Aktualizējot kultūras mantojuma institūciju un ārtelpas attiecības, 12. novembrī sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju organizējām semināru/diskusiju “Pilsētainava. Atmiņa. Muzeji”, kurā izvērtējām trīs šīgada notikumus – ceļojošo izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, forumu “Rīgas sarunas” un Latvijas Kara muzeja izstādi “Uzvaras parka vēsture laika griežos 1621–2022”.
Seminārā/diskusijā piedalījās:
projekta “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” vadītājs Dr. hist. Uldis Neiburgs,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieki Jānis Tomaševskis, Ainis Lociks un Kaspars Strods,
ceļojošās izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” projekta koordinatore Ineta Zelča Sīmansone un grafiskā dizaina autore Ineta Sipunova,
PhD muzeju studijās Raivis Sīmansons,
Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs,
Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka.
Ineta Zelča Sīmansone: Sākumā runājam par izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” pieredzi, tad dalāmies pieredzē par forumu “Rīgas sarunas” un Latvijas Kara muzeja izstādi “Uzvaras parka vēsture laika griežos 1621–2022”.
Uldis Neiburgs: Kopumā es varu teikt, ka, veidojot izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, mūsu ideja bija parādīt 80 gadus senus notikumus, ar kuru iezīmējām gan atceri, gan Ukrainas notikumu kontekstu. Izstāde notika Valsts pētījumu programmas projekta ietvaros, kuram piesaistījām arī papildu finansējumu. Es nerunāšu par formu, bet par saturu. Protams, arī no formas viedokļa daudzi cilvēki teica, ka tas ir labi, ka izstāde ir pilsētas centrālajos laukumos un ar dizainu piesaista uzmanību, ka izstāde ir ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā, bet man personīgi liekas, ka lielākā vērtība bija izstādi pavadošie pasākumi katrā vietā – lasījumi, konferences, diskusijas –, kur varēja novērot arī dažādas auditorijas reakcijas, sociālo atmiņu dažādās pilsētās, kas atšķīrās reģionos. Tāpat jāmin sadarbība ar dažādām atmiņas institūcijām – citur ļoti laba, citur ne tik laba. Bet kopumā tā bija ļoti laba pieredze.
IZS: Ineta, tagad tu varētu iezīmēt tieši formas, pareizāk, dizaina aspektus šīs izstādes veidošanas procesā.
Ineta Sipunova: Kad man tika atsūtītas pirmās vēsturiskās fotogrāfijas, ko bija paredzēts integrēt izstādē, un vēl Ukrainas kara konteksts, mēs domājām, kā to vieglāk un nolasāmāk parādīt, kā iekļauties finansējuma noteikumos un lētāk pasniegt.
IZS: Finansiāli gan mums sanāca vērienīgāks projekts salīdzinājumā ar to, ko sākumā ieplānojām.
IS: Jā, to pēc tam arī risinājām paralēli. Tagad es īsi izskriešu pa ideju skiču serpentīnu. Diskutējot Inetai Zelčai Sīmansonei radās tā foršā ideja savākt no veikaliem vecās paletes; guglējot dažādus variantus, kā tās izmantot, radās ideja par konstrukciju, ko saucam par prettanku ežiem jeb krustiem. Tas ir pirmais idejošanas posms. Tie “eži” mums izstādes dizainā arī kļuva par apakšsimbolu. Mēs eksperimentējām ar materiāliem un sapratām, ka bez metāla karkasa nekas nestāvēs. Tad nonācām pie varianta, ka tā saucamās paletes tiks izgatavotas tieši izstādes vajadzībām un tās saturēs kopā masīvas metāla “kājas”. Izveidotos jaunos moduļus likām mākslinieciski nolasāmi, lai izskatās labi katrā no izstādē pārstāvētajām pilsētām. Nāca Uldis ar stāstu, ko kurai pilsētai kurā vietā stāstīt, un tas man patika, ka ne tikai vienkārši saliekam bildes, bet ir secība, un ir iespējams uzreiz sastrukturēt un veidot stāstu. Katrai pilsētai bija atšķirīgs bilžu apjoms, bet tas bija atkarīgs no pieejamajiem vēsturiskajiem materiāliem. Svarīgi bija, lai vieta ir cilvēku apdzīvota un dizains – uzrunājošs, saturiski plāksnēs atgādinot, kā bija toreiz un kā ir tagad.
Man kā teātra cilvēkam ir svarīgi, kā izskatīsies pirmais aktieris, un viss pārējais būvējas pret galveno aktieri. Šoreiz mums bija svarīga ne tikai pati izstāde, bet kā spēlē arhitektūra aiz izstādes un laukumi, kuros mēs izstādi likām. Man bija liels pārsteigums, ka, atvedot izstādi atpakaļ uz Rīgu, tā Strēlnieku laukumā nenobālēja pret atvērto laukumu. Otra vieta, kur man personīgi izstādes projekts patika, bija Salaspils memoriāls. Tā vieta arī bija zināms izaicinājums, jo ir grūti cīnīties ar to monumentālo arhitektūru, kas tur ir, bet man šķiet, ka izstāde tur veiksmīgi iederējās. Jelgavā pie muzeja skarbā, vienkāršā krustu forma netraucēja smalkajai muzeja arhitektūrai, tāpat Valmieras galvenajā laukumā – vecā arhitektūra, teātris, uz otru pusi lielais universālveikals un pa vidu izstāde, kas, kā izrādījās, iederējās ļoti loģiski pilsētvidē. Mums veiksmīgi izdevās dabūt struktūru, lai tā ir gaumīgā, loģiskā sakārtojumā. Un tad izaicinājums, protams, bija citas pilsētvides reklāmas, kas bija izvietotas netālu no mūsu izvēlētajām vietām, bet bija vizuāli gandrīz saistītas. Kad ieraudzīju pie mūsu izraudzītās vietas plakātu “Cirks”, sākumā bija šoks. Bet kopumā šīs divas lietas atdalījās, īpaši ar izstādes savāktību, un sabalansējās. Man tika atsūtīta bilde, kas uzņemta caur mašīnas logu, radiniekam braucot izstādes norises laikā cauri Bauskai, kur arī izstāde tika izvietota galvenajā laukumā, un man tas likās nozīmīgs aspekts, ka pilsētvidē tu vienkārši šo izstādi nevarēji neievērot.
