Ineta Zelča Sīmansone: Viena no aktuālākajām ziņām ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) rekonstrukcijas lieta (vai tās neesamība).
Uldis Zariņš: Muzejs līdz šim mūs bija informējis par aktuālajām problēmām, piemēram, par to, ka Rīgas domes Īpašuma departamenta Būvju sakārtošanas pārvalde fasādes bēdīgā stāvokļa dēļ ir atzinusi muzeja ēku Palasta ielā 6 par vidi degradējošu būvi, tāpēc muzejam palielināts nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Līdzīga situācija ir ar ēku Palasta ielā 4. Publiskajā telpā izskanējusī informācija mūs pamudināja uzrunāt muzeju un “Valsts nekustamos īpašumus” (VNĪ), kas ir ēku īpašnieks un apsaimniekotājs, un apzināt kopējo situāciju un attiecīgi nepieciešamo finansējumu problēmu kompleksai risināšanai. Līdz ar to mēs esam ieguvuši kopainu.
IZS: Tikai pateicoties šai ziņai (Facebook tika publicēts kritisks ieraksts par situāciju muzeja infrastruktūras apsaimniekošanā)?
UZ: Jebkura muzeja saimnieks ir muzeja direktors, kuram ir jāredz kopaina par situāciju muzejā un jādara viss iespējamais, lai konstatētās problēmas risinātu. Ja muzeja vadība nevēršas pie mums ar pilnu problēmu sarakstu, tad mēs par to, protams, citādāk nevaram uzzināt. Arī iepriekš mums diemžēl ir bijušas situācijas, kad kopējā situācija muzejā mums atklājas brīdī, kad problēmas jau ir pamatīgi samilzušas.
IZS: Bet vienā no mūsu intervijām teici, ka RVKM situācija ir apzināta.
UZ: Acīmredzot ne pilnībā. Bija apzinātas akūtās problēmas, taču pietrūka informācijas par kopējo situāciju.
IZS: Izlasot ziņu sociālajos tīklos, kā RVKM tiek pārvaldīts, likās – tas ir, mazākais, neapskaužami. Varbūt tomēr būtu apspiežama doma, ka tas ir Rīgas muzejs, ko uztur Rīgas valstspilsēta.
UZ: Konceptuāli doma ir apspriežama, taču mums šāda saruna ar Rīgu nav bijusi – priekšplānā šobrīd ir sadarbība Rīgas Filharmonijas un Laikmetīgās mākslas muzeja jautājumos.
IZS: Jā, tas ir pat ļoti apsveicami, ja zinām, kā tika pazaudēts Dannenšterna nams, kur tika plānots izveidot Kuģniecības muzeju, kas būtu RVKM filiāle.
Tad secīgi arī nākamais jautājums – kas notiek ar RVKM filiāli, Fotogrāfijas muzeju, kas arī šobrīd ir nedaudz “pazaudējies tulkojumā”? Direktore prom, muzejs pārcelts no savām nosacīti vēsturiskajām telpām, kur darbojās no 90. gadiem, uz citām “pagaidu” telpām. Un tas tikai nedaudzus gadus pirms pārcelšanās uz solīto Tabakas fabriku. Nekas jau nav tik pastāvīgs kā pārcelšanās uz pagaidu vietu. Kāpēc tas bija vajadzīgs?
UZ: Teiciens bieži vien ir vietā. Nezinu, vai tā ir sagadīšanās vai neizbēgama likumsakarība, bet daudzi kultūras procesi, it īpaši viss, kas saistīts ar infrastruktūru, prasa ļoti ilgu laiku. Gribas jau sevi mierināt, ka muzejs nav tikai šodienai vai rītdienai, pieciem vai desmit gadiem. Muzejs ir mūžībai. Taču tas nepadara dzīvi labāku tiem, kas muzejā strādā šodien. Skaidrs, ka muzejs jau diezgan ilgstoši ir turbulencē. Par vadības jautājumiem sīkāk nekomentēšu; struktūrvienību darbs un personāla jautājumi primāri ir RVKM vadības kompetence. Par to, ka muzejs vairs nevarēs turpināt darbu tā vēsturiskajā mājvietā, mēs zinājām jau labu laiku. Ēkas īpašnieks jau laikus muzeju bija brīdinājis par to, ka telpas būs jāatbrīvo, un muzejs savukārt informēja mūs. Tad arī sākām kopā meklēt risinājumu muzeju pagaidu novietnei, līdz tiek īstenots Tabakas fabrikas projekts. Šo ieceri neesam atmetuši, muzejam ir plānota vieta Tabakas fabrikā pēc rekonstrukcijas otrās kārtas pabeigšanas.
