Pirms došanās uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā apskatāmo izstādi “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?” prātoju, ar ko man saistās vārdu salikums “dzīvnieki Rīgā”. Ar bezsaimnieka kaķiem, kuru netrūkst galvaspilsētas apkaimē, kurā mēdzu uzturēties? Ar suņiem, kuri, saimnieku izvesti pastaigās, nākot pretī pa ielu, spēj man uzlabot pat visskumjākās dienas? Ar Rīgas Zooloģisko dārzu, kas bērnībā šķita viens no galvaspilsētas simboliem? Varbūt ar zirgiem, kas vēl pirms gadiem 20 nereti klaiņoja pa Vecmīlgrāvi, bet tagad viens šāds dzīvnieks liek izbrīnā ieplest acis sastrēgumā sēdošiem ļaudīm, kas Rīgā iebrauc no Kurzemes puses?
Zināmu atbildi man jau sniedz pats ceļš uz muzeju. Nejauši izvēlēts, tas vispirms ved gar Brīvības pieminekli, kur pie lielā uzraksta “Rīga” nu gozējas pasaulslavenais “Straumes” kaķītis, savukārt cits viņa sugas brālis pēcāk noraugās no Vecrīgas Kaķu nama jumta. Muzejā vispirms izlemju izstaigāt visu ekspozīciju, jo, šķiet, pat neatceros, vai kādreiz tam ir bijis laiks un iespēja – iepriekš esmu te bijusi ar interesi par konkrētu tematu vai arī Muzeju naktī, kas noteikti ir sliktākais iespējamais laiks, kad iepazīt muzeju (to varbūt pārspēj tikai 15 minūtes pirms slēgšanas). Kad esmu hronoloģiskā secībā izceļojusi cauri Rīgas vēsturei, jau nedaudz sagurusi no informācijas pārbagātības, tieku arī līdz izstādei.
Pirmās skaņas, kas mani tajā sagaida, ir bērnu ļoti iecienīto “Tutas lietu” melodija. Sākumā nedaudz samulstu, kāpēc bērnu stūrītis ar ekrānu, kurā pārmaiņus rāda gan minētās “Tutas lietas”, gan “Detektīvu Capu”, un dažādām grāmatām un darba lapām par attiecīgo tematu, kā arī neskaitāmiem izstādes eksponātiem, kas paredzēti jaunākajai auditorijai, ir pie pašas ieejas. Vēlāk, kad iedziļinos visā izstādes saturā, saprotu, ka tas ir diezgan loģiski – balstoties personīgā pieredzē ar mūsdienu bērniem, nešaubos, ka daudz kas no tālāk redzamā viņiem varētu šķist gana traumatisks, tāpēc palikšana pie Tutas un Capa ir pat vēlama. Grāmatu plaukti ir brīvi pieejami; saprotu, ka tajos esošos izdevumus var mierīgi šķirstīt, kamēr eksponāti turpat atrodas aiz stikla. To vidū kaut ko sev bērnībā pazīstamu var atrast visu paaudžu cilvēki – es personīgi izjutu nostalģiju, ieraugot animācijas filmas “Neparastie rīdzinieki”, ko septiņu gadu vecumā dievināju, videokaseti un uzlīmes.
Atšķirībā no pamatekspozīcijas izstādē ir pavisam citi spēles noteikumi – te viss notiek hronoloģiski atpakaļejošā secībā. Intervijās medijos muzeja pārstāves ir norādījušas, ka tā bijusi izstādes dizaina autora Reiņa Suhanova ideja. Manuprāt, tā ir izcila un atgādina, ka Suhanovs ir ne tikai scenogrāfijas, bet arī režijas profesionālis. Pretējā gadījumā šis būtu pavisam cits stāsts ar atšķirīgu vēstījumu. Arī izstādes dizains ir ļoti veiksmīgs un gaumīgs – lai arī, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, tajā iekļauts ap 500 dažādu objektu, nerodas pārsātinājuma sajūta, ko nereti piedzīvoju dažādos muzejos. Saturs ir daudzpusīgs, bagātīgs un aptver plašu laika posmu, bet apmeklētāju tas nenogurdina. Acis priecē arī vitrīnu dizainā pamanāmā atsauce uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja salīdzinoši jauno vizuālo identitāti, kas kopš šā gada sākuma atspoguļojas arī darbinieku formastērpos.
