Laikā, kad notiek spraigas debates par pilsonisko izglītību Latvijā, atklājot Žaņa Lipkes memoriāla iecerētā jaunās pilsoniskās sabiedrības izglītības centra Drosmes māja ziedojumu kampaņu, 15. jūnijā uz sarunu par muzeju vietu izglītības sistēmā aicinājām Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministri, profesori Ilgu Šuplinsku, kulturologu, profesoru Denisu Hanovu, skolotāju, dzejnieci, literatūras pētnieci un politiķi Ivetu Ratinīku un Žaņa Lipkes memoriāla Izglītības darba vadītāju Maiju Meieri. Diskusiju moderēja muzeoloģe, domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.
Vai un kāda perspektīvā varētu būt muzeju loma pilsonisko kompetenču stiprināšanā sabiedrībā ar skatu uz valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās 2024. gadā? Kā iecerētais jaunās pilsoniskās sabiedrības izglītības centrs varētu kalpot par atbalsta punktu un resursu vispārizglītojošajām skolām to darbā, kā arī par lielākiem laikmeta gara jautājumiem šajā sarunā.
Ineta Zelča Sīmansone: Šodien diskusijā runāsim specifiski par pilsonisko izglītību Latvijā un to, kā jauns izglītības centrs Drosmes māja varētu palīdzēt attīstīt pilsoniskās izglītības ideju Latvijā. Diskusijā iezīmēsim pašreizējo situāciju pilsoniskās izglītības jomā, parunāsim par iespējamajiem attīstības scenārijiem un diskusiju noslēgsim, iezīmējot Drosmes mājas un muzeju lomu pilsoniskās izglītības procesā.
Pirms sākam diskusiju, īsi iezīmējot kontekstu, piedāvāju citātu no Drosmes mājas manifesta:
“Būt drosmīgam nav viegli, būt mazākumā nav viegli. Ienīst un turēt aizdomās citādo ir vieglāk, tam nav pat jāpiepūlas.
Bet mēs tomēr gribam dzīvot valstī, kur līdzcilvēks ir cilvēks. Vēlamies, lai mūsu sabiedrība būtu drosmīga, atbildīga un iejūtīga. Lai tā spētu sadarboties un pašregulēties, negaidot norādes “no augšas”. Un vēlamies strādāt tā labā.
Mēs gribam Rīgā izveidot vietu, kurā pulcētos jauni cilvēki lielas dzīves sākumā, lai taptu noturīgāki pret stereotipiem, pret vispārpieņemtiem un pavirši atkārtotiem naida mītiem.
Pilsoniskā drosme ir jāmāca.
Mūsu mērķis ir kļūt par jaunās pilsoniskās sabiedrības atbalsta punktu vēstures izzināšanai un drosmīgu, pasauli pārveidojošu ideju realizēšanai.”
Tas ir labs pieteikums jaunai vietai un ar šo Lipkes memoriāla Drosmes māja piesaka sevi kā vienu no spēlētājiem pilsoniskās izglītības nodrošināšanā. Tāpēc ir gandrīz pašsaprotami, kāpēc šodien tieši šeit runāsim par pilsonisko izglītību.
Tagad dodu vārdu profesoram Denisam Hanovam īsai ievadlekcijai jeb ceļa maizei diskusijai “Jāatgriežas skolā: politiskā izglītība ilgtspējīgai demokrātijai”.
Deniss Hanovs: Paldies par iespēju šodien īsi minēt dažus svarīgākos punktus. Es pat neteiktu, ka tā ir lekcija, drīzāk neliels ziņojums vai pārdomas par to, ka mums jāatgriežas pie kāda punkta, lai saprastu, ka kaut ko nezinām un kaut ko neprotam. Es domāju, ka daļēji šodien, trīsdesmit gadus pēc tam, kad esam kļuvuši brīvi, atkal brīvi, mēs esam daudz ko aizmirsuši no tiem sapņiem, idejām un domām, kas mūs virzīja uz priekšu 80. gadu beigās, tad, kad drosme tik tiešām bija un nebija kaut kas ekskluzīvs, kaut kas aizdomīgs, bet drosme ir bijusi arī ikdienā. Un tā nebija tikai neliela disidentu grupa, bet drosme bija uz ielām, drosme bija domās, drosme bija kādā simboliskajā aktā. Toreiz, ja mēs citētu vienu krievu dzejnieku, visi prāti un domas bija uz ielas un mēs veidojām politiku kopīgi.
Vairākus gadus, it sevišķi pēc 2014. gada, politiķi cenšas mums daudz ko atņemt. Tu minēji “maize”, tā nebūs garšīga maize, tā būs diezgan rūgta maize. Man pietiek rūgtuma gan kā pasniedzējam, gan kā cilvēkam, kurš raksta un domā, runā radio un citos formātos. Es apzinos, ka man paliek arvien sliktāk būt šajā sabiedrībā. It sevišķi pēc posma, kad deviņdesmito gadu otrajā pusē mani caurstrāvoja optimisms par to, ka mēs būsim Eiropa. Maz zināju, kas ir Eiropa, bet noteikti zināju, ka tur ir brīvība. Gan pēc mūsu ģimenes pieredzes un vēstures, gan pēc tiem stāstiem, kurus es varēju dzirdēt Kultūras akadēmijā, es sapratu, ka brīvība ir centrālais demokrātijas jēdziens. Un šis jēdziens ir tas, pie kā ir smagi jāstrādā. Es dzirdēju stāstus par upuriem, es dzirdēju stāstus par tiem, kurus apcietināja, es dzirdēju stāstus par tiem, kas gāja bojā brīvības dēļ. Tas viss man arī likās mazliet mitoloģiski – vēsture, kas ir bijusi nesen, bet kas bija sakropļota, slēpta, ārkārtīgi politizēta, līdz ar to manipulējama. Deviņdesmitie gadi paliks par posmu, kurā es atcerēšos brīvību.
Kādreiz, lasot lielākoties Krievijas vēstures materiālus vai atmiņas, es domāju, ka šausmīgākais ir dzīvot pēc brīvības un atcerēties brīvību. Un tādu dienasgrāmatu un vēstuļu bija diezgan daudz tiem cilvēkiem, kuri nepaspēja atstāt Padomju Savienību un bija spiesti dzīvot tajā ļaunajā impērijā, par kuru Reigans, gan politiskos nolūkos, ļoti precīzi izteicās. Un tagad man somā līdzi ir Pasternaka otrās sievas atmiņas par to, kā var nožņaugt brīvību. Izrādās, ka brīvību var iznīcināt arī tad, kad cilvēki labprāt piedalās šajā nonāvēšanā.
Tā nav tikai politiskā elite mūsdienu Latvijā, kas piedāvā mums radikālu, manuprāt, vulgāru nacionālisma versiju. Nacionālismu, kas nav domāts nācijas ilgtspējas veidošanai, jo šādu lozungu principā izmanto kā melus, tādu nacionālismu, kas veidotu paralēlās kopienas un pasaules, lai stimulētu ātri dabūjamu politisku kapitālu, lai veidotu ksenofobisku sabiedrību, jo izstumjam to no Latvijas mediju, izglītības telpas, no politiskiem diskursiem internetā. Izstumjam tādas lietas kā liberālisms, plurālisms, kritika. Tā vietā nāk tas, ko es varētu raksturot kā tādu postpadomju brežņevismu. Tie, kas atceras šo posmu, tad atceras divas izteikti raksturīgas lietas. Pirmkārt, varas pompozie kliedzieni par panākumiem, kurus nedrīkstēja apšaubīt. Un brežņevismam ir raksturīgs arī tas, ka mums meloja un mēs zinājām, ka mums melo un mums nebija ko elpot. Man ir arvien grūtāk elpot, lai arī man nav sūdzību par astmu. Bet var būt arī politiskā astma. Var būt arī alerģija uz to, ka mums melo par nācijas spēju izdzīvot, vienlaicīgi darot visu, lai nācija nebūtu dzīvotspējīga. Tā ir sadalīta valodu kopienās, šo dalījumu uztur gan politiķi no opozīcijas, gan pozīcijas. Politiskais diskurss ir piepildīts ar naidu, ar to, ka mēs noliedzam visu to, kas īstenībā mums ir dažu simtu kilometru attālumā. Diemžēl atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem man pazūd sajūta, ka mēs esam kopīga Eiropas telpa, ka Rietumi varētu izplatīties visur un nebūtu vajadzīgi austrumi un rietumi. Bet mums būtu kopīga brīvības telpa. Es ļoti labi atceros to, ka mana vecmamma nomira dažus gadus pirms brīvības un viņa ļoti, ļoti gribēja apmeklēt Parīzi. Tāds sapnis bija daudziem. Tagad pēc pandēmijas mēs atkal varam braukt. Bet dēļ viņas sapņa, kas nepiepildījās, jo viņu nekur nelaida, es gribēju būt brīvs, jo viņa tā arī aizgāja, viņai nebija iespēju izbaudīt brīvību.
