2024. gada martā, būdama literatūras komandējumā Vācijā, nejauši nokļuvu Berlīnes Ebreju kapsētā Šonhauzeras alejā (Jüdischer Friedhof Schönhauser Allee), kas atradās netālu no mūsu viesnīcas, savukārt pēc diviem mēnešiem, būdama Kopenhāgenā, iemaldījos Asistenas kapos (Assistens Kirkegård). Tas, ko ieraudzīju šajās abās kapsētās, bija spilgtā kontrastā tam, ko es biju pieradusi redzēt Latvijā. Un galvenokārt – attieksmē pret kapiem un mirušo piemiņas praksēm. Lai arī abas minētās kapsētas pieder atšķirīgām konfesijām, tas nemaina to, cik spilgti te var manīt pašvaldību attieksmi pret apbedījumu vietu uzturēšanu.
Berlīne
Pirmais apbedījums piecus hektārus lielajā ebreju kapsētā Šonhauzeras alejā Berlīnē tika veikts 1827. gada 29. jūnijā, to uzskatot par kapsētas “atvēršanas” datumu. Turpmākajās desmitgadēs kapsētā tika veikti vairāk nekā 20 000 apbedījumi un uzstādītas ap 700 ģimenes kapu plāksnes. Šī kapsēta jauniem apbedījumiem tika slēgta 1880. gadā, ļaujot te atdusēties tikai to ģimeņu piederīgajiem, kas jau te bija apglabāti līdz kapsētas slēgšanai. Pēdējais apbedījums tika datēts ar 20. gadsimta 70. gadiem. Otrā pasaules kara laikā daļa kapsētas gāja bojā bombardēšanā, daudzas kapavietas vairs nav atrodamas, taču apmēram 60 kapu pieminekļi tika izvietoti 2005. gadā uzceltajā lapidārijā (lapidarium).
Kapsētu apņem divus metrus augsta sarkanu ķieģeļu siena; tajā var ieiet pa slēdzamiem metāla vārtiņiem, uz kuriem ir norādīts darba laiks un lūgums uzvesties klusi – īpašu uzmanību pievēršot telefona skaņas izslēgšanai. Pa kreisi no ieejas ir lapidārijs, kurā es tā arī neuzdrošinos ieiet, taču caur stikla sienām manāmi kapakmeņi, turpat arī kapu administrācijas vai saimniecības ēka. Kaut kur dziļāk kapos notiek uzkopšanas darbi. Tālumā rēgojas jaunbūvēti īres nami, kuru klātesamība kapu ainavā ienes sajūtu, ka dzīve notiek arī ārpus kapu sienām. Pa kapsētu klīst vairāki tūristi, kas līdzīgi man mēģina orientēties pieminekļu labirintos. Daļa kapu pieminekļu ir saglabājusies neskarta, īpaši tie dzimtu apbedījumi, kas piekļaujas žoga iekšmalai, daļa – zaudējusi stabilitāti. Vietām kapakmeņi ir atjaunoti, vietām – tuvu iznīcībai un pilnīgi nesalasāmi. Ir sajūta, ka kapsētā ir apstājies laiks un te valda 19. gadsimta noskaņa, kas, protams, ir ļoti būtisks aspekts kultūras mantojuma saglabāšanā. Kapu kreisajā pusē uzstādīta piemiņas plāksne 1944. gadā nogalinātajiem opozicionāriem – viņi tika pakārti kokos un apbedīti kapos izraktā bedrē, liekot kapu apmeklētājiem paturēt prātā kara šausmas.
Kopenhāgena
Asistenas kapsētā Kopenhāgenā apbedījumi tiek veikti apmēram 250 gadus, taču, kā lasāms kapsētas bukletiņā, jau 200 gadus pilsētnieki savas svētdienas pavada šajā kapsētā, ejot pastaigās un ieturot maltītes brīvā dabā. Kapsētas teritorija vairākkārt ir palielināta, šobrīd sasniedzot 25 hektārus, taču tikai viena ceturtā daļa visas teritorijas tiek izmantota kā kapsēta, uzsvaru liekot uz kapsētas kā atpūtas parka funkciju. Mūsdienās šo kapsētu katru gadu apmeklē apmēram divi miljoni cilvēku. Te, piemēram, ir apbedīts Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen, 1805–1875) un Sērens Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard, 1813–1855). 1989. gadā Kopenhāgenas pašvaldība pieņēma lēmumu pagarināt kapsētas ilgmūžību līdz 2150. gadam, sadalot to aktīvajā apbedījumu veikšanas daļā un atpūtas un kultūrvēsturiskajā daļā.
