Es izvairījos no ekspedīcijas organizēšanas uz Norvēģiju vairākus gadus. Kaut arī mūsu muzejam “Latvieši pasaulē” bija piedāvāts tam finansējums no Nordplus projekta ar “stiepjamu” pabeigšanas termiņu, kaut arī muzejam iepriekš ir bijušas daudzas veiksmīgas ekspedīcijas uz ārzemēm, kur ierakstījām intervijas, vācām priekšmetus un foto par tās zemes latviešiem – Latvijas izceļotājiem… Tomēr tā sanāca, ka mēs šo Norvēģijas braucienu atlikām un atlikām, un “nevarējām saņemties”… Viens iemesls bija samērā prozaisks – atrast tam laiku, lai izrautos no ikdienas darbiem un pienākumiem muzejā, mājās u. c. Bet otrs un galvenais iemesls tomēr bija cits – ekspedīcijai uz Norvēģiju bija jāsāk tematiski jauna kolekcija mūsu muzeja krājumā – par mūsdienu izbraucējiem, tiem Latvijas ļaudīm, kuri ir izceļojuši pēc valsts neatkarības atjaunošanas.
Mūsdienu izceļotāji
Godīgi jāsaka, ka muzejs no mūsdienu izbraucēju tēmas ir diezgan ilgi vairījies. Lai arī zinām, ka šī tēma – kopš Latvijas neatkarības atgūšanas izveidojušās diasporas kopienas pasaulē – ir atslēga mūsu muzeja darbības mūsdienīgumam un jēgai un, ko tur slēpt, arī potenciālā finansējuma piesaistei. Kopš muzeja pirmsākumiem, t. i., pirms 13 gadiem, mūsdienu izceļotāji jau tika definēti kā viena no krājuma darba politikas prioritātēm. Tomēr diemžēl līdz šim muzejs nav vēl paguvis izveidot nopietnu, pamatīgu krājuma kolekciju, kas atspoguļotu kādu vienojošu tēmu šajā daudzveidīgajā izbraucēju grupā, kura sastāv no cilvēkiem ar krasi atšķirīgiem izbraukšanas iemesliem, kam par pamatu var būt gan ekonomiskās krīzes sekas, gan mīlestība, laimes meklēšana, karjera vai izglītības turpināšana u. tml.
Kad diasporas presē ienāca lasītāju komentāri par muzeja “Latvieši pasaulē” dibināšanas faktu, vienu ziņu no Īrijas atceros ļoti labi: “Jauki, ka būs tāds diasporas muzejs! Bet tas noteikti nebūs par mani. Manu vēsturi varēs vākt pēc 50 gadiem, kad būšu jau veca!” Tajā brīdī man šķita, ka šī komentāra autore nesaprot mūsdienīga muzeja būtību – ka muzejs ir par viņiem šodien! Ka jāvāc liecības tagad! Tomēr ir jāatzīstas, ka šodien par to vairs neesmu tik droša, jo tā mūsdienu kolekcionēšana izrādās sasodīti grūta!
Stāsts un priekšmets
Muzejs “Latvieši pasaulē” savu krājumu un izstāžu darbību no muzeja veidošanas brīža ir veidojis ar antropoloģijā un sociālajā vēsturē balstītu pieeju. Krājuma papildināšana un priekšmetu kolekcionēšana muzeja ekspedīciju laikā notiek, ņemot vērā to, lai katra mūsu krājuma vienība ilustrē, kā specifisks indivīds pārdzīvo vēsturisku periodu vai apstākļus – personīga, mikro-ilustrācija lielākai vēstures makro-tēmai. Kur vien ir iespējams, par katru krājuma priekšmetu tiek pierakstītas mutvārdu liecības un savākta apjomīga aprakstoša informācija – fotogrāfijas, dokumenti, avīžraksti un citi palīgmateriāli, kurus pēc tam varam izmantot priekšmeta interpretācijā. Mēs gribam, lai šķietami ikdienišķās lietas krājumā var pastāstīt par to, kādas emocijas, piedzīvojumi un pārdomas ir bijušas tās iepriekšējam īpašniekam noteiktā laikā un vietā. Mūs maz interesē “anonīmi” organizāciju arhīvi, dokumenti un lietas bez piederības cilvēkstāstam, “lielo vīru un sievu” cildinošas relikvijas. Šī pieeja krājuma papildināšanā un izstāžu satura veidošanā daļēji balstās arīdzan uz mūsu pārliecību, ka muzeja darbā ir svarīgi izcelt ikviena muzeja “kritisko resursu” – materiālo kultūru. Proti, ka tieši priekšmeti un to padziļinātā dokumentēšana un interpretācija ir tas, kas padara muzejus īpašus un atšķir no arhīviem, informācijas centriem, bibliotēkām un citām sabiedrības atmiņas institūcijām.