Daudzi mani studenti ir spiesti patlaban dzīvot sabiedrībā pēc brīvības. Mums ir Satversme, mēs esam daļa no Eiropas Savienības, bet arī ES ir divas dažādas paralēlās pasaules – mēs redzam kā Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija, arī Latvija, palēnām atdod brīvību pat nepamanot. Kas nāk tā vietā? Pirmkārt, visaptverošs un ļoti iekļaujošs priekšstats par bailēm un apdraudētību par to, ka nācija mūžīgi ir tādā riska telpā, riska zonā pazust. Vienlaicīgi, manuprāt, tā ir attālināšanās no realitātes, jo nācijai ir ļoti daudz iespēju pastāvēt tad, kad tā būs iekļaujoša. Un iekļaujošs nozīmē, ka mums ir vismaz divi jēdzieni, pie kuriem ir jāstrādā publiskajā telpā visās jomās. Tā ir minoritāšu iekļaušana un viņu tiesību atzīšana praktiskajā, politiskajā darbībā. Tas nozīmē, ka mītam par sterilo, iekonservēto, autonomo nāciju ir jāsabrūk. Mums, iespējams, nepieciešama ceturtā diskursīvā atmoda un lūzums. Toreiz mēs sapratām, ka mums melo, patlaban dēļ draudiem mēs bieži esam spiesti to nedzirdēt. Un tādēļ ir vēl viens moments, ka kopā ar draudiem ir izmisīga vēlme atrast drošību. Jo tas ir raksturīgs gan indivīdiem, gan kopienai – mēs nevaram dzīvot nemitīgā draudu telpā.
Un šeit ir arī vairākas blaknes, ja mēs tā varam teikt. Tā ir sabiedrības militarizācija, jo es uzskatu, ka Aizsardzības ministrijas idejas par izglītības militarizāciju ir absurdas, tās smird pēc 19. gadsimta beigām, tas smird pēc tā, kā sagatavoja Pirmo pasaules karu, kad, piemēram, slavenais vācu rakstnieks Muzels, rakstot savu episko romānu “Cilvēks bez īpašībām”, raksta, ka skolas grāmatās un materiālos mūs māca kā jāienīst citi. Mēs šajā draudu telpā esam spiesti izstumt, kā jau radikālā telpā, idejas par dzimumu līdztiesību, par cita cilvēka pieņemšanu, mums ir katastrofāla situācija ar seksuālo minoritāšu pieņemšanu sabiedrībā un mēs stūrgalvīgi ignorējam globālos procesus. Jo Latvijai, līdzīgi kā tas bija Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, būs jākļūst par, un tagad – sprādziens, imigrantu valsti! Nācija var pastāvēt tikai tad, kad tai pievienojas citādais un brīvprātīgi, ar interesi, motivāciju un atbalstu kļūt par latvieti. Latvietis nevar dzīvot 19. gadsimtā, mēs nevaram sēdēt pie šūpuļa, dziedāt dziesmu par nākotni, kamēr esam mūžīgajā pagātnē. Mums ir nepieciešams milzīgs lūzums. Rietumeiropā šis lūzums bija pirms piecdesmit gadiem ar studentu nemieriem, to, ka studenti solidarizējas ar strādniekiem, pārņēma fabrikas, kur kapitālam nācās veidot dialogu. Varai arī bija jāpieņem plurālisms. Bija nepieciešams uzdot ļoti neērtus jautājumus un tā ir drosme.
Šajā telpā jau vairākus gadus mēs uzdodam jautājumus un stāstam par ļoti neērtu, sāpīgu, tumšu pagātni. Vai mūsu nākotne būs tumša? Es ļoti ceru, ka nē. Bet cerību man ir diezgan maz un pa šiem gadiem mēs esam izveidojuši tādu ekosistēmu, kurā mums ērti būt paralēlās telpās, kurās mēs nedzirdam citus. Ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt atšķirīgo, nevis tikai uz papīra, bet arī realitātē. Un tā pieņemšana vienmēr nozīmēs mainīt diskursu.
Mums ir katastrofāla situācija ar sabiedriskajiem medijiem, tie arvien vairāk kļūst atkarīgi no koalīcijas. Koalīcija savukārt ir mūsu produkts. Tas nav kaut kāds ļaunums no ārpuses. Tie nav kaut kādi burvji, kas mūs ir apbūruši. Tie ir mūsu baiļu produkti.
Šajā telpā un telpā, kas taps, būs drosme. Tas būs stāsts, stāstīt neērtus stāstus. Tas būs stāsts, kur nācijas tēls nebūs spožs, bet tas būs tēls, kas veidos mūsu iespējas būt brīviem. Un būt brīviem nozīmē spēt pieņemt, ka patiesība mēdz būt plurāla, neērta un pasaulei ir jābūt ļoti sarežģītai. Tikai šādi veidojas brīvības telpa. Kā jau minēju, man ir diezgan grūti elpot, bet šajā telpā man ir iespēja ienākt un saglabāt ticību tam, ka bija ne tikai pagātnes drosme, bet mēs arī varam pateikt, ka mums šeit šajā sabiedrībā akūti svarīga līdzjūtība, empātija, spēja sadzirdēt un pieņemt citu, nedomāt, ka vairākuma tiesības būs apdraudētas, ja mazākuma grupas būs daļa no šīs sabiedrības. Tas kas mums draud, ir masveida aizbraukšana, jo mēs diemžēl esam spiesti konstatēt, ka ir vulgārais nacionālisms līdzīgi kā skaļi pompozais brežņeviskais, mainot vienkārši citātus, tagad ir nacionālais gars un satversmes preambula, toreiz bija Markss. Nekas nav īsti mainījies. Mums bija brīvība 80. gadu beigās, tas ir kā tāds mītisks tēls, mēs sākam to aizmirst. Mums tā ir jāatceras. Un jāatceras arī saikne ar nākotni.
Tāpēc ļoti ceru, ka drosme būs arī telpā, kur mēs varēsim definēt, kur mēs ejam un kāda ir brīvība. Paldies!
Ineta Zelča Sīmansone: Paldies, Denis. Pirms dodu vārdu pārējiem diskusijas dalībniekiem gribēju jautāt, kāpēc tu savas ievadlekcijas nosaukumam izvēlējies “politiskā izglītība” nevis “pilsoniskā izglītība”? Tā ir skolu atšķirība vai apzināta provokācija?
Deniss Hanovs: Manā uztverē tie ir daļēji sinonīmi, jo tas ir tulkojums no jēdziena, ko iepazinu pirms dažiem gadiem Vācijas integrācijas politikā, tātad Politische Bildung, jo tur būt politiski aktīvam nozīmē stiprināt demokrātiju, jo tas ir brīvības atzīšanas un līdzdalības ietvars. Līdz ar to tam ietvaram jābūt multietniskam, horizontālam, plurālistiskam un cik vien iespējams bez hierarhijas. It sevišķi tas attiecas uz atmiņas politiku. Līdz ar to, ja mēs veidojam šīs hierarhijas vai rindas, mēs uzreiz kādu izslēdzam. Šī prasme iekļauties, pilsoniskai sabiedrībai principā tā ir valoda, ja mēs atgriežamies skolā – mēs mācamies lasīt, rēķināt. Līdz ar to pēc būtības arī mums ir jākļūst par pilsoņiem, bet pilsonis ir arī politiķis. Tāpēc pilsoniskā sabiedrība ir politiskā līdzdalība, bet citā formā. Tāpēc es teiktu, ka tie drīzāk bija sinonīmi.
Ineta Zelča Sīmansone: Paldies. Tagad atveram diskusiju. Kā jūs definētu savu sajūtu par pašreizējo situāciju pilsoniskās izglītības jomā Latvijā? Kas īsti notiek ar pilsonisko izglītību, līdzdalību, drosmi, spēju reflektēt par to, kas notiek apkārt? Es nolasīšu tikai vienu īsu piemēru no 2018. gada pētījuma, kur LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pētniece Ireta Čekse intervijā LVportālam uzsver, ka “Latvijas skolēnu zināšanas par demokrātiju ir ļoti vājas. Tikai 19% trīspadsmitgadnieku uzrāda augstu pilsonisko kompetenci. Satraucošs fakts, jo tā ir paaudze, kuras rokās būs mūsu valsts nākotne.”
