Izstādes sagatavošanas process, manā izpratnē, bieži ir līdzīgs maratonam. Galvenais – pareizi sadalīt spēkus, lai varētu sekmīgi finišēt. Gatavojot Ludolfam Libertam veltīto izstādi, uzreiz zināju, ka izcelšu viņa scenogrāfiju, nevis glezniecību. Paralēli izstādei rakstīju arī “Neputna” izdevumam par šo mākslinieku, apcerot viņa darbību tieši teātrī. Būtībā darbs pie publikācijas un izstādes papildināja viens otru, bet tā intensitāte, ar kuru to vajadzēja veikt, kļuva par fizisko un morālo pārbaudījumu. Liberta teātra pasaulē es dzīvoju pēdējo trīs gadu laikā. Simtiem kostīmu un dekorāciju skicēs un fotogrāfijās – atmiņā vajadzēja turēt visu, kas ir no kuras izrādes, kāds bija sižets, kādas bija atsauksmes presē, un paralēli neaizmirst, no kuras kolekcijas šis darbs nāk un kāds tam ir saglabātības stāvoklis. Komandējumi Liberta pēdās uz Lietuvu un Ķelni. Neskaitāmu tekstu lasīšana par scenogrāfijas un teātra vēsturi. Šajā ceļā paveicās atrast īstas “pērles”, viena no tām – apjomīga grāmata par baleta “Apburtā princese” inscenējumiem 20. gadsimtā. Tā sagādāja ne mazums atklājumu un pārsteigumu. Šķiet, ka šim baletam vien var sarīkot atsevišķu izstādi. Līdzīgs atradums bija arī atmiņu grāmata par Annu Pavlovu, ko sarakstījis viens no viņas trupas dejotājiem, aprakstot vairākas tās viesizrādes 20. gadsimta 20. gados. Skatījos baletu, operu, operešu ierakstus un vecās kinofilmas telefonā vakaros… gribēju teikt “pēc darba”, bet sapratu, ka darbs ar īsiem starpbrīžiem faktiski turpinājās visu laiku – gan muzejā, gan mājās. Neviens neatcēla arī citus pienākumus, ko veicu paralēli, un brīžiem likās, ka tā, eksistējot divās paralēlajās pasaulēs – pirms 100 gadiem un tagad, es sajukšu prātā.
Liberta scenogrāfijas pētniecībā piedalījās kolēģi no Lietuvas. Kaimiņvalsts muzejos ir liela Liberta skiču kolekcija izrādēm, kuras viņš noformējis Kauņā laika periodā no 1926. līdz 1931. gadam. Kad kopā ar pētniekiem no Lietuvas Teātra, mūzikas un kinomākslas muzeja salīdzinājām un apkopojām informāciju no viņu un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas, prieka sajūta bija kā bērnam, kurš beidzot atradis trūkstošo puzles fragmentu. Abu kolekciju darbi papildināja viens otru, un daudz kas kļuva skaidrs. Tagad es pat nevaru iedomāties Liberta izstādi bez deponējumiem no Lietuvas muzejiem. Šo darbu skaits ir liels, bet daudzu ar ievešanu saistītu formalitāšu kārtošana gāja viegli, jo Lietuvas Teātra, mūzikas un kinomākslas muzejs bija Liberta mantojuma izpētes projekta oficiālā partnera statusā. Nostrādāja arī cilvēciskais faktors – pēc pusgada ir iecerēts Libertu parādīt arī Viļņā, un tajā brīdī ārzemju kolēģi gaidīs tādu pašu pretīmnākšanu arī no LNMM puses. Ceru viņus nepievilt.
Jebkura mākslas izstāde nekad man nav bijusi tikai bilžu rādīšana. Tas vienmēr ir stāstījums, ar savu prologu, sākumu, kulmināciju un finālu. Šī pieeja, manuprāt, vislabāk attaisnojas vienam māksliniekam veltītā ekspozīcijā, kur ir konkrētas biogrāfijas dramaturģija, bet Liberta gadījumā to pamato arī teātra mākslas piesaukšana. Starpdisciplināras izstādes vienmēr ir izaicinājums, kā sastrukturēt lielu materiāla apjomu, kā sasaistīt savā starpā. Liberta izstādei par sava veida kopsaucēju kļuva Art Deco stils. Pieķēru sevi pie domas, ka es te tagad visu tik pārliecinoši rakstu, bet darba procesā tik droši nemaz nejutos. Tā ar mani līdz šim nekad nav bijis. Veidojot Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas izstādes (LNMM Lielajā izstāžu zālē 2019. un 2017. gadā), vienmēr zināju, kas kur būs, kā visam beigās jāizskatās. Šoreiz daudzas lietas veidoju intuitīvi. Piemēram, jutu, ka fragmenti no 20. gadsimta 30. gadu kinomūzikliem ir vajadzīgi, bet ilgi šaubījos, vai tos iekļaut izstādē. Likās, ka es tik ilgi biju izolācijā, vienatnē ar savām idejām, ka vairs nevarēju novērtēt, vai būšu saprotama citiem. Vairākas reizes domāju par plusiem un mīnusiem darbam pie izstāžu satura komandā. Ar pateicību atceros īsās sarunas pa ceļam uz un no muzeja ar dažām kolēģēm, kad mēģināju dalīties, stāstīt. Tas nedaudz atgādināja seansu pie psihologa – izrunājies, no tā kļūst vieglāk, un stāstot arī pats kaut ko esi sapratis. Šaubu sajūta nelaida vaļā līdz pēdējam. Uzmundrinājumu deva profesora Eduarda Kļaviņa teiktais izstādes atklāšanā. Mana zinātniskā vadītāja vērtējums man vienmēr bijis ļoti svarīgs – visu izdarīju pareizi, gan izceļot Liberta scenogrāfiju, gan akcentējot Art Deco stilu. Priecājos arī, kad noskatījos sižetu televīzijā, kurā intervētie izstādes apmeklētāji izcēla tieši to, ko gribēju panākt – sajūtu par nonākšanu teātra aizkulisēs, notverto laikmeta garu, Liberta scenogrāfisko darbu spožumu un skaistumu. Par izstādes veidolu man, protams, jāpateicas izstādes māksliniecei Annai Heinrihsonei un visai iekārtotāju komandai.
Gatava izstāde tāpat kā grāmata vai mākslas darbs turpina dzīvot savu dzīvi. Veiksmīgu izstādi var salīdzināt ar ūdenī iemestu akmeni – akmens pazūd, bet loki uz ūdens virsmas paliek. Atceros, ka pēc Aleksandras Beļcovas izstādes vairāki viņas darbi, kas parādījās izsolēs, jau bija pareizi datēti, reizēm pat atšifrēti attēlotie sižeti un personas. Tātad kolekcionāri un speciālisti lasa, pēta, atceras. Arī Beļcovas “Tenisiste” jau sen nav redzama LNMM ekspozīcijā, jo nepārtraukti ceļo pa ārzemju izstādēm. Līdzīgs process ir sācies arī ar Liberta scenogrāfiju. Pamanīju, ka daudzas “vīriešu un sieviešu kostīmu skices” no dažām kolekcijām tagad iegūst pareizo atribūciju, pat man šajā atšifrēšanā nepiedaloties. Tas nozīmē, ka process ir palaists, un, man liekas, tā ir pazīme tam, ka ar grāmatu un izstādi sasniegts galvenais mērķis.
Titulbilde: Kaspars Teilans, LNMM