IZS: Mums bija ļoti labi statistikas skaitļi šai izstādei, kaut gan skaitīšanu nebijām uzlikuši par uzdevumu, bet ziņas no vietējām pašvaldībām un apmeklētājiem nāca nemitīgi, un čaklākās pašvaldības arī aptuveni skaitīja. Jāņem vērā, ka tā bija pilsētvides izstāde, pašvaldības strādā līdz 17:00, bet saņēmām ziņas, ka laukumos liels apmeklētāju skaits bija arī vakaros.
Jānis Tomaševskis: Kā tā statistika veidojās?
IZS: Kā jau minēju, mēs nebijām uzlikuši sev mērķi skaitīt apmeklētājus, jo īpaši ņemot vērā, ka tā ir pilsētvides izstāde, apmeklējama jebkurā diennakts stundā. Bet bija vairākas pašvaldības, kas savu iespēju robežās vēlējās un centās fiksēt apmeklētāju skaitu; vairākas pašvaldības savukārt īsti par to neinteresējās. Taču, katrā ziņā, gan mūsu pašu novērojumi, uzstādot un demontējot izstādi katrā vietā, gan iesūtītā informācija no draugiem un paziņām apstiprina, ka izstāde bija ļoti labi apmeklēta un izraisīja interesi garāmgājējos, pat ja viņi par to pirms tam nebija dzirdējuši. Cilvēki arī labprāt iesaistījās sarunā, kad izstādi montējām konkrētā pilsētā, lai uzzinātu vairāk vai komentētu savu pieredzi. Pēc ziņām no Bauskas muzeja, Bauskas rātslaukumā trīs nedēļu laikā izstādi apmeklēja vairāk nekā 4000 apmeklētāju. Pieņemu, ka vairāk, jo vakaros neviens apmeklētājus neskaitīja.
Raivis Sīmansons: Salaspils memoriālā mēs diezgan daudz runājām ar apmeklētājiem, montējot izstādi, un veicām novērojumus. Citas uzskaites nebija. Jautājums drīzāk ir par to, vai ārtelpas izstādēm nepieciešams sensors, kurš fiksē apmeklētājus vai pietuvināšanos izstādei.
Ainis Lociks: Var jau arī pēc tam, kad izstāde beidzas, veikt aptauju. Tie arī būtu aptuveni dati, bet nedaudz atšķirīgāki nekā, ja kāds skatās pa logu un pasaka – nu, apmēram tik bija.
IS: Bet muzejiem un informācijas centriem apmeklētāji nāk, viņi zina, cik apmeklētāji izgājuši cauri. Visas izstādes lokācijas bija pie muzejiem, kultūras vai informācijas centriem, galvenajos pilsētu laukumos.
IZS: Jautājums par apmeklētājiem ir duāls. Kad apmeklētājs iet ļoti apzināti uz muzeju un kad šādas pilsētvides izstādes nejauši pamana un skatās, izpēta. Kad naktīs pilsētās montējām izstādi, kā jau minēju, cilvēki nāca un komentēja.
AL: Tu saki, ka tur ir socioloģiskas aptaujas iespējas – ja tās vismaz ir pāris stundas, montējot izstādi.
IZS: Jā, mēs jau, montējot izstādi, redzējām, cik lielu interesi tas vietējos izraisa.
RS: Vēl viens secinājums – var ievākt kaut kādus datus, jau uzliekot izstādi.
IS: Man bija patīkams pārsteigums, ka ārpus Rīgas tas laiks rit laikam nedaudz lēnāk, un vietējie vienmēr aiziet un apskatās.
JT: Strēlnieku laukums Rīgā arī bija laba lokācija. Cilvēki brauc ar sabiedrisko, iet pāri laukumam un gribot negribot redz izstādi. Vai mēs tos pieskaitām izstādes apmeklētājiem, ja viņi iziet cauri, tas ir cits jautājums.
IZS: Bet, kad mēs pēdējā dienā vācām nost izstādi, ļoti daudzi vēl nāca un skatījās.
UN: Tam, ko Raivis teica par datiem, – droši vien starpība ir tā, ka katrā izstādes gadījumā ir sava specifika, piemēram, Latvijas Kara muzejs veido izstādi, un tā ir viena no daudzām izstādēm. Paralēli ir zinātnes projekti, piemēram, bija Memotours, Uzvaras parka izstādes projekts, kur trīs gadus tikai ar to nodarbojas un šo vietu vai tēmu pēta, skaidro pārmaiņas un, loģiski, tiek veiktas socioloģiskās aptaujas utt. Bieži vien tas ir atkarīgs arī no projekta resursiem un konkrētiem projekta mērķiem.