IZS: Bet varbūt bija prātīgāk Fotogrāfijas muzeja krājumu ielikt RVKM krājumā, apstādināt publisko darbību, gaidīt Tabakas fabriku, nevis atkal izvēlēties kādu pagaidu risinājumu? Vai muzejs kaut ko no šī iegūst?
UZ: Šādu scenāriju mēs ar RVKM neesam pārrunājuši. No likumiskā viedokļa, krājums jau ir RVKM krājuma sastāvdaļa, no fiziskā viedokļa, cik zinu, RVKM nav kapacitātes pie sevis izvietot ne krājumu, ne darbiniekus. Izvēlētais pagaidu risinājums dod vismaz kādu iespēju turpināt muzeja darbību, kas mums šķita vissvarīgākais. Variants, ka muzejs uz īsāku vai ilgāku laiku kļūst pilnīgi neredzams, netika izvērtēts un, manuprāt, būtu diezgan bīstams.
IZS: Bet pagaidu telpās Kronvalda bulvārī, cik saprotu, nav paredzēta nekāda “dižā” publiskā darbība. Tas nozīmē tikai pārvākties un pārvākt krājumu.
UZ: Jā, primāri telpas ir krājumam un darba vietu nodrošināšanai. Par publisko darbību jautājums ir atklāts. Mēs redzam, ka, piemēram, muzejs “Latvieši pasaulē” spēj visnotaļ veiksmīgi darboties arī bez pastāvīgas mājvietas, un ceram, ka tas pats pa spēkam būs arī Fotogrāfijas muzejam. Katrā ziņā, vismaz pagaidām muzejs turpina darbu kā RVKM struktūrvienība, taču jāatgādina, ka Latvijas Muzeju padome (LMP) jau divas reizes ir apstiprinājusi konceptuālo virzību, ka nākotnē – Tabakas fabrikas telpās – Fotogrāfijas muzejs apvienojas ar Kino muzeju, kas ir Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienība. Ieilgušo būvdarbu dēļ šobrīd aktīva darbība pie muzeju apvienošanas nenotiek. Taču mirklī, kad būs skaidrs, kad tiks uzsākta un noslēgta projekta otrās kārtas īstenošana, šim darbam vajadzētu atjaunoties ar jaunu sparu – gan par muzeja institucionālo modeli, gan par saturu. Piemēram, būtu vērts apdomāt, vai muzeja koncepciju nepaplašināt, neaprobežojoties tikai ar fotogrāfiju un kino, bet veidot to kā audiovizuālo mediju muzeju.
IZS: Vēl jau paliek aktuāls jautājums, vai tas būtu fotogrāfijas un kino vēstures muzejs vai mūsdienīgu procesu muzejs? Līdzīgi kā Fotografiska muzeja franšīze Tallinā.
UZ: Šāda diskusija mums noteikti būs nepieciešama.
IZS: Jo, ja tas ir fotogrāfijas un kino vēstures muzejs, tad tas var būt gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM), gan RVKM filiāle.
UZ: Pēc būtības, jā. Pie tam kino jomā laiku pa laikam uzvirmo ideja par nacionālās sinematēkas nepieciešamību, rosinot tādu radīt uz Splendid Palace bāzes. Ideja, protams, ir laba un pareiza, taču finanšu ietilpīga, tāpēc šobrīd netiek aktīvi attīstīta – projektu un vajadzību jau tāpat ir ļoti daudz. Taču, ja nu mēs kādreiz tomēr nonāksim pie šīs idejas īstenošanas, noteikti būtu jāizvērtē Kino muzeja iespējamā vieta sinematēkas konceptā.
IZS: Un loģiskākā atrašanās vieta – Splendid Palace, arhitektes Martas Staņas piebūvē. Tas būtu tas, ko mēs gaidītu.
UZ: Jā. Taču, kā jau teicu, šobrīd par to varam tikai pasapņot.
IZS: Kādas aktualitātes ir Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam?
UZ: Muzejs ir ceļa jūtīs. Drīzumā muzejs slēgs durvis Brīvības ielā 32, kas bija muzeja pagaidu mājvieta. Gada nogalē muzejs plāno atvērt durvis interesentiem, bet vēl bez ekspozīcijas, līdzīgi, kā to savulaik darīja LNMM. Un tālāk jau darbs pie ekspozīciju iekārtošanas.
IZS: Nauda ekspozīcijām ir?
UZ: Būs.
IZS: Vēl viens jautājums – par privāto publisko partnerību. Daži privāti muzeji, kas gadiem no valsts saņēma daļu finansējuma, šogad to nav saņēmuši.
