Turpinot imersīvās mācīšanās projektu Žaņa Lipkes memoriālā, no 27. līdz 30. maijam memoriāla pārstāvjiem bija iespēja piedalīties Vācijas Federālā fonda EVZ programmas Young People Remember [re]shaping places of memory finansētā projekta sadarbības tīkla partneru sapulcē Valsts muzejā Maidanekā (Majdanek), Ļubļinā.
Pilnais, turklāt ar likuma spēku nostiprinātais, šī Polijas valsts – tātad nacionālas nozīmes – muzeja nosaukums iekļauj papildu skaidrojumu: Vācu nacistu koncentrācijas un iznīcināšanas nometne [tās sauktas arī par nāves nometnēm] (1941–1944).
Ļubļina atrodas tieši pusceļā starp Varšavu un Ļvivu. Salīdzinoši agrās atbrīvošanas dēļ, 1944. gada jūlijā, Maidanekas memoriāls kļuva par pirmo Otrā pasaules kara upuriem veltīto piemiņas vietu Eiropā; tas tika atklāts jau 1944. gada novembrī.
Abu Maidanekas memoriāla filiāļu (būtiski atzīmēt – ar funkcionējošiem muzejiem līdzās piemiņas vietām!) apmeklējums Sobiborā (Sobibór) Baltkrievijas un Ukrainas robežu satecē un Beužecā (Bełżec) – vēsturiskajā Galīcijas reģionā –, deva vienreizēju iespēju ekspertu vadībā iepazīt šo specializēto muzeju, godīgi jāatzīst, pārsteidzoši nesenās izveides vēsturi, kuru fokusā ir tā sauktā Reinharda operācija (Operation Reinhard), kuras mērķis bija Polijas ebreju iznīcināšana.
Šeit iepazinām aktuālās darba metodes piemiņas izglītībā (pedagogy of remembrance), specifiski – holokausta izglītībā, kuru nesenā laikā izstrādājuši poļu muzejpedagogi ar ASV, Izraēlas un Nīderlandes kolēģu atbalstu. Īpaša vieta abās filiālēs veltīta Eiropas dzelzceļu tīklam holokausta īstenošanā. Iepazīstot detalizēti (hronoloģiski un grafiski) izstrādātās dzelzceļa sastāvu (“transportu”) digitālās rekonstrukcijas Sobiborā, kas parāda simtiem tūkstošu ebreju transportēšanas gaitu no Reiha un okupētajām teritorijām uz šo nāves nometni Polijas pierobežā, neviļus bija jādomā par Šķirotavas dzelzceļa staciju Rīgā. Tās nozīme aptuveni 25 tūkstošu Reiha ebreju (no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas) deportēšanā uz Rīgu pagaidām pilsētvidē nekādi nav atzīmēta, bet ir akadēmiski izpētīta līdz galējai detalizācijas pakāpei – cik nosūtīti un cik izdzīvojuši. Visi upuru vārdi tikuši reģistrēti, tie ir zināmi un atrodami Rīgas Komitejas jau 2003. gadā izdotajā “Atmiņas grāmatā”. Tikmēr latviešu vēsturiskajā atmiņā Šķirotava turpina asociēties tikai ar deportācijām uz Sibīriju un aktuālajā atmiņas eiropeizācijas procesā neiekļaujas.
80 gadi kopš kara noslēguma – precīzāk, atbrīvošanas – šogad Polijā sakrīt ar 20 gadiem, kopš izveidots Beužecas tagadējais (atjaunotais) memoriāls un muzejs, un četriem gadiem, kopš atklāts pilnīgi jaunais memoriāls un muzejs Sobiborā. Pēdējais kā komplekss nepārprotami uzrāda visas mūsdienu memoriālu ārtelpas arhitektūras, monumentālās tēlniecības un iekštelpu scenogrāfijas kvalitātes apvienojumā ar priekšmetu ekspogrāfiju. Kā pirmās šāda tipa piemiņas vietas Eiropā – Maidanekas memoriāla – iedibinātās vizuālās valodas turpinātājs Sobiboras memoriāls un muzejs demonstrē state of art pieeju 21. gadsimta komemorācijas darbā. Nav pārsteigums, ka jaunais muzejs šogad tika pamanīts arī starptautiski, iegūstot prestižās Eiropas Muzeju Gada balvas Īpašo atzinības balvu (Special Commendation).
