Mans 2024. gads sākās starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Alberta ielu – mēs nepaspējām nokļūt dzīvoklī pirms pusnakts iestāšanās. Skaisti sabučojāmies uz ielas un gājām tālāk. Nedzirdējām ne valstsvīru/valstssievu svinīgās uzrunas, ne dzirkstošā vīna glāžu saskandināšanu. Tādā galopa lēcienā arī pagājis viss mans gads – starp projektiem un rakstniecību, starp Rīgu un Latgali, starp pārmaiņām un alkām pēc stabilas pietauvošanās rimtās ikdienības krastā. Žvīks.
Literatūra
Vissvarīgākais 2024. gadā man, protams, bija literatūrā paveiktais. Pirmkārt, 2023. gada nogalē un 2024. gada sākumā kopā ar sešiem kolēģiem izlasīju vairāk nekā 100 grāmatas, no kurām bija jāizvēlas tās, kas ir pelnījušas saņemt Latvijas Literatūras gada balvu 2024. Darba bija daudz, tas bija intensīvs, taču, šķiet, iztikām bez pārspīlētām drāmām. Ļoti cerēju, ka arī šogad ekspertu komisijā tiks iekļauts kāds no latgaliešu literatūras pārstāvjiem, tādā veidā tuvinot abas rakstu tradīcijas, taču sapņot, protams, nav kaitīgi. Joprojām naivi ceru uz nākamību.
2024. gadā biju divos Latvian Literature organizētos ārvalstu komandējumos. Vienā kopā ar Ingu Pizāni, Māri Salēju un Tomu Treibergu devāmies uz Leipcigu un Berlīni, kur mums bija dzejas lasījumi. Apmeklējām arī Leipcigas grāmatu tirgu – tas bija iespaidīgi, jo likās, ka katrs, nu tiešām katrs, Leipcigā lasa grāmatas, pie tam – daudz un intensīvi. Otrs bija mans brauciens uz Kopenhāgenu, Fēru māju, kur man bija dzejas lasījumi kopā ar skotu-gēlu dzejnieku Naielu O’Galaheru (Niall O’Gallagher). Savukārt septembrī biju piecas dienas ilgā latviešu un īru atdzejas darbnīcā Siguldā, kur kopā ar Lindu Menci un Ivaru Šteinbergu atdzejojām trīs autoru (Gormfhlaith Ní Shíocháin Ní Bheoláin, Diarmuid Johnson, Ceaití Ní Bheildiúin) tekstus.
Paralēli tam ar VKKF atbalstu es šogad sāku darbu pie sava fiction žanrā, sieviešu rakstībā topošā romāna par jaunas sievietes dzīvi Latgalē – aktualizējot apkārtējās vides ietekmi uz pieaugšanu, seksualitāti, ģimenes attiecību veidošanu, iezīmējot arī Latgales kultūras nozīmi. Romāns top latviešu literārajā valodā, un tam ir savi iemesli – gan vēlme pēc plašākas romāna mērķauditorijas, gan mana kā autores nevēlēšanās iesaistīties publiskā disputā par romāna valodas ideoloģisko ietvaru. Rakstot romānu, pirmoreiz beidzot nokļuvu arī Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā – tā bija ļoti vitāla un svarīga pieredze man kā literātei. Tāpat līdztekus turpināju gan rakstīt dzeju, gan strādāt pie sava topošā dzejprozas krājuma “Magnificat” manuskripta sagatavošanas – to plānots izdot 2025. gada pirmajā pusē (izdevējs: Valodu māja). Šogad iemēģināju roku arī tulkošanā – kas tas ir un kā man ar to ir veicies, tas pagaidām ir noslēpums.