UZ: Jautājums par kārtību, kādā valsts piedalās privāto muzeju finansēšanā, pavisam nesen tika skatīts arī LMP sēdē, un LMP viedoklis bija, ka valstij (Kultūras ministrijai) nevajadzētu būt pienākumam finansēt privātu muzeju izveidi, līdz tie ir ieguvuši akreditēta muzeja statusu. Padomes ieskatā ir diezgan bezatbildīgi veidot jaunu privātu muzeju bez skaidra ilgtermiņa plāna, kā tas tiks finansēts. Arī mēs ministrijā šobrīd vispirms diskutējam par Laikmetīgās mākslas muzeja institucionālo modeli un tā darbībai nepieciešamo finansējumu un tikai tad sāksim runāt par būvniecību. Protams, var jau teikt, ka valstij nav skaidras politikas jaunu muzeju – tostarp memoriālo muzeju – izveidei, taču līdz šim tāda nav bijusi aktuāla. Un, galu galā, ir taču pieejams VKKF finansējums, ar kuru ir iespējams attīstīt visdažādākās ieceres, arī jauna muzeja izveidi.
Savukārt tiem privātajiem muzejiem, kas ir ieguvuši akreditēta muzeja statusu, tiks izstrādāta kārtība, kādā līdzfinansējums tiek aprēķināts un piešķirts Muzeju likumā noteiktajiem mērķiem.
IZS: Kas notiek ar privāto akreditēto muzeju finansējumu – vai notiek indeksācija, pieaugot inflācijai?
UZ: Šobrīd finansējuma apjoms katram muzejam vēsturiski ir veidojies atšķirīgi – ir laiks ieviest visiem vienādus spēles noteikumus. Nebūtu godīgi indeksēt savulaik vēsturiski piešķirtās summas bez skaidras izpratnes, kāpēc summa ir tieši tāda. Tāpēc Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa pašlaik strādā pie tā, lai izstrādātu skaidru algoritmu, pēc kura aprēķināt finansējuma apjomu. Skaidrs, ka nevaram to balstīt tikai uz viena vai diviem parametriem, piemēram, uz krājuma vienību skaita vai apmeklētāju skaita. Muzeji ir pietiekami atšķirīgi; mēs nedrīkstam radīt shēmu, kas nav universāli piemērota visiem.
IZS: Jāvērtē kvalitatīvie rādītāji.
UZ: Pilnīgi noteikti.
IZS: Iepriekš nesagatavots jautājums – mums, Creative Museum, arvien vairāk sāk rakstīt 90. gados un vēlāk dzimuši autori, un viņi muzejus redz krietni citādāk.
UZ: Tas ir lieliski, ka muzeju nozare kļūst aizvien atvērtāka jaunām interpretācijām par to, kāds var būt muzejs. To lieliski pierāda arī pēdējos gados piešķirtās muzeju balvas, kas nereti nonāk pie projektiem, kas vēl pirms nemaz ne tik ilga laika, iespējams, daudziem liktu saraukt uzacis. Manuprāt ir tikai pareizi, ka pirms kāda laika pieņemtie Muzeju likuma grozījumi nemonopolizēja muzeja nosaukumu, ļaujot par muzeju saukties ikvienai vietai, kas veic kultūras mantojuma komunikāciju. Jā, reizēm tas gan rada neizpratni sabiedrībā, piemēram, rada priekšstatu, ka Kultūras ministrijai kaut kādā veidā vajadzētu turēt rūpi ar par, piemēram, privātām Otrā pasaules kara ieroču kolekcijām. Tāpēc būtiski ir turpināt skaidrojošo darbu, ka akreditēts muzejs veic visas trīs Muzeju likumā noteiktās funkcijas, un attiecībā uz privātajiem akreditētajiem muzejiem valsts līdzfinansē tieši krājuma saglabāšanu. Savukārt muzejs kā kultūrvieta, kas galvenokārt veic krājuma komunikācijas funkciju, var arī neakreditēties, un no tā tas neko nezaudēs. Tā var saglabāt muzeja nosaukumu, tā noteikti nav problēma, jo akreditācijas prasība galvenokārt ir svarīga tikai attiecībā uz…
IZS: …finansējumu.
UZ: Nē, es gribēju teikt, ka akreditācija ir būtiska tiem muzejiem, kuri ir savākuši pietiekami apjomīgu un kultūrvēsturiski nozīmīgu krājumu, kuram ir svarīgi nodrošināt Muzeju likumā paredzēto valsts aizsardzību – uzlikt valstij zināmu pienākumu par to rūpēties, tostarp finansējot akreditēto privāto muzeju krājuma darbu.
IZS: Bet otrs aspekts tomēr ir finansējums. Daudzi muzeji akreditējas, jo tad var startēt, piemēram, VKKF konkursos.
