Šī gada 1. februārī Žaņa Lipkes 125. dzimšanas dienā līdz ar goda zīmes “Sudraba pagale” piešķiršanas ceremoniju profesora Artura Krūmiņa ģimenei, kas pašaizliedzīgi visu kara laiku savā dzīvoklī slēpa un nosargāja divus ebrejus – dakteri Jēkabu Oskaru Presu un viņa dēlu Bernhardu –, plašāka publika varēja novērtēt arī modernizēto un saturiski papildināto memoriāla pastāvīgo ekspozīciju.
Precīzi 12 + 1 mēnesi pēc projekta uzsākšanas jaunās “Groglass” neatstarojošā stikla vitrīnas uzmirdzēja memoriāla viesiem, starp kuriem bija arī diplomātiskā dienesta pārstāvji, kam “Groglass” kā Latvijas eksportprece ar augstu pievienoto vērtību skaidrojumus neprasa.
Liels paldies ražotājam, kurš uzņēmuma jubilejas gadā saziņā ar Latvijas Muzeju biedrību piedāvāja atsvaidzināt pašmāju muzeju ekspozīcijas ar mākslas galerijas kvalitātes stiklu, ko pazīst un novērtē pasaulē. Būtu interesanti uzzināt, cik muzeju Latvijā atsaucās piedāvājumam un ir īstenojuši ekspozīciju pārbūves vai pat nelielus atjaunošanas darbus ar Rīgā ražoto vitrīnu stiklu?
To, ka šķūņa noliktavas stilistikā ieturētās neēvelēta koka dēļu vitrīnas Žaņa Lipkes memoriālā bija jāmaina, noteica laika zobs un, ja nav par piedauzību teikt, augušie industrijas standarti. Sekojot scenogrāfa Reiņa Suhanova vitrīnu rasējumam, Oskara Platākalna vadītās SIA “Dekorāciju darbnīca” (īpašs paldies augstākās raudzes meistariem Kārlim un Mārtiņam!) no jauna izgatavotās vitrīnas ir pie viena arī ērti atveramas, turklāt pietiekami hermētiskas, lai uz krājuma priekšmetiem nekrātos lieki putekļi, un drošas lietošanā (11,5 mm biezais stikls no augšas aplūkojamām vitrīnām piešķir papildu robustumu). Tās ļauj bez grūtībām pat cauri trim stikla slāņiem skaidri saskatīt zemākajā vitrīnas līmenī izvietotos priekšmetus un grafiskos attēlus. Kā kuriozu šeit var minēt sarunu ar ekspozīcijas iekārtošanas meistaru Mārtiņu jau pēc darba pabeigšanas, kurš teica, ka pirmajā darba cēlienā licies, ka tikai imitējam darbību – jauno vitrīnu apjoms un struktūra taču identiska vecajai! Tomēr, kad “Groglass” stikls un lielie 30 X 20 cm digitālie fotorāmji bija vietā, meistars, manāmi apmierināts, domas bija mainījis – vitrīnu saturs kļuva tāds, “it kā to varētu paņemt rokā”…
Summējot jāsaka, ka memoriāla scenogrāfijas autora, leģendārā scenogrāfa Viktora Jansona vitrīnām – noliktavas kastēm – piešķirts cienīgs turpinājums, šai piemiņas vietai ieejot otrajā desmitgadē un vienlaicīgi ieskandinot Žaņa 125. jubilejas gadu. Otra elpa piešķirta arī vecajām vitrīnu kastēm – tās glīti izvietotas memoriālam piederošajā gruntsgabalā Mazajā Balasta dambī 6 (topošā izglītības centra “Drosmes māja” dārzā), un pavasarī tajās uzplauks hiacintes un tulpes.
Tikmēr memoriāls ir ne vien meditatīva piemiņas vieta, bet dažkārt visai drūzmaina izglītības telpa, īpaši skolu jauniešiem. Projektā “Iegremdējošā mācīšanās” memoriāla infrastruktūras modernizēšana iet roku rokā ar muzejiskā un muzejpedagoģiskā satura digitālo un analogo risinājumu attīstīšanu.
