Ineta Zelča Sīmansone: Diena [intervija notiek 17. jūnijā] iezīmējas ar to, ka tika paziņots par iepriekšējās kultūras ministres demisiju. Savukārt, Agnese Lāce [“Progresīvie”] muzeju nozarei ir pilnīgi nezināma spēlētāja, kura, visdrīzāk, neko daudz nezina arī par muzejiem.
Iveta Derkusova: Agnese Lāce kādu laiku ir bijusi Kultūras ministrijas [KM] parlamentārā sekretāre, un nozares redzeslokā viņa ir bijusi, bet tas ir viss, ko šobrīd var pateikt.
IZS: Ņemot vērā, ka tu jau kādu laiku esi Latvijas Muzeju padomes [LMP] priekšsēdētāja, kāda, tavuprāt, ir bijusi līdzšinējā sadarbība starp KM un LMP?
ID: Kad Agnese Logina stājās amatā, viņa 2023. gada decembrī tikās arī ar LMP. Mēs prezentējām Muzeju nozares stratēģiju 2023.–2027. gadam (izstrādi sāka iepriekšējais padomes sastāvs, bet apstiprināja tagadējais), kā arī iepazīstinājām ministri ar aktuālajām LMP darbības plāna prioritātēm. Savukārt ministre prezentēja savas prioritātes, kuras viņa redzēja kā virzāmas muzeju jomā. Atlīdzības jautājums bija galvenā prioritāte, bet otrs, ko vēlos izcelt, bija valsts garanta jautājums.
IZS: Beidzot – pēc vairāku gadu diskusijām, cik tas nepieciešams.
ID: Jā, valsts garanta ieviešanu ministre redzēja kā aktuālu nepieciešamību. Sagatavošanās darbs datu aktualizēšanas līmenī tika iesākts. Ir notikušas sarunas arī ar KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu, iezīmējot, kāda aktuālā statistika muzejiem ir jāapkopo, lai ministrija varētu šo jautājumu virzīt tālāk.
IZS: Vai tu zini, kāpēc tagad, pēc visiem šiem gadiem, valsts garants tika nosaukts par vienu no KM prioritātēm, jo zināms, ka par šo runājam un diskutējam jau vairāk nekā desmit gadus? Kas ir tas virzītājspēks šai iniciatīvai?
ID: Tas ir mans personīgais viedoklis, ka šis jautājums var pozitīvi risināties tikai tad, ja kultūras ministrs nāk ar šādu politisku nostādni, jo valsts garanta ieviešana ir politisks lēmums. Muzeju pusē ne izpratnes, ne kompetences ziņā problēmu nav. Nozare spēj gan sagatavot valsts garanta nepieciešamības pamatojumu, gan finansiālos aprēķinus un informāciju par plānotajiem projektiem un līdzšinējo pieredzi sadarbībā ar citu valstu muzejiem. Bet valsts pārvaldes pusē ir jābūt gatavībai izstrādāt funkcionējošu mehānismu un definēt muzejiem kvalifikācijas prasības dalībai valsts garantētas apdrošināšanas programmā, realizējot starptautiskas izstādes.
IZS: Iepriekš, par to diskutējot, bija sajūta, ka muzeju nozarē ir par maz spēlētāju, kam valsts garants vispār ir nepieciešams un interesē, jo nav jau daudz muzeju Latvijā, kas starptautisko sadarbību izstāžu veidošanā un krājuma apmaiņā izvērš. Situācija ir mainījusies?
ID: Šobrīd ļoti nopietns spēlētājs, līdzās līdz šim aktīvākajam starptautisko izstāžu veidotājam – Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam [LNMM], ir Marka Rotko muzejs Daugavpilī, kopš tas ir ieguvis akreditēta muzeja statusu.
IZS: Tad tas varētu būt šī jautājuma virzītājspēks nozarē?