Trimdas stāsti un jaunizbraucēju stāsti
Priekšmeti, papildināti ar to īpašnieku stāstiem, ir pamats mūsu muzeja visapjomīgākajai kolekcijai par Otrā pasaules kara izbraucējiem. Nereti izskan komentārs, ka mēs esam “tas trimdas muzejs”. Un kaut arī vienmēr mēģinām aizstāvēt to, ka muzeja darbs nav tikai saistīts ar trimdu, ka mūsu krājuma politika iekļauj izbraukšanas viļņus no visiem laikiem un uz visiem iespējamiem virzieniem, apstākļu sakritība ir tāda, ka lielākā daļa muzeja satura tomēr ir par “trimdas” pieredzi. Tas saistīts ar to, ka muzeja pirmie 10 gadi tika veltīti lielākoties vēsturisko materiālu vākšanai no trimdas paaudžu pārstāvjiem. Galvenokārt tādēļ, ka šie dzīvās vēstures liecinieki straujā tempā aiziet mūžībā, un arī tādēļ, ka muzeja dibinātāji, idejas autori un galvenie atbalstītāji nāk no trimdas latviešu paaudzēm.
Trimdas kopienas visās pasaules malās un ar viņām saistītas tēmas ir samērā viegli saredzamas, definējamas, atlasāmas, turklāt mērķauditorijas un Latvijas vēstures interesentu pieprasītas. Zināms laiks ir pagājis, kopš bēgšanas no Latvijas kara ugunīs un latviešu kopienu dibināšanas un uzturēšanas svešumā. Bijušo “trimdinieku” atmiņu stāsti, kurus pierakstām, ir jau laika distances rediģēti, apvīti ar pagātnes nostalģiju, atsevišķas nozīmīgas detaļas ir jau izkristalizējušās, stāstījumi nereti ir ar personīgiem vērtējumiem, kuri radušies pēc daudzu gadu pārdomām. Šajās sarunās priekšmeti uzrodas kā pasaku varoņi, un intervētājam atliek tikai rast izdomu un drosmi, lai pajautātu atmiņu autoram: “Vai tu vēl paturēji to maizes doniņu no mammas izceptā kukuļa, kuru tev iedeva uz atvadām, kad devies bēgļu gaitās 1944. gada rudenī?” “Vai pagrabā nav saglabājusies tā ķivere, ko vilki dziļi zem zemes ogļu raktuvē, kur strādāji tajā pirmā gadā, kad biji nonācis Kanādas tālajā provincē pēc pieciem nodzīvotiem gadiem Vācijas bēgļu nometnēs?”
Šie stāsti un priekšmeti, ilgi glabāti, apdomāti un nopulēti, bieži ir jau uzreiz “gatavi” nonākt muzejā – un mēs kā gādīgi audžuvecāki tos apbrīnojam, pārņemam, pārvedam uz jaunām mājām, apčubinām, palielāmies par tiem…
Turpretim jaunizbraucēju stāsti nav vēl tik nobrieduši. Tie lielākoties vēl pašlaik norisinās un veidojas – to “migrācijas process” vēl ir kustībā. Turklāt šo stāstu priekšmeti parasti vēl aktīvi pilda savas funkcijas. Jaunizbraucēju stāstu un priekšmetu vākšanai ir vajadzīga pavisam cita pieeja.
Kādus priekšmetus lai vāc?
Laiks iebrist mūsdienu kolekcionēšanas purvā, ezerā, jūrā vai upē!? Kaut arī mums ir daudz personīgo kontaktu ar mūsdienu izbraucējiem un ir papilnam informācijas un stāstu par viņiem avīzēs, žurnālos, TV raidījumos, internetā, un mums netrūkst spriedumu par viņu izvēlēm, dzīvesveidu u. c., tomēr muzejā neesam varējuši īsti saprast, kā šo neseno izceļošanas pieredzi un dzīvi globālajā pasaulē atspoguļot krājumā, kurā esam pieraduši iekļaut priekšmetus ar jau “vēsturisku” izceļotāju vai bēgļu stāžu? Kādus priekšmetus lai vācam no cilvēkiem, kuri vairs neaizbrauc no Latvijas “uz visiem laikiem” un kuriem ir iespēja atgriezties ik gadu vai pat biežāk? Un kāda materiāla kultūra var vispār atspoguļot tādu izceļotāja stāstu, kurā visvairāk figurē mobilie telefoni, e-pasta sarakstes, digitālās fotogrāfijas, e-biļetes un interneta čata aplikācijas? Kā aptvert šo pieredzi, kuru pašreiz varētu klasificēt kā “parasto mūsdienu ikdienu” un saprast, ko no visas šīs pieredzes iemūžināt nākotnei? Te savienojas vairāki aktuāli jautājumi un dilemmas – par muzeju mūsdienu kolekcionēšanas teoriju un praksi; par mūsdienu diasporas politiku un tās sensitivitāti; par muzeja lomu sabiedrībā un par materiālo priekšmeta nozīmīgumu tajā.
