Ineta Zelča Sīmansone: Apsveicu jaunajā amatā. Kā tu izlēmi, ka tev jāmaina amats un jāatgriežas bibliotēku nozarē?
Uldis Zariņš: Man ministrijā pavadītie seši ar pusi gadi bija ļoti interesanti un piesātināti, bet iekšējā sajūta bija, ka gribas dzīvē kaut ko mainīt. Jāatzīst, ka sešu gadu laikā biju nedaudz noguris no žonglēšanas ar neskaitāmām bumbiņām. Sāku domāt, ka gribētos pārslēgties no horizontāles uz vertikāli, koncentrēties uz vienu konkrētu nozari, uz iestādes vadīšanu, kas ļauj arī ātrāk un tiešāk redzēt darba rezultātus, kas ministrijā īsti nav iespējams. Tad neilgā laikā sprīdī tika izsludinātas divas vakances – gan uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas [LNB] direktora amatu, gan uz Latvijas Universitātes [LU] Bibliotēkas direktora amatu. Rezultātā esmu nonācis LU bibliotēkas direktora amatā.
IZS: Mēs Himzela projektā jau ilgāku laiku sadarbojamies ar LU Akadēmisko bibliotēku. Saprotams, ka tagad notiek administratīvas pārmaiņas LU bibliotēku tīklā.
UZ: Pārmaiņas tika uzsāktas jau pirms manas pievienošanās LU Bibliotēkai, proti, LU vadība bija pieņēmusi lēmumu par abu bibliotēku reorganizāciju, jo, protams, nav īsti normāli, ka vienā augstākās izglītības iestādē ir divas neatkarīgas bibliotēkas. LU vadība lēma, ka pārmaiņu vadībai ir nepieciešams jauns bibliotēkas vadītājs. Pieņemu, ka mana priekšrocība ir tajā, ka nāku no malas, neesmu dziļi emocionāli piesaistīts ne vienai, ne otrai bibliotēkai, līdz ar to man ir bezkaislīgāks, objektīvāks redzējums par to, kā apvienošanas procesu veiksmīgi novadīt. Oficiālais reorganizācijas finiša datums, kad abas esošās bibliotēkas pārstāj eksistēt un sāk darboties jaunā bibliotēka ar nosaukumu “LU bibliotēka” (ar mazo burtu “b”, nevis ar lielo kā līdz šim), ir 16. oktobris. Vienlaikus skaidrs, ka jēgpilna reorganizācija nav sprints, bet maratons. Līdz ar to 16. oktobrī pārmaiņu process, pēc būtības, tikai sāksies, nevis beigsies.
IZS: Bet Rūpniecības ielā bibliotēkas ēka un krājumi paliks, vai arī tas viss tiks pārvests uz universitāti?
UZ: Fiziski visas bibliotēkas šobrīd turpinās darboties esošajās astoņās adresēs, tostarp Rūpniecības ielā.
IZS: Pirms kāda gada bija plāns, ka daļu no LU Akadēmiskās bibliotēkas krājuma pārved uz LU galveno ēku, bet toreiz bija runa arī par visiem smagumu noteikumiem utt.
UZ: Jā, cik zinu, tiešām bija tāda iecere Akadēmiskās bibliotēkas retumu krājumu izvietot Raiņa bulvārī 19.
IZS: Jā, tieši par retumu krājumu bija runa.
UZ: Lai to izdarītu jēgpilni, nodrošinot nepieciešamos apstākļus krājuma glabāšanai, telpas lasītāju apkalpošanai, darba telpas utt., ne tikai skaisti izvietotu vitrīnās lielākos bibliotēkas dārgumus, ir nepieciešami diezgan lieli līdzekļi, līdz ar to šī iecere vairs nav apspriesta.
IZS: Tad sanāk, ka jaunajā struktūrā fiziski ir pašreizējā LU Bibliotēka, LU Akadēmiskā bibliotēka Rūpniecības ielā, un kas ir visas pārējās struktūrvienības?
