Rakstīt par to, kas noticis muzejos pēdējā gada laikā, nav vienkārši. 2024. gadā es piedzīvoju, ko nozīmē viens vaļsirdīgs teikums portāla “Satori” rakstā. Tāpēc man nav nekāda iemesla, lai 2024. gada desmit notikumus muzeju nozarē nesāktu ar dibenu, jo no tā iespējams tikai virzīties augšup uz zvaigznēm un vienradžiem.
Neesmu sakārtojusi sarakstu pēc svarīguma, jo, kas no tā visa izrādīsies ar lielāko vai postošāko ietekmi, mēs, iespējams, uzzināsim tikai pēc gada vai pieciem. Ja jūs vairs nespējat lasīt nozares bēdīgās ziņas, tad sāciet lasīt ar 5. punktu, kur atkal viss ir cerīgi, pat spīdoši un satriecoši labi. Lūk, arī spilgtākie mirkļi 2024. gadā, kurā katram atradīsies kaut kas piemērots – gan možiem optimistiem, gan nogurušiem ciniķiem, gan mantojuma nozares vērotājiem no malas, kuri jau apgrauzuši visus nagus.
1. Dibens un karogs
Stūra mājas izstādē “Disidents” bija apskatāms darbs “Ietekme”. Tās autors Andris Maračkovskis savu instalāciju aprakstu ar teikumu: “Reālistisks silikona dibens, kas ik pa laikam tiek mehāniski iepērts ar siksnu.” Visdrīzāk tas saistās ar vardarbību un brutāliem miesas sodiem, kādiem tika pakļauti cilvēki represīvo režīmu laikā un kādus mēs varam no Latvijas relatīvās drošības vērot kara laikā Ukrainā, Gazas joslā un Izraēlā. Tikmēr Okupācijas muzeja (OM) direktore Solvita Vība saņem sūdzības par šāda piedauzīga darba izstādīšanu, un jūs varat izlasīt arī bijušā OM direktora Gunāra Nāgela nosodījuma pilno rakstu, ka Stūra mājā šādai mākslai nav vietas. Pēriens gan varētu būt mazākais, ko čekas aizturētie piedzīvojuši šajā pašā ēkā.
Izstādei uzmanību pievērsa arī OM lēmums neizstādīt mākslinieka Toma Jansona darbu “Paliec drošībā”, kas esot uzradies pēdējā dienā pirms “Disidenta” atklāšanas pasākuma. Tā pamatā izmantots ar dzeloņstieplēm apvīts Izraēlas karogs. Domāju, ka Izraēlā šāds darbs, visdrīzāk, pat netiktu pamanīts, bet Latvijā šī izrādījusies jūtīga tēma. Muzejam bija savi iemesli to neizstādīt. Jansons pats saka, ka “muzeja vadība baidās un nevēlas, lai viņa mākslas darbs radītu sabiedrības šķelšanos un raisītu antisemītisku attieksmi”. Vai mums visiem būtu noderējusi saruna un diskusija? Pavisam noteikti. Vai Izraēlas karogs dzeloņstiepļu vainagā ir kaut kas skandalozs? Lipkes memoriālā Borisa Lurjes izstādē bija arī Dāvida zvaigznē iecirsts nazis un dzeltenā Dāvida zvaigzne, kas lavās prom no Izraēlas valsts karoga. Nedomāju, ka Rīgas geto un nometnēs ieslodzīto Lurji, kas par mata tiesu izdzīvoja holokaustā, kāds varētu turēt aizdomās par sabiedrības šķelšanu. Tā ir māksla, tajā drīkst parādīties arī neērtas un satraucošas idejas, pat tādas, par kurām mums ir kauns un kuras māksliniekam un kuratoram nāksies aizstāvēt vai pamatot.