ID: No nozares valsts garanta ieviešanas fāzē šie divi muzeji būtu galvenie KM sadarbības partneri, bet vēlos vēlreiz uzsvērt – nepieciešams politisks lēmums. Jo mēs nozarē ļoti labi zinām, ka, ievērojot muzejiem noteiktos starptautisko deponējumu drošības standartus, valsts garantijas sistēma ir ļoti zema riska pasākums, pēc būtības – fiskāli neitrāls. Diemžēl Finanšu ministrijā tas tā netiek uztverts, un ir skaidrs, ka valsts budžetā kaut kur šiem eventuālā riska līdzekļiem ir jābūt paredzētiem. Diskusija par finansējuma modeli, ciktāl man zināms, vēl nav notikusi. Tāpēc es šobrīd iespējamos virzienus un variantus negribētu uzskaitīt, bet muzeji būs gatavi iesaistīties šajā diskusijā un sniegt visu nepieciešamo informāciju. Tagad gaidām vispirms politisko lēmumu, tad būs jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi saskaņā ar lemto par kvalifikācijas prasībām muzejiem un finansējuma mehānismu.
IZS: Kas būtu tas izstrādātājs? LMP?
ID: Nē, LMP ir konsultatīva padome pie KM. LMP valsts garanta ieviešanas nepieciešamību redz kā vienu no šī darbības perioda prioritātēm. Jautājuma aktualizācija bija pirmais virzības solis, un politiskā līmenī no ministrijas puses LMP tika sadzirdēta. Turpinājumā ir būtiski spēt politiski pārliecināt valdību, ka valstij ir finansiāli izdevīgi iedibināt šādu valsts garanta programmu, kas darbojas ļoti daudzās Eiropas valstīs.
IZS: Gandrīz visās.
ID: Jā, gandrīz visās. Protams, ir nianses un varianti. Mēs uzturam spēkā to, ka Latvijai nepieciešama programma, kas strādātu gan uz importu, gan eksportu, ja mēs lietojam muitas terminoloģiju. Tas ir ļoti svarīgi arī kultūras diplomātijai, jo ir situācijas, kurās Latvija, teiksim tā, ir vairāk ieinteresēta kāda starptautiska projekta īstenošanā un savas kultūras parādīšanā ārzemēs nekā uzņemošā puse, un tādos gadījumos apdrošināšanas izmaksas ir jāsedz Latvijas institūcijām. Ja mēs varētu gan muzeja priekšmetus atvest uz izstādēm, gan arī vest Latvijas kultūras mantojumu ārpus valsts, neizmantojot komercapdrošināšanu, tas ievērojami atslogotu muzeju budžetus, un, iespējams, mēs Latvijas muzejos starptautiskās izstādes redzētu daudz vairāk, arī reģionos.
IZS: Vai valsts garanta jautājums šobrīd ir iestrēdzis?
ID: Es tā neteiktu, drīzāk – nav pietiekami tālu aizgājis. Līdz ar to tagad redzēsim, vai virzība turpināsies. Katrā ziņā LMP uzturēs šo jautājumu kā vienu no prioritātēm arī nākamā ministra darbības laikā. Raugoties reālistiski – lai ieviestu valsts garantu līdz 2025. gada budžeta pieņemšanai, būtu jābūt ļoti lielam paātrinājumam šīs lietas virzībā. Ticamāk, ka, uzturot šo jautājumu aktuālu, jārēķinās ar vienu papildu gadu. Katrā ziņā, LMP un es personīgi esmu gatava pie šī jautājuma strādāt.
IZS: Ir vairākas aktīvas konsultatīvās padomes pie KM, kur arī paši ministrijas cilvēki ļoti bieži piedalās. Cik aktīva, tavuprāt, ir ministrijas līdzdalība un interese par muzeju nozari?
ID: Ārpus tādiem pamatpienākumiem kā atzinumi par muzeju akreditāciju un nacionālo muzeju krājumu, LMP aktualizētie jautājumi par konkrētas rīcības nepieciešamību vai kādu dokumentu izstrādi ministrijā tiek uzklausīti, un iesaiste risinājumu meklēšanā ir.