Ilga Šuplinska: Paldies Denisam par ļoti daudzu ideju iekustināšanu. Man žēl, ka man jārunā, kā Izglītības un zinātnes ministrei, mēģināšu nedubultoties savā izpratnē. Viena lieta, ko es tev atbildētu kā pētniece, otra lieta, ko es teikšu kā šī brīža valdības pārstāve. Bet par to izjūtu. Es teikšu no sava skatu punkta un akcentēšu divas lietas. Pirmā lieta, ko arī Deniss uzsvēra, es nevaru teikt, ka man būtu šī apgrūtinātā elpošana, varbūt tieši tāpēc, ka es atrodos tur, kur es atrodos. Bet es redzu Leona Brieža vēl 1994. gadā pateikto: Mēs neesam gatavi brīvībai. Un šo negatavo brīvības sajūtu es redzu pilnīgi katrā tikšanās reizē, kas jāsaka, man ir ar ļoti dažādiem partneriem, es esmu tikusies ar 119 pašvaldībām, tur ir bijuši direktori, pašvaldību vadītāji, esmu tikusies ar ļoti daudziem augstskolu pārstāvjiem, es neuzskaitīšu, auditorijas maksimāli dažādas, sākot ar studentiem, beidzot ar rektoriem un visu vadības slāni. Un pati lielākā problēma ir nevis tā, ko definēja Deniss, es gribētu redzēt to mediju, kas kalpo koalīcijai un konkrēti tam spēkam, ko es šajā brīdī pārstāvu. Parādi man to, es noteikti gribēšu ieskatīties tam medijam acīs, jo es diemžēl vai par laimi tādu neredzu. Bet tā pamatproblēma labi parādās Māra Bērziņa “Aizliegtajā pianīnā”, ko es tomēr ar visu savu aizņemtību esmu paspējusi izlasīt. Tātad, no vienas puses man gribētos, ka cilvēki nāk ar savu iniciatīvu un tā īstenībā ļoti daudz ko var darīt, negaidot uz Ministru Kabineta noteikumiem, Augstskolu pārvaldības reformu un Valsts aizsardzības mācību. Bet tajā brīdī, kad pie manis atnāk viena veida vadītāji un tu sāc runāt un tā auditorija sadalās, un tas ir ļoti labi, ja tā sadalās pusi uz pusi, un vieni saka, ka pilnīgi ir jāatrunā katrs solis normatīvajā aktā un otri saka, nē, klausieties jau tagad to varam darīt. Ko es ar to gribu teikt, ka principā šī negatavā brīvība, viņa ir acīmredzama cilvēkos un tā nav tikai skolā, kas ir pats bēdīgākais, tā ir tieši šai pārvaldē esošo cilvēku viena no iezīmēm. Un tas nozīmē, ka īstenībā, ja mēs tā kopsummējam un, Deniss uzreiz aizgāja uz trīsdesmit gadiem, tās problēmas visas atrisināt ir grūti.
Arī katra ministra būtība ir – tu atnāc, tev uzkrauj slogu, kas ir no iepriekšējā un tu nevari pakustēties ne mirkli uz priekšu, jo tu nevari izkustināt to, kas gadiem nav kustināts. Un tāpēc, ja mēs skatāmies uz to daudzo lietu spektru, kas šobrīd ir uzskaitīts, tad manā dienas kārtībā, protams, ir pilsoniskā izglītība, pilsoniskā līdziesaiste. Tas ir pirmais.
Otrais, cik lielā mērā šī brīvības un demokrātijas garša ienāk augstskolu pārvaldībā. Tā man arī šķiet ļoti liela mīta radīšana, par to, ka šobrīd ļaunā pamāte Šuplinskas personā mēģina apkarot ļoti daudzās – 54 skaitā – augstskolas un ierobežot ķēniņu, piedodiet, pilnvaras. Man šķiet tā ir tā nevēlēšanās ne tikai tapt sadzirdētam, bet arī virzīties uz rezultātu. Jo, ko es novēroju, īpaši pēdējā laikā, Latvijā demokrātija ir ļoti labs piesegšanās vārds. Mums nav līdz galam izdiskutēts un tāpēc neko nevirzīsim uz priekšu. Bet īstenībā mēs ļoti labi zinām, ka jebkura izmaiņa ir process un tas nevar tikt izmainīts ar vienu nolikumu, vienu reformu utt. Un to mēs pieņemt nevēlamies. Un līdz ar to mēs mīņājamies uz vietas un šis beketiskais “Gaidot Godo”, ko es vienā intervijā minēju, tas līdz mielēm samilzt tā, ka, ja šobrīd būtu jāiet studentu auditorijā mācīt, es to varētu nodemonstrēt pilnā mērā. Tā ir mūsu šī brīža situācija. Un diemžēl to nerada tikai pārvaldē esošie Ministru kabinetā, to rada arī pati sabiedrība.
Iveta Ratinīka: Es teikšu, man nav optimisma. Un optimisma nav tāpēc, ka, pirmkārt, mēs kā sabiedrība kopumā galvenokārt skatāmies uz pagātni, nevis nākotni. Mani piemēram mazliet pārsteidza, kā vesels bars izglītotu cilvēku klupa mugurā vienai aktīvistei. Kas, jā, izsakās stulbi, kā jau jaunas aktīvistes mēdz darīt, bet šis princips, ka paši sev esam uztaisījuši cildenu un sāpju pilnu pagātni un tagad uzskatīsim to par milzīgu ideālu, nekustoties ne pa labi, ne pa kreisi no šī ideāla, tas gan ir diezgan skumji.
Es ļoti ceru, ka šī Drosmes māja nekļūs par tādu Drosmes māju, kas tiks saistīta tikai ar vieniem vai citiem politiskiem spēkiem, idejām un tamlīdzīgi. Es esmu no matu galiņiem līdz papēžiem liberāla, bet es mudinu visus domāt par to, kā nebūt pārāk liberāliem, jo ir “liberasti” un citi jaunvārdi, kas apzīmē šos cilvēkus, kas aktīvi protestē, kuriem svarīgāks ir parks, nevis kādas atsevišķas ēkas celšana, tam, manuprāt, arhitektononiski nepiemērotā vietā, kur drošība saduras ar ekonomiskām idejām un tamlīdzīgi. Tas viss ir ļoti mulsinoši.
Man ļoti nepatīk tas, ka mācību programmās sarūk stundu skaits, un pilsoniskais ir sagrūsts kopā ar sociālajām zinātnēm vienā kaudzē un atkarībā no tā, vai skolā ir spēcīgāks vēsturnieks vai ekonomikas priekšmeta pasniedzējs, notiek cīņa par stundām un attiecīgi arī to, ko akcentēsim vai neakcentēsim konkrētā gadījumā.
Personiski esmu kategoriski pret militāro apmācību skolā, lai gan manas partijas pārstāvis attiecīgi lepojas būt zemessargs u.tml. Bet šeit svarīgākais ir tas, ka mums jābūt tai pārliecībai, ka mēs zinām, ko tad mēs gribam aizstāvēt un par ko mēs gribam cīnīties. Līdz stulbam lozungam, kas tad ir tas mērķis, uz kuru dzīsimies un tieksimies, un kura dēļ mēs atteiksimies no vienām prioritātēm par labu kādām citām. Šobrīd tā ir tikai tāda spēkošanās, kurš skaļāk bļauj, tas sagrābj vairāk stundas, lielāku ietekmi, norobežojas. Tāpēc šīs instrukcijas un plāni, īpaši tādās konservatīvās jomās kā skolas, dod drošības sajūtu. Šobrīd drošības skolās nav pilnīgi ne par ko.
Šī trīs mēnešu mājsēde diemžēl drošības sajūtu daudziem ir laupījusi. Un es negribētu pašlaik būt pirmklasnieka, ceturtklasnieka vai septītklasnieka vai desmitās klases skolēna mamma, pats šis skolēns vai viņa skolotājs, jo, ja mums būs rudenī jāsāk jauns mācību gads attālināti, mēs tam nebūsim gatavi. Jo mums ir jauns saturs, jaunas prioritātes, jaunas idejas un, diemžēl, skrienot pēc šīm jaunajām idejām, mēs pasakām, mums obligāti ir vajadzīgi trīs sporti, drāma, nezin vēl kādas citas mazas smieklīgas lietas. Un tā manevrēšanas iespēja reāli ir mazāka par divdesmit pieciem procentiem.
