daniils Vjatkins