IZS: Kopš esi LMP priekšsēdētāja, vai ir bijis daudz tādu gadījumu, kad KM prasa LMP kā konsultatīvai padomei konkrētu, stratēģisku redzējumu vai viedokli, domājot par nozares attīstību?
ID: Par tālejošu, stratēģisku vīziju tapšanu muzeju jomā mēs šobrīd laikam nevaram runāt. Atcerēsimies, ka LMP ir tikai konsultatīvs orgāns, kas strādā saskaņā ar nolikumu, apstiprināto nozares stratēģiju un LMP darba plānu. Līdz ar to mēs sniedzam atzinumus par ļoti konkrētiem jautājumiem. Aktualitāte ar stratēģisku nozīmi šajā laikā ir nepieciešamība uzturēt spēkā atlīdzības jautājumu muzeju nozarē, un par to LMP cieši sadarbojas gan ar nozari, gan ar ministriju. Zemā atalgojuma problēma parādās ļoti dažādos muzeju darbības aspektos, galvenokārt mēs to redzam akreditācijās, jo īpaši muzejos ar nelielu darbinieku skaitu, un arī kontekstā ar reģionālo reformu. Atlīdzība ir viens no tiem jautājumiem, kas ļoti spēcīgi bremzē vai kavē muzeju attīstību, un ir gadījumi, kad jārunā par muzeju darbības spēju apdraudējumu.
Vienlaikus jāatzīst, ka muzeju kapacitāte ne vienmēr tiešā veidā ir saistīta ar darbinieku skaitu. Liela loma ir arī muzeja sadarbībai ar dibinātāju un kopējai pārvaldības kvalitātei jeb, vienā vārdā, menedžmentam. Pie veiksmīga menedžmenta iespējams arī ar mazākiem resursiem strādāt sekmīgi, ja ir zināšanas, prasmes un ieinteresētība strādāt radoši, īstenot daudzveidīgas muzeja darba formas un piesaistīt papildu līdzekļus. Bet ir iespējams arī tik vājš menedžments, ka pie nomināli pietiekamiem resursiem un finansējuma var strādāt ļoti vāji. Iespējams, daudzas pašvaldības redz muzejus tikai kā zaudējumus nesošas vai līdzekļus tērējošas institūcijas un neredz pienesumu kultūras, izglītības vai elementārā tūrisma līmenī (kas varbūt ne vienmēr ir izmērāms naudā), un tas norāda, ka muzeju pārvaldība tiek balstīta uz aplamiem pamatiem. Būtībā tā ir konfliktējošu konceptu sadursme, kurā kultūras vērtības tiek konfrontētas ar naudas vērtību. Mazajiem muzejiem un to darbiniekiem visbiežāk nepietiekamo resursu dēļ nākas izvēlēties veikt tās funkcijas, kuras esošo resursu ietvaros viņi spēj piepildīt. Un no trīs funkcijām – krājums, pētniecība un komunikācija – pētniecība mazajos muzejos cieš visvairāk, jo tas ir ilgtermiņa process un nav “pieskrienamās” stundās izdarāms darbs. Daudziem mazajiem muzejiem ir sezonalitātes iezīmes, tāpēc sanāk bieži, ka ziemā tie strādā ar krājumu, vasarā – ar tūristiem. Tas ir formāts, kā mazie muzeji bieži vispār to spēj pavilkt.
IZS: Par pētniecības trūkumu vai kvalitāti mēs varam runāt arī lielākos pašvaldību muzejos.