Būtu jāatceras, ka arī izstāde un akcija “Disidents” 2015. gadā izraisīja starptautisku skandālu, Ārlietu ministrija saņēma notu no Krievijas vēstniecības saistībā ar Stūra mājā izstādīto mākslas instalāciju – režīma līderim Vladimiram Putinam līdzīgo lelli. Sabiedrības attieksme bija neviennozīmīga, vieni atbalstīja instalācijas ideju, citi to uztvēra ļoti personīgi, vairākkārt izstāde tika slēgta. Tad pienāca 2022. gads, un virs Medicīnas muzeja plīvoja Putina skeletgalva, kas tur atrodas joprojām.
2. Purvīša bezcerīgais atkusnis
Neraugoties uz plašo atvēzienu un Vilhelma Purvīša muzeja komandas darbīgajiem trīs gadiem, muzejs palika neakreditēts. Pagaidām viņi karājas gaisā, un nav zināms, kā tas noslēgsies. Muzejs iegūs vairāk priekšmetu savā krājumā? Radīs precedentu, kā Vācijas valdība restitūcijas kārtā Latvijai atdod Jāņa Tīdemaņa tautumeitu? Varbūt Purvīša muzejs Zaubes apkārtnē ieņem robežtelpu starp darbinieku centieniem un degsmi un administratīvo piekasību vai vienaldzību? Vismaz skaidrs, ka vietējie muzejam palīdz ar traktoriem sakopt Purvīša dzimto māju apkārtni. Nav ne jausmas, kā tas viss beigsies. Pirms tam muzejam nauda bija, jo Nacionālā Apvienība valdībā varēja izvēlēties savas prioritātes un bez konkursa nodrošināt topošo muzeju, tagad Kultūras ministrija (KM) nodota partijai “Progresīvie”, tāpēc skaidrs, ka prioritātes ir citas. Mēs nezinām, ko par to visu teiktu Vilhelms Purvītis, pieņemu, ka salstošām rokām gleznotu atkalu uz ceļiem.
3. Šoka terapija un muzeju izdzīvošanas loterija
Gada nogalē četri privātie akreditētie muzeji, kas bija iekļauti KM ikgada budžetā, saņēma ziņu, ka no šī budžeta tiek izmesti. KM veikusi revīziju un konstatējusi, ka vairāki muzeji līdz šim finansējumu saņēmuši bez konkursa vai vienotiem kritērijiem. Mediji rakstīja, ka šādai kārtībai iebilst Muzeju padome. Es varu teikt, ka Muzeju padome lēma tikai to, ka vajadzētu izstrādāt privāto akreditēto muzeju finansēšanas kārtību. Neviens no Muzeju padomes neieteica, ka vajadzētu oktobrī paziņot par to, ka naudas nākamgad nebūs. Mūs, četrus muzejus – Imanta Ziedoņa muzeju, Žaņa Lipkes memoriālu, Barikāžu muzeju un Mākslinieku savienības muzeju, sasauca kopā un paziņoja, ka tagad varēsim cīnīties par finansējumu VKKF konkursā. Nolikuma šim konkursam nebija. Pēc šīs sēdes man likās, ka es to esmu nosapņojusi, jo nesekoja ne KM informācija, ne oficiāls e-pasts, ne sēdes protokols. Tad es uzrakstīju to nolāpīto “Satori” rakstu, kas nenorima vairākas dienas un tāpat neko neatrisināja. Oktobra vidū es pārstāju naktīs gulēt, bet tā noteikti ir mana vaina. Nevajadzēja rakstīt, vajadzēja ticēt labajam cilvēkos un ekspertu komisijas locekļos. Šobrīd Lipkes memoriāls turpinās darbu, jo esam saņēmuši VKKF atbalstu. Kā būs tālāk, neviens nezina. Ziedoņa muzejs saņēmis pusi no prasītās summas un turpina cīnīties par to, ka šī nav caurskatāma un taisnīga sistēma. Vissmagāk es pārdzīvoju empātijas trūkumu šajā situācijā, jo man teica un rakstīja, ka muzeju ebreju glābējiem ir jāuztur “žīdiem pašiem, jo viņus jau glāba”, Izraēlas valstij, restitūcijas fondam, Mārim Gailim no savas kabatas un vispār – kas jūs tādi esat un priekš kam? Nesiet vien savu krājumu uz OM. Latvijas ebreju glābēji, drosmīgi un pašaizliedzīgi cilvēki nacistu okupācijas laikā, izrādās, tomēr jāgodina tiem citiem, nevis Latvijas sabiedrībai.
