Ligija Purinaša. Čūskumātītes piezīmes vai runā čūskas

Koloniālisms, okupācija, anahronisms 

Izlasot Ričarda Umbraško rakstu “Ne ērgļi, ne čūskas”^[1], metos pie tezaurs.lv, lai noskaidrotu vārda KOLONIĀLISMS nozīmi. Tā esot politika, kas vērsta uz koloniju iegūšanu vai paturēšanu, savukārt kolonija ir "valsts vai teritorija, kam nav politiskas un ekonomiskas patstāvības un kas atrodas citas valsts — metropoles — varā; arī metropoles nomale’ vai ‘pie kādas tautas piederīgi cilvēki, kas dzīvo vienkopus kādā citā zemē (apgabalā); kādas zemes (apgabala) ieceļotāju apmetne citā zemē (apgabalā)". Cik man zināms no vēstures studijām, Latvijas Republikai (1918 – 1940 , 1990 – pašlaik) neviena kolonija nekad nav piederējusi. Izņemot, protams, hercoga Jēkaba Ketlera (1610 – 1682) mēģinājumus kolonizēt Tobago un nelielu salu Gambijā^[2], taču tas attiecas uz pavisam citu laika periodu un citu administratīvi politisko pārvaldību, un vilkt šādas paralēles starp 17. gadsimtu un 21. gadsimtu man rādās, maigi sakot, kā anahronisms. Tāpat īsti nesaprotu atsaukšanos uz 1958.gada Latgales nedēļu Rīgā, kas faktiski bija pēdējais akords publiskajā Latgales kā savdabīga reģiona reprezentācijā, jo visai drīz LPSR beidzās nacionālkomunistu laiks, un tam sekoja kultūras dzīves pagrimums^[3]. Un arī šajā gadījumā mēs runājam par pavisam citu, mūsdienu Latvijai vairs neatbilstošu, politisko pārvaldību – Latvijas teritorija 20. gadsimta 50. gados bija padomju okupācijas varā. Vai Latgales nedēļa Rīgā reprezentē koloniālismu? Nē, jo Latvija tajā laikā bija okupēta. Vai okupācija ir koloniālisms? Jā un nē, jo okupācija paredz mērķtiecīgi veiktu militāru, agresīvu ‘citas valsts teritorijas sagrābšanu ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā’^[4], taču koloniālisma politikas realizēšana var sekot okupācijai. 

Šī līdz galam neizprotamā, sarežģītā, automatizētā jēdzienu pārnešana, anahronistiskā pieeja Latgales jautājumam, man, protams, nedaudz atgādina kaut ko līdzīgu mēģinājumam Latgali tvert, izmantojot Mišela Fuko (Michel Foucault, 1926 – 1984), Umberto Eko (Umberto Eco, 1932 – 2016) un citu rietumu domātāju pieeju, konceptualizējot jēdzienus, pētot notikumu, sintakstes, jēgas struktūras un semiotiku, to visu izceļot ārpus konteksta un “pievelkot” hipotēzei. Tā, kā mēs to parasti darām, rakstot studiju darbiņus. Taču atšķirībā no franču un itāļu domātājiem, Latvijas vēsturē Latgales jautājums joprojām ir pētniecības pamatkārtībā – ja mums nav maizes, mēs nevaram ēst kūkas. Lai kaut ko pārvērtētu, tas sākumā ir jāizpēta. Inovatīvi, akadēmiski augstvērtīgi pētījumi par Latgales vēsturi ir retums – šobrīd, manuprāt, spilgtākais piemērs ir rakstu krājums “Ebreju Rēzekne” (2017), Zigmāra Turčinska grāmata "Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība" (2021). Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads", “Kārsavas stāstu” sērija (2018, 2022), kā arī Kaspara Stroda pētījums par Varakļānu ebrejiem (2021). 

Pretlatgaliskums: iedomāts vai faktisks?