Vairākās prāta vētrās un racionālās sarunās, izmantojot ar šo aktuālo tēmu saistītus faktus un teorijas, esam centušies noformulēt veidu, kā dokumentēt mūsdienu izbraucēju stāstus un tēmas iekļaušanai muzeja krājumā. Apzinoties, ka atšķirībā no citiem vēsturiskajiem izbraucēju viļņiem būs grūti mūsdienu izbraucējus saistīt ar unikāliem, materiāliem priekšmetiem, lēmām sekot domai, ka šī dokumentācija būs galvenokārt balstīta uz intervēšanas un portretu vai ikdienas procesa foto fiksēšanu. Diemžēl jāatzīst, ka praksē ne vienmēr šis mūsu koncepts pārliecinoši strādā, galvenokārt tādēļ, ka mūsu plāns neiekļauj nodomu ievākt muzeju “kritisko resursu” – materiālas liecības.
Kā viņi gribētu, lai atspoguļo viņu dzīvi un pieredzi?
Un tā pienāca liktenīgā telefona saruna, kurā mūsu projekta partneris draudzīgi draudoši atgādināja par finansējuma atņemšanu, ja nepildīsim saistības un nebrauksim uz Norvēģiju. Sakožot zobus, mobilizējāmies – rezervējām biļetes un viesnīcas, uzrakstījām iepazīšanās e-pastus un devāmies Nezināmajā. Mierinājām sevi ar domu, ko esam sapratuši pēc atkārtotām ekspedīcijām uz citām zemēm, ka pirmajā ekspedīcijā uzreiz nevar cerēt uz ieiešanu dziļumā, var iepazīties ar cilvēkiem, saprast ģeogrāfiju, piefiksēt pirmos iespaidus, ievākt pirmos priekšmetus. Tāpēc bez oficiāli sastādīta darbības jeb krājuma papildināšanas plāna, lēmām nemeklēt cilvēkus pēc īpašiem tematiskiem pavedieniem, bet ļaut stāstniekiem un muzeja priekšmetu dāvinātājiem pašiem nākt ar savu piedāvājumu. Prasīsim viņiem, kā viņi gribētu, lai atspoguļo viņu dzīvi un pieredzi.
Kā no debesīm parādījās pirmie interesenti! Pēc pievienošanās Bergenas latviešu Facebook grupai, pat nelūdzot palīdzību, visai drīz pienāca ziņa: “Prieks par jūsu braucienu! Kā varam līdzēt? Vai varam sarunāt tikšanos ar Bergenas latviešiem?” Pieņēmām piedāvājumu. Manai kolēģei un ekspedīcijas dalībniecei Artai Savdonai ir bagātīga pieredze, pašai mācoties Norvēģijā, mācot norvēģu valodu un intervējot “veclatviešus” Oslo. Viņa izmantoja savus personiskos kontaktus un sarunāja tikšanos ar paziņām Oslo. Dažu dienu laikā bija izstrādāta pilna programma, tiesa, daži uzrunātie Norvēģijas latvieši tomēr beigās atsacījās ar mums tikties, jo “nav gatavi” par savu pieredzi runāt. Ekonomiskās krīzes iespaids izbraukšanas stāstos un dažreiz negatīvā attieksme pret mūsdienu izbraucējiem acīmredzot dara savu.
Klausīties un sadzirdēt
Latviešu ģimene – Rimants Kobanovs un Liene Tolka, kuri ar saviem četriem bērniem dzīvo Stord salā, – piekrita ar mums tikties, kaut arī citi viņu salas latviešu iemītnieki atteicās. Šī bija visspilgtākā intervija, kuru piedzīvoju ekspedīcijas laikā. Garajā sarunā Rimants un Liene stāstīja par ekonomiskās krīzes sekām un bezdarbu, vēlmi saglabāt un nomaksāt kredītu ģimenes mājoklim, sava mazā dēla grūto atstāšanu Ventspilī, kamēr viņi apguva vecās zivju fabrikas melnstrādnieku darbu Norvēģijas ziemeļos. Par lēnu augšupkāpšanu, valodas un darba iemaņu uzlabošanu, atkaltikšanos ar dēlu. Par mērķtiecīgu darbu, citu ģimenes locekļu pievienošanos zivjsaimniecībā, par mājas kredīta atmaksāšanu un iedzīvošanos starp citiem, tomēr citādajiem ziemeļniekiem. Par depresiju. Par darbu zvejas kuģos un Lienes brāļa Kaspara sapņa piepildīšanos – pašam sava zvejas kuģa nopirkšanu! Par meiteņu-zelteņu dvīnīšu piedzimšanu vētrā, par to, ko Liene un Rimants māca viņām par Latviju. Par ikgadējo braukšanu “mājās” pie radiem un atkalsatikšanās prieku. Par norvēģu tradicionālajiem adījumiem un Lienes rokdarbu kaislību, adot auseklīšu rakstus, kuros viņa saskata saikni starp Latviju un Norvēģiju.