Nedēļā pēc mūsu sadarbības tīkla dalībnieku tikšanās, 4. un 5. jūnijā, poļu kolēģi rīkoja Beužecas memoriāla un muzeja 20 gadu darbībai veltītu starptautisku konferenci “Muzeju izstādes holokausta memoriālos: no Beužecas līdz Sobiborai”. Pēc abu vietu apmeklējuma jāatzīst, ka konferences nosaukums ir gana ietilpīgs – tas precīzi raksturo noieto ceļu memoriāla un specializētā komemorācijas muzeja kā medija konceptualizēšanas un praktiskās realizēšanas gaitu.
Tomēr runa patiesībā ir par vismaz desmit gadus ilgāku laika posmu jauno – pēcpadomju – memoriālu konceptualizēšanā, kas saistās ar 1995. gadā noslēgto sadarbības līgumu ar Holokausta memoriālo muzeju ASV par memoriāla un muzeja celtniecību Beužecā ar sponsoru līdzekļu piesaisti, bet abu vietu izveides idejiskais aizsākums, bez šaubām, meklējams vēl Aukstā kara gados.
Iepazīstot šos abus jau šajā gadsimtā izveidotos memoriālus ar tiem līdzās esošajiem modernajiem, programmatiskajiem muzejiem, bija neviļus jāturpina vilkt paralēles ar Rīgu. Teiksim, Biķernieku un Rumbulas piemiņas vietās (kuras arī sāka veidot vēl pie padomju varas, bet ar jaunu sparu – kopš 90. gadu vidus kopā ar Vācijas un Austrijas partneriem) pastāvīgam, plānotam izglītības darbam, kam būtu nepieciešams muzejs, ne valstij, ne pilsētai ambīciju nepietika. Atklātas šī gadsimta sākumā, ikdienā tās galvenokārt kalpo kā rekreācijas zonas vietējiem iedzīvotājiem. Poļi par šo posmu savu memoriālu ģenēzē saka – tur neviens nestrādāja.
Resursi, lai kāds šeit arī strādātu, jau būtu sekundārs jautājums kultūrpolitikai. Tikmēr Latvijas valsts 20. gadsimta totalitāro režīmu (turklāt nozīmīguma ziņā abus režīmus nekādi nediferencējot) institucionalizēšanā, ja gribam būt ļoti precīzi – muzealizēšanā, un līdz ar to vēsturiskās atmiņas formēšanā ar muzejiem raksturīgās neformālās izglītības palīdzību atjaunotās demokrātijas trijās desmitgadēs faktiski pilnībā ir paļāvusies uz privāti dibinātajiem un pārvaldītajiem memoriālajiem muzejiem. Iespējams, ja šo privāto memoriālo muzeju nebūtu, valstij nekas cits neatliktu, kā Kultūras kanonā iekļautā valsts nozīmes pieminekļa – Salaspils memoriāla – nesen atjaunoto ekspozīciju mērķtiecīgi turpināt veidot kā pilnvērtīgu muzeju ar izglītības darba uzdevumu. Bet mums šī vieta (varbūt neapzināti?) nepatīk, jo to, lūk, izveidoja vēl pie padomju varas, bet mēs padomju laikā celtos monumentus šobrīd jaucam nost, nevis piepūlamies un radām tiem jaunu naratīvu un pielietojumu publiskajā vēsturiskās atmiņas komunikācijā.
Pie šāda risinājuma minētās piemiņas vietas, pievienojot klāt arī tādus Eiropas kontekstā līdz šim publiskajā ārtelpā praktiski nekādi neizceltus holokausta norises punktus kā Šķirotavas dzelzceļa stacija un Mazjumpravas muiža, atkātos kā pārsteidzoši efektīgs izglītības resurss. Tātad runa ir par veselu holokausta piemiņas vietu tīklu ar ļoti nepieciešamu, bet neesošu muzeju Rīgas austrumos.