Nepiekrītu arī Ričarda Umbraško rakstā lietotajam jēdzienam PRETLATGALISKUMS. Mana personīgā pieredze rāda, ka tomēr pēdējos gados rūpes par Latgales reģionu un tā iekļaujošu iesaisti valstiskā līmenī palielinās, rodot iespējas un atbalstu gan reģionālo kultūras norišu finansēšanai (piemēram, Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma^[5], kur Latgalē 2023. gadā tika realizēti 66 projekti par kopējo summu 182 tūkstoši – lielākais finansējums starp visiem Latvijas reģioniem), gan aktīvi iesaistoties politiskajā dienaskārtībā (piemēram, Rēzeknes pašvaldības finanšu revīzija^[6] un domes atlaišana^[7], cilvēktiesību pārkāpumu aktualizēšana^[8], pierobežas stiprināšana^[9] utt.). Arī pateicoties platformai “Latvian Literature” latgaliešu literatūra izraisa interesi ārpus Latvijas robežām – to apliecina Londonā izdotā bilingvālā latgaliešu dzejas antoloģija “Pādejais modeļs/The Last Model” (2020, Francis Boutle Publishers, tulk. Jayde Will) un Ķelnē iznākusī laikmetīgās latviešu dzejas izlase “Mir war, als ob es klopfte. Neue Gedichte aus Lettland” (2023, Parasitenpresse, tulk. Astrid Nischkauer, Kalle Aldis Laar), kā arī 2023. gadā pirmoreiz  Latvijas Literatūras gada balvas žūrijā tika iekļauts latgaliešu rakstu valodas pārstāvis^[10]. Ārzemēs latgaliešu valoda tiek uztverta kā viena no mazajām valodām, kuru saglabāšana ir viens no nācijas pašapziņas stiprināšanas vadmotīviem, tādā veidā pievēršoties arī kultūras mantojumam un tā dažādībai, aktualizējot arī cilvēktiesību jautājumus – iespēju savā valstī runāt savā valodā^[11]. 2024. gadā tulkotājs Jayde Will Itālijā ieguva prestižo Ostanas balvu par tulkojumiem no latgaliešu valodas un tās popularizēšanu^[12]. Te es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka Latgales latvieši nav vis nekādi zaļie cilvēciņi, čūskas, vardes vai aligatori, bet gan daļa no Latvijas pamatiedzīvotājiem, kas gan Latvijas Neatkarības kara laikā (1918 – 1920), gan Otrā pasaules kara laikā (1939 – 1945) un vēlāk arī mežos tiecās stiprināt Latvijas valsts suverentitāti un brīvību tajos veidos, kas tajā brīdī bija piemērotākie – izmantojot partizānu cīņas metodes un aktualizējot mežabrāļu kustību (skat. Zigmāra Turčinska grāmatu "Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība". Pretošanās padomju okupācijai 1946. – 1954. gads").  Tāpēc uzskatīt, ka Latgales pierobeža ir drauds, tundra, bufera zona^[13] vai placdarms militārām darbībām nozīmē devalvēt tur dzīvojošo cilvēku pašapziņu, liekot domāt, ka viņi ir nekas cits kā priekšpostenis nozīmīgākām cīņām valsts centrālajā daļā. Latgale nav ķīlnieks^[14], to nevajag glābt, pestīt, ķert, zagt – pret to nevajag attiekties autoritatīvi un aizgādnieciski kā pret vardarbības upuri, jaunu meiteni, it kā sniedzot roku un tiecoties palīdzēt, bet tajā pašā laikā autoritatīvi norādot, ko un kā pareizi vajadzēja darīt, un vispār – pati vainīga, ka tevi sit. 