IZS: Pirms pārejam pie divu pārējo projektu pieredzes vērtējuma, varbūt Jānis vēl kaut ko grib piebilst no savas – satura veidotāja – pieredzes?
JT: Uldis jau galvenās lietas iezīmēja. No savas pieredzes tikai varu piebilst, ka bija ļoti patīkami strādāt tādā radošā atmosfērā. Un otrais – pievienotā vērtība izstādei. To jau arī Uldis minēja, ka katrā pilsētā, kur izstāde bija, bija arī speciāli tai vietai veidots pavadošais pasākums – diskusija vai, piemēram, Valmierā bija filma, priekšlasījumi. Tas ceļojošai izstādei uzreiz iedod papildu vērtību. Un cilvēkiem pilsētās, kas mazākas par Rīgu, ir svarīgi, ka pie viņiem ir tāds pasākums, jo, ja būtu tikai izstādes atklāšana, tas būtu tāds formāls pasākums. Pie Brīvības pieminekļa izstādei bija ļoti liela žurnālistu interese, piemēram, kad montējām izstādi, aizbraucām mājās 4:00 no rīta, un 7:00 bija jau jābūt televīzijā, pārējie vēl palika montējot.
RS: Tas, ko tehniski no šī projekta iemācījāmies, ka ir vajadzīgas divas paralēlas komandas – viena, kas strādā ar “smago artilēriju”, montējot vai izjaucot konstrukcijas, otra – “mehāniķi”, kas stiprina planšetes. Projekta laikā tas tā loģiski sakārtojās.
JT: Saprotu, ka vissarežģītāk bija pirmajā reizē, bet pēc tam jau ieviesās noteikta sistēma un gāja ātrāk.
IS: Jā, mums arī noveicās ar strādniekiem, kuri bija profesionāļi. Pirmajās reizēs bija pašvaldību piešķirti strādnieki, bet izrādījās, ka izstāde ir ļoti specifiska un, kamēr iemanās, tikmēr zaudējam laiku.
IZS: Es vēl dažas praktiskas detaļas gribu piebilst. Bija ļoti liels izaicinājums šādu projektu īstenot pusgada laikā, mēs sākām janvārī un maijā jau atklājām izstādi. Tā ir viena mācība, ka jāplāno daudz laicīgāk. Tad vēl ir finansējuma aspekts. Šāda mēroga un sarežģītības izstādei finansējums bija ļoti mazs. Protams, ļoti liela pateicība gan Rīgas pašvaldībai, gan visām pārējām pašvaldībām, kas projektu atbalstīja. Bet būtu vajadzējis vismaz divtik lielu finansējumu. Bet, katrā gadījumā, tā bija interesanta pieredze un vasara.
UN: Pētījumu programmas ietvaros mums ir paredzētas vēl divas izstādes, pavisam citādākas nekā šī, – viena ir sadarbībā ar Lestenes fondu, otra ir digitālā izstāde saistībā ar Latgali un Sēliju, kas tiks veidota sadarbībā ar Daugavpils Universitāti. Tā ka trīs gadu laikā, kamēr tiek īstenota šī pētījumu programma, mēs izveidosim trīs izstādes.
IZS: Pārejam pie otra šīsdienas diskusijā pieteiktā projekta – “Rīgas sarunas”.
RS: Savā ziņā šie projekti pārklājas. Pirms nedēļas pie mums notika vairāku dienu seminārs [saruna notiek 12. novembrī] ar Bergenas-Belzenas, Maidaneka, Sobiboras un Beužecas memoriālu kolēģiem, kuri strādā tādās vietās kā mūsu Salaspils memoriāls. Un šis ir projekts, kuru atbalsta vācu EVZ fonds [tulkojumā – Atmiņa. Uzticēšanās. Nākotne]. Tas ir federāls fonds, kas finansē nacistu noziegumu dokumentēšanu un piemiņu visā Eiropā. Es pieņemu, ka visā spektrā, kurā mums ir muzeji un memoriāli, kas pēta šo tēmu, piemēram, Kara muzejs arī varētu kādā projektā piedalīties, bet vispār tas uzsvars ir uz vietām in situ, kur ir muzejs pie memoriālās vietas. Jūs laikam Vācijas un Polijas memoriālo ainavu zināt no galvas, un pie tādām vietām ir muzeji, un tur cilvēki reāli uz vietas strādā. Es šajā laukā esmu piecus gadus, kopš strādāju Lipkes memoriālā, un šogad projekta ietvaros man bija iespēja pabraukāt pa Eiropu un paskatīties, kā šīs vietas strādā, kā cilvēki tur strādā. Kaut vai ikdienas rutīnas piepūle tikt no Hannoveres uz Bergenu-Belzenu, stundu braukt uz darbu, vai arī tikt no Ļubļinas uz Beužecu. Tā ir piepūle tādās vietās strādāt. Secinājums, kas man radās pēc šī lauka izpētes, – Lipkes memoriāls faktiski, lai cik komfortabli tas Ķīpsalā atrastos, ir vienīgā vieta Latvijā, kas reāli un nepastarpināti ir līdzās tiem notikumiem, par ko stāstām, un kur ir programmēts izglītības darbs, ko mēs arī darām. Kad mēs aizbraucām uz Salaspili, kolēģi jautāja – te neviens nestrādā? Man ir grūti uz to atbildēt; es zinu, ka 2016. gadā ir izdota monogrāfija, izveidota ekspozīcija un ir lieli resursi ieguldīti, lai tur varētu notikt izglītības darbs. Ik pa laikam grupas uz turieni arī ved, bet tā, ikdienā, ja tu nenāc ar gidu, tad tu esi viens pats – vidē, kur vasarā ir vairāk piknikotāju un ziemā suņu pastaigu nekā nopietnas programmētas izglītības iespēju. Arī “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” projektā mēs Salaspils memoriālā atdūrāmies pret aroganci no pašvaldības puses, kura nevēlējās publisku diskusiju, kas pavadītu izstādi, un tā bija vienīgā vieta šī projekta ietvaros, kur publisks pasākums ar kritisku izvērtējumu, kā šai vietai vajadzētu programmēti strādāt izglītībai, izpalika. Un šobrīd nekas neliecina, ka uz astoņdesmitgadi kopš Otrā pasaules kara beigām viņiem būs iespēja kaut vai tās plāksnes salabot, kur nu vēl programmēt izglītības darbu.