Tā Drosmes ēka vai vienalga kāds ir šis koncepts dotu iespēju arī tiem… Nu, kur tad ies tie jaunie, mazie konservatīvie runāties? Lai viņi arī ir tikpat laipni gaidīti šeit. Nevis tikai, ka mēs būsim liberāļu cietoksnis, kas cīnās par kokiem, olnīcām un visu pārējo un, nedod dievs, tur tos visus ar viņu prievītēm. Es negribētu šādu sabiedrību un es gribētu, lai skolēni izstrīdas savā starpā, lai viņiem pietiek tam visam laika. Vai es paredzu, ka šāds laiks paliks? Nē. Mums vēl vajadzēs veselu kaudzi no stundām tai militarizācijai ziedot.
Ja cilvēks netic, ka viņa domas, viņa brīvība ir tā vērta, lai par to cīnītos, ja bēgt vienalga kur, uz konceptu "ārzemes", ir labais tonis… Šobrīd tā lielākā problēma, kāpēc jaunieši neiet politikā ir tā, ka politiķis ir cilvēks, kurš ir neglābjami samaitāts, kurš savtīgos iemeslos tūlīt kaut ko darīs utt. Un es, lai nezaudētu ne eksperta, bet tajā virzienā ejoša cilvēka statusu, sev jautāju, vai vieglāk nav nebūt politikā, jo tikko tu esi politikā, pasaki kādas idejas tu pārstāvi, tevi vienkārši pārējā sabiedrības daļa izstumj kā tumsoni. Es tomēr gribētu, ka tie, kas izvēlas iet politikā, iet lielāka kopējā labuma vārdā. Jo tas, cik zema procentuāli ir politiskā iesaiste, politiķus padara par kaut kādiem savtīgiem ākstiem.
Maija Meiere: Te tāda neliela pesimisma jūra. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es pārtieku no šokolādes un optimisma. Tāpēc man ir sajūta, ka Drosmes māja jau ir vajadzīga te un tagad, un jau rīt jātaisa spāru svētki.
Ineta Zelča Sīmansone: Telti varam uzlikt...
Maija Meiere: Jā, varam uzlikt Drosmes telti. No sarunām, ko esmu šeit piedzīvojusi ar skolēniem un ārpus skolas, jo esmu strādājusi arī skolā, zinu to sajūtu, ka skolēni sakrusto pirkstus, lai tā učene ir slima šodien un ir brīvstunda. Un kāda ir sajūta, kad tu esi notikums, kur visi drīkst runāt, te neviens nekaunina, ja sajauc skaitļus, faktus, personas. Mēs šeit runājam par pašu galveno, šeit tas jau izskanēja, par brīvību, ko darīt, kad brīvība tev tiek atņemta un tā lielā vērtība, kas arī Žanim bija iekšā, vai viņš bija drusciņ sarkans vai kontrabandists, bet, ka tā pret cilvēku nedrīkst izturēties. Ka cilvēks un dzīvība ir vērtība. Un ka mēs visi pamatvērtībās esam vienlīdzīgi. Ka mana dzīvība ir tikpat vērtīga kā ebreja dzīvība, tikpat vērtīga, cik mana oponenta dzīvība, un drausmīgi skanēs, bet arī tā troļļa, kas sēž internetā un visas tās drausmīgās nejaucības, arī viņa dzīvība ir vērtība. Tas ir pāri visam.
Tāpēc Drosmes māja ir vajadzīga. Sarunājoties ar skolēniem, var ļoti just, ka tas stāsts rezonē, arī ideja, ka tu atrod sevī drosmi, ka tu glāb, ka tu slēp, kaut vai slepus, kaut vai ar viltu. Bērni un jaunieši labprāt gribētu būt drosmīgi, viņi ne vienmēr zina veidus, kā to produktīvi darīt. Un mūsu Drosmes māja parādītu, ka nav ar kulakiem kaut kur jāiet un kādu jāsit aizstāvot savu taisnību, ka to var izdarīt arī savādāk.
Šī Drosmes māja nepieciešama ne tikai tagad un te uzreiz, bet arī ilgtermiņā, jo man pašai ir mazs bērns un tad ir jādomā, kādu pasauli es viņai atstāšu!? Tādu, kurā ir drosmīgi cilvēki, kuri ar kulakiem nemetas viens otram virsū…
Iveta Ratinīka: Ja drīkst, es palielīšos. Pirms pāris gadiem vadīju vienu zinātniski pētniecisko darbu, kur Žani Lipki un Ezeriņa noveles kontrabandistu zināmā mērā salīdzināja un auditorija bija desmito klašu bērni, kuriem šī skolniece mācīja stundu un ar viņiem diskutēja. Konteksts, kādā mēs to bijām aktualizējuši, bija tikumības grozījumi Izglītības likumā, kuros tika nosaukti tikumības jēdzieni, bet šie jēdzieni līdz galam atšifrēti netika, un tad mēs mēģinājām atšifrēt, ko, piemēram, nozīmē likumpārkāpējs. Vai likumpārkāpējs automātiski nozīmē arī tādu, kurš nebūs labs, kas neglābs? Vai vienmēr likuma pārkāpšana ir slikti, kaut vai to pašu ētisko apsvērumu aspektā? Šis darbs jaunkundzei izdevās ļoti labs. Un tas deva patīkamu sajūtu, ka tas cilvēks ir gatavs, jo atšķirībā no manis, viņa nāca no ļoti konservatīvas ģimenes, no kristīgas ģimenes un viņai pašai sevi izaicināt šādam pētījumam bija diezgan pamatīga uzdrošināšanās. Potenciāli šāda literatūras darba vai filmas salīdzināšana ar kādu vēsturisku faktu ir ļoti radošs veids, kā mācīties.
Šādi pētniecības darbi varētu būt kaut kas, ar ko Drosmes mājai vajadzētu nodarboties; ne tikai ar protestiem, bet arī ar pētniecību. Es neesmu lasījusi manifestu, es nezinu, kas tur jau ir paredzēts. Bet tas ir nepieciešams – drosmīgi pētīt! Jo cits pētījums, šogad rakstīts, mēs pētījām, kā ir ar LGBT jautājuma atspoguļojumu mācību saturā. Mēs visi apzināmies, ka tur ir jēdzieni tolerance, iecietība. Mēs izpētījām visus esošos mācību līdzekļus un tikai divos no vienpadsmit tēma bija kaut nedaudz izvērsta, bet pārējos, ja tas jēdziens pat tiek pieminēts, tēma tiek apieta ar līkumu, nevis izvēršot to ģimenes vai kādā citā aspektā, kurā tas būtu izvēršams. Tas arī bija ļoti pārdrošs pētījums, jo mēs nezinājām, kas būs rezultāts.
Ineta Zelča Sīmansone: Mēs varētu pāriet pie diskusijas otrās daļas, iezīmējot iespējamos pilsoniskās izglītības attīstības scenārijus. Iespējams, vēl pašlaik neminot konkrētus muzejus, bet skatoties uz situāciju kopumā. Dažus pozitīvus piemērus dzirdējām, kā skolēni muzeju izmanto kā resursu, pildot zinātniskos darbus. Kā jūs katrs redzat iespējamos attīstības scenārijus? Minējām militāro mācību, pret kuru laikam lielākais protests ir tāpēc, ka tur ir tas obligātuma princips, nevis tas, ka šāds mācību priekšmets skolā būtu ieviešams, ja tas būtu kā izvēle, piemēram, pulciņa veidā. Bet es lasu, ka tas ir veids, kā maigi piespiest jauniešus iesaistīties. Termins “maigi piespiest” jau vien uzdzen šermuļus. Kādi attīstības scenāriji – militārā mācība, sociālās zinības, caurviju izglītība, ko pie kompetenču izglītības moduļa ir ļoti viegli integrēt? Varbūt abus, nevienu, varbūt kāds cits scenārijs?
Deniss Hanovs: Es drīkstu turpināt graut tradicionālās vērtības?
Ineta Zelča Sīmansone: Grauj!
Deniss Hanovs: Man tas kaut kā iepatikās pirmajā daļā un gribu paturpināt, jo nevar jau zināt, cik ilgi tāda iespēja būs.
