Laura Melne. Vai katrā pagastā vajag savu muzeju? Latgales piemērs

Aizvadīto divu gadu laikā kopā ar kolēģi fotogrāfi Amandu Anusāni esam apceļojušas 23 Latgales muzejus vai tiem pielīdzināmas kultūrvietas, veidojot rakstu sēriju par to krājuma dārgumiem[1] latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv. Iepazīstot muzejus, to darbiniekus, apstākļus un iespējas, savas sākotnējās ambīcijas par ļoti analītiskiem un kritiskiem rakstiem nedaudz piebremzēju, vairāk cenšoties izcelt to, kas tajos labs, vērtīgs un apmeklētājus piesaistošs. Tomēr praktiski visu Latgales akreditēto muzeju apskate ir devusi iespēju salīdzināt to darbību, pamanīt stiprās un vājās puses. Vairākums atrodas laukos vai mazpilsētās, kas nav novadu centri (daļa tāda bijusi pirms jaunākās administratīvi teritoriālās reformas), tāpēc šajā rakstā padziļināti izvēlējos analizēt tieši tos. 

Reizēm arī publiski izskanējis viedoklis, ka Latvijā ir pārāk daudz muzeju. Piemēram, ar šādu teikumu uz žurnālā “Ir” vāka 2021. gadā tika pieteikta intervija ar tobrīd nesen darbu sākušo Medicīnas vēstures muzeja direktoru Kasparu Vanagu un tās tekstā viņš teicis, ka “iespējams, Latvijā ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir pārāk daudz muzeju”[2]. Vanags arī aktualizēja tēmu par muzeju sadarbību savā starpā, lai “to kolekcijas nedublētos kā ogļu pletīzeri jebkurā sevi cienošā Latvijas novadpētniecības muzejā”[3], un atalgojuma jautājumu, norādot, ka “valstī ir par daudz vāju un slikti finansētu muzeju, kuros darbiniekiem ir mazas algas”[4]. Balstoties šajos izteikumos, kuros noteikti ir liela daļa patiesības, iespējams, varētu šķist, ka katrā pašvaldībā pilnīgi pietiktu ar vienu muzeju, kas rūpētos par lokālās vēstures pētniecību un popularizēšanu. Latgalē ir pat viena pašvaldība – Līvānu novads –, kurā nav neviena akreditēta muzeja, un šķiet, ka nevienam lielas rūpes tas nerada (Līvānu stikla un amatniecības centrā gan ir apskatāma Līvānu stikla muzeja ekspozīcija, bet tas nav akreditēts, lai arī mēģina darboties atbilstoši visiem muzeju darbības principiem). Krāslavas novadā pērn apvienoti abi pašvaldībā esošie muzeji (Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs un Andrupenes lauku sēta), izveidojot Krāslavas novada muzeju ar Andrupenes lauku sētu kā tā struktūrvienību. Savukārt, piemēram, Rēzeknes un Balvu novadā ir veseli četri akreditēti pašvaldības muzeji. Jāsaka gan, ka Balvu novadā trīs no tiem atrodas kādreizējos novadu centros – Balvos, Viļakā un Baltinavā. 

Tomēr es, hiperbolizēti runājot, tomēr teiktu, ka muzeji varētu būt arī katrā pagastā, ja vien tie nav tikai “ogļu pletīzeru” krātuves. Arī tās ir vērtīgas, tomēr nedomāju, ka obligāti pelnījušas muzeja nosaukumu, ja pilnībā neatbilst ICOM muzeju definīcijai, ka “muzejs ir pastāvīga institūcija, kas kalpo sabiedrībai, pētot, kolekcionējot, saglabājot, interpretējot un eksponējot materiālo un nemateriālo mantojumu, un tā nolūks nav peļņas gūšana. Muzeji veicina dažādību un ilgtspējību, ir atvērti sabiedrībai, pieejami un iekļaujoši. Tie darbojas un komunicē ētiski, profesionāli un ar kopienu līdzdalību, piedāvājot daudzveidīgu izglītības, emocionālā pārdzīvojuma, pārdomu un zināšanu apmaiņas pieredzi”[5]. Cik daudzi muzeji Latgalē un Latvijā vispār simtprocentīgi atbilst šai definīcijai, ir cits jautājums. Un tas nav pārmetums pašiem muzejiem vai to darbiniekiem, bet drīzāk pašvaldībām, kas nodrošina to darbību. Vai ar minimālu darbinieku skaitu, kad vadītājs ir arī muzejpedagogs, komunikācijas speciālists, tehniskais darbinieks un reizēm pat apkopējs, ir iespējams piedāvāt to daudzveidīgo pieredzi, ko paģēr definīcija? Nemaz nerunājot par atalgojuma jautājumu, jo, redzot vakances, kur krājuma glabātājam uz noteiktu laiku tiek piedāvāta minimālā alga, ir grūti iedomāties profesionāli, kurš gribētu uzņemties šo ļoti atbildīgo amatu ar tādiem nosacījumiem.