UZ: Jā, muzeju mērķprogrammā, bet citas programmas taču ir atvērtas visiem, arī neakreditētiem muzejiem. Taču kopumā es teiktu, ka lēmums par to, vai iet uz muzeja akreditāciju vai ne, ir katra muzeja dibinātāja izvēles jautājums; tam nevajadzētu būt par muzeju politikas mērķi. Ja muzejs atbildīgi gan veido krājumu, gan veic tā pētniecību un komunikāciju, tad ir vērts apsvērt akreditāciju. Ja muzejs skaidri apzinās, ka tā primārais darbības mērķis ir mantojuma komunikācija – nav nekādu problēmu, ka novārtā paliek krājuma komplektēšana un pētniecība, it īpaši, ja komunikācijas darbs notiek kvalitatīvi un piesaista apmeklētājus. Vēlreiz atgādināšu – atbilstoši Muzeju likumam valsts finansiāli piedalās krājuma saglabāšanā, nevis publiskās darbības nodrošināšanā.
IZS: Tas tomēr ir dibinātāju nostājas jautājums.
UZ: Diskusijas par akreditāciju un tās prasībām regulāri uzvirmo gan muzeju, gan bibliotēku nozarē. Visi piekrīt, ka akreditācija ir nepieciešama (tā tomēr kalpo kā kvalitātes izvērtēšanas rīks), taču atšķiras viedokļi par to, vai akreditācijai būtu jākļūst vienkāršākai (līdz ar to mazāk prasīgai) vai, gluži otrādi, striktākai. Pamatoti argumenti ir abām pusēm. No vienas puses, akreditācijas procesam nevajadzētu būt par slogu, it īpaši, saprotot, ka mazākām organizācijām objektīvi ir grūti pēc būtības ievērot visas prasības. No otras puses, akreditāciju nedrīkstētu piešķirt tad, ja ir skaidrs, ka prasības netiek korekti izpildītas. Kā jau minēju, akreditācijas fakts pats par sevi institūcijai jau neko nedod; neviens normatīvais akts nenosaka, ka muzejs vai bibliotēka – sevišķi jau privātie – nedrīkst darboties, ja tas nav akreditēts.
IZS: Jā, jo pašreiz akreditācija paredz muzeju darbības minimālā standarta ievērošanu. Varbūt jāakreditē daži tiešām labi muzeji un jāpiešķir tiem adekvāts finansējums?
UZ: Personīgi piekrītu, ka šajā virzienā vajadzētu iet.
IZS: Kurš to attīstīs?
UZ: Ministrija, protams. Bet noteikti diskusijā ar nozari.
IZS: Vai ir kas tāds, ko nepajautāju, bet kas ir Kultūras ministrijas aktualitāte muzeju jomā?
UZ: Šis periods ministrijā ir bijis sarežģīts; vienlaikus ir aktualizētas daudzas problēmas. Esam strādājuši gan ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jautājumu, gan Stūra mājas jautājumu. Līdz ar to pēdējais pusgads ir bijis sarežģīts, taču, no otras puses, – cenšamies ieraudzīt zelta maliņu jebkuram mākonim. Pat negatīva publicitāte ir publicitāte, un savā ziņā ir labi, ka muzeji pēdējā laikā bieži ir bijuši mediju un sabiedrības uzmanības krustpunktā. Pat ja konteksts ne vienmēr ir pozitīvs, priecē, ka muzeju jautājumi regulāri ir mediju dienaskārtībā, jo tas acīmredzot nozīmē, ka sabiedrībai rūp muzeju nākotne. Mēs, protams, strādājam pieejamā finansējuma ietvaros, mums nav citas burvju nūjiņas problēmu risināšanai kā vien papildu finansējuma piesaistīšana. Līdz ar to – ja politiskā vide sadzird, ka muzeji sabiedrībai ir svarīgi, tas, iespējams, ļauj mums būt sekmīgākiem finansējuma piesaistē.
IZS: Pieminēji Stūra māju. Kāds ir tās liktenis Kultūras ministrijas ieskatā?
UZ: Stūra mājas likteni ir izlēmusi valdība, pieņemot lēmumu, kas ļauj VNĪ to pārdot. Tas savukārt ir ļāvis VNĪ uzsākt nepieciešamos remontdarbus, zinot, ka pēc ēkas pārdošanas būs iespējams ieguldītos līdzekļus atgūt.
IZS: Tad ir skaidrs, ka Stūra mājas divi stāvi paliek Okupācijas muzejam?
UZ: Jā. Tas ir nostiprināts līgumā ar VNĪ, un līgums ir spēkā līdz 2050. gadam. Ir gan uzvirmojusi diskusija par to, kas notiks pēc tam. Līdz ar to, iespējams, būs jāatgriežas pie ieceres par speciālo likumu, kas garantētu, ka neatkarīgi no jauno īpašnieku vēlmēm muzejs varētu turpināt darbību šajās telpās arī pēc 2050. gada.
Attēls: km.gov.lv