ID: Latvijas muzeju karte nav vienmērīga. Ir salīdzinoši mazas vietas, kur ir sapratne, ko ar nelieliem resursiem var darīt, un notiek mērķtiecīgs pētniecības darbs – pašiem to darot vai realizējot dažādus sadarbības formātus ar pieaicinātiem speciālistiem. Vienlaikus ir arī pietiekami lieli muzeji, kuri pētniecības jomā varētu darīt vairāk. Var jau runāt par ieinteresētību, pagurumu un atdevi. Bet te mēs atkal nonākam pie atalgojuma. Jo, ja finansējums muzeju darbībai tiek novirzīts pēc pārpalikuma principa un atalgojums ir kritiski zems, skarbi sakot, pēdējais entuziasts ciemā ir palicis, bet sava darba turpinātājus, ko ievadīt muzeja darbā, vispār nav iespējams atrast, un tajās vietās faktiski tiek dzēsta ārā gaisma – tiešā un pārnestā nozīmē.
IZS: Kā pie akreditācijām jūs varētu pašvaldību vai mazākus muzejus konsultēt sadarboties pētniecības jomā, īpaši, ja tēmas ir līdzīgas (piemēram, Pirmais un Otrais pasaules karš)? Kopīgi var pieteikt projektus ekspertu piesaistei un tēmas izpētei konkrētā reģionā.
ID: Akreditācijās mēs runājam ar katru muzeju individuāli. Un vēl jau aspekts, ka LMP sniedz atzinumus par akreditācijas komisijas ziņojumu un ieteikumiem, reizēm tos papildinot. Akreditācijas komisijas slēdzienā visbiežāk tās lielākās problēmas ir iezīmētas. Akreditācijas procesā ir sarunas ieteikumu formā gan ar pašvaldību pārstāvjiem, gan ar pašiem muzejiem, un laikam neviens muzejs nav bijis tāds, kuru akreditējot, mēs nevērstu dibinātāju uzmanību uz atlīdzības jautājuma aktualitāti. Otra problēma ir, ka daudzās pašvaldībās darbinieki strādā nepilnā slodzē, un uz to vienmēr tiek norādīts, ka tas nekādā veidā nesekmē pat minimālo akreditācijas prasību izpildi. Ja mēs konstatējam, ka tieši šis resursu trūkums kādu no pamatfunkcijām ļoti būtiski traumē, to arī norādām. Jāpiezīmē, ka krājuma un komunikācijas darbs ir jomas, kuras iespējams vērtēt pēc salīdzināmiem kvantitatīviem radītājiem. Pētniecības darbu novērtēt ir grūtāk, jo tur mērāma ne tik daudz kvantitāte, cik kvalitāte. Bet uz šīm lietām vienmēr tiek norādīts, un tieši uz kapacitātes stiprināšanu vienā vai otrā parametrā.
LMP var vērst uzmanību uz problēmām, bet mēs nevaram vienam vai citam muzejam vai tā dibinātājam “iepotēt” sadarbības virzienus. Cita lieta – ja secinām, ka kādam muzejam ir nepieciešams metodisks atbalsts, padoms vai konsultācija konkrētas tēmas vai funkcijas izpildē, iesakām vērsties pie kolēģiem muzejos, kuri ir līdzīgi vai nu pēc profila, vai reģionālās piederības, ir ar lielāku pieredzi un spēj palīdzēt. Bet tie visi ir tādi profesionāli draudzīgi ieteikumi. Labajos piemēros tie iespēju robežās tiek ņemti vērā un ieviesti, formālās attieksmes gadījumos LMP pie galda tiek uzklausīta, bet tālāk darbība turpinās ierastajā formā.
IZS: Jums ir bijusi diskusija par atbalsta mehānismu privātajiem muzejiem. Vismaz oficiāli deputātu kvotu sistēma ir beigusies. Atšķirsies laikam stāsts par akreditētajiem/neakreditētajiem muzejiem, bet tomēr – kāda ir situācija šajā jomā?