Ja muzejs arī saturiski nav konkurētspējīgs, iespējams, vienkāršākais variants tiešām ir tā daļēja vai pilnīga reorganizācija, pievienošana lielākam pašvaldības muzejam. Tomēr Latgales mazie muzeji bieži vien ir atraduši savu unikālo nišu, kas ļauj tiem piesaistīt gan vietējo kopienu, gan tūristus. Ir gan arī daudz, kur augt. Ievadot rakstu sēriju par muzejiem portālā lakuga.lv, intervēju toreizējo Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli un Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatori Katrīnu Kūkoju.[6] Viņa uzsvēra, ka muzejiem jau pavisam drīzā nākotnē vajadzēs mainīt savu komunikāciju – ne vienkārši rādīt un stāstīt, bet kļūt par viedokļa līderiem, aktīvi iesaistīties sabiedrības dzīvē. Muzeja kā kopienas centra potenciāls reti kur vēl ir pienācīgi izmantots. No Kūkojas teiktā prātā spilgti palicis arī aicinājums Latgales muzejiem vairāk sadarboties savā starpā un arī plašāk iesaistīties nozares sabiedrisko organizāciju darbā.

Pirmais muzejs, kuru kopā ar kolēģi apmeklējām, aicinādamas darbiniekus izcelt trīs vērtīgus priekšmetus no tā krājuma, bija Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos. To gribētos saukt par lielu veiksmes stāstu un lielisku piemēru, kā uz vērtīgas kolekcijas bāzes izveidot profesionālu muzeju. Tas noticis, pateicoties vienai spēcīgai personībai – Martai Bindukai –, kura lielākoties ar savu entuziasmu, sākotnēji praktiski bez pašvaldības atbalsta, ne tikai izveidoja muzeju savam novadniekam – filozofam, literātam un reliģiju pētniekam Robertam Mūkam –, bet panāca arī tā akreditāciju. Jau divus gadus muzeju vada māksliniece Gita Palma, un viņa turpina Bindukas iesākto darbu, gan iesaistot muzeja aktivitātēs vietējo kopienu, gan rīkojot pasākumus, kas varētu būt saistoši daudz plašākai auditorijai. Tās ir ne tikai izstādes vai tikšanās ar muzejā eksponēto mākslas darbu autoriem, bet arī diskusijas, priekšlasījumi, literāri pasākumi utt.

Vēl viens piemērs, kur redzams veiksmīgs darbs gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem, vērojams Kārsavas kultūrvēstures centrā “Līču mājas”, kas gan nepretendē uz muzeja statusu, jo tam nav krājuma. “Līču māju” ekspozīcija ir gana jauna, svaiga, mūsdienīga, interesanta visām paaudzēm. Lai aicinātu cilvēkus centru apmeklēt vairāk nekā vienu reizi, regulāri tiek piedāvātas arī mainīgās izstādes (kā norādīja vairāku mazo muzeju darbinieki, ļoti svarīgi ir ik pa laikam ekspozīcijā veikt vismaz dekoratīvas pārmaiņas, jo vietējie iedzīvotāji muzejā ļoti gaida “kaut ko jaunu”). Tāpat “Līču mājas” organizē arī tematiski plašu pasākumu klāstu, cenšoties aptvert plašu interesentu pulku. Tur bijis gan rokdarbnieku klubiņš, gan vietējo vēsturi izzinoši pārgājieni, pasākumi bērniem, Ziemassvētku tirdziņš, lekcija par radurakstu pētniecību utt. Centra darbinieces tomēr piebilda, ka varbūt tieši tas, ka nav jādomā par vairākām muzeja funkcijām, ļauj vairāk laika un enerģijas veltīt kopienas iesaistei.

Naujenes novadpētniecības muzejam ir ļoti paveicies ar novadnieces – tēlnieces Valentīnas Zeiles – kolekciju, ar kuru var iepazīties gan mākslas ekspozīcijā, gan atklātajā krājumā. Tajā ir ap 6000 priekšmetu – Zeiles mākslas darbi, vēstules, personīgās mantas, apbalvojumi. Iepazīstoties ar mākslinieces radošo mantojumu, var pat aizmirst, ka atrodies lauku teritorijā Augšdaugavas novadā, bet ekspozīcijas franciskās noskaņas liek sajusties gluži kā Zeilei mīļajā Parīzē. Kvalitatīvas mākslas izstādes muzeju braucienu laikā izdevās piedzīvot arī Maltas vēstures muzejā un Viļānu novadpētniecības muzejā, kur paralēli vietējās vēstures saglabāšanai tiek domāts par regulāru sadarbību ar profesionāliem māksliniekiem vai to mantojuma glabātājiem. Vai muzejam ir jākoncentrējas tikai uz vienu virzienu vai vairākiem, ir jautājums, kuru esmu dzirdējusi no vairākiem muzejniekiem. Viedokļi bijuši dažādi. Lielākoties arī tie Latgales muzeji, kuri izcēluši kādu vienu konkrētu aspektu, paralēli cenšas runāt par citiem tematiem. Naujenē ir ne tikai Valentīnas Zeiles mākslas galerija, bet arī ekspozīcija par pagasta vēsturi, dabas un etnogrāfijas ekspozīcijas. Skaidrs, ka dabas (to daudzskaitlīgums bija viens no maniem Latgales muzeju pārsteigumiem) un etnogrāfijas ekspozīcijas ir ļoti noderīgas muzejpedagoģijas vajadzībām. Nav šaubu, ka etnogrāfisko priekšmetu skaits muzeju kolekcijās arī ir gana ievērojams (ekspozīciju var veidot kā sava veida atklāto krājumu), tas ir arī labs veids, kā jaunākajai auditorijai pastāstīt, kā dzīvojušas viņu vecvecāku un vēl senākas paaudzes. Vai tās ir vajadzīgas praktiski katrā muzejā, kā ir šobrīd? Par to noteikti var diskutēt. Savukārt dabas ekspozīciju pamatā reizēm arī bijusi kāda muzejam dāvināta kolekcija – tā, piemēram, noticis Viļakā, kur apskatāma novadnieka Edvarda Spravnika putnu olu kolekcija.