4. Ogres muzeja drāma: turpinājums pazemē
2023. gadā Latvijas Muzeju padome nekādi nespēja ietekmēt to, kāda politiskā patvaļa notiek Ogres muzejā. Atkāpās padomes priekšsēdētāja Iliana Veinberga, jo tas patiešām izskatījās bezcerīgi.
Ogres Vēstures un mākslas muzejs kļuva par pamācošu piemēru, kad pašvaldības iejaukšanās izraisīja muzeja darbinieku protestus. “Reorganizācija” pārauga cīņā par varu. Sākumā bija viena direktore, kura izrādījās arī prasmīga dejotāja, tagad direktora vietā nācis Nacionālās mākslu vidusskolas direktors un gleznotājs Jānis Ziņģītis. Muzeja 2024. gada mantra? Reorganizēt un atkārtot.
Par muzeju šobrīd runā, jo sabiedriskā kārtā tur izstādi “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” kūrējis vairāku grāmatu autors Lato Lapsa; viņš pats vada ekskursijas pazemes patvertnē, kas reiz bija paredzēta visai dzelzceļa vadībai kodolkara gadījumā. Ekskursijas laikā visu drīkstot pataustīt un izšķirstīt čekas sarakstus. Muzejs izrādījies piemērota vieta probācijas dienesta noteiktajiem sabiedriskajiem darbiem. Tas ir pat ļoti iekļaujoši.
5. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) zibenszeļļi
Visi tie bēdīgie un satraucošie notikumi nepiestāv cerīgam un kulturālam gada sākumam. Ne viss bijis drūms. LNMM visu 2024. gadu notika izcilas un neaizmirstamas mākslas un fotogrāfiju izstādes, ja vien tu paspēji tās apskatīt. Jo pietiek tikai aiziet līdz “Narvesenam” pēc e-talona, kā LNMM jau ir nomainījis kārtējo izstādi, uz kuru tu biji centīgi savīkšījies iet ar bloknotu rokās. Kritiķi sajūsminājās, skatītāji stāvēja rindās, un muzejs izpelnījās reti sastopamu atzinību – vienbalsīgu uzslavu. Tomēr LNMM izstāžu temps ir kļuvis par mākslas olimpiskā sprinta tempu. Bet ir arī labā lieta – kaut kas paliek neredzēts un dzīvo pārstāstos. Kā Katrīna Neiburga strīdas ar sevi muzeja kupolā, kamēr Andris Eglītis atvēlis no meža eglītes un gleznas. Mani aizkustināja un uzrunāja Aijas Jurjānes izstāde, kuru izdevās izstaigāt kuratores Rasas Jansones pavadībā. Jā, jūs uzminējāt, – izstādes pēdējā dienā. Gunāru Bindi un Jāni Deinatu jau esat palaiduši garām. Vēl muzejā notika plaša un satraucoša parādība, tautā saukta par “seksa izstādi”. “Iekāres vārdā” mēģināja atklāt seksualitātes un jutekliskuma tēmas daudzveidību Baltijas vizuālās mākslas vēsturē un mūsdienās. Pēc kuratoru ekskursijas vienam kungam gan bija sūdzība, ka par maz parādās vīrieša iekāre pret sievieti. Svētā debess, man gribējās teikt, vai ar to nav bijuši pilni muzeji pēdējo pāris simts gadu laikā? Bet es svešos muzejos neuzmācos ar nelūgtiem padomiem, bet izbaudu to, ka šis darbs ar apmeklētājiem uz mani neattiecas. Es tomēr strādāju citā muzejā.