UZ: Tās ir nozaru bibliotēkas – varētu arī teikt, filiāles vai lasītavas –, kas veido krājumu konkrētās zinātņu nozarēs un apkalpo klientus LU fakultātēs. Divas lasītavas ir jaunajā LU Akadēmiskajā centrā Torņkalnā, piecas – fakultātēs, kas vēl nav pārcēlušās uz topošo Rakstu māju. Vēl bibliotēkas saimniecībā ir ēka Kalpaka bulvārī, kurā atrodas bibliotēkas administrācija, taču lasītāju apkalpošana šobrīd nenotiek, un krātuves ēka Lielvārdes ielā, kurā glabājas lielākā daļa gan LU Bibliotēkas, gan Akadēmiskās bibliotēkas krājuma. Lielvārdes ielas ēka un Rūpniecības ielas ēka, kurā glabājas Misiņa bibliotēkas krājums, ir 80. gados būvētas attiecīgi bibliotēkas un arhīva vajadzībām, taču diemžēl mūsdienu krājuma glabāšanas prasībām īsti vairs neatbilst, tāpēc domāju, ka viens no nākotnes uzdevumiem būs atrast iespēju izbūvēt jaunu, modernu krātuvi abu bibliotēku – un, iespējams, arī LU muzeja un arhīva – vajadzībām.
IZS: Tu savu karjeru sākotnēji esi izveidojis LNB. Pastāsti, kā mēs sadalām darbības jomas starp šīm divām lielajām bibliotēkām – LNB un LU bibliotēku?
UZ: Abas bibliotēkas nav tiešā veidā salīdzināmas. LNB strādā atbilstoši savam likumam, un tās pamatfunkcijas ir veidot iespējami pilnīgu nacionālo krājumu un nacionālos bibliogrāfiskos resursus un būt par bibliotēku sistēmas attīstības centru, kalpojot valsts un sabiedrības intelektuālajai attīstībai. LU bibliotēkas loma, protams, ir daudz šaurāka. Tā ir LU struktūrvienība, attiecīgi bibliotēkas uzdevums ir atbalstīt universitātes darbību – izglītības un zinātnes procesus – un palīdzēt universitātei sasniegt tās stratēģiskos mērķus. Ir gan arī līdzības, proti, abas bibliotēkas ir obligātā eksemplāra glabātājas. Vēsturiski Misiņa bibliotēka, kas tagad iekļaujas LU bibliotēkas sastāvā, ir izveidojusies kā vieta, kas cenšas veidot maksimāli pilnīgu nacionālo krājumu. Gan LNB, gan Misiņa bibliotēka šobrīd saņem pa divām kopijām obligātā eksemplāra, kā arī glabā apjomīgu rokrakstu krājumu. Līdz ar to Misiņa bibliotēkai, neraugoties uz to, ka daļa krājuma, protams, dublē LNB krājumu, ir unikāla vieta Latvijas mantojuma iestāžu vidū. Tā ir atpazīstama un augstu novērtēta sabiedrībā un kalpo arī kā alternatīva nacionālo vērtību glabātuve, kas ir īpaši būtiski mūsdienu drošības situācijā. Sistēma, ka obligātā eksemplāra kopijas nonāk valsts nozīmīgākajās augstākās izglītības iestādēs, tika iedibināta jau pirms 400 gadiem Apvienotajā Karalistē un pēc līdzīga principa vēlāk izveidota arī citās valstīs, tostarp Latvijā.
IZS: Tu pieminēji drošības jautājumu. Izskanējusi informācija [intervija notiek 20. septembrī] par 2,7 miljonu pārvirzīšanu no Kultūras ministrijas [KM] budžeta Aizsardzības ministrijai un to, ka četriem privātajiem muzejiem, kas līdz šim bija daļēji dotēti no valsts, būs jāiet uz konkursu naudu. Kas tas ir?
UZ: Es gan vairs īsti nevaru komentēt KM lēmumus, pat ja esmu piedalījies to izstrādē. Privāto muzeju finansēšanas reforma ir virmojusi gaisā jau ilgāku laiku, un acīmredzot budžeta situācija ir beidzot stimulējusi tās īstenošanu. Skaidrs, ka privātajiem akreditētajiem muzejiem, kas glabā nacionālo krājumu, ir jāsaņem zināms valsts atbalsts, taču esošā sistēma, ka dažiem muzejiem bija vēsturiski nodrošināts finansējums, bet citiem šāda atbalsta nebija, pie tam neeksistēja algoritms finansējuma aprēķinam, nebija īsti taisnīga un caurspīdīga. Un arī ne ilgtspējīga, zinot, cik sarežģīti ministrijai ir atrast papildu finansējumu, ja tāds ir nepieciešams. Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] ikgadējais budžeta pieaugums ir faktiski garantēts, ņemot vērā tā sasaisti ar nodokļu ieņēmumiem (nākamgad tas pieaugs par 1,6 miljoniem), un tas dod lielāku elastību. Skaidrs, ka muzejiem par šo ir bažas, taču VKKF atbalsta sistēma nevaldības kultūras organizācijām ir labi aprobēta un, domāju, būs ļoti piemērota arī privātajiem muzejiem.