UN: Maza piebilde. Es esmu viens no šīs ekspozīcijas autoriem un atceros, ka tad, kad ekspozīciju iekārtojām un domājām, kāda varētu būt šī jaunā ekspozīcija, pielāgojām telpas, kas agrāk bija tehniskās telpas. Tur varēja izvietot ekspozīcijas daļas par nometni vai memoriālu, kas, manuprāt, diezgan labi izdevās, bet mēs arī konstatējām, ka tur nav īsti tādas telpas, kur varētu notikt pedagoģiskais darbs un varētu uzturēties dežurējošais speciālists, kas pedagoģiskās programmas varētu piedāvāt. Tur ir tikai viena maza telpa pie ieejas, kur varētu pārdot bukletus, grāmatas – vismaz vasaras periodā, ziemā tur ir auksts un to nevar darīt. Domāts par to bija, tāpat ir arī audiogids, kas ir internetā pieejams. Bet tā pamatproblēma, es domāju, vairāk ir funkcionāla organizācija. Salaspils memoriāls nepieder Salaspils pašvaldībai, bet valstij, un Daugavas muzejs savu iespēju robežās uz pašvaldības deleģējuma pamata pārvalda šo vietu. Atrodoties Doles salā, Daugavas muzejs nevar izvērst plašākas aktivitātes. Memoriāls dara pamatlietu – sakopj teritoriju, bet principā memoriāls ir Kultūras ministrijas īpašums un atbildība. Es domāju, ka vairāk te ir nevis negribēšana kaut ko darīt, bet nesakārtotais īpašuma jautājums un pārvaldība.
Raivi, tu minēji, ka bijāt tur ar ārzemju grupu. Tie bija studenti?
RS: Uz “Rīgas sarunu” darbnīcām, jā, tie bija Erasmus studenti.
UN: Būtu interesanti dzirdēt viņu refleksijas par Salaspils memoriālu.
RS: Nē, no viņiem varētu ievākt refleksijas tikai par Uzvaras parku, jo tur bijām ekskursijā un kolēģe Maija Meiere-Oša stāstīja visu garo Uzvaras parka vēstures stāstu. Salaspils memoriālā un citās atceres vietās bijām ar iepriekšminēto memoriālu profesionāļiem. Pamatuzdevums šī projekta ietvaros un šajās sanāksmēs bija tas, ka kolēģi izvērtēja, kā mēs Lipkes muzejā strādājam ar digitālajām tehnoloģijām, lai atklātu ne tikai muzeja ekspozīciju un saturu, kas ir telpā, bet arī ārtelpu. Un mana galvenā ideja, sākot ar šo projektu strādāt, bija – ar papildinātās realitātes palīdzību un rīku, kas katram skolēnam ir uz rokas, viņi šādās vietās var pavadīt stundām, viņus nav jānotur, viņi to dara voluntāri, vai tā ir Bergena-Belzena, Lipkes memoriāls vai Salaspils memoriāls. Un tad, kad viņi to ir redzējuši, uzdevumus izpildījuši, viņi ir sapratuši, kas šajās vietās bija un notika.
UN: Vai minētie muzeju kolēģi uz Salaspils memoriālu skatījās līdzīgi kā uz saviem holokausta memoriāliem?
RS: Kolēģi no Bergenas-Belzenas, Maidaneka, kas ir lielās koncentrācijas un nāves nometnes, redzēja šo vietu līdzīgi, kā viņi veic savu darbu – dokumentē upuru grupas, noziedzniekus, bet viņi papildus taisa arī izglītību. Šis projekts vairāk ir par izglītošanu šādās vietās, nevis dokumentēšanas darbu. “Rīgas sarunas” bija formāts, kur starpposma izvērtējumā mēs darbnīcās rādījām, ko jau mēs darām un ko vēl varam darīt. Un par sasaisti ar šīsdienas semināra tēmu par ārtelpu un muzejiem – Ķīpsala Rīgas kartē ir vieta, kura no 1940. līdz 1944. gadam ir funkcionējusi kā nacistu koncentrāciju nometņu filiāļu piespiedu darba īstenošanas vieta, kur Žanis un Johanna sāka savu ebreju glābšanas darbu. Johanna Hercam Frankam filmā stāsta, ka viņi ik vakaru gājuši līdz nometnes žogam un mēģinājuši cilvēkiem dot maizi un uzņēmuši kontaktus. Un tā tas viņu glābšanas darbs ir sācies. Viņu dzīvesvietai nepastarpināti blakus bijusi Balasta dambja koncentrācijas nometne, savukārt par Ģipša fabriku mums vēsturiskās izpētes vēl trūkst, bet ir pieejams video materiāls, kurš uzrāda, ka abās vietās, kur ir kuģu piestātnes tajā laikā, tika nodarbināti ebreju vīrieši.