Uzturoties Asistenas kapsētā, jutos neveikli, jo man līdzi bija koferis, kura ritentiņi radīja troksni, taču, apskatot Hansa Kristiana Andersena atdusas vietu, vērojot kapu vāveres un dzirdot aerobikas mūziku, kas skanēja no kāda tālāka kapsētas sektora, secināju, ka visi mani tipiski konservatīvie priekšstati par kapsētām šajā brīdī tiek noārdīti. Pie Andersena kapa ik pa laikam pulcējās gan skolēni pedagogu vadībā, gan japāņu tūristi, gan individuāli apmeklētāji. Kapsētā ir arī katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku daļas – to gan es uzzināju tikai post factum. Tāpat ir izveidota atsevišķa kapu daļa tiem, kas dzīvo uz ielas – šāds lēmums tika pieņemts 2013. gadā, veidojot kapsētu kā sociāli integrētu sistēmu. Apstādījumi, soliņi, puķes, skulptūras – tas viss radīja sajūtu, ka kapsēta nav atrauta no reālās dzīves, aktualizējot to, ka dzīvība un nāve ir līdztekus viena otrai. Piemēram, jau minētās vāveres, kas skrien pāri Andersena kapam, jaunieši, kas pastaigājas, rociņās sadevušies, netālu no kopējā Kirkegoru ģimenes apbedījuma, un ceriņi, kas ieskauj baltā marmora krustu. Aktīvo apbedījumu daļā kapakmeņu izvēle un izpildījums ir elpu aizraujošs – te es redzēju gan monumentālas trīsmetrīgas granīta lodes, gan pavisam mazus kapakmeņus atvērtas grāmatas formā, gan dažādus laikmetīgās tēlotājmākslas paraugus. Īsi sakot – pilnīga izpausmes brīvība bez acīmredzama un skaidri definēta kanona, kas man kā kapsētas apmeklētājam uzreiz kristu acīs. Latvijā šāda dažādība, visticamāk, tiktu vērtēta kā nepieņemama vai vismaz savāda parādība. Dānijas iedzīvotāji ļoti labprāt izrotā savu piederīgo atdusas vietas ar pašu krāsotiem akmentiņiem vai dažādām piemiņas lietiņām. Aktīvajā apbedījumu daļā ir aizliegtas pastaigas ar suņiem un braukšana ar velosipēdiem – to drīkst darīt tikai noteiktās, kapsētas plānā atzīmētās daļās, lai gan dāņi tiešām ir kā traki uz velobraukšanu, jo velosipēdus es redzēju visur.
Mēs
Vērojot tos risinājumus, ar ko pārsteidza Eiropas lielās pilsētas atšķirīgu konfesiju kapu uzturēšanas kontekstā, es vairs īsti nespēju noticēt tam, ka mūsu kultūras kanonā tiešām ir iekļauta kapu kopšanas tradīcija[1] un ka (visas) Latvijas kapsētas pretendē uz ainavu parku statusu. Iespējams, atsevišķās vietās tas tā arī varētu būt, taču arī te ir dažāda līmeņa problēmas, sākot ar saimnieciskām lietām un beidzot ar politisko dienaskārtību. Piemēram, Rīgas Matīsa kapos ir padzisuši sektoru rādītāji, kas būtiski apgrūtina orientēšanos; pie kapsētām, īpaši lauku teritorijās, trūkst konteineru atkritumu šķirošanai; un nevar nepieminēt arī pirms vairākiem gadiem izskanējušo tā saukto Kapu tramvaja lietu[2].