Savukārt, runājot par tā saukto drošības budžetu, tieši šodien lasīju ziņu, ka KM ir atbalstīts finansējums tikai kiberdrošībai. Tas nozīmē, ka acīmredzot nekas nav piešķirts kultūras mantojuma fiziskās drošības paaugstināšanai – materiālajām rezervēm, mācībām u. tml. Zinu, ka šāds priekšlikums tika iesniegts. Tas, ka šis priekšlikums nav ņemts vērā, ir ļoti skumji, jo pieteiktās vajadzības bija vistiešākajā veidā saistītas ar valsts drošību, ar civilās aizsardzības gatavības paaugstināšanu, kā arī ar to, ka tieši šogad atzīmēsim Hāgas konvencijas 70 gadus. Acīmredzot politiķu izpratne par drošību vēl joprojām ir ļoti šaura, reducēta uz to, ka drošību nodrošina tikai spēka struktūras. Pietrūkst izpratnes gan par to, ka drošības pamats ir pati sabiedrība un tās vērtības, gan par to, ka krīzes situācijā būs jārūpējas arī par to, lai neciestu nacionālās kultūras bagātības, kas, kā mēs diemžēl redzam Ukrainā, nereti kļūst par agresora mērķi.
IZS: Izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” un tās atsauksmju kontekstā man ir daudz pārdomu par to, ka kultūra arī var efektīvi stāstīt par aizsardzību un karu.
UZ: Protams. Mēs it kā esam vienojušies par visaptverošas aizsardzības koncepciju, kurā ikvienam sabiedrības loceklim ir jādod savs pienesums valsts aizsardzībā. Taču vienlaikus absolūti netiek novērtēta sabiedrības saliedētības loma drošībā. Ja cilvēki nejūtas piederīgi šai valstij, nejūtas iederīgi sabiedrībā, nedzīvo vienotā vērtību sistēmā, tas rada būtiskus drošības riskus. Un kultūrai ir nepārvērtējama loma vērtību telpas veidošanā. Līdz ar to, kāpēc šie jautājumi netiek risināti drošības kontekstā, man absolūti nav skaidrs.
IZS: Šeit var runāt par gadu garumā īstenoto vai neīstenoto integrācijas politiku KM.
UZ: Jā.
IZS: Pārvedot 1944. gada izstādi no vienas pilsētas uz citu un montējot to kopā 12 stundas vienā vai otrā pilsētā, nāk klāt vietējie un komentē. Lai gan daži, īpaši krievvalodīgie, saka, ka domājot citādāk, tomēr viņi izpēta, izlasa tekstu un domā. Nāk ģimenes, mazi bērni, jauni vīrieši, pensionāri, un tā ir tāda izdevusies komunikācija, ko, pašiem montējot izstādi, mēs arī socioloģiski varam novērot. Tas ir mākslinieciskais risinājums, ko Ineta Sipunova uztaisīja, ko pilsētvidē nevar nepamanīt. Cilvēki ir toleranti, skatās, komentē. Bet tam nepieciešams saturs, finansējums un entuziasms – uztaisīt iespējami iespaidīgāk, ne tikai pie Brīvības pieminekļa uzlikt planšetes ar “NATO 20”, kam visi iet garām.
UZ: Jā, šis ir perfekts piemērs. Nekāds skaits tanku, raķešu un pārējā militārā aprīkojuma mums nepalīdzēs, ja ārkārtas situācijā sabiedrība nesaliedēsies un nestrādās kopīgi valsts aizsargāšanai, kā tas ir paredzēts visaptverošās aizsardzības koncepcijā. Taču sabiedrības saliedēšanā nauda diemžēl netiek investēta. Ar kultūru varētu ļoti daudz izdarīt sabiedrības saliedētības veicināšanā, bet tas diemžēl ir palicis aiz borta.
IZS: 1944. gada izstāde un šis gads ar izstādes pārvešanu sabiedrības saliedētības un komunicēšanas aspektā man būs tāds pozitīvs lādiņš un vairāku integrācijas problēmu apstrīdējums.
UZ: Nav jau tā, ka saliedētības problēmas nepastāv, taču medijos un arī sabiedrības apziņā to mērogs, šķiet, nereti tiek pārspīlēts. Man ļoti interesanta šķita rakstu sērija “Satori” par Latgali, kurā šie jautājumi tika iztirzāti.
IZS: Man šķiet, ka nedaudz pārspīlēti, bet tā ir interesanta sērija, jā.
UZ: Manuprāt, tajā lieliski atklājās, ka perspektīvas, kā Latgale redz sevi un kā rīdzinieki redz Latgali, ir ļoti, ļoti atšķirīgas.