UN: Bet tas nav galvenais fokuss, ar ko Lipkes memoriāls identificējas vai asociējas.
RS: Tas fokuss ir tāds, ka pie mums nāk jaunieši, kas sākumā apmeklē memoriālu skolas grupu ietvaros, un viņi var ātri zaudēt interesi, bet mēs gribētu, lai viņi pie mums pavada pusi dienas. Tas būtu tas Bergenas-Belzenas modelis. Piemēram, atbrauc skolas grupa uz Salaspils memoriālu un pavada tur pusi dienas. Ideja ir tāda, ka Ķīpsala ir vieta, kur grupa ar šīm papildinātās realitātes ierīcēm iziet, ievāc informāciju, izpilda savus uzdevumus, nāk atpakaļ uz muzeju, un tad pedagogs ar viņiem strādā.
Tas, ko mēs projekta ietvaros darām, – mēģinām pārņemt labo praksi, kas ir vāciešiem ar viņu resursiem. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo, piemēram, tas nav atvērtais kods un es nevaru paņemt kodu, kas ir lietotnē Bergenā-Belzenā un lietot šeit. Mēs ar tehnologiem mēģinām izgudrot jaunu kodu, kā strādāt ārtelpas lietotnei. Galvenā ideja – bez ekspozīcijas memoriālā ir vēl ārtelpa. Un tas ir ļoti svarīgi, īpaši šobrīd, kad esam pieminekļu karu situācijā, kad daudz varam darīt ar papildināto realitāti. Ja izdosies izveidot tādu kodu, kas strādā Ķīpsalai, un pierādīt, ka praksē tas strādā labi, tad to varētu multiplicēt, rekonstruējot vēsturiskās bildes ar animāciju. Viena lieta, ko jau esam izdarījuši virtuālās realitātes ietvaros, ir Kaizervaldes nometnes viena glābšanas stāsta rekonstrukcija. Izmantojām vēsturiskās bildes, un tajā notiek arī kustība. Mēs gribam iet digitālajā risinājumā, mums ir mazi cilvēku resursi. Mēs nevaram iedot gidu katram, bet mēs gribam iedot šos rīkus, lai apmeklētājs gan iekštelpā, gan ārtelpā pats autonomi pēta, un pēc tam notiek tas, ko angļi sauc par meaning making session, ar muzejpedagogu.
IZS: Tagad pārejam pie mūsu trešā piemēra – Uzvaras parka ārtelpas izstādes pieredzes.
AL: Bija apmēram trīs mēneši, kuru laikā bija jāsagatavo izstāde. Tas bija pasūtījums, bija plānots, ka novembra svētkos izstādi atklās Uzvaras parkā. Sākumā pasūtītāja vēlme bija atrast oriģinālo Uzvaras parka projektu. Meklējot arhīvā, cik nu laiks ļāva, to neizdevās atrast, jo trīs mēneši ir ļoti īss laiks, lai varētu izskatīt visas lietas. Vēl viena problēma bija, ko pasūtītājs nebija paredzējis, ka saskārāmies ar izstādes izvietošanas problēmām. Kad sākās saskaņošana Rīgas domē par izstādes izvietošanu Uzvaras parkā, tika saņemts atteikums, jo teritorija pieder “Rīgas mežiem”, savukārt nojauktais piemineklis piederēja Rīgas domes Kultūras pārvaldei. Man šķiet, ka izstādes galvenā problēma bija tā, ka tas posms no idejas līdz atklāšanai pie muzeja bija ļoti garš, bet faktiskais darbs bija ļoti īsu periodu. Kad tika saņemts atteikums, viss darbs apstājās; pēc kāda laika ar mani sazinājās pasūtītājs, ieviesām kādas izmaiņas, tās izlaboja korektors, tad atkal klusums. Tad atkal pēc kādiem mēnešiem mēs kaut ko pielabojām, noņēmām vienu planšeti, jo pa to laiku piemineklis jau bija novākts. Un beigās izstādi atklājām pie muzeja.
RS: Bet tagad izstāde ir Uzvaras parkā.
AL: Jā, tagad ir parkā.
Juris Ciganovs: Tas izstādes projekts bija ar lielāku iesākumu. Tas bija vēl [Arta] Pabrika laiks – viņam bija ideja, ka mums ir jāapgūst un jāatgūst Uzvaras parks. Vienreiz 18. novembrī bija parāde pāri Salu tiltam, nevis pa Daugavmalu, un Bruņoto spēku karavīri aizsoļoja līdz Uzvaras parkam, apgriezās un soļoja atpakaļ. Kā izrādījās, tā bija “saldā odziņa” krievu propagandai; tika uzfilmēts, kā karavīri soļo gar pieminekli uzvarētājiem. Nākamajā gadā šāds gājiens netika rīkots. Bet ideja, ka nepieciešama paskaidrojoša informācija pie šī pieminekļa, netika atmesta, un tā tika iesaistīts Kara muzejs izstādes veidošanai. Tad jau viss notika, kā Ainis stāstīja. Tur uzslēja slaveno žogu, un izstādei jau vairs nebija vietas, tad izstādi nesaskaņoja. Kad viss jau bija gatavs, izrādījās, ka izstāde jāpārtaisa, jo pieminekļa vairs nebija.