Lielo kapu sakarā arī ir vērts pieminēt to, ka, lai arī tie ir izveidoti 18. gadsimta beigās un ir vieni no nozīmīgākajiem apbedījumiem nacionālā līmenī (Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6636), tikai šogad, 2024. gadā, tika izsludināts metu konkurss, kura mērķis bija “iegūt radošas idejas un piedāvājumus, kā cieņpilni saglabāt Lielo kapu apbedījumus, kultūrvēsturiskās un dabas vērtības nākamajām paaudzēm, kā īstenot teritorijas ilgtspējīgu attīstību un kā izmantot esošās zaļās infrastruktūras potenciālu kā bioloģiski daudzveidīgu un Eiropas mērogā unikālu ainavu, lai uzlabotu pilsētvides kvalitāti un Lielo kapu pieejamību Rīgas pilsētas iedzīvotājiem un viesiem”[3]. Pirmajā kārtā uzvarētāju nav. Šis ir diezgan simboliski, tāpēc es nezinu, vai man vajadzētu atgādināt arī par tām kapsētām, kas grimst aizmirstībā lauku reģionos un kurās vairs nenotiek aktīva apbedījumu veikšana… Cemety veiktā kapu informācijas digitalizācija ir nozīmīgs solis ceļā uz neaizmiršanas kultūras nostiprināšanu, taču, ņemot vērā to, cik šāds projekts ir laikietilpīgs un dārgs, – visticamāk, mazās kapsētas savas informācijas digitalizēšanu nepieredzēs nekad. Tā, protams, ir lokālo vietvaru atbildība. Šobrīd digitalizētas ir 527 kapsētas visā Latvijā – visvairāk no tām ir Ogres, Siguldas, Jelgavas, Augšdaugavas un Dienvidkurzemes novadā un Rīgā.[4]
Nenoliedzami, Latvijas kapu bagātība ir metāla kapu kroņi[5], kas šur un tur, lielākoties luterisma konfesijai piederīgajās kapsētās, vēl ir atrodami. Tāpat nevar noliegt to, ka nozīmīga Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa ir ebreju kapi, kuru apsaimniekošana un labiekārtošana pašvaldību ieskatā lielākoties aprobežojas ar zāles pļaušanu divas reizes gadā. Kā piemērs šajā sakarā minama Rēzekne, kur aktīva pašvaldības iesaiste kapsētas uzturēšanā un labiekārtošanā sākās tikai pēc tam, kad ebreju kapi piecas reizes tika izdemolēti[6]. Vai situācija ir būtiski labāka citās pašvaldībās? Neesmu droša. Ja ticīgo kopiena ir neliela vai tās nav vispār, tad, loģiski domājot, arī kapsētas uzturēšana gulstas tikai un vienīgi uz pašvaldības pleciem.
Kapu kopšanas tradīcija ir individuāli specifisks notikums, kas sakņojas ģimenes paaudžu balstītā pieredzē: kapakmeņu izvēlē un uzstādīšanā, kapu kopiņu apstādījumu veidošanā, apbedījumu vietu labiekārtošanā, izvēloties pareizās ziedu vāzes, īsto soliņu un riktīgās sveces. Neaizmirstot, ka arī izvēlētajiem kapakmeņiem nevajadzētu stipri atšķirties no konkrētajā kapsētā pieņemtajiem vidējiem pieminekļa zelta standartiem: materiāla, izmēra, burtu šrifta, attēla uz kapakmens utt. Jāatzīst, arī Latvijā tik ļoti iemīļotās mākslīgās puķes neredzēju ne Berlīnē, ne Kopenhāgenā. Pēc savām kapu ekskursijām aizdomājos, ka cieņa pret vēsturi un kultūras mantojumu sākas no ģimenē ieaudzinātās cieņas pret tuvinieku atdusas vietu uzkopšanu. Un, cik ilgi atmiņas saglabā cilvēki, tik ilgi turpinās arī kapu kopšanas tradīcijas un to uzturēšana. To zināmā mērā atspoguļo arī tas, ka Latvijā pat reģionālā aspektā attieksme pret kapiem ir atšķirīga: Latgalē tie lielākoties saglabā slēgtas telpas sajūtu, savukārt Kurzemē tie ir atvērtāki, publiskāki. Kapsēta ir kaut kas pretējs dzīvo pasaulei, tā ir telpa ārpus laika – kā mūžības, bezgalības priekškambaris, ko ik pa laikam satricina politiskās sirdstrīces. Savukārt robeža starp dzīvo un mirušo pasauli ir zārks un šūpulis, kas glabājas bēniņos.
Foto: Anita Austvika www.momenti.lv
[1] Latvijas Kultūras kanons (2024). Kapu kopšanas tradīcija. Kulturaskanons.lv
[2] Ščerbinskis, Guntis (2016). Lielos kapus uzdots neskart: Lasi visu par strīdīgo “kapu tramvaju”. La.lv, 21.10.
[3] Lielie kapi (2024). Starptautisks metu konkurss. Memoriāla “Lielie kapi” vērtību saglabāšana un vietas attīstība. metukonkurss.lv