To uzrāda arī projektam tērēto līdzekļu pārskats 2024. gada šķērsgriezumā: Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonda līdzekļi 40 000,00 eiro apmērā ieguldīti multimediju izstādes Latvijas ebreju glābējiem modernizēšanai Žaņa Lipkes memoriālā, bet 65 000,00 eiro (noapaļojot) Vācijas Federālā fonda Erinnerung, Verantwortung und Zukunft līdzekļu (kopējais projekta finansējums 20 mēnešu projektam ir 200 000,00 eiro) – jaunu imersīvās mācīšanās rīku izstrādei.
Abu projektu līdzekļi pērn ļāva ne vien pārbūvēt un ar multimedijiem aprīkot vitrīnas, bet arī izstrādāt saturiski un tehnoloģiski oriģinālu digitālā gida struktūru un iepirkt nepieciešamās tehnoloģijas. Kamēr darbs pie digitālā gida kā gala produkta ar pilnu memoriāla ekspozīcijas saturu (priekšmetu, dokumentu un scenogrāfijas elementu grafiskie attēli, teksti, audio un animācija) vēl tikai top, jau 2024. gada oktobrī Rīgas sarunu foruma laikā ar LU lektores Ineses Runces Erasmus+ studentu grupu notestējām un atklājām īpaši aprīkotu virtuālās realitātes (VR) telpu “Lipkes bunkurs”. Projekta līdzekļi arī ļāva šo mūsu pirmo VR koprades darbu (tehnologi Ieva Vīksne, Līga Vēliņa, Lauris Taube un Kaspars Lēvalds) pilnveidot un tulkot angļu un vācu valodā. Šādi “Lipkes bunkurs” kļuvis pieejams arī individuālajiem vietējiem un ārvalstu apmeklētājiem bez obligātas asistenta klātbūtnes.
Savukārt digitālā gida izveide ir epopeja, kuras aizsākums meklējams, vēl pirms pievienojos Žaņa Lipkes memoriālam 2019. gada maijā, kad šeit sāku strādāt brīvprātīgi, bet jūlijā tiku pieņemts darbā.
Biju dzirdējis, ka esot kāds jaunuzņēmums, kas memoriālam pro bono izstrādājis un uzstādījis digitālo gidu kā personīgajā tālrunī lejuplādējamu lietotni. Sākot strādāt memoriālā un iepazīstot tā rutīnu apmeklētāju apkalpošanā – ieejas zonā individuālajiem apmeklētajiem tiek piedāvāts audiogids (tekstuālas informācijas ekspozīcijā nav) –, kā alternatīvu audiogida klausulei mēdzām piedāvāt lejuplādēt digitālo gidu un klausīties 16 pieturu saturu personīgajā mobilajā ierīcē. Manā pieredzē šo izdevību izmantoja precīzi viens ārvalstu tūrists, pirms veicām lietotnes tehnisko pārbaudi un secinājām, ka tā vairs nav funkcionāla ne uz “Android”, ne “iPhone” ierīcēm un nav atjaunojama, tāpēc lietotnes reklāmu ieejas zonā noņēmām.
Šī pirmā digitālā gida – lietotnes – saturs bija identisks audiogidam. Oriģinalitāte un inovācija nebija pati lietotne, bet igauņu jaunuzņēmuma “Estimote” radītā sensoru sistēma, kas uz tālruni nosūta signālu, ar augstu precizitāti nodrošinot satura automātisku padevi konkrētajā vietā telpā.
T.s. “iBeacons”, paslēpti glītās melnās plastmasas kastītēs, ilgu laiku klusi zvilnēja, pieskrūvēti virs 12 vitrīnām un pārējo četru pieturu nepastarpinātā tuvumā memoriāla kopējā 16 pieturu maršrutā. Likumsakarīgi, ka par tādiem “iBeacons” visi jau sen bija aizmirsuši, kad pavērās iespēja reanimēt šo jau infrastruktūras līmenī iebūvēto inovāciju. Vērsāmies pie “Accenture” programmētāja Kaspara Auzarēja-Auzera, kurš bija klāt pirmā digitālā gida ieviešanas reizē un šobrīd laipni palīdzēja atgūt piekļuvi sensoriem.