Izstādes sākumā redzama Rīgas karte, kurā atzīmēti ar dzīvniekiem saistīti vietvārdi un objekti. Baložu iela, Zaķusala, Dzegužkalns… Tur viss ir skaidrs. Miesnieku iela… Tiešām?! Līdzīgas sajūtas pārņem, kad ieraugu pirmo piena pakas fotogrāfiju. Uz sekundes simtdaļu pat aizdomājos – ko tā te dara? Un tad es atceros, ka izstādes nosaukumā ir arī vārds “lietot”. Tur gan varbūt vainojama tā ekspozīcijas daļa, kas atrodas starp ielu karti un piena paku – ekrāns, kurā rāda izstādes apmeklētāju iesūtītos dzīvnieku video, foto, kurā Valsts prezidents redzams ar suni, Āgenskalna kaķa Persika murāļa attēls, Baibas Baikovskas grāmata par savu suni asistentu, žurnāla “Astes” vāks, dažādi eksponāti, kas vēsta par cīņu pret kažokzvēru audzēšanu utt. Turpat arī vairāki priekšmeti no muzeja krājuma, kas mūsdienās vairs netiek uzskatīti par ētiski iegūtiem, piemēram, ziloņkaula figūriņas, ar skaidrojumu par to izcelsmi. Tas viss veido mūsdienīgu skatījumu uz dzīvniekiem. Bet lēciens no “lolot” uz “lietot” ar piena pakām, šprotu bundžām un fotogrāfijām ar rindām pie veikaliem ir straujš pat man – cilvēkam, kam lopkopība ir gana pazīstama joma. Arī izstādes veidotāji ir publiski izteikušies, ka mūsdienās, īpaši pilsētnieki, vairs pat nesaliek kopā vienā bildē gaļas gabalu, kuru ēd vakariņās, ar konkrētu dzīvnieku, no kura tas nāk. Tādā ziņā šī izstāde var būt atklāsmju pilna. Es pat nebūtu pārsteigta, ja kāds no tās iznāktu kā vegāns vai vismaz veģetārietis.
Tādēļ arī uzskatu, ka hronoloģiskā atpakaļgaita ir ļoti veiksmīgs risinājums. Ja izstāde sāktos ar 13. gadsimtu un noslēgtos ar mūsdienām, tas būtu stāsts par to, kā cilvēce ir progresējusi. Vairāk prātā paliktu labās lietas, dzīvnieku aizsardzības attīstība. Pašreizējā iekārtojumā apmeklētājs no zināmas idilles tiek iemests lielā nežēlībā, kas atstāj spēcīgu nospiedumu. Ne velti sākumā minēju, ka daļa tās satura, iespējams, bērniem nebūtu jārāda. Īpaši, ja saprotam, ka mūsdienu bērni reizēm domā, ka piens nāk no pakas, bet gaļa – no veikala vitrīnas.
Atzīšos, ka arī man kādā brīdī kautķermeņu attēlu kļuva par daudz. Savukārt nedaudz pietrūka izvērstākas lološanas sadaļas. Jā, apzinos, ka par lološanu dzīvnieku kontekstā vēsturiski nerunājam nemaz tik sen. Izstādē arī var izsekot līdzi dzīvnieku aizsardzības biedrību un patversmju vēsturei Rīgā, tomēr cerēju uzzināt arī ko vairāk par, piemēram, rīdzinieku suņiem un kaķiem arī pirms 21. gadsimta. Kad tie no mājas sargiem un peļu ķērājiem sāka kļūt par daļu no ģimenes? Kādi dzīves apstākļi tiem bija dažādos laika posmos? Atceros, ka laikā, kad Rīgā uzstādīja pieminekli Džordžam Armitstedam, kurā viņš redzams ar kundzi un suni, baumoja, ka tajā redzams finansētāja mājas mīlulis. Bija vai nebija Armitstedam suns?
Savukārt daudz interesanta izstādē var uzzināt par zirgiem – gan par salīdzinoši nesenu vēsturi, kad Rīgā darbojās hipodroms, gan par tā saukto “zirgu gadsimtu”, kad tie dominēja transporta jomā. Unikāli ir Viļa Rīdzenieka medību foto, kurā varam atklāt ievērojamu politiķu brīvā laika izklaides, un dokumentālās liecības par Aspazijas darbību dzīvnieku aizsardzības jomā. Brīnišķīga ir iespēja runāt pašiem dzīvniekiem caur pēdu nospiedumiem ķieģeļos, kas, šķiet, iedvesmojis pēdu motīvu izmantot arī izstādes vizuālajā noformējumā. Un noslēgumā kā ķirsītis uz kūkas – iespēja detalizēti pētīt Rīgas 1612. gada panorāmu, kurā dzīvnieku netrūkst. Pēc tās gribas atkal aiziet uz izstādes sākumu, kur tiešraides kamerā redzama mūsdienu Rīga, lai noslēgtu apli un izkāptu no muzeja piedāvātās laika mašīnas, ko vadījuši dzīvnieki.
Titulbilde: Reinis Suhanovs, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja publicitātes foto