Izdevējdarbība
Šogad turpinājām arī biedrības “Hronologeja” iesāktos projektus: 2021. gadā izdotās Kaspara Stroda grāmatas “Pagātnes nospiedumi: Varakļānu ebreju kopiena” tulkojuma angļu valodā izdošanu un 15. divīzijas leģionāra Aleksandra Kalniņa (1911–2003) dienasgrāmatas “Dienas piezīmes: 1944–1960” izdošanu, kuras sagatavošana bija diezgan skrupulozs divu gadu projekts, kas bija iespējams, lielākoties pateicoties tieši VKKF un Madonas novada pašvaldības atbalstam. Izdodot Aleksandra Kalniņa dienasgrāmatu, mums gan nācās meklēt papildu finansiālo atbalstu – paldies apvienībai “Daugavas Vanagi” un katrai un katram individuālajam atbalstītājam. Izdevējdarbība ir tāds savdabīgs izaicinājums, īpaši, ja tā nav saistīta ar komerciālām interesēm un peļņas gūšanu.
“Hronologeja” ir 2019. gadā dibināta draugu kopa, kurus, dzīvojot Latgalē, vienoja kaislība pret grāmatām un pētniecību, un likumsakarīgi tas pārauga nelielā izdevējdarbībā. Līdz šim veiksmīgi esam izdevuši septiņas grāmatas – gan dzejas krājumus, gan pētījumus, gan vēsturiskās skices, gan vēstures avotus. Atklāti sakot, šobrīd ir sajūta, ka ir nepieciešama kāda atelpa, lai sekmīgi turpinātu darbošanos. Divas grāmatas – dzejas krājums “Sīvīte” (2019) un vēsturisko skiču krājums “Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti” (2020) – ir kļuvuši par bibliogrāfiskiem retumiem. Tas sniedz mudinājumu turpināt darboties tālāk, taču katrā komandā pienāk brīdis, kad individuālie darbi kļūst būtiskāki par kopējiem mērķiem. Vai “Hronologeja” turpinās darboties tāpat kā līdz šim – grūti teikt.
Kultūras procesu vērošana un sociālo tematu aktualizēšana
2024. gadā nerimstoši pievērsos jau sev tik ierastajiem jautājumiem – sieviešu lomai mūsdienu sabiedrībā, vardarbības prevencijai, Latgales naratīva aktualizēšanai. Vardarbības tēmas izvērsums man turpināja būt svarīgs vairāku iemeslu dēļ – gan tāpēc, ka vairākus gadus tas bija manu ikdienas profesionālo interešu centrā, gan tāpēc, ka man personīgi bija ļoti būtiski pievērst sabiedrības uzmanību uzmākšanās gadījumiem un rast tiem risinājumus likumdošanā. 2024. gada jūlijā festivālā “Lampa” piedalījos grāmatas “Neviens tev neticēs” lasījumā. Nav tā, ka es justu lielu aizrautību, publiski runājot par vardarbību, taču, ja mēs to nedarīsim, tad neviens cits to mūsu vietā arī nedarīs.
Neērtās tēmas centos aktualizēt arī savā Latgales “Avīzes Nosaukums” numurā (Nr. 30), ļaujot par Latgali runāt visiem, kas vēlas iesaistīties šajā sarunā. Godīgi sakot, pie šī numura kā redaktore sāku strādāt jau janvārī, un beigu beigās iesūtīto materiālu bija tik daudz, ka daļu nācās atstāt “aiz borta”. Tas, protams, radīja sašutuma vētru, bet ko lai dara, ja numura apjoms bija tāds, kāds tas bija. Tāpat visnotaļ savādas latgaliešu reakcijas izraisīja “Latgaliešu literatūras manifests: nekurienes eksistenciālisms” – es nebiju ņēmusi vērā, ka latgaliešu kultūrā ir atsevišķu personību kults un jebkāda daiļrade ārpus saskaņošanas ir traktējama kā atkāpšanās no latgaliskā kanona. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc tik ilgu laiku ir bijis tik grūti mest tiltus starp Rīgu un Latgali.