Es esmu pacifists un es esmu izteikti pret militāro kultūru, jo tā ir gadu simtiem upurējusi dārgāko, kas cilvēkiem ir – dzīvību, mīlu, rūpes. Un iznīcināja apkārt esošas lietas, kas mums visiem ir dārgas. Un iznīcināja pirmkārt prātos, gatavojot mūs nogalināt citus cilvēkus. Bija posmi, kad Eiropas politiķi vairāk pievērsās diplomātijas mākslai, jo tas viņiem sanāca, bet tad Pirmais pasaules karš. Tas ir par militārismu.
Es uzskatu, ka tas ir mēģinājums aizbēgt romantiskajā posmā, bet romantiskais šeit ir ļoti, ļoti negatīvi, kad mēs neko neesam iemācījušies pēc Pirmā pasaules kara, pēc Otrā pasaules kara, jo jauniešu paramilitārās organizācijas ir primāri strukturētas hierarhiski, tur ir paklausība, tur tiek atņemts individuālais, unikālais un plurālistiskais. Tie no jums, kas ir redzējuši Jojo Rabbit, īstenībā labi zina, ar ko tas beidzas.
Es domāju, ka tieši Austrumeiropā, kur mums ir vāja imunitāte pret totalitārismu, ko atkal redzam Ungārijas gadījumā, mums jaunieši tieši otrādi ir jāsargā no militārām apmācībām, kur principā ir iedzīta ideja nogalināt citu cilvēku. Aizstāvēt savu valsti var tā, ka mums nav nepieciešams pirkt tankus, bet mums ir kvalitatīva izglītība, mums ir sociālā drošība, attīstīta medicīna, cieņa pret citādo, mums nav nepieciešama ienaidnieku valoda, kas veidojas tēlos un vienkāršo mūsu apziņu.
Es domāju, ka šeit ir vairāki riski sākt sekot tam, kas bija padomju laikā. Mēs diemžēl atrodamies sarežģītā ģeopolitiskā telpā. Tāpēc man jāsaka vēl viena ne visai komlimentāra piezīme, mēs strauji tuvojamies mūsdienu Krievijas politiskajai kultūrai. Mēs esam Rietumos tikai ļoti, ļoti nosacīti, jo mūsos ir tā infekcija no padomijas. Un es labi atceros, kā mūs mocīja / mācīja (šos divus vārdus var brīžiem sajaukt), kad mums stāstīja par amerikāņiem, kas tūlīt uzbruks un ka mums jāpaslēpjas zem baltā galdauta un jāsēž zem galda ar šautenēm. Tas bija briesmīgi, es negribu atcerēties!
Es gribētu, lai manas māsas bērni būtu brīvi, kritiski domājoši, tad arī ieroči nebūs vajadzīgi. Es zinu, ka tas skan absolūti banāli, bet mēs 20. gadsimtā esam samaksājuši drausmīgu cenu par militārisma kultūru.
Ineta Zelča Sīmansone: Ja tev tagad prasītu vienu konkrētu attīstības scenāriju?
Deniss Hanovs: Finansiāli stiprināt kritisko domāšanu skolas līmenī no brīža, kad ar skolēnu apzināti var veidot dialogu. Attīstīt arī starptautisko dimensiju, lai cilvēki ieraudzītu citādo. Un arī sociālajās zinātnēs un humanitārajā blokā attīstīt skepsi un plurālismu. Ir vajadzīga skepse pret valsti, pret sabiedrību un jāuzdod jautājumi. No tā sākas brīvība!
Ilga Šuplinska: Skepse pret valsti? Kāda tā ir Latvijā? Man grūti to iedomāties, Denis! Un es nezinu, kā finansiāli tu iedomājies stiprināt medijpratību jeb kritisko domāšanu skolā. Tas principā nav iedomājams, jo tavos pieminētajos Rietumos, kur mēs arī šobrīd esam, skaidri un gaiši ir ierakstīts, cik ir nepieciešams Aizsardzības ministrijai no IKP un, ja citas ministrijas var pārkāpt šo IKP, tad tu ļoti labi zini, ka Aizsardzības ministrijai neviens nepieļaus šo pārkāpumu. Mēs varam tiekties uz Rietumiem, bet šai dimensijā mēs jau esam ierobežoti.
Otra lieta, ja izejam pa konkrētiem soļiem, ne par vēlamo vīziju. Tad ir jāatceras, ka konkrētais uzstādījums par Valsts aizsardzības mācības obligātumu ir pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām ļoti sasteigts, cita starpā Saskaņas rosināts, priekšlikums, kas ir atbalstīts. Konkrēti deputāts Ādamsons to ir ierosinājis. Tātad iepriekšējās Saeimas apstiprināts.
Mēs esam nonākuši situācijā, kur man vairs nav iespējas izvēlēties, tas ir izvēles priekšmets vai obligātās mācības daļa. Tā ir viena lieta. Otra lieta, kad šis konkrētais likums gāja Ministru kabinetā, tas ir pirmais, kam es pievērsu uzmanību, vai tur ir ieraksts, ja, piemēram, cilvēks filozofisku uzskatu vai pārliecības dēļ atsakās no ieroču turēšanas, vai to respektēt? Jā, šāds ieraksts tur ir. Trešā lieta, kas man šķiet ir fundamentāla kļūda vai nesadarbības rezultāts, kas tika pieņemts un tā arī kā Aizsardzības ministrijas produkts tika virzīts tālāk, nebija IZM ministrijas iesaistes, tā parādījās tikai tajā brīdī, kad tapa standarts. Un tur ir divas lietas, likums pats ir ļoti plašs, tur ir runāts par pilsonisko audzināšanu un līdziesaisti, taču pats likums ir ļoti šaurs un tas ir tikai par jaunsardzi un militāro mācību. Uz šo defektu mēs arī norādījām, uz ko esam saņēmuši, kā Deniss norādīja, draudzīgā medija Neatkarīgās avīzes ļoti skaļus virsrakstus, lai arī neesmu runājusi ne ar vienu no tiem karavīriem vai arī neesmu protestējusi ne pret ko skaļi.
Bet mēs norādījām uz defektu, ka nevar prasīt pilsonisko līdziesaisti tikai Jaunsardzei un ir divi varianti – vai nu pārveido likuma mērķi, vai nu tomēr tiešām respektē šo pilsonisko līdziesaisti un padara to plašāku un pieejamāku. Un arī piedāvājām šos divus risinājumus. Es nezinu, kā šajā strupceļā atcelt šo obligātumu šobrīd, šķiet, ka tas ir aizgājis elements un tur ir jārīkojas savādāk.
Niša, kurā to ir iespējams darīt ir tiešām caurviju kompetence un pilsoniskā līdziesaiste ir iespējama pilnīgi jebkurā no mācību jomām. Es gribētu arī nedaudz oponēt Ivetai. Pirmā lieta, ko nozīmē - mēs neesam kaut kam jaunam gatavi? Kad mēs esam kaut kam jaunam gatavi? Ja šajā brīdī piedāvātu, sākot no jaunas platformas, beidzot ar ikdienišķu paradumu maiņu, visi teiktu, ka mēs neesam gatavi. Es vispār kompetenču pieeju neuztveru kā kaut ko jaunu, es vienkārši redzu, ka tas ir veids, līdzīgi kā Maija iezīmēja, kā tu vari pietuvoties tam cilvēkbērnam, kādā veidā tu vari rosināt viņu iesaistītes lietās, kas šobrīd ir svarīgas un, piedodiet, skolas uzdevums nav tikai zināšanas. Jā, zināšanu bāze.
Man arī gribētos, lai maniem bērniem tā skola būtu absolūti cita. Tāpēc es esmu par kompetenču pieeju un tāpēc man šķiet, ka šī pāreja uz pilsonisko līdziesaisti, cita starpā mēs esam rosinājuši, ka līdzās diplomam, būs respektēt un ņemt vērā sabiedriskajā vai brīvprātīgajā darbā paveikto, kas principā arī ir tās papildus vērtības, ko cilvēks rada, uz to likt akcentu.
Jo man liekas, ka informācijas gadsimtā ļoti svarīga ir šī pašvadītā mācīšanās un tas ko darīja šie divi vai trīs mēneši ir tas, ka visi beidzot tika iemesti realitātē., kas parādīja vai tas cilvēks un viņa ģimene vispār rēķinās, ka viņam ir bērns, vai viņi domā, ka sabiedrības uzdevums ir audzināt bērnus, vai skolotājs spēj mobilizēties uz vērtībām un personību? Man šķiet, šis laiks ļoti labi izgaismoja šos problēmjautājumus un mēs varam tikai novēlēt drosmi pilnīgi katram izmantot to, ko šis laiks ir piedāvājis, un pēc iespējas to, kas padodas un kas liekas pieņemams, papildināt un dubultot. Es esmu par to, ka tas ir caurviju elements, kas ir jāattīsta un konfliktā vai diskursā, kas mums veidojas ar Aizsardzības ministriju, mēs esam pozicionējuši abus šos ieskatus un norādījuši uz šo domstarpību.