Daugavpils, Ventspils, Rīga un citas nomales

Kad šogad, 2024. gada jūlijā, sarunu festivālā “Lampa” noskatījos daugavpilieša Vadima Bogdanova monoizrādi “Cilvēks un tirāns”^[15] – sapratu, ka vēlreiz un vēlreiz ir jāuzsver, ka vide veido cilvēku un cilvēks veido vidi, nekā citādāk. Skandināvi jau sen ir sapratuši, ka kopienas atbildība ir atslēga uz indivīda brīvību, un otrādāk – viens par visiem un visi par vienu. Latgales vārds izskan vietā un nevietā, liekas, neviens cits reģions nepelna tādu uzmanību kā Latgale, lai gan problēmas visos reģionos ir līdzīgas, un viena no galvenajām – pretstatīšana centram, Rīgai. Bieži dzirdu, ka par Daugavpili runā kā par kaut kādu nelabojamu, atpalikušu vietu, kas iemieso kaut kādu portālu uz citām biosfērām, taču problēmas ir arī citos reģionos – Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā, galu galā – arī Rīgā. Man mēģināja iestāstīt, ka vismazāk problēmu esot Vidzemē, bet tad es atcerējos par, piemēram, Sedu, kurā nekā neesot, un tad es atcerējos, ka senās latgaļu zemes taču reiz stiepās līdz Cēsīm. Ideja par to, ka Eiropas kultūras pilsēta 2027 varētu būt Daugavpils, izčākstēja 2022. gadā^[16] – taču cilvēki, kas strādāja pie pieteikuma, turpināja sadarbību un izveidoja kopienu “Cita Daugavpils”^[17], kā arī Daugavpilī jau vairākus gadus darbojas biedrība “New East”^[18], kas stiprina Latgales reģiona atpazīstamību un demokrātisko balsi.

Neesmu īsti pārliecināta, ka Latgale ir kaut kāda nomale, jo nomales sajūta man bija arī Ventspilī un Valkā, staigājot pa tukšajām ielām un vērojot tukšos skatlogus, un, jāatzīst, tāda man ir arī Rīgā – ja tu savā dzīvē netiecies pēc lattes ar auzu pienu, uzgrauzdams bageti ar čia sēklām, skriedams uz kārtējo randiņu ar meiteni, ko esi atradis Tinderī, tad, visticamāk, Latgale nemaz nav nekāda nomale vai nabaga radinieks, kas jāpestī no varmākas žņaugiem. Dzīvojot reģionos, var paspēt izdarīt vairāk lietu nekā Rīgā, tur ir savi trūkumi un savas priekšrocības, piemēram, tīri ezeri un mazāk cilvēku, bet mazāk pieejama infrastruktūra un veselības aprūpe, mazāk ceļā pavadīta laika un nav jācīnās par maksas stāvvietām pilsētās, bet mazāk darba iespēju un mazāks kultūras pasākumu piedāvājums, lētāki īpašumi un vienkāršāka sadzīve, bet var būt ierobežots kontaktu loks un intereses, tur cilvēkiem ir savs ritms un savas vērtības, bet latgaliešu mentalitāte ir sīva, asa, skarba – tai jāspēj piemēroties, atrast kopīgu valodu. Daudz diskusiju šī gada sākumā izraisīja arī Gundegas Evelones publicētais raksts par “ekspedīciju” pa Latgales kultūrvietām^[19], Latgali pozicionējot kā to “trešā tēva dēla” reģionu, kur visu var dabūt par velti, tostarp, – arī cilvēku viesmīlību. Ar varu, augstprātību un didaktisku attieksmi mīļš nebūsi, tas gan, un tieši tā arī liela daļa latgaliešu uztvēra vēstījumu, kas vējoja no autores raksta, juzdamies aizskarti. Līdzīgas sajūtas ir arī tagad. 

Galvenais jautājums, protams, ir par to, kā lai cieņpilni iepazīst latgaliskās vērtības un ko darīt, lai latgalietis tevi ielaistu ne tikai savā mājā, bet arī sirdī, jo latgalieša sirds ir kā bišu drava – ja kaut vienu reizi aizskarsi, izmīdīsi, otru reizi tevi tur vairs nelaidīs, sakodīs. Tāpēc varbūt saruna ar Latgali ir jāsāk ar to, ka, pirms ieejat mūsu mājā, jūs noslaukāt kājas, noaujat kurpes, palūdzat atļauju ienākt dziļāk istabā un, uzrunājot mūs, tomēr mūs dēvējat par Latgales latviešiem vai latgaliešiem, jo par latgaļiem vai čangaļiem sevi drīkstam saukt tikai mēs paši, latgalieši. Visiem citiem mēs esam vai nu Latgales latvieši vai latgalieši, nekā citādāk.