Kad Rimants piekrita dāvināt muzejam savas vairs nevajadzīgās ūdensnecaurlaidīgās zvejas kuģa bikses un Lienes brāļa Dunlop zvejnieku gumijas zābakus, bijām pārlaimīgas un tikpat aizkustinātas, kā tajos brīžos, kad muzejam tiek dāvinātas Otrā pasaules kara bēgļu relikvijas. Tajā brīdī sapratu, ka varbūt tomēr mūsdienu kolekcionēšana nav tik sarežģīta, kā biju to uzbūrusi, sēžot teorijas mākoņos Rīgā. Ir jābrauc, ir jārunā, ir jāatrod cilvēcisks kontakts. Un galvenais – ir jāieklausās! Tad sadzirdēsi ziņas par tām lietām, kas var atspoguļot cilvēka stāstu.
Cirvītis, rabarbera stāds un biezpiena kūkas recepte
Ekspedīcijas laikā tikšanās ar Bergenas latviešu biedrību arī nesa interesantas atziņas. Uz to bija sanākuši aptuveni 15 cilvēki, atbilstoši latviešu viesmīlībai sanesuši kūkas un gardumus! Tiekamies modernā Norvēģu pamatskolā ar skatu uz pilsētu, stāstām par muzeju, mūsu darba pieeju, mūsu projektiem. Uzstāšanās beigās uzdodam konkrētu jautājumu publikai: “Kādas lietas, pēc tavām domām, varētu parādīt tavu Norvēģijas stāstu muzejā?” Sadalām pasākuma apmeklētājus grupās. Dodam viņiem laiku apdomāties, aprunāties un tad prezentēt savus ierosinājumus.
Vīri celtnieku grupā pabeidz uzdevumu pirmie un nāk klajā ar ļoti konkrētu priekšlikumu – viņi muzejā izstādītu savu “iztikas cirvīti” – to, ar ko var darīt daudzas lietas saimniecībā un darbā, to, bez kā nevar iztikt. Manas domas uzreiz aizlec uz mežsarga Bruno Bramaņa cirvi, ko viņš izveda no Latvijas 1944. gadā, un tā bija tā lieta, kura tika saglabāta viņa mājā visus ilgos trimdas gadus, līdz viņa meita to uzdāvināja muzejam.
Savukārt Bergenas latviete Ingūna gribētu savu stāstu ilustrēt ar koferi, kurā iekšā ir rabarberu stāds. Tas stāds, ko viņa izraka no mammas dārza pagājušo reizi, kad bija Latvijā.
“Vai tad Norvēģijā nav rabarberu?!” es viņai jautāju.
Ingūna atbild: “Protams, ka ir. Bet šis stāds ir no mammas dārza – mājās, Latvijā”.
Kaut rabarbera stādus varētu iemūžināt krājumā, pie sevis domāju.
Vienas citas gados jaunas latvietes priekšlikums ir izstādīt savas omītes rakstīto biezpiena kūkas recepti, jo šo kūku viņa cep, kad gribas justies kā mājās. Tā mūsu saruna turpinās – par netveramām un tveramām lietām, kuras dod drošības un mājas sajūtu. Par universālām un praktiskām lietām, kuras ir vajadzīgas, sākot dzīvi jaunajā valstī.
Norvēģijas ekspedīcija ilga astoņas dienas. Šajā īsajā laikā ierakstījām 14 intervijas, tostarp trīs ar latviešiem, kuri iebrauca Norvēģijā pēc Otrā pasaules kara, un krājumam ievācām 26 priekšmetus un fotogrāfijas. Tiesa, tikai trīs priekšmeti bija no mūsdienu izbraucējiem, un ir apsolīti vēl četri priekšmeti, kurus ļoti gaidām. Uz mūsu iepriekšējo ekspedīciju fona šis nav liels vākums, bet, manuprāt, ļoti labs sākums. Pats galvenais un visvērtīgākais, ko no šīs ekspedīcijas ieguvām, bija pieredze un jauni pavedieni un domas, kā turpināt darbu ar tik lielu, redzamu, bet savā ziņā arī mulsinošu tēmu kā mūsdienu izbraucēju materiālās liecības. Īsā atbilde tam ir pavisam vienkārša – darbs dara darītāju!
Attēls: Rimants Kobanovs un kolēģis strādā pie zvejas Rolvsøy, Norvēģijā 2006. gadā. No muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” arhīva