Tagad ir doma, ka izstāde Uzvaras parkā turpināsies. Vēl septembrī bija doma, ka izstādi papildinās ar QR kodiem un jaunu informāciju.
UN: Bet, vizuāli skatoties, vai nav tā, ka izstādes apjoms vai lielums ir pieskaņots Kara muzeja ārtelpai?
AL: Ir, bet tas bija pasūtītāju lēmums, ka viņi grib šādu formātu.
UN: Ja nezinātu kontekstu un salīdzinātu šos divus projektus – “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” un Uzvaras parka izstādi –, tad liktos, ka Rīgas domei ir daudz plašāks vēriens nekā Aizsardzības ministrijai. Taču tā droši vien nav.
JC: Aizsardzības ministrijai bija savas vēlmes attiecībā uz Uzvaras parku, proti, tur vajadzēja nodrošināt zināmu ceremoniālo procedūru ar Bruņoto spēku vienībām, līdz ar to tur vajadzēja zināt laukumus, kur kura Bruņoto spēku vienība stāv. Pie reizes viņi piedāvāja šo izstādi novietot tur, kur pašlaik tā izvietota, un Rīgas dome tam piekrita.
IZS: Kad mēs parakstāmies šādus projektus īstenot? Kad mēs taisām planšetes un kad mēs taisām scenogrāfisku ārtelpas izstādi vai izstādi ar pievienoto māksliniecisko vērtību? Kad mēs taisām izstādi, kas mums pašiem patīk? Un kad mēs iebilstam pret to, kas mums nepatīk, zinot, ka saturs būs, bet visi ies garām? Principā – saturs pret dizainu.
JC: Ja mēs runājam par pieminēto Uzvaras parka izstādi, mums nebija daudz manevru iespējas. Mums teica, ka vajag, mēs veidojām.
IZS: Kad Uldis mani uzrunāja par projekta koordinatori izstādei “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, kas notika plašāka LU [Latvijas Universitātes] projekta ietvaros, viņš arī teica, ka vajag tikai planšetes.
JC: Resoriskā pakļautība tomēr ir nedaudz citādāka.
UN: Viens droši vien ir resoriskā pakļautība, otrs ir finansējuma piesaistīšanas iespējas, un trešais ir iesaistīto personu radošā doma.
IZS: Profesionālisms.
UN: Profesionālisms visās šajās jomās nepieciešams.
RS: Arī šofera profesionālisms, lai visu to masu, kas, piemēram, bija izstādei “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, precīzi nogādā.
UN: Ja runā par saturu, mēs, vēsturnieki, varam veidot gan saturu, gan sadarboties ar radošiem māksliniekiem. Iespējams, mums, valsts pētījumu programmas projektā ir vieglāk. Mums nebija sākumā iekalts, ka vajag obligāti stendus vai planšetes. Man pirms tam bija pieredze sadarbībā ar Rīgas domi veidot izstādi par pretošanās kustību, kas bija uz trīsstūrveida stendiem, kas, manuprāt, izskatījās neslikti. Tāpat, uzsākot izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, mēs zondējām, kādas ir Latvijas Kara muzeja iespējas, un muzejam bija iespēja šo izstādi veidot uz iepriekšējās izstādes par zemessardzi četrkantīgajiem stendiem. Brīdī, kad es uzrunāju Inetu kļūt par izstādes projekta koordinatori, tās bija manas zināšanas un pieredze, kā līdz šim tas ir noticis. Domājot par visu valsts pētījumu programmu kopumā un šo vienu izstādi kā tikai nelielu mūsu darba daļu, es nedomāju tādās tehniskās kategorijās, ka mums vajag izstādi arī kā mākslas darbu. Man galvenais bija dabūt kopā Valdi Kuzminu, Jāni Tomaševski un sevi un izveidot vēstures stāstu. Tāpēc mēs uzrunājām citas radošas personas, lai notiktu viss pārējais.
JT: Tas notika, arī pateicoties Rīgas domes atbalstam. Atceros dienu, kad es atbraucu un satiku jūs pie Rīgas domes, kur Uldis un Ineta bija panākuši, ka Kultūras komiteja nobalso vienbalsīgi par šo risinājumu un projektu, piešķirot finansējumu. Pateicoties tam, varēja “izspiest” izstādes projektu.
RS: Varbūt es paceļu šo latiņu augstāk un pajautāju, kas ir tas, kas bez Ulda lielā pētniecības projekta, kurā ar izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” projektu izdevās īstenot vērienīgu Latvijas mēroga ārtelpas ceļojošo izstādi, uz astoņdesmitgadi pēc Otrā pasaules kara beigām vēl ir plānots Latvijas muzejos – pamanāms un liels? Kas būs redzams, piemēram, Latvijas Kara muzejā jūsu resora ietvaros?