ID: LMP izskatījām šo jautājumu. Diskusija par valsts finansējuma piešķiršanu akreditētajiem privātajiem muzejiem bija vispārīga, taču KM lūdza viedokli tieši saistībā ar biedrību “Purvīša muzejs”. Tātad juridiski “Purvīša muzejs” ir biedrība, bet muzeja vārds nav aizsargāts, tāpēc katru kultūrvietu drīkst saukt par muzeju, neatkarīgi no akreditācijas statusa.
Kad mēs nonākam pie eventuālas akreditācijas, tad ir konkrētas trīs funkcijas (krājums, pētniecība, komunikācija), kas institūcijai, kas grib kļūt par akreditētu muzeju, ir jāveic. Vēsturiski biedrībai “Purvīša muzejs” vairākkārt ir bijis piešķirts valsts finansējums, bet ne iepriekš, ne šobrīd finansējuma piešķiršanas jautājums nav LMP kompetencē. LMP sniedz atzinumus tikai par akreditētu muzeju darbību.
IZS: Kāpēc tad KM lūdza jums šo viedokli?
ID: Ministrija lūdza LMP viedokli, lai skatītu šo jautājumu kontekstā ar valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu privātiem muzejiem. Iepazīstoties ar faktu kopumu, LMP secināja, ka šobrīd mums nav pamata vērtēt biedrības “Purvīša muzejs” darbību, līdz ar to arī nav pamata spriest par valsts finansējuma piešķiršanas pamatojumu šai kultūrvietai. Ja un kad LMP dienaskārtībā nonāks akreditācijas komisijas ziņojums par [Vilhelma] Purvīša muzeja akreditācijas procesu, sniegsim atzinumu.
Ar KM finansējuma piešķiršanu ir tā, ka privātajiem akreditētajiem muzejiem caur KM budžetu valsts finansējums var tikt piešķirts krājuma funkcijas īstenošanai.
IZS: Konkrētiem deleģētiem uzdevumiem.
ID: Jā, deleģētiem uzdevumiem. Šobrīd “Purvīša muzejam” nav akreditēta privāta muzeja statuss.
Bet, izvērtējot šo situāciju kontekstā, LMP ir secinājusi, ka līdz šim nav izstrādāti vienlīdzīgi un skaidri kritēriji, kā finansējums privātajiem akreditētajiem muzejiem ir piešķirams. Ir jābūt skaidri definētai pretendēšanas uz finansējumu formai. Visam kopējam procesam tas būtu tikai veselīgi. Tas ir tas, ko LMP savā atbildes vēstulē KM ir rakstījusi. Konkrētais “Purvīša muzeja” gadījums ir izgaismojis šo problemātiku, bet mūsu atzinums ir par situāciju kopumā, nevis par konkrēto gadījumu. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē sagaidīsim jaunu kritēriju kopumu, ar kuru KM strādās.
Lai gan Muzeju likums nosaka, ka no valsts budžeta ir finansējami akreditēti privāti muzeji, tomēr pastāv vēl citas iespējas. Arī VKKF ārpus tām programmām, kur tiek norādīts, ka programmā var pieteikties akreditēti muzeji, ir pieejams finansējums citām radošām iniciatīvām, piemēram, kultūras mantojuma saglabāšanai, pētniecībai. Projektus var iesniegt gan individuāli pētnieki, gan juridiskas personas. Līdz ar to neakreditētam muzejam vai kultūrvietai nav liegta pieeja, piemēram, VKKF finansējuma saņemšanai.
IZS: Un kā ir ar KM līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem?
ID: Neparedzēti gadījumi iestājas tad, kad ir, piemēram, Covid-19 vai plūdi. Ja mēs runājam par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem – ja vienai privātai iniciatīvai konkrētā darbības posmā šogad nav ieplānots finansējums, pēc budžeta veidošanas loģikas šī aktivitāte nav traktējama kā neparedzēts gadījums. Skarbi, bet nav.