Šobrīd stafeti pārņēmusi jauno radošo tehnologu komanda, ar kuriem strādājam kopš 2019. gada un kuri no savu augstskolu studentiem kļuvuši par mācībspēkiem un visnotaļ pieprasītiem profesionāļiem ar ļoti ierobežotiem laika resursiem labdarības projektiem kā tas, ko šeit aprakstu. Un tomēr, ja vien projekta laika rāmis atļauj, strādāt ar pašmāju talantiem ir daudz daudz vērtīgāk procesa izgaršošanai – izpīpēšanai –, nekā nolīgt dārgu kompāniju, kurai laiks ir tikai nauda.
Tikmēr igauņu jaunuzņēmuma ideja apgūt 2013. gadā svaigi atklātā memoriāla telpu, kurā jau infrastruktūras līmenī iestrādāts iegremdējošs un intuitīvs apmeklējuma veids, bija tik tiešām spoža. Memoriāls ir izcili piemērota vieta intuitīvam digitālajam gidam, ko spēj nodrošināt jaunās sensoru tehnoloģijas. Tomēr, kā mēdza teikt pieredzējušākie kolēģi un ar ko saskāros praksē pats, – to neviens nelietoja! Kļūda, ko pieļāva jaunuzņēmuma tehnologi vai drīzāk jau menedžeri, kuri, saprotamā kārtā, savam produktam vēlējās jaunus noieta tirgus un tālab izvēlējās prestižu kultūras telpu iespēju demonstrēšanai, bija novēršama jau saknē. Proti, ja inovatīvais software nāktu komplektā ar visbanālāko hardware – uz vietas paņemamu un lietojamu digitālo mobilo ierīci ar pilnu uzlādētu bateriju. Vienkāršā patiesība ir tāda, ka tūristi parasti saudzē telefona bateriju un nevēlas stundām ilgi lietot dārgo enerģiju tērējošas lietotnes personīgajā mobilajā ierīcē.
Šo galveno problēmu jaunās paaudzes digitālais gids Žaņa Lipkes memoriālā atrisinās. 30 “Samsung” planšetdatori jau drīz sāks kalpot apmeklētājiem. Vispirms testa režīmā skolu grupām. Metodoloģija, kuru gribam memoriālā izmēģināt, balstās uz empīrisko novērojumu, ka jauni cilvēki vislabprātāk, attiecīgi – visefektīvāk, mācās brīvprātības režīmā. Planšete ar muzejpedagoģijas moduli un tajā iestrādātiem orientēšanās sporta elementiem jauniešiem piešķirs aģenci un ļaus izmantot memoriāla telpu (vēlākā projekta realizācijas posmā – arī Ķīpsalas ārtelpu) kā mācīšanās matricu. Pēc individuāla (vai divu trīs cilvēku grupā) darba ar planšeti un VR apmeklējuma noslēgumā grupa no jauna sanāks kopā uz īsu apgūtā satura pārbaudes un jautājumu skaidrošanas sesiju. Šāda muzejpedagoģiskā darba metode noskatīta Bergenas-Belzenas memoriālā Vācijas Lejassaksijā, kurš projektā izvēlēts mentora lomai. Ja izdotos ar šādu izglītojošā darba metodi iziet arī Ķīpsalas ārtelpā, pati vēsturiskā ainava ar papildinātās realitātes (AR) palīdzību kļūtu par mācīšanās vidi.
Ievērojot, ka salas dienvidu daļā atradās Kaizervaldes koncentrācijas nometnes filiāle – Balasta dambja (Balastdamm) būvmateriālu darba nometne –, bet kara postītās vecpilsētas skats pavērās turpat, Lipkes ģimenes ābeļdārza galā, vide ir piemērota un droša ārtelpas papildinātās realitātes izveidei ar memoriālu kā enkuru tā centrā. Šādi ar ārtelpu strādā memoriāli citviet Eiropā, faktiski ieviešot vēl vienu infrastruktūras līmeni – digitālo infrastruktūru kā universāli lietojamu satura pieejamības rīku.
Šī kārtējā projekta progresa atskaites noslēgumā apstāšos pie digitālās infrastruktūras jautājuma, kurš imersīvās mācīšanās projektā iesaistītos nodarbinās turpmākos mēnešus – cik ilgtspējīgai jābūt digitālajai infrastruktūrai, lai jau pēc pieciem gadiem tā nebūtu jārekonstruē ar arheoloģijai raksturīgām metodēm?
Titulbilde: Daniila Vjatkina vizualizācija digitālajam gidam