Ineta Zelča Sīmansone: Jūs redzat iespēju kompromisa atrašanai starp IZM un Aizsardzības ministriju, lai šo caurviju ieviestu?
Ilga Šuplinska: Redziet, IZM īstenībā Aizsardzības mācība īsti neko nemaina, jo valsts standartā jau ir pilsoniskā līdziesaiste un pilsoniskā audzināšana. Pat, ja tas priekšmets tiek piedāvāts, tā ir viena no versijām. Ja es saku, ka akcents tiek likts uz brīvprātīgā un sabiedriskā darba respektēšanu diploma pielikumā kā obligātu sastāvdaļu diplomam, no gada, kad pirmie pašreizējie vidusskolēni pabeidz vidusskolu, tad viņiem šīs diploma pielikums arī parādās.
No mūsu viedokļa mēs joprojām esam radījuši platformu, kurā tas darbojas. Kā risināt konfliktu, mēs esam piedāvājuši. Pirmais, izdiskutē sabiedrībā, ko sabiedrība pieņem. Ja plašāko likuma nosaukumu un mērķi, tad tam ir nepieciešama atsevišķa daļa ar nevalstiskajām organizācijām. Vai šobrīd Aizsardzības ministrijas atkārtoti izstrādāto šaurāko likuma redakciju, kur ir skaidri rakstīts “Valsts aizsardzības mācība un Jaunsardze”, un nevalstiskajām organizācijām šai kontekstā ir tikai deleģēta funkcija, kas ir pakļauta noteiktiem kritērijiem, kas tur ir iestrādāti. Bet principā ir divi varianti. Rītdien (16.06.) diskusija ir un tad mēs redzam rezultātu, bet šie kompetenču izglītības aspekti, tas īsti nav vienīgais šķērslis, kas neļautu to iedarbināt.
Deniss Hanovs: Burtiski divi komentāri. Es saprotu, kāda ir tā situācija ar likuma tekstu, bet man vienmēr ir jautājums, vai likums ir liktenis. Cerams, ka nē.
Ilga Šuplinska: Daudziem cilvēkiem, jā.
Deniss Hanovs: Bet tādā gadījumā, ja mums ir sabiedrības noteikta daļa politisko aktoru, kas uzskata, ka kaut kas mums nepatīk, kaut kas ir pārstrādājams, maināms, ir kaut kādi riski, varbūt ir iespēja arī to atgriezt. Respektīvi, es tiešām ceru, ka tas nav kaut kāds liktenis, kas nav maināms. Otra lieta, tieši momentā, kad ir šāda situācija, muzeji ir tā trešā balss vai telpa.
Telpa, kura principā ir brīvāka. Jo es domāju, ka pilsoniskā sabiedrība mācību saturā valstīs, kur koalīcijām ir problēmas ar liberālās demokrātiskās kultūras ilgtspēju, ir vietā un ir svarīgi parādīt, ka tā ir alternatīva, un ka mēs varam piedāvāt tādu telpu un nišu, ko ideoloģisko ietvaru dēļ nav iespējams īstenot.
Man ir uztraukums, vai koalīcijai zinot, ka aizvien mazāk var piedāvāt sabiedrībai kā savas leģitimitātes avotus, teiksim, brīvību, tā ir mana versija, vai pilsoniskā izglītība nekļūs par instrumentu tam, lai pilsonisko brīvību arī samazinātu. Jo īstenībā zem saukļiem var visu ko risināt. Tur man ir uztraukums.
Ineta Zelča Sīmansone: Mēs par muzejiem parunāsim vairāk, bet vēl Iveta un Maija varētu izteikties par iespējamajiem attīstības scenārijiem.
Iveta Ratinīka: Ja muzeji savu saturu piedāvā, tad līdz kvalitātes līmenim šajā brīdī tas viss tā īsti “neaizrāpo”. Jo, ja jaunatne iet skatītes tikai kinīti, tas nu vēl būtu pieciešami, bet reizēm šis saturs, kas atbrauc kopā ar viesmāksliniekiem ir biedējošs. Ja jauniešiem netiek līdz galam paskaidrots, kas ir tas, ko viņi redz, kāpēc viņi to redz, ir bijuši pārpratumi.
Es esmu likusi rakstīt viedokli – kā tu domāji, tam bija jēga, ko tu tikko redzēji? Jo visā šajā stāstā, labi, paskraidīs pa mežiem, nekas slikts ar viņiem nenotiks, bet es sagaidu, lai šis “pilsonisks” tiktu uztverts pietiekami liberāli, nevis tikai stereotipus atražojoši. Mani uztrauc tieši definīcija, lai tas nekļūst tikai par rituālu pildīšanu, piemēram, 4. maijs – balts galdauts obligāti, 11. novembris – ar svecītēm obligāti tur utt. Viss, kas pa malām, slikti, kaitīgi, bīstami.
Deniss Hanovs: Es pilnīgi, absolūti piekrītu. Šajā ziņā nepieciešams alternatīvais. Pilsoniskais ir mācība, kā domāt un domāt atšķirīgi.
Iveta Ratinīka: Denis, nav nekas pretī, ja viņi tur mežā vienkārši pacels teltis bez ieročiem, manis pēc. Ja citādi nav veida, kā sevi nodarbināt. Bet, ja man liks audzināt klasi, kurai obligāti būs jābrauc uz mežu ar “poļitruku”, tikai tā mums vēl trūkst.
Maija Meiere: Es izcīnīju mikrofonu. Man liekas, ka tā ir laba doma – tava valsts, tev ir jāsargā.
Tikai jautājums, ja mums ir apdraudējums, vai mums visiem jāņem ieroči un jāiet pie robežām, vai robeža ir tava valsts vai Rīga ir tava valsts. Vai mums jāsargā prezidents, tad mēs esam nosargājuši valsti? Vai valsts tomēr ir kaut kas vairāk? Valsts esmu es, tu, jebkurš cilvēks un tos ir jāsargā!?
Un kaut vai atceroties, kas holokausta laikā glāba ebrejus, es te sarakstīju visas iespējamās profesijas – sākot no pensionāriem, sētniekiem, auklēm, zārku darbnīcas īpašnieks, arī muzeja darbinieks izglāba ebreju, Kara muzeja darbinieks izglāba ebreju – tā ir valsts, tie apmēram 150 cilvēki sargāja valsti un samaksāja ar savām dzīvībām. Nebija jau kas mūs aizsargā, tie bija sētnieki, veikalu īpašnieciņi un tirgotāji, turīgas ģimenes, kuri, sākot no ģimenes galvas, līdz mājkalpotājai, visi dalīja savas devas, lai pietiek diviem, trim cilvēkiem, ko viņi slēpa.
Tas ir nosargāt valsti, nevis ierocis! Ko mūžīgais apdraudējums un ierocis nodara bērna psihei? Es negribētu, lai mana meita piecpadsmit gados iemācās, kā pielādēt ieroci. Lai viņa mācās, kā paust savu viedokli, kādos veidos protestēt, kā zīmēt plakātus, kad tu stāvi pa visu Brīvības ielu. Es gribu, lai to viņa mācās un tā aizsargā savu valsti. Tādu valsti ir vērts arī aizsargāt.
Ineta Zelča Sīmansone: Mēs varētu pāriet pie trešās diskusijas daļas par muzejiem un sadarbību. Kā mēs visi redzam Drosmes māju? Muzeja cilvēki, ko jūs sagaidāt no Izglītības un zinātnes ministrijas, Ārlietu un Aizsardzības ministrijas, Kultūras ministrijas un politiķiem, ko jums vajadzētu, lai jūs šo Drosmes mājas ideju attīstītu? Un ko Izglītības un zinātnes ministrijai un arī tev, Iveta kā politiķei, vajadzētu veiksmīgai sadarbībai.
Maija Meiere: Man ir ilga pieredze muzeju darbā, pirms tam strādāju Liepājas muzejā un tagad jau vairāk nekā divus gadus šeit.
Mēs jau te darām lietas, mums vienkārši pietrūkst telpas un, ja atnāk klase un to interesentu dažreiz ir tik daudz, tā zāle nav no gumijas.