Ikdienā darbojoties latgaliešu kultūrā, īpašu vērību pievērsu arī latgaliešu rakstu valodas izmantošanai muzejos. Te reizēm pat mazie muzeji ir soli priekšā lielajiem (pozitīvs izņēmums ir Krāslavas novada muzejs, kurš apkārtnes valodu daudzveidībā nav aizmirsis arī latgaliešu valodu). Tieši ievērojamām Latgales personībām veltītie muzeji varētu pievērsties latgaliskajam daudz plašākā nozīmē. Visveiksmīgāk to šobrīd dara Skrindu dzimtas muzejs Augšdaugavas novadā un Andrupenes lauku sēta, kas savu iespēju robežās realizē dažādus projektus, rīko pasākumus, vada nodarbības latgaliski. Andrupenē izveidota arī mazo tradīciju skoliņa ģimenēm ar bērniem. Liels un vēl neizmantots potenciāls, manuprāt, ir Franča Trasuna muzejam “Kolnasāta” Rēzeknes novadā. Ēka, ekspozīcija un vide ir ļoti laba, tomēr, šķiet, būtu pelnījusi daudz lielāku dzīvīgumu, akcentējot tieši latgaliskumu. Vairākos Rēzeknes novada pagastos praktiski visu pasākumu afišas ir latgaliski, “Kolnasātā” tādas prakses nav. Nesen sociālajos tīklos tā izpelnījās pārmetumus par “meteņu”, nevis “aizgavēņu” pasākuma organizēšanu. Protams, var teikt, ka tie ir sīkumi un nevajadzīga kasīšanās. Lai arī citu muzeju sakarā nepiekrītu viedoklim, ka mākslas izstādes ir mazāk vērtīgas, ja Latgales muzejos darbiem klāt nav apraksts arī latgaliski (jā, tas ir īsts viedoklis), tomēr gribētos nākotnē “Kolnasātu” redzēt kā spēcīgu latgaliskuma centru, veidojot mūsdienīgu memoriālo muzeju, kas turpina mājas kādreizējo saimnieku – Trasunu dzimtas – darbu atbilstoši 21. gadsimtam. Vērtīgs jautājums, ko uzdot, domājot par muzeja darbības stratēģiju, – ko Francis un Jezups Trasuni darītu 2024. gadā? Ņemot vērā viņu brīžiem pat ļoti atšķirīgos uzskatus, te varētu attīstīt daudzveidīgas idejas.

Daudzu muzeju darbību apgrūtina ne tikai nepietiekami cilvēkresursi un izdegšanas risks, bet arī problēmas ar telpām. Vārkavas novada novadpētniecības muzejs cer drīzumā izveidot ekspozīciju arī Vārkavas muižā, kas varētu piesaistīt vairāk tūristu. Tomēr tas negrasās atteikties arī no līdzšinējām telpām septiņu kilometru attālumā no muižas, kas cieši saistītas ar pagasta un skolas vēsturi. Atkāpjoties no mazo muzeju apskatīšanas, jānorāda, ka joprojām neskaidrs ir jautājums par Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja iespējamu vismaz daļēju pārvākšanos uz Preiļu pili. Antona Rupaiņa muzejs Rēzeknes novada Bērzgales pagastā atrodas nelielās telpās vietējā kultūras namā, turpretī Rupaiņu dzimtas mājas apskatīt piedāvā rakstnieka radinieki.

Divi Balvu novada muzeji šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas – renovācijas darbu noslēgumam tuvojas Baltinavas muzejs, savukārt jaunas ekspozīcijas iekārtošanas darbi vēl priekšā Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejā. Būs interesanti aizbraukt uz tiem pēc kāda laika, lai novērtētu pārmaiņas. Upītes muzejs ir īpaši interesants ar savu misiju – nemateriālās kultūras bagātību saglabāšanu, attīstību un popularizēšanu. “Lai vērtības varētu darīt zināmas citiem, jāmēģina tās no nemateriālām pārvērst par materiālām,” sarunā teica Upītes muzeja vadītāja Ligita Spridzāne. Tas rada zināmu intrigu un cerību par daudzsološu ekspozīciju.

Foto: Andrupenes lauku sēta, fotogrāfe: Amanda Anusāne