UN: Piebildīšu – mēs ar Jāni un Valdi esam runājuši, ka mums saturiski gribētos šo pētīt izvērstāk. Pat par 1944. gadu mēs vēl atrastu vismaz 5–10 atceres notikumus, piemēram, par bēgļu laivām uz Zviedriju. 1945. gadā arī – sākot ar militārām cīņām utt. Okupācijas muzejā pašlaik ir neliela izstāde, kur ir savienoti stāsti gan par civilajiem bēgļiem, gan laivu bēgļiem. Atklājot izstādi, bija neliels kolokvijs. Tāpat šogad bija vismaz četri pasākumi par Latvijas Centrālās padomes [LCP] atceri. Un es runāju ne tikai par izstādēm ārtelpās, bet vispār par atceri. Secinājums droši vien ir tāds, ka visu nevar, bet es teiktu, ka profesionāļu vidē, sarunājoties savā starpā, nevis sēžot savās četrās sienās, nākot muzeju cilvēkiem kopā un saprotot, ko kopīgiem spēkiem varam izdarīt, mēs panāktu vairāk. Piemēram, tā varētu būt Nacionālās bibliotēkas lielā izstāžu zāle, kur tiešām izstādi nevar pieteikt pusgadu iepriekš, bet vismaz divus gadus iepriekš, – uztaisīt tādu vērienīgu izstādi, kur būtu multimediji utt. Un šos bēgļu laivu pārcēlājus parādīt ne tikai Okupācijas muzeja video liecībās, kur, piemēram, 103 gadus vecais Ēriks Tomsons stāsta stāstu kā vecs vīrs, bet likt kopā arī visus latviešu, vācu, padomju izcelsmes avotus, visas mutvārdu vēstures liecības, dokumentus, uzburot to stāstu, kāda bija situācija 1944. gadā. Tas būtu mans ideālais skatījums, kas būtu varējis šogad notikt, bet kas nenotiek.
RS: Uldi, tu jau izdarīji daudz, tu no LU projekta kā publiskais vēsturnieks iedomājies 80 gadu atceri kopš Latvijas pilsētu bombardēšanas nest pilsētu galvenajos laukumos.
UN: Ja mēs neveidotu izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, varbūt mēs būtu izveidojuši izstādi par bēgļu laivām, bet mums vajadzēja par kaut ko izšķirties. Otra lieta, lai Kara muzejā kolēģi neapvainojas, – pirmais Latvijas Centrālās Padomes pasākums bija janvārī, un man likās nedaudz savdabīgi, ka pasākumā jeb diskusijā, ko vadīja Eduards Liniņš, ieskaitot Jura Ciganova priekšlasījumu, bija trīs Kara muzeja vēsturnieki, bija Aizsardzības ministrijas pārstāvis un viens Okupācijas muzeja pārstāvis.
JT: Un Satversmes tiesas tiesnesis.
UN: Jā. Es teiktu, ka, ja ir diskusija par Latvijas Centrālo padomi, Latvijā ir trīs cilvēki, kas ir profesionāli pētījuši LCP vēsturi. Diviem ir vēstures doktora disertācijas, un trešais ir Kārlis Kangeris, kurš arī gadiem to ir darījis. Latvijas Kara muzejs nevienu no viņiem uz savu diskusiju kā dalībnieku neaicināja. Latvijas Universitātes muzejā bija cita veida diskusija, un bija arī citas diskusijas par šo tēmu. Man liktos, ka katram šim pasākumam būtu labi diskusiju latiņu celt uz augšu – piedalās eksperti, kas ir zinoši par konkrēto tēmu, un ir tādi problēmjautājumi, ar kuriem tiek celts līmenis, un nākamreiz jau tiek runāts par kaut ko jaunu šajā tēmā. Ne tikai pieeja – ir kaut kāda jubileja, mēs savās telpās kaut ko sarīkojam un ieliekam kaut ko sociālajos tīklos.
RS: Bet, iespējams, šis modelis ir labākais, ka kurators ir no universitātes, kurš pārredz visu lauku, nevis katrā muzejā domā primāri katrs pats par sevi. Varbūt tas tieši labi, ka ir kāds, kas pārredz visu lauku un savelk visus kopā.
UN: Manuprāt, pilnīgi nav nozīmes, no kuras institūcijas, bet galvenais, ka tu redzi spēles lauku, ka tu pazīsti tos cilvēkus, ka tev ir radošas idejas un tu zini, kā tās īstenot. Nevajadzētu būt administratīvi birokrātiskiem šķēršļiem, ja ir laba ideja. Es saprotu, ka Latvijas Kara muzejā nākamgad būs konference par Otro pasaules karu.
JC: Es saprotu, ka Uldim šī tēma ir šausmīgi tuva, bet mēs neesam Otrā pasaules kara muzejs. Nākamgad ir ļoti daudz datumu, kas ir atzīmējami – 1905. gada revolūcija, Latviešu Strēlnieku bataljona dibināšana, Latvijas–Krievijas miera līgums un Neatkarības kara beigas. Tie ir datumi, kurus apiet mēs nevaram. Bet ieciklēties uz 8. maiju – tas nav tas, uz ko mums tikai jāstrādā. Latvijas vēsturē ir arī citi datumi.
UN: Mans un Jura komentārs uzrāda vēl ko labu. Manuprāt, 1905. gada atcere un strēlnieku atcere notika jau kādus piecus gadus atpakaļ, kad bija diezgan plaša pasākumu programma. Es atceros, par 1905. gadu bija laikam divas konferences – lielā mērā pateicoties tam, ka bija kārtējā jubileja. Tad jautājums tāds – vai mēs aktivitātes, ārtelpas izstādes, konferences vai ko citu organizējam, jo ir jubileja? No vienas puses, tas ir loģiski, jo pievērš uzmanību, bet, no otras puses, Juris nosauca trīs pasākumus, un es pieliktu klāt Otrā pasaules kara atceri, un tad tie būtu četri pasākumi. Tad es iedomājos, ka par 1905. gadu būs aktivitātes Kara muzejā, Latvijas Nacionālajā arhīvā un vēl kaut kur. Bet, ja šīs institūcijas sadarbotos savā starpā un nevis taisītu katra četrus pasākumus, bet visas kopā uztaisītu vērienīgus, citādākus, oriģinālākus pasākumus par visiem šiem četriem notikumiem, tā būtu sava veida alternatīva un radoša izpausme, protams, vadoties no katras institūcijas specifikas un vajadzībām.