Citas kultūras galējības vēroju, iesaistoties nelielā polemikā ar kādu Hārvarda Universitātes studentu, kas savos rakstos diezgan didaktiski un augstprātīgi vērtēja notikumus, norises, procesus Latgalē, acīmredzami publiski paužot uzskatus, kas bija atvasināti no akadēmiskajā vidē valdošajiem naratīviem un traktējami kā ideoloģiski, saistīti ar kādu noteiktu ideju virzienu latgaliešu kultūrtelpā. Kopumā šī polemika izgaismoja arī kādu interesantu Latvijas kultūras mediju parādību – runāt par Latgali no citas, ārpusnieka, trimdinieka, perspektīvas. Latgalē gan šī svešā, citādā sajūta ir iekšēja, un, lai to mazinātu, būtu jāļauj primāri izteikties pašiem latgaliešiem.
Rīga–Rēzekne–Rīga
2024. gads bija izšķirošs arī lēmumā pārcelties no Latgales uz Rīgu, tā optimizējot gan savas literārās aktivitātes, kuru dēļ nereti bija jāšķērso puse Latvijas, gan aktualizējot vajadzību mainīt vidi. Kā vecajā labajā teicienā: “Vide veido cilvēku, un cilvēks veido savu vidi.” Būsim godīgi, ņemot vērā Rēzeknes sociālpolitisko klimatu un finanšu situāciju, sabiedrības inertumu un kopējo noskaņojumu pilsētā – bija grūti pieņemt, ka šādas nomāktības apstākļos būtu iespējama jelkāda iedvesmojoša notikumu attīstība, kas spētu veicināt radošo ieceru piepildīšanos.
2024. gada septembrī, Dzejas dienās, braucot uz Rūjienu, mans maršruts bija: no Ventspils ar autobusu uz Rīgu, pēc tam ar vilcienu Rīga–Valka uz Valmieru, lai pārsēstos autobusā uz Rūjienu. Atceļā no Rūjienas devos uz Latgali – pārnakšņojot Valkā, braucu uz Valmieru, lai no turienes caur Gulbeni dotos uz Rēzekni. Pusi ceļa veicu ar sabiedrisko transportu, otru pusi – kopā ar draugiem privātajā transportā, bet mani neatstāja sajūta, ka aizlidot uz Kopenhāgenu man bija daudz vienkāršāk nekā no Rūjienas nokļūt Rēzeknē. Es īsti nesaprotu, kāpēc mēs tik ļoti nemīlam savus cilvēkus reģionos, laupot viņiem iespēju ērti un vienkārši pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tā, it kā ērts transporta saraksts būtu paredzēts tikai Rīgai un tikai gadījumiem, kad maršruts sevi atpelna. Piemēram, Liepājā un Ventspilī tiek organizēti komercreisi. Ko gan nevar teikt par braukšanu uz un no Rēzeknes – trīs dīzeļvilcieni dienā, kas tiek organizēti nevis pēc iedzīvotāju vajadzībām, bet, šķiet, pēc paraduma, ka Latgale ir tālu un tā ir interesanta tikai kā kultūras rezervāts, ko apmeklēt vasarā, siltā laikā, apbraukājot tās teritoriju ar savu personisko transportu. Tas atkal sasaucas ar to, ko es jau iepriekš vēstīju saistībā ar kultūras medijiem – ir sajūta, ka Latgale ir kaut kas ārpusesošs, kaut kas tāds, kas neattiecas nedz uz pārējo Latviju, nedz uz pašiem Latgales iedzīvotājiem, bet tas tā nav, un nez, vai tas tā var būt.
**
Lai arī man likās, ka mans 2024. gads ir pagājis pasivitātē un nebeidzamo darbu straumē, kuriem, kā jau daudzām lietām kultūras procesos, neesmu redzējusi acumirklīgu rezultātu, patiesībā, “izvelkot” savas gada summas kvadrātsakni, sapratu, ka padarīts ir ļoti daudz – iespējams, 2025. gadā vajadzētu nedaudz ievilkt elpu, apstāties, taču, visticamāk, tas nebūs manā stilā. Lai jauda nezūd arī jaunajā gadā!
Foto: Ligijas Purinašas privātais arhīvs