6. Brīvdabas muzeja puķīte Rozīte
Brīvdabas muzejs ir nemainīgi skaists visu gadu, turklāt ir tik plašs, ka tur var viegli noiet no pareizā ceļa un nepārvietoties neveiklā pūlī. Muzejā var, neviena netraucēts, visu dienu pie ezera lasīt grāmatas un aizmirst pats sevi, tā ir dāvana pilsētniekam. Vēl tur var no muzeja darbiniekiem uzzināt, ar ko vācele atšķiras no cibas. Ja vien jūs lietojat muzeja soctīklus, tad noteikti jūs iepriecinās, ka bildēs dažādos tautas tērpos parādās meita kā oga – Rozīte, kura vasarā vīkšīja Rucavas kāzas Papes Ķoņu ciema “Vītolniekos”, ar saucējām, dejotājiem un milzīgu daudzumu skaistāko villaiņu Eiropas Savienībā. Mani aizkustina, ka es nekad nezinu, vai Rozīte ir precējusies ar stalto tēva dēlu, vai tas ir kāds jauneklis no krājuma nodaļas. Vai viņa kuļ pakulas vai sviestu, sien sieru vai pastalas, vai bāliņš viņai pataisījis spriguli, vai muzejā notiek seno iemaņu un arodu eksperimenti? Bildes izskatās tik skaisti kā Jāņa Jaunsudrabiņa sapnis. Ceru, ka tas nekad nebeigsies, jo man tas ir savdabīgs muzeja senatnīgās realitātes šovs – mūsdienu sieviete (Rozīte) vienlaikus gan runā svešvalodās, gan ir izglītota muzeja darbiniece un iemieso sevī prieku par latviskajām un lībiskajām tradīcijām.
7. Pēcnāves dzīve un ķemme bēru uzvalka kabatā
Izstāde “Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs”, kas norisinājās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, piedāvāja kritisku skatījumu uz muzeja lomu un piemiņas tradīcijām padomju okupācijas laikā. Tajā tika pētīta muzeja krājuma veidošanās vēsture un padomju ideoloģijas ietekme uz atmiņas kultūru. Tur nebija nenozīmīgu lietu – ar monumentālu apsēstību vāktie portreti un gleznas, godājamu ārstu ķemmes un čības, kāds draugs, kurš izpildīs pēdējo svarīgo žestu – jūsu autopsiju. Šādu post mortem muzeja direktors Kaspars Vanags un kuratori pieteikuši arī muzeja krājumam, kaut neesmu pārliecināta, ka ir tik viegli izlemt, kam būs dzīvot, kam būs mirt, kam sabirzt putekļos. Tie ir krāmi vai muzeja krājuma priekšmeti? Ko darīt ar svētajām smilšu saujām un miruša Ļeņina bēru vainagu lentēm?
Izstāde izcēlās ar savu daudzslāņaino pieeju un aktualizēja jautājumus par vēsturisko atmiņu un tās saglabāšanas veidiem. Daži no šiem veidiem izskatās kā slimība, kā vectēvs ar demenci – kaut ko kumodē pieglabāja, bet mazbērniem tagad jāmēģina atšifrēt, kāpēc. Izstāde guva plašu uzmanību un rosināja diskusijas par pagātnes interpretāciju un muzeja atbildību, tā pavisam noteikti bija muzeja gada notikums.
8. Vienradzis un spitālīgie pamatekspozīcijā
Par izmaiņām Medicīnas muzeja pamatekspozīcijā liecina divas svarīgas lietas – vienradži un spitālīgie, medicīnas vēsture no pirmsksanaksa ēras. Muzeja pamatekspozīcijā ir atrodams veselīga un jaunavīga vienradža smailais rags, kas pavisam noteikti ir īstāks pa īstu. Vēl tur varat aplūkot profesora Stradiņa paša rokām ar alķīmiķu zīmēm aprakstītos aptiekas traukus, kas izskatās pēc balzama pudelēm. Varbūt kādreiz zāles vienkārši bija negaršīgs spirta uzlējums ar brīnumzālēm un vienradžiem, bet noteikti ir dienas, kad šī būtu vienīgā dzira, kas mums varētu līdzēt un sadziedēt sasalušu sirdi kā ceļmallapa. Patiešām laikmetīga tēma postkovida brīnumzāļu Latvijā.