Pēdējais – in situ – faktors ir izšķirošs. Tipoloģiski Latvijā vienīgā piemiņas vieta – memoriāls ar plānotu muzeja izglītības darbu nepastarpināti līdzās autentiskajai dramatisko notikumu vietai –, starp citu, ir Žaņa Lipkes memoriāls. Jā, šāda pēkšņa apskaidrība piemeklēja memoriāla speciālistus pēdējo divu mēnešu laikā, iepazīstot projekta sadarbības tīkla partnerus, apmeklējot Bergenas-Belzenas memoriālu Lejassaksijā, Vācijā un Maidanekas muzeju un tā abas filiāles Polijā.
Savukārt iepazīstinot kolēģus ar Lipkes memoriālu un mūsu pieteikto imersīvās mācīšanās projektu, bija godīgi jāatzīst, ka esam metodoloģiska problēma – memoriāls, kura primārais uzdevums tomēr nav holokausta daudzskaitlīgo upuru, bet nedaudzo glābēju un izglābto piemiņa, protams, uz izvērsta Otrā pasaules kara vēsturiskā konteksta fona. Mūsu dabiskais projekta partneris pēc profila Polijā acīmredzot būtu Ulmas ģimenes muzejs, bet Vācijā – Berlīnē bāzētais Silent Heroes Memorial. Vismaz ar pēdējo tiek plānota sadarbība uzsāktajā projektā konkrēta mērķa izpildei, par ko esmu rakstījis iepriekš.
Kamēr Latvijā pēdējās trīs desmitgadēs ir autonomi izveidojušies spēcīgi privāti publiskie memoriālie muzeji (jēdziena starptautiski aprobētajā – memorial museum – nozīmē), tikmēr koncentrācijas nometņu memoriālu un muzeju profilam atbilstošu – poļu, vāciešu un horvātu memoriāliem līdzvērtīgu – sadarbības partneru nav. Katrā ziņā, tāds nevar būt Daugavas muzejs, kuram Salaspils pašvaldība darba apvienošanas kārtībā uzdevusi attālinātā režīmā rūpēties arī par memoriālu, ko tas pēc labākās sirdsapziņas ar piešķirtajiem ierobežotajiem resursiem arī dara.
Kā cits viegli pamanāms novērojums, apmeklējot un salīdzinot Vācijas un Polijas memoriālus, iezīmējas būtiskā atšķirība starp abu kaimiņu zemju Otrā pasaules kara upuru memoriāliem informācijas pieejamības un pakalpojuma dizaina ziņā. Tas ir tehnoloģiju jautājums. Polijā portatīvas digitālās ierīces līdz šim nav ieviestas. Nav tā, ka ekspozīcijas būtu pilnībā analogas. Nē, ir interaktīvi skārienjūtīgie ekrāni, kas piedāvā izdzīvojušo liecības (Maidanekas muzejs) un kombinēti analogi un digitāli interaktīvi rīki, piemēram, jau minētā karte transporta ceļu vizuālai topogrāfiskai izsekošanai notikumu hronoloģiskā secībā (Sobibora). Tomēr uzsvars ir uz analogu informācijas pasniegumu un memoriālās telpas nepastarpināti fizisku, mazāk virtuālu, uztveri. Tā, Maidanekas ieslodzīto barakas, kuras saglabājušās, pateicoties tam, ka pēc kara tika izmantotas Sarkanās armijas vajadzībām, karstās vasaras dienās rada ožas maņas izraisītu šo utilitārās nozīmes ēkām raksturīgo klātesamības sajūtu, ko negribētos smalkāk aprakstīt. Dažam apmeklētājam tā noteikti ir emocionāli iedarbīgāka pieredze nekā jebkura sintētiski radīta virtuālā vai papildinātā realitāte. Jādomā, ka tālab atmiņas pedagoģijas pētniecībā arvien vairāk tiek runāts nevis par izslēdzoši imersīvo, kas tikpat labi var arī nebūt piesaistīta telpai, bet miksētās realitātes (mixed reality) pieredzi kā vēlamo, kur tehnoloģijas tikai palīdz labāk atklāt autentisko vietu. Šeit, memoriālos, pati fiziskā vide strādā kā būtiskākais pieredzes faktors.