Es novēlētu, lai muzeji nav vienkārši skaista broša, ko mēs atceramies piespraust, kad mums ir jālielās. Lai muzeji nav kaut kas, ko piesprauž un noliek, bet lai muzeji vienmēr ir pie diskusiju galda. Muzeji ir ļoti spēcīga vieta, šī vieta jo īpaši, jo šeit ir droša vide. Šeit nāk gan konservatīvi cilvēki, gan liberāli cilvēki, šeit mums notiek diskusijas. Šī ir vieta, kur cilvēkiem nav kauns uzdot jautājumus par saviem iesērējušajiem stereotipiem.
Iveta Ratinīka: Vai tu varētu pieminēt vismuļķīgāko piemēru?
Maija Meiere: Varētu konkursu rīkot. Bet minēšu vienu piemēru, atnāk klase un vaicā, kā jums liekas, vai starp mums ir ebreji? Jo tā arī ir viena no traģikomiskajām situācijām, ka vienīgā reize, kad tu izglītības sistēmā satiec to ebreju, ir tad, kad viņš mirst. Es, pateicoties fondam Uniting History, pašlaik aktīvi pētu Liepāju, un ebreju stāsts pirms kara ir ārkārtīgi bagāts, kur tas ir tagad?
Ineta Zelča Sīmansone: Maija, ja tev kā izglītības darba vadītājai tagad liktu iztēloties ideālo Drosmes māju, kāda tā būtu?
Maija Meiere: Tā ir droša vieta. Bērnos ir tā drosme. Indivīdā ir. Tas mazais drosmes cālēns, kuram uznāk bars, nespirinās. Šī ir tā vieta, kur viņš atrod savu kopienu, kur var būt drosmīgi kopā, to darīt jēdzīgi, bez agresijas. Būt drosmīgam te un tagad.
Ineta Zelča Sīmansone: Kas tev šajā procesā būtu nepieciešams no Izglītības un zinātnes ministrijas?
Maija Meiere: Atbalstus. Protams, finansiāls atbalsts. Un iestrādāt sistēmā tās pamatlietas. Piemēram, Žanis Lipke beidzot ir mācību grāmatās. Tas ir fantastiski, cik gadu desmitus neviens par viņu vispār neko nezināja! Eksāmenā ir Žanis Lipke. Būtu labi, ja skolēni pamatskolas laikā atnāktu uz muzeju. Bet protams, arī finansiāls atbalsts, mēs esam privāts muzejs un arī Drosmes māja ir privāta iniciatīva.
Ineta Zelča Sīmansone: Kad es kādu ilgāku laiku atpakaļ strādāju muzejā, man no Izglītības un zinātnes ministrijas gribējās sadarbību, lai nebūtu tā, ka, runājot par jaunām izglītības lietām un iniciatīvām muzejos, šķiet, ka Kultūras ministrija un Izglītības ministrija ir dažādas valstis. Lai nesanāktu tā, ka iniciatīvas top kaut kur ārpusē un muzeji nav iesaistīti tapšanā, beigās atliek tikai pieskaņoties vai nepieskaņoties. Es ceru, ka pa šiem gadiem sadarbība ir uzlabojusies.
Jautājums Izglītības ministrei, kā IZM redz muzejus – kā sadarbības partneri, kā izglītības procesa sastāvdaļu? Varbūt būtība slēpjas tajā, kā mēs viens otru redzam? Ne tikai par finansiālo atbalstu runājot, bet arī, piemēram, tajā pašā Skolas somas tapšanā, lai tas produkts un piedāvājums beigās būtu kvalitatīvs. Tāpat Skolai 2030 topot, cik daudz muzeju un kultūras mantojuma institūciju ekspertu bijis iesaistīts darba grupās? Šis, manuprāt, ir arī vienam otra dzirdēšanas process.
Ilga Šuplinska: Te ir ļoti daudz jautājumu. Pirmais, es uzreiz teikšu, ka tas ir jautājums sabiedrībai kopumā, cik daudz mēs spējam problēmas risināt, redzot kontekstu. Tas nav tikai par sadarbību ar muzejiem. Man ir aktuāla augstskolu pārvaldība, kas notiek ar šo?
Atbildot uz konkrēto jautājumu, varbūt esam soli uz priekšu, bet mēs dažkārt nevaram panākt, ka mums departaments ar departamentu sadarbojas. Par muzejiem runājot, skolotājs izvērtē – ņemt muzeja piedāvājumu, vest klasi, aicināt uz skolu vai vienkārši formāli izpildīt. Ja arī tam vēl būs jāraksta oficiālais saraksts, der, neder, vest, nevest. Tas būs vienkārši smieklīgi. Tas ir izejas punkts.
Skaidrs, ka brīdī, kad parādās šī kompetenču pieeja, muzejs ir resurss. Un Rīgā vispār tas ir milzīgs resurss, jebkurā citā pilsētā, pat ja tev nav muzejs, tev ir spēcīgas personības apkārt, tā ir novada mācība. Bet kas traucē sadarboties? Finanses. Kad mēs pateiktu, ka skolā, piemēram, skolotājai Iveta Ratinīkai literatūras stundā būtu obligāts muzeja apmeklējums un ieteiktu, ka no 36 stundām, 6 ir muzeji, 6 tikšanās ar literātiem vai konkrētā novadā esošiem cilvēkiem, 6 attālinātajā mācību procesā, ko teiktu skolotāji? Kur mana slodze?
Tāpēc, lai cik komiski tas neliktos, arī valsts aizsardzības mācības jautājums šobrīd ir finanšu jautājums. Jo, ja mēs paliksim redakcijā A, Aizsardzības ministrija saka – mēs nedosim nevalstiskajām organizācijām vairāk, jo viņas nepilda mūsu prasības. Ja mēs paliksim variantā B, kur IZM pieliks ceturto nodaļu, finansējumam jānāk no mums. Ko no mums paņemt, mēs paši pliki un nabagi! Mēs nevaram pielikt, pat ja mēs gribētu. Tāpēc, lai cik triviāli tas nešķistu, visbiežāk, ja jūs redzat, ka konfliktam nav risinājuma, tad sakne ir finanšu avots.
Deniss Hanovs: Es domāju, ka Drosmes mājai jākļūst par laboratoriju. Pozitīvā nozīmē tam ir jābūt tādam komunālajam dzīvoklim, bet nevis ar sliktām atmiņām par šo procesu, bet ar to, ka tur labprātīgi, pēc savas izvēles sadzīvo dažādi formāti, lai mēs varam stiprināt pilsonisko izglītību.
Respektīvi, tā primāri ir kritiskā domāšana, tā ir tāda mūžīgā mācība, kā palikt brīvam. Un, ka šajos formātos mēs veidotu priekšstatu par iekļaujošo vēsturi, par bezhierarhisko pagātni un atmiņu kultūru, jo tieši tur tagad notiek tie kari.
Nevajag armijas, nevajag karavīrus. Var karot un uzvarēt ar ļoti veiksmīgu atmiņu politiku. Mūsu kaimiņi austrumos to dara perfekti. Ne tikai savai sabiedrībai, bet arī ar mums – tiem, kam sāp un sāpēs vēl ilgi. Iespējams, tā būtu telpa kā apieties ar sāpēm, kā strādāt ar to, ka var savas sāpēs izstāstīt citiem. Mēs paši neprotam, jo mūsu politiķi pa 30 gadiem nav izdarījuši neko, kas būtu līdzīgs Vācijas jēdzienam Vergangenheitsbewältigung, kas nozīmē “tikt galā” ar pagātni. Iespējams, atbrīvoties no pagātnes. Saglabājot to, nevis iznīcinot.
Līdz ar to, es domāju, ka tā ir laboratorija, kur mēs meklējam formātus un paralēli visam tam, ko piedāvā valsts struktūras izglītības jomā, piedāvājam alternatīvu balsi – iekļaujošo, tādu, lai mēs iemācītos redzēt citādo, kā daļu no sevis. Un tur, iespējams, taptu arī cits priekšstats par nāciju.