Medicīnas muzeja pamatekspozīcijā atrodas, protams, mana bērnības mīļākā šausmu istaba – mēris, līķu maisi, baisais P burts, pestis, uz durvīm. Tur stāv arī kāds sabozies priesteris, kas izdzen ļaunos garus. Viņa izstieptajās rokās ir krusts, tam pretī atrodas spitālīgie, Dieva sodītie un vajātie. Muzejā tapusi jauna ekspozīcijas daļa ar fotogrāfijām no Latvijas leprozorijiem, slimnieku ķermeņa daļu atlējumi, liecība par laikiem, kad bībeliski nolādētā un neārstējamā slimība neatgriezeniski izmainīja cilvēku dzīvi, kuru tiem bija jāpavada atrautībā un noslēgtībā no “veselajiem”.
Jeruzalemē dzīvoju netālu no Hansena dārzu leprozorija, kuru reiz sauca “Jēzus palīdzība”. No 1880. līdz 20. gadsimta 50. gadiem mājā vienlaicīgi uzturējās no 30 līdz 40 lepras slimnieku un kristīgās klostermāsas – medmāsas. Pacienti bija no musulmaņu, kristiešu un ebreju kopienām visā valstī. Leprozorijs tika celts kā atsevišķa ēka, ārpus apdzīvojamās zonas Jeruzalemes pakalnos, bet ar laiku pilsēta izpletās. Tomēr bailes un noslēpumainība palika, ka tur aiz augstajām sienām dzīvo slimnieki, viņiem ir dārzs un apelsīni, bet satiek viņi tikai citus slimniekus. Šāda veida pamatekspozīcijas atdzimšana laikmetīgā kontekstā, manuprāt, norāda uz sabiedrības atveseļošanos.
9. Andrejs Upīts. Iknedēļas žurnāls “Kas ļauns?”
Labā ziņa, ka Upīša muzejs vēl strādā un ir bijis daļa no plašākas sabiedriskās diskusijas, kurā rakstnieku pašu vai viņa smagnējo skulptūru Kronvalda parkā tika piedāvāts likvidēt, sazāģēt uz pusēm, saglabāt, notiesāt vai izbarot jauniem kumeļiem. Tam ir vairāki iemesli – padomiskā pagātne un tas, ka Brīviņu saimnieks brauc cauri Dīvajas pagastam 45 lappušu garumā. Tikmēr muzejā uz plīts stāv neliela Upīša statuja, mēteli vaļā, un nekustās mainīgajos vējos. Gan jau viņa lielo brāli parkā sazāģēs uz pusēm, un ne jau par to, ka viņš esot teicis, ka “sieva cilvēkam ir ļoti slikta īpašība”. Dad jokes. Ar sievu Olgu viņš bija kopā 65 gadus, rakstīja viņai dzejoļus (cerams, ka ne ar sarkaniem karogiem un pionieriem). Muzejā jau vairākus gadus notiek lekcijas un diskusijas – “Latvietis un viņa izvēle XX gadsimtā”, sarunas par latviešu rakstniekiem totalitārisma laikā. Upīša muzejs, kas atrodas prezidentu mājā, tam ir īsti piemērota vieta.
10. Daudz zirgu, par maz baložu būdu
Īsi pirms ziemas saulgriežiem mēs ar draugiem ievēlāmies tukšā muzejā, jo kurš gan iet uz muzeju īsi pirms Ziemassvētkiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā vēl joprojām notiek zirgiem, suņiem un kaķiem veltīta izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”. 90. gadu bērni tur ar nostalģiju var aplūkot to, cik patiesībā šausmīgs izskatījās visgaršīgākā jogurta “Zilonītis” noformējums. Diezgan aizņemti bijuši arī Rīgas bendes kalpi, kuriem bija jāķer un jānogalina bezsaimnieku suņi. Kā tomēr mainījušās profesijas Rīgas pilsētā!