IZS: Nedaudz novirzoties no LMP – gandrīz vai detektīvjautājums tev kā mākslas zinātniecei par Purvīša kolekcijas atrašanu, kas tagad izdevies biedrībai “Purvīša muzejs”. Kā tas sanācis, ka neviens līdz šim nebija uzgājis lielai Purvīša kolekcijas daļai Vācijā, kas tika bieži dēvēta ne tikai par pazudušu, bet pat gājušu bojā? Varbūt šī atrašana pēc vairākiem gadu desmitiem ir “neparedzēts gadījums”? “Purvīša muzejs” jau šobrīd ir izveidojis 420 Purvīša darbu reģistru.
ID: Vispirms ļauj precizēt, ka Purvīša paša uz Vāciju aizvesto darbu atrašanas fakts vēl nav apstiprināts, vismaz ciktāl man šobrīd ir zināms. Atbildot uz tavu jautājumu, man jāsāk ar atrunu, ka personīgi Purvīša pētniekiem neesmu pieskaitāma, bet atbildei būs vairākas daļas. Kāpēc LNMM nav meklējis pazudušos Purvīša darbus? Pirmkārt, pētnieciskā virzība muzejam ir strādāt ar savām kolekcijām. Otrkārt, veidojot Purvīša 150. jubilejas izstādi un izdevniecībai “Neputns” izdodot katalogu, notika sadarbība ar vadošo Purvīša daiļrades pētnieci Kristiānu Ābeli, kura ir daudzus gadus veltījusi ļoti detalizētiem avotu un arhīvu pētījumiem. Un arī monogrāfijā ir minēts daudz plašāks mākslas darbu skaits nekā muzeja kolekcijā. Tie ir darbi, kas ir apzināti privātās kolekcijās. Vēl ir daļa darbu, par kuru esamību ir zināms no dažādiem vēsturiskiem avotiem, bet kuru atrašanās vieta šobrīd nav zināma. Jautājums – vai Kristiāna Ābele ir nepietiekami pētījusi? Es to noteikti negribētu apgalvot, tas būtu nekorekti, zinot viņu kā ļoti rūpīgu un kompetentu, daudzās valodās lasošu pētnieci. Tas, ka ir vēl kādi avoti vai arhīvi, kuros pētnieki līdz šim nav ielūkojušies, ir ļoti iespējams.
Te mēs nonākam pie nākamās atbildes daļas, proti, Purvīša darbi aizceļoja gan 1939. gadā, repatriējoties vācbaltiešiem, gan kara laikā. Cilvēkiem emigrējot, glābjoties, Purvīša glezna bija viena no retajām “ekstrām”, vērtīga un simboliska piemiņa no dzimtenes, ko cilvēki centās mazajā silto drēbju koferītī paņemt līdzi. LNMM kolekcijā pēdējos gados ir atgriezušies vairāki Purvīša darbi. Muzejs tos ir pircis vai saņēmis dāvinājumā ar šādu stāstu. Līdz ar to atrast Purvīša darbus, kuri līdz šim nav bijuši apritē, ir pilnīgi iespējams. Respektīvi, Purvīša darbi ir dažādos veidos izklīduši pa pasauli. Objektīvā aina ir tāda, ka ne tikai Vācijā, bet arī citviet Eiropā un ārpus tās vēl atrodas Purvīša darbi privātās rokās, kuri līdz šim nav nonākuši neviena pētnieka redzeslokā dažādu iemeslu dēļ. Reizēm nākamajās paaudzēs cilvēki vairs nezina, ka tas ir Purvītis, vai arī ļaudis nevēlas stāstīt, ka viņiem pieder šāds dārgums.
Vai “Purvīša muzeja” ekspedīcija dos pienesumu pētnieku redzeslokā līdz šim nebijušu Purvīša darbu izgaismošanai? Diezgan droši var teikt, ka jā. Kas attiecas uz paša Purvīša pakotajiem un projām vestajiem darbiem, ir bijuši daudzi meklējumi gan tūlīt pēc kara, gan vēlāk. Līdz šim – nesekmīgi. Rezumējot – ar interesi sekošu Purvīša zudušo darbu meklējumiem, ko veic biedrības “Purvīša muzejs” komanda.