IZS: Tur tev ir taisnība.
UZ: Šajā rakstu sērijā bija arī labi atspoguļots, ka nekur tālu neesam tikuši no paraduma ar aizdomām skatīties uz visu atšķirīgo. It kā latgalieši ir mūsējie, bet tomēr citādāki, ne līdz galam izprotami un uzticami. Aizvien mēdzam raudzīties uz viņiem ar zināmām aizdomām.
IZS: Atgriežoties pie bibliotēkas – kā bibliotēka var veicināt sabiedrības saliedēšanos? Piemēram, tagad, pētot dzelzceļa posmu Bozova–Malta, atklāju, ka mazajā Bozovā ir bibliotēka ar uzrakstu pie ieejas, ka tur ir pieejams publiskais internets.
UZ: Es domāju, ka bibliotēkas jau ļoti daudz dara sabiedrības saliedēšanā. Tās daudzviet ir vienīgā valsts klātbūtne konkrētajā apdzīvotajā vietā, un vienlaikus vieta, kur saņemt gan informāciju, gan valsts un pašvaldību pakalpojumus, gan vienkārši satikties. Tāpat bibliotēkas daudz resursu iegulda novadpētniecībā. Tiesa, paradokss ir tajā, ka mazās bibliotēkas primāri stiprina vietējo kopienu, kuru nav īpaši jāpārliecina, ka viņu apdzīvotā vieta ir interesanta.
Lai mazinātu mūsu aizdomīgumu pret citādo, kaut vai pret latgaliešiem, mums ir pietrūcis padoma, kā šīs tēmas pacelt plašākā līmenī. Kaut kāds sausais atlikums gan veidojas no Vēsturisko zemju likuma. Lai arī tā rīcības plāns nav apstiprināts un finansējums nav piešķirts, kaut kādas lietas de facto notiek. Piemēram, es ļoti priecājos, kad Latvijas sabiedriskajā medijā pamanīju raidījumu par lībiešiem. Ir raidījumi par Latgali. Arī vairāk izklaidējošs saturs – kaut vai “Pa straumei” vai “Tas notika šeit”, vai pat “Īstās latvju saimnieces”. Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā cilvēkiem, arī tiem, kas nemēdz apceļot Latviju, ļaut iepazīt Latvijas dažādību. Arī LNB jau kopš simtgades programmas, un šobrīd programmā “Grāmatai 500”, dara daudz, lai runātu par to, no kurienes mēs nākam, kādi mēs esam bijuši un kā tas ir mūs veidojis.
IZS: Jā, tas tiešām ir super.
UZ: Manuprāt, ir svarīgi stāstu par mums veidot trīs dimensijās. Tikpat būtiska kā reģionālā dimensija, ir arī laika dimensija un atziņa, ka mūsu vēsture nav tikai Latvijas un latviešu vēsture. Ir svarīgi apzināties, ka dažādos laika periodos būtiska loma sabiedrības attīstībā ir bijusi baltvāciešiem, ebrejiem, poļiem, saprast, ka mūsu vēsture nesākas no 1918. gada un ka tai ir dziļas eiropeiskas saknes. Ir lieliski, piemēram, ka mēs šogad atzīmējam Kanta 300 gadu jubileju, atgādinot, ka daudzu Kanta darbu pirmizdevumi ir izdoti tieši Latvijā un ka tas nav tikai vēstures kuriozs. Tāpat kā citviet Eiropā, arī Latvijas teritorijā tie būtiski ietekmēja vietējo intelektuālo sabiedrību. Savukārt pirms dažiem gadiem pietiekami plaši runājām par reformācijas norisi Latvijā. Ir pēdējais laiks pielikt punktu sevis pazemināšanai, stereotipam par to, ka mēs esam nenozīmīgi un provinciāli. Mēs cauri gadsimtiem esam bijuši Eiropas kultūrtelpas daļa, un šī atziņa ir jāpadara par daļu no mūsu apziņas, nomainot pārāk ilgi iesakņojušās aksiomas par Latviju kā Krievijas Impērijas (un pēc tam padomju) daļu vai vācu verdzības gadsimtiem.
IZS: Bet saistībā ar bibliotēku – kā šos visus stāstus iznest plašāk?