RS: Par datumiem runājot – skaidrs, ka tiem nāk līdzi finansējums. Un, ja ir astoņdesmitgade, tad zinu, ka Berlīnē būs viss kaut kas par šo tēmu un būs arī projektu līdzekļi. Mani kā projektu menedžeri tas interesē, tāpēc es tam sekoju. Šobrīd pilnīgi noteikti visi vācu fondi ir atvērti sadarbībai, ka tik tiek darīts kaut kas astoņdesmitgadei. Vajag vien vēlēšanos strādāt. Ir institūcijas, kurām tas nav vajadzīgs, kurām ir bāzes finansējums, bet tādas institūcijas kā manējā iet tikai uz šādiem projektiem, un attīstība iespējama tikai ar projektu līdzekļu palīdzību.
Aivars Sinka: Nākamgad 8. maijā, es ceru, Lestenē, kur muzeja vēl nav, varēsim atvērt ne gluži ekspozīciju, bet kādu piemiņas istabu. Būs daudzi sabraukuši, tas būtu skaisti. Es vadu Lestenes biedrību. Lestene ir īpaša vieta kara lauku dēļ ar četrām kapsētām. Lestenē blakus kapsētai un baznīcai mēs būvējam muzeju. Iespējams, maijā būs nams, iekšā vēl nekā īsti nebūs, bet 8. maijā būs ceremonija.
IZS: Kas jums strādā pie ekspozīcijas satura koncepta?
AS: Valdis Kuzmins. Un tad, protams, būs konkurss.
JT: Konkurss par ekspozīcijas iekārtošanu. Būs izstrādāts tematiskais plāns ekspozīcijai.
AS: Jā, un tad par dizainu būs konkurss.
JT: Bet, runājot vispār par 1945. gada atceres pasākumiem, tā kā ir gada beigas un nākamā gada plāni līdz galam vēl nav iezīmēti, vēl kaut kas var mainīties arī citos muzejos. Grūti pateikt, vai tas varētu būt liela mēroga projekts vai ceļojošā izstāde, bet to, ka kaut kas 8. maijā var tikt atklāts, piemēram, Latvijas Kara muzejā, es pilnīgi neizslēdzu.
IZS: Es nedomāju, ka vienmēr ceļojošajai izstādei jākļūst par katra atceres pasākuma normu, bet tomēr tās citādāk un, šķiet, dažreiz efektīvāk uzrunā vietējo auditoriju. Piemēram, daudzi cilvēki bieži vien iet garām reģionālajiem muzejiem un neieiet, bet mēs vienas nakts laikā, veidojot izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” Rēzeknē pie Dārgumu nama, novērojām, ka iziet tik daudz cilvēku un apskata šo izstādi, komentē – varbūt tik lielā skaitā viņi muzejā neieiet mēneša laikā. Montējot izstādi, pie reizes mēs arī novērojam to sabiedrības noskaņojuma vietējo ainavu.
JT: Sava veida sociālā aptauja.
IZS: Jā.
Kaspars Strods: Man liekas, ka viena no svarīgākajām lietām, runājot par “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, ir tas, ka šis projekts savā veidā parādīja priekšzīmi, īpaši reģionālajiem spēlētājiem, muzejiem. Viņiem lielākoties nav kapacitātes tādas tēmas pacelt, un te ir iespēja – tas gan ir atkarīgs no konkrētās kultūras iestādes, pašvaldības utt. – runāt par sadarbību, vai viņi ir ieinteresēti vai nav…
IZS: Vai viņus piespiež.
KS: Jā, vai viņus piespiež. Bet mēs esam centrā, kas rāda priekšzīmi par lielām tēmām runāt. Un reģionu muzeji, kuriem vai nu nav kapacitātes, vai reizēm, būsim godīgi, viņi negrib par tām tēmām runāt, jāpavelk līdzi. Jo reģionālajiem muzejiem bieži vien ir grūti runāt pat par to, par ko viņi parasti runā, kur nu vēl par Pirmo vai Otro pasaules karu. Nav viņiem tās kapacitātes. Lai kolēģi neapvainojas, bet bieži trūkst arī profesionāļu, kuri tās tēmas varētu iznest.
IZS: Kopsavelkot – man, ļoti daudz darbojoties pēdējā laikā reģionālo muzeju un vēstures pētniecībā (tūlīt iznāks arī “Kārsavas stāsti III”) un komunicējot ar pašvaldībām, bija jāatzīst, ka pašvaldības ne vienmēr saprot, ko muzeji dara. Šodienas kontekstā man bija atklājums, ka arī starp muzejiem un lielajām viņus uzturošajām pašvaldībām un muzeju pārvaldošajām institūcijām, arī valsts mērogā, ir liels spiediens uz saturu un formu, nevis uzticēšanās jomas profesionāļiem.
Dizains: Daniils Vjatkins