IZS: Vēl atgriezīsimies pie LMP un muzeju akreditācijas procesa, kas patiesībā ir lielākā LMP dienaskārtības daļa. Vai LMP šī sasaukuma pienesums varētu būt akreditācijas prasību sliekšņa izmaiņas?
ID: LMP kompetencē būs sniegt atzinumu, ja KM iniciēs izmaiņas akreditācijas procesā. Šobrīd jautājums nav nonācis dienaskārtībā, bet varu izteikt personīgo viedokli. Piekrītu nepieciešamībai pārskatīt līdzšinējo akreditācijas kārtību un kritērijus, bet ar ļoti izsvērtu pieeju. Pirmkārt, jāskatās uz muzeja statusu un pieejamajiem resursiem. Katram muzejam ir dibinātājs. Ir pašvaldību dibinātas iestādes, un ir KM un citu ministriju lielie nozaru muzeji, piemēram, Latvijas Kara muzejs, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, Latvijas Nacionālais dabas muzejs un vairāki citi, ar kuru akreditācijas statusu lielu problēmu nav. Protams, ir muzeji, kuru akreditācijas procesā komisija rosina uzlabojumus, bet tie nediskvalificē muzejus no profesionālo muzeju vides. Un tad ir šie mazie muzeji (gan pēc cilvēkresursu, gan krājuma apjoma), kas savukārt ir ļoti dažādi – gan patiesi lieliski, gan tādi, kuri jau vairākkārt ir pārakreditēti ar ļoti lielām iebildēm un daudziem ieteikumiem un kuriem pat minimālo kritēriju izpilde ir milzīgs izaicinājums. Tad nonākam pie dibinātāja izpratnes un ieinteresētības jautājuma. Ja dibinātājs šo muzeju vēlas uzturēt, tad ir jāiegulda gan pūles, gan finansējums, lai audzētu kapacitāti vismaz līdz minimālo kritēriju izpildei. Pretējā gadījumā būtu jārunā par atteikšanos no akreditēta muzeja statusa.
Otrkārt, pārejot pie tava jautājuma iespējamā risinājuma, akreditācijas prasību izmaiņas nevar būt akcija; tā varētu būt pakāpeniska virzība, ejot cauri regulāro akreditāciju ciklam un arvien nopietnāk runājot ar dibinātājiem (īpaši tur, kur ir problēmas), ka akreditācijas statuss pie zināmu kritēriju neizpildes nav turpināms.
Iespējams, akreditācijai varētu būt diferencētas pakāpes pēc noteiktu kritēriju kopuma dažādu lielumu, statusu un pārvaldības formu muzejiem. Muzeji ir tik ļoti dažādi. Tas ir kritēriju kopums, kas muzeju ierindo tajā profesionālajā kategorijā, kuram ir valstiska vai reģionāla nozīme, īpaši attiecībā uz krājuma saturu. Šiem muzejiem ir pienākums atbilst tādiem profesionāliem kritērijiem, lai nebūtu šaubu par nacionālā krājuma priekšmetu saglabātību un pārējām muzeja funkcijām – ka tiešām pētniecība un komunikācija ir līmenī. Savukārt nosacītas “bāzes” līmeņa akreditācijas prasības varētu attiecināt uz objektīvi lokālas nozīmes muzejiem. Un tad jau tā ir dibinātāja izšķiršanās – ja nevar izpildīt pat kritēriju minimumu, tad akreditācijas statuss ir jāņem nost un jādarbojas kā piemiņas vietai, mājai, istabai, ekspozīcijai utt. Un tad mēs no tā “pusotra” cilvēka negaidām pētniecību un visu citu muzeja funkciju līdzvērtīgu izpildi, bet atzīstam, ka tā ir lokāli nozīmīga kultūrvieta, enkurs, kas piesaista tūristus un ir vietējās kopienas pulcēšanās vieta.