UZ: Uz to man diemžēl nav labas atbildes. Izglītības un zinātnes politika šobrīd ir ļoti STEM orientēta, kas, protams, ir labi un pareizi no tautsaimniecības viedokļa. Taču, kā jau runājām pirms tam, vēstures pētniecība un popularizācija, kas ir ļoti svarīga no sabiedrības noturības un saliedētības viedokļa, nekad nav bijusi prioritāra. Līdz ar to arī tās nacionālā krājuma bagātības, kas atrodas gan LU bibliotēkā, gan LNB, nav pietiekami izpētītas un atklātas. Pietrūcis arī integrēts skatījums uz vērtību ķēdi. Visa pamatā, protams, ir pētniecība – ir jābūt jaudīgiem un ieinteresētiem pētniekiem, kas spēj strādāt ar bibliotēku krājumiem, ieraudzīt tajos jaunas tēmas un atklāt tās. Muzeja, bibliotēkas vai jebkuras citas atmiņas institūcijas galvenais uzdevums ir padarīt to krājumus atklājamus, pieejamus un izmantojamus pētniekiem, radīt priekšnosacījumus un sniegt atbalstu pētniecībai. Savukārt atrasto stāstu iznešana plašākā sabiedrībā jau ir arī mediju uzdevums. Lai pildītu virsuzdevumu – padarītu vēstures stāstus par balstu mūsdienu sabiedrībai – būtiski ir, lai labi funkcionē visi šīs vērtību ķēdes posmi.
IZS: Pabeidzot par bibliotēku – LU vienmēr bijusi akadēmiskos pētniekus atbalstoša bibliotēka, bet vienmēr bijusi sajūta, ka tā atrodas nedaudz otrajā plānā aiz LNB, daudzi par tādu LU bibliotēku varbūt pat nezina. Tev ir plāns, kā tu padarīsi to par redzamu bibliotēku, jo krājums taču ir ļoti vērtīgs?
UZ: Piekrītu, ka teikuma priekšmets te ir tieši krājums. Pat visvērtīgākais krājums, ja tas netiek lietots, bilancē no aktīva kļūst par pasīvu, tā potenciāls netiek izmantots. Pievienoto vērtību tas rada tikai tad, ja tas tiek lietots. Tāpēc es to redzu kā savu galveno uzdevumu – atslēgt, padarīt interesantus LU bibliotēkas krājumus pētniekiem, palīdzot radīt jaunas intelektuālās vērtības. Šie krājumi gan ir specifiski, Latvijā pētnieku, kas ar to ir spējīgi strādāt, nav daudz, tāpēc, manuprāt, mums ir jāatrod veids, kā uzrunāt arī Eiropas pētniekus. Tas gan nav LU bibliotēkai vienai pašai paceļams. Ir jāstiprina sadarbība ar LNB, Latvijas Nacionālo arhīvu un citām bibliotēkām, kurām ir vēsturiskie krājumi. Arī ārpus Latvijas, piemēram, ar Tartu Universitātes bibliotēku, un kopīgiem spēkiem jākataloģizē, jādigitalizē un jāpopularizē šis krājumu kopums kā vērtīgs resurss mūsu reģiona pētniecībai. Mums, LU bibliotēkai, nav jākonkurē ar LNB, drīzāk jāceļ sava pašapziņa, jāiemācās lepoties ar faktu, ka šobrīd līdz ar reorganizāciju LU bibliotēka ir kļuvusi par 1524. gadā izveidotās Bibliotheca Rigensis mantinieci, jāapzinās savu krājumu unikālā vērtība un jāiemācās tos labāk izmantot. Jāmācās parādīt to, ka LU bibliotēka nav parasta augstskolas bibliotēka, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt izglītības un zinātnes procesus ar aktuālākajiem informācijas resursiem. Mēs, pēc būtības, esam līdzinieki lielo, veco Eiropas universitāšu – teiksim, Oksfordas, Kembridžas, arī Tartu un Viļņas – bibliotēkām, kuras arī glabā unikālas vērtības un mērķtiecīgi strādā uz to, lai pētnieki varētu strādāt ar šiem krājumiem, līdz ar to pamatoti stāvot plecu pie pleca ar šo valstu nacionālajām bibliotēkām.
IZS: Himzela stāsts un Akadēmiskā bibliotēka, Himzela dienasgrāmatu tulkojuma projekts. Turpinām?
UZ: Protams, es par to tikai priecātos, ņemot vērā, ka dienasgrāmatu oriģināls glabājas LU bibliotēkā, līdz ar to šis ir lielisks veids, kā popularizēt mūsu krājumu un bibliotēku. Varam padomāt, vai ir iespējams projektā iesaistīt arī LU apgādu. Un ceru, ka jau drīz varēsim tikties grāmatas atklāšanas svētkos LU bibliotēkā.
Titulbilde: Toms Grīnbergs, LU