18. gadsimta beigās Rīgā esot bijis ap 5000 zirgu, un ar tiem tirgoties drīkstēja tikai ormaņi. Es gan nezinu, cik zirgu bija uz vienu cilvēku. Rainim bija viens un zelta. Zirgi bija kā dzīvi darbarīki, ara un ecēja, uzstājās karā un cirkā, skriešanās sacīkstēs hipodromā, izjādēs un parādēs, vilka tramvajus un savas nogurušās kājas. Un tad vienu dienu zirgiem pateica, ka viss, paldies, pietiek. Par to es padomāju muzejā.
Izstādes sākumā ir nerīdziniekam vāji izprotama pilsētas karte ar visām ielām, kas nosauktas dzīvnieku un putnu vārdos. Izstāde veltīta cilvēku un dzīvnieku mijiedarbei, dzīvnieku vietai un lomai pilsētā un rīdzinieku ikdienā – kā veidojās mūsdienu izpratne un attieksme pret dzīvniekiem, viņu izmantošanu un aizsardzību. Par krokodila ādas koferiem cilvēki varbūt vairs nejūsmo, bet par kurpēm gan joprojām gatavi maksāt lielu naudu. Tagad vismaz krupjus liek mierā. Sēdeklis no ziloņa kājas vairs nav gaumes, bet ētikas jautājums. Zirgu masveida izmantošana un no tā izrietošās labturības problēmas vairs nav pilsētas ikdiena – savulaik zirgi vilka arī tramvajus un pat “ātro palīdzību”, atstādami aiz sevis pļekas, no kurām zvirbuļi izlasīja auzas. Izstādē parādās fotogrāfija “Tirgū nopirktu zvirbuļu palaišana brīvībā” – smalks pāris, kungs ar kundzi, baksta ar pirkstiem debesīs. Ko tas nozīmēja? Kāpēc jāpērk zvirbuļi, kuri krūmos ir pa brīvu?
Kad vadu ekskursijas pa Ķīpsalu, vienmēr pieminu, ka arī tautas dzejniece Aspazija aizstāvēja gan sieviešu, gan dzīvnieku tiesības, bet tolaik bija pieņemts cīnīties par dzīvnieku ciešanu mazināšanu ar lapsas apkakli uz krūtežas. Smago ormaņu rindas kursēja no koku laukumiem Ķīpsalas ziemeļu daļā uz Āgenskalnu un atpakaļ, tāpēc Balasta dambis bija pamatīgi izdangāts. Lietainā laikā rati grima dubļos. 20. gadsimta 30. gados Pauls Bēms lūdza bruģēt Balasta dambja ziemeļu daļu aiz fabrikas, arī Ģipša un Ogļu ielu, un to atbalstīja arī Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības valde, lūgdama savest kārtībā arī ceļus Ķīpsalas koku noliktavās, lai zirgiem tur nebūtu veltīgi jāmokās. Arī par to paldies Aspazijai.
Izstādē dokumentēta ne vien jaunākā dzīvnieku aizsardzības vēsture Latvijā, kustības “Dzīvnieku brīvība” aktīvisti, cīņa par savvaļas dzīvnieku aizliegumu cirkā, akcijas pret kažokādām, bet arī jaunākais Āgenskalna simbols – rudais runcis vārdā Persiks uz Nometņu ielas jaunā murāļa. Man gan pietrūka pasta baložu, baložu vīru un kolekcionāru ar savām baložu būdām pagalmos, kuru padomju laikos bija simtiem. Par tradīcijām kāzās palaist divas baltas dūjiņas, kuras pēc tam apēd pilsētas vanagi, kuru arī Rīgā ir visai daudz. Un tikai laimīgākās dūjas iejūk pilsētas baložu saimē un pārtop īstos pilsētniekos.
Titulbilde: Lolita Tomsone