Protams, jelkādu gradāciju ieviešana akreditācijas procesā jāskata kontekstā ar citu ļoti būtisku jautājumu – finansējumu. Ja tiek pārskatīti akreditācijas kritēriji, kā tie korelēs ar iestāžu bāzes finansējumu un kā – ar cita veida iespējām piekļūt papildu finansējumam un resursiem? Ja tiks piešķirta augstāka akreditācijas kvalifikācija, vai muzejiem tā kaut ko pavērs? Un, ja zemāka, no kādām iespējām diskvalificēs? Tas ir ļoti būtisks jautājums.
Ir vēl viens aspekts. Muzejiem, kuri glabā nacionālas nozīmes krājuma priekšmetus, un vietām, kurās tiek nodrošināta šī mantojuma saglabāšana, ir obligāti jāatbilst augstākajiem akreditācijas kritērijiem.
Būtu kliedējams mīts, ka katrai vietai, kas glabā kaut nelielu priekšmetu kopumu, jākļūst par muzeju. Pie tam Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu nosaka, ka atsevišķus priekšmetus un kolekcijas tajā var iekļaut arī privāti īpašnieki, uzņemoties konkrētus pienākumus šo priekšmetu saglabāšanā, bet nerealizējot visas muzeja funkcijas. Reizēm ir maldinošs priekšstats, ka muzeja statuss vai akreditācija kaut ko ļoti mainīs tās vietas darbībā vai finansējumā. Atsevišķos gadījumos muzeja statuss var izrādīties pat bremzējošs faktors, jo, cenšoties izpildīt visas trīs pamatfunkcijas, no kurām kāda šai institūcijai nav dabiska, cieš arī citas funkcijas. Varbūt vietējai kopienai ir daudz svarīgāk, ka tā vieta vienkārši nodrošina “dzīvu” kultūras procesu.
IZS: Noslēdzot – kas, tavuprāt, ir galvenā LMP loma?
ID: Primāri LMP nodrošina Muzeju likumā tai noteiktās funkcijas. Bet, ja izkāpjam no formālā rāmja, es uzskatu, ka LMP loma ir redzēt laukumu un izmantot šo platformu, lai vērstu uzmanību uz nozares problēmām, līdzdarbotos normatīvo aktu projektu tapšanā, kā arī sekotu nozarei būtisku jautājumu risināšanas gaitai.
IZS: Kas ir bijis tavs lielākais pārsteigums, kopš tu esi LMP?
ID: Es neesmu nākusi strādāt uz LMP ar ilūzijām. LMP ir reglaments, ko tu vari un ko tu nevari izdarīt. Bet ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēkiem. LMP galvenokārt strādā muzeju vadošie speciālisti ar lielu aizņemtību pamatdarbā, un ir vairāki jautājumi, ko izvērstajā darba plānā esam iekļāvuši, bet ir skaidrs, ka visus uzdevumus nav iespējams virzīt vienlīdz augstā intensitātē. Par LMP ietekmi runājot, padomei ir ieteicējas statuss, bet, katrā ziņā, mēs varam nodot savu vēstījumu, paust viedokli un iniciēt aktuālu jautājumu virzību, kā arī samērā cieši sekot nozarei būtisku procesu virzībai. Protams, vismazākā ietekme LMP ir pašvaldību muzeju līmenī. Ir pašvaldības ar pilnu izpratni un iesaisti, kur no kolēģiem saņemam atgriezenisko saiti, ka pēc akreditācijas procesa sarunām problēmu risinājumi tiek meklēti, bet ir arī situācijas, kur pašvaldību ieinteresētība ir zema un situācija nemainās. Gribētos cerēt, ka ieklausīšanās profesionāļos ir labas gaumes jautājums visu līmeņu politiķiem.
Image: muzeji.lv