Iveta Ratinīka: Atkal es runāšu ne par to, par ko vajag. Tas, ko mums visiem vajag, lai būtu kvalitāte, nevis ilgas pēc instrukcijām, ir elastīgums un laiks. Mums nav ne viena, ne otra. Un, lai būtu elastība un laiks meklēt kaut ko papildus antoloģijām, kas jau sen ir novecojušas un sapelējušas, ir vajadzīga pilnīgi cita skolotāju darba apmaksa. Tikko tā ir piekabināta klāt šim stundu principam, no tā visas sāpes, čīkstēšana par attālināto mācību procesu, kaut kā jauna meklēšanu utt. Jo neviens, kļūstot par skolotāju, nedod šķīstības solījumu, ka man nebūs privātās dzīves, divgadnieks, ka tikai no rīta līdz vakaram labošu burtnīcas un vēl sapņošu par pilsonisko sabiedrību. Tas nekādā veidā neatbilst darba samaksai, kurā es dzīvotu tikai skolai. Ja mums visu rēķina stundās, minūtēs, ja labošanai mums ir 30 rumpīšiem apmaksāta likme eiro ar kapeikām, tad piedodiet…
Ineta Zelča Sīmansone: Domāju, ka muzejpedagogi tev varētu pievienoties, pastāstot par savām stundu likmēm. Bet kā tev kā skolotājai varētu palīdzēt topošā Drosmes māja vai kāds cits muzejs?
Iveta Ratinīka: Mēs jau aprīlī ar 3 klasēm bijām ieplānojuši nākt mācīties. Nesanāca. Es biju plānojusi, ka es viņus uz visu dienu nozogu "niknajiem putniem" (administrācijas) un mēs nodarbojamies ar radošo rakstīšanu.
Ineta Zelča Sīmansone: Tad tu redzi muzeju kā palīgu savās stundās?
Iveta Ratinīka: Mēs mēdzam aizkāpt arī uz citiem muzejiem, bet nevis izmantot muzeju piedāvāto programmu. Smukas bildes ir izstādītas, rakstam smukus aprakstus. Ne gluži to, ko muzejs grib, lai mēs darām, bet..
Ineta Zelča Sīmansone: Respektīvi, tu esi tas skolotājs – muzejpedagoga sapnis, ja muzejpedagogs pie tevis vērstos, jūs kopā varētu izstrādāt programmu.
Iveta Ratinīka: Amen.
Ineta Zelča Sīmansone: Vai ir jautājumi auditorijā?
Raivis Sīmansons: Paldies, saistoša saruna. Par cik diskusijas reference ir brīvība, man gribētos šajā brīdī uzteikt un iedrošināt mūsu IZM ministri turpināt strādāt pie reformas, kas ir absolūti nepieciešama. Viena būtiska lieta, ko brīvības kontekstā jūs darāt, ir pārvaldības reformas ieviešana, demokratizējot un liberalizējot pārvaldību.
Tas, ko mēs varētu mācīties no IZM kā muzeju sektors un Kultūras ministrija kopumā, ir turpināt domāt, kā liberalizēt arī muzeju pārvaldību, kura ir tik stagnatīva no tiem pašiem padomju laikiem, ka tur nekas nekustās. Mēs esam mazs privāts muzejs un mēs esam jaudīgs muzejs. Bet mums tiešām nepieciešama pārvaldības reforma arī valsts muzejos un tad lietas notiks daudz efektīvāk.
Lolita Tomsone: Es gribēju komentēt, ka tā ir maldīga ideja, ka pilsoniskā izglītība ir tikai saistāma ar protestiem. Man ir pieci kolēģi un mans priekšnieks ir Māris Gailis, ko es īsti neesmu redzējusi nevienā protestā. Dažus pirmo reizi.
Es gribētu teikt, ka drosme ir tā, ka tu patiesībā vari iet protestēt vai to noorganizēt, atrast domubiedru grupu, vismaz manā pieredzē un tā ir saistīta ar ļoti dažādām lietām. Ne tikai holokaustā nogalināto ebreju piemiņas pasākumi pie Brīvības pieminekļa, uz kuru nāk gan latvieši, krievi, ebreji un vienkārši garāmgājēji. Par šo it kā nebūtu jautājumu, tas ir mans darbs, tu strādā tādā muzejā.
Bet Latvija ir tik maza, ka katru reizi, kad tu kā pilsonis piedalies kaut kādās tev svarīgās lietās, nu, jā, sieviešu tiesības un koki, to var rakstīt klāt. Pēkšņi sāk likties, ka tā ir tā pilsoniskā izglītība, ko es varētu lobēt. Es esmu sapratusi, ka cilvēki, kas nāk, kas ir pārkāpuši pāri tipiskām latviešu aizdomām, ka uz tevi skatīsies, tevi filmēs. Politiķi un izglītības ministre mums var pastāstīt ne to vien, cik ātri jāuzaudzē ziloņa āda, lai tas neizsistu no līdzsvara. Ja piedalās NVO pārstāvji un sabiedriski aktīvie cilvēki, mums liekas, ka nu tā viņi dara, bet tas, ka iesaistās jaunieši un stāvot kaut vai Marsa piketā, tu nepazīsti apkārt nevienu cilvēku, tas parasti dod to prieku, ka cilvēki ir gatavi piedalīties un ne tikai ļauni komentēt vai izvemt kādu īpaši riebīgu uzbrukumu diezgan neaizsargātiem jauniešiem.
Vai kā tagad bija par Black lives matter – sabiedrība absolūti sašķēlusies. Pilsoniskā sabiedrība būtu tieši tā iespēja satikt tos jauniešus, kas stāvēja uz ceļa. Un kāpēc viņiem tas Black lives matter ir svarīgi un citiem tas nav svarīgi?
Drosmes māja būtu vieta sanākt un sapulcēties, tāpēc man šķiet, ka formalizēta izglītība tur nebūtu iespējama. Mēs varam pie IZM vērsties ar idejām vai aicinot skolotājus uz breinstormiem, bet vispār tai nav jābūt strukturēta veida izglītībai, kas ir piesaistīta skolu programmai.
Ineta Zelča Sīmansone: Tas ir viens no veidiem. Jo mēs šodien nepieskārāmies vispār piemēram, mūžizglītībai, interešu izglītībai.
Klausoties šos viedokļus, es domāju, cik forši būtu no ārzemju kolēģiem nozagt ideju, kur politiķus aicina uz muzeju speciālā programmā, lai saprastu, ko muzejs vispār dara. Mēs pieskārāmies tēmai, ka valsts pārvalde kaut ko nesaprot vai izglītības sistēma ir nedaudz stagnatīva, vai skolu programmas nav tādas kā vajag, tas viss Drosmes mājā formālākā vai neformālākā veidā būtu jāceļ augšā.
Šodien mēs tikai iezīmējām vairākus sāpīgos punktus, par kuriem visa gada garumā būtu vērts diskutēt un saprast, kuras tēmas tad Drosmes mājai būs atbilstošākās. Mēs šodien arī nerunājām ēnu ekonomiku, par korupciju, par ētiku.
Ar lozungu, ka drosme jātrenē, esat paši sev uzlikuši augstu latiņu, jo jums arī būs jātrenē drosme par visiem šiem jautājumiem Drosmes mājā runāt, audzēt kapacitāti arī cilvēkresursiem, jo arī jūsu personālam būs jābūt gataviem jaunajiem izaicinājumiem un sadarbībām. Es slēdzu šo diskusiju un domāju, ka drosmi jūs trenēsiet un mēs trenēsim visi kopā.
Lolita Tomsone: Viens no ļoti vērtīgiem komentāriem pie šīs diskusijas sociālajos medijos, ko raksta Rasma Pīpiķe, ka noteikti tālākās diskusijās jāiesaista NVO dažādās izglītības iniciatīvas. Protams, šī ir pirmā diskusija, es domāju, ka nākamajās jāņem vērā dažādā Latvijas profesionāļu pieredze un tas, kādas ir bijušas šo pilsonisko organizāciju iniciatīvas un programmas.
Ineta Zelča Sīmansone: Noteikti derētu uz nākamajām diskusijām aicināt arī Finanšu ministriju, jo es šeit atbildīgas pilsoniskās sabiedrības kontekstā gribētu uzdot vēl vienu jautājumu, proti, cik daudzi skolēni tieši nevienlīdzības dēļ – vai tā būtu nauda vai citi apstākļi –, nenonāk muzejos. Pat ne tas, cik maksā muzeja ieeja, bet tas, ka, piemēram, dzīvojot laukos vai Pierīgā, viņiem liekas, ka tas nav priekš viņiem. Un pat ja mēs panāktu, ka vismaz nacionālas nozīmes muzejos un vismaz ekspozīcijas jauniešiem līdz 18 gadu vecumam būtu bezmaksas, tas arī būtu signāls! To bez vienam otra dzirdēšanas un sadarbības mēs izdarīt nevaram. Es arī nesaprotu, kāpēc neviena politiskā partija to neiestrādā programmā un neuzvar.
Paldies visiem maniem diskusijas dalībniekiem, paldies klausītājiem un skatītājiem.
Foto: Rvīns Varde