Tāpēc viens no poļu kolēģu uzdevumiem projektā ir mobilās lietotnes izveide Maidanekas 270 hektārus plašajai ārtelpas teritorijai. Līdzīgi arī Žaņa Lipkes memoriāla uzdevumos, sekojot Bergenas-Belzenas memoriāla digitālās holokausta izglītības (digital Holocaust education) iestrādēm, ietilpst digitālā gida izveide, kas gan nekādā ziņā neatcels šobrīd pieejamo audiogidu, bet integrēs tā audiālo saturu multimediju gidā. Vēl, bez satura vizuālas pieejamības, digitālā gida uzdevums būs sniegt telpisko orientēšanos iekštelpās un Ķīpsalas ārtelpā, kur dienvidu galā atradās Mežaparka (Kaiserwald) koncentrācijas nometnes Balasta dambja (Ballast Damm) filiāle, bet ziemeļos – Ģipša fabrika, kurā, pēc vēl pārbaudāmām liecībām, ebreju vīrieši esot izmantoti spaidu darbam.
Ķīpsalas ārteplas provizoriska vēsturiskā brīvpieejas materiāla izpēte, jādomā, vietas centrālā novietojuma dēļ iepretim vecpilsētai, jau šobrīd uzrāda panākumus – pieejami unikāli video materiāli, kas dokumentē ebreju vīriešu atrašanos Ķīpsalā – ieslodzīto nogādāšanu uz salu spaidu darbā. Šiem materiāliem jākļūst par papildinātās realitātes pamatu, lai piedāvātu jaunu digitālās pieejamības rīku un bagātinātu memoriāla apmeklējumu (gan no pavadītā laika, gan pakalpojumu klāsta viedokļa) ar iespēju iepazīt pilsētvidi vismaz nelielā rādiusā ap Lipkes ģimenes māju Mazajā Balasta dambī – autonomi un paša izvēlētā tempā.
Projekta sadarbības tīkla otrā tikšanās notiks šī gada rudenī Rīgā (trešā – noslēdzošā – būs Jasenovacas koncentrācijas nometnes memoriālā Horvātijā 2025. gada pavasarī). Lai arī mikroskopisks salīdzinājumā ar Polijas valsts muzeju un vācu sadarbības partneriem Bergenā-Belzenā un Berlīnē, latviešu redzamākā cilvēku glābēja – Žaņa Lipkes – vārdā nosauktais memoriāls un muzejs Ķīpsalā uzņems vācu, poļu un horvātu līdzīga profila piemiņas vietu vadošos līdzstrādniekus.
Kamēr Salaspilī nav valsts nozīmes muzeja visu Otrā pasaules kara upuru piemiņai, ieskaitot holokausta upurus, politiski represētos, pretošanās kustības dalībniekus, garīgi slimos u. c., Lipkes memoriāls pārsteidzošā veidā joprojām kalpo kā vienīgā autentiskajā vidē jeb in situ funkcionējoša nacionālsociālistu noziegumu piemiņas vieta Latvijā un metodoloģiska problēma vienlaikus. Pēdējais piešķir tai savdabību un paradoksam piemītošu intelektuāla izaicinājuma auru.
Imersīvās mācīšanās projekta mērķgrupa ir jauni cilvēki. Cerams, ka jaunus pieaugušos uzrunās Lipkes memoriāla jaunie digitālās pieejamības rīki labākai autentiskās ārtelpas un šeit jaunradītās muzejiskās vides atklāšanai, ko palīdz attīstīt Vācijas Federālais fonds EVZ. Nākamajā ierakstā centīšos piedāvāt “Rīgas sarunu 2024” programmas aprises, kurā būs gan digitālo rīku gala produktu un prototipu prezentācijas un darbnīcas pieredzējušu praktiķu vadībā, gan šo kultūras forumu jauniem cilvēkiem nemainīgi raksturojošā sadaļa (vienlaicīgi Kultūras ministrijas Lipkes memoriālam piešķirtais mandāts izglītības darbā) – sabiedrības integrācija, kuras centrā joprojām paliek vēsturiskā atmiņa.
Titulbilde: Raivis Sīmansons