Pērn savā gada summā lielākoties izcēlu muzejos piedzīvoto. To varētu arī šogad – noslēdzām portāla lakuga.lv rakstu sēriju par Latgales muzejiem; nu jau šī reģiona dārgumus meklējam nacionāla mēroga muzeju krājumos, bet atvaļinājumos un brīvdienās ir sanācis iepazīt notiekošo Kurzemes, Vidzemes un Polijas muzejos. Tomēr uz mūžības fona man tas šķiet mazsvarīgi. Kāpēc mūžības? Jo tajā 2024. gada pavasarī devās mans tētis. Tajā skumju, sāpju un sēru upē, kurā brīžiem grimstu dziļā atvarā, dažkārt visiem spēkiem cenšoties ķepuroties, bet pārsvarā jau vienkārši plūstot pa straumi, es daudz esmu domājusi arī par kultūras mantojumu – to, kas mans personīgais.
Agrā bērnībā piedzīvoju lielu laimi būt ceturtajai paaudzei savās mājās. Man priekšā bija tētis, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Šobrīd esmu palikusi vienīgā viņu visu tiešā pēctece. “Tevī ir stipras saknes, bet tu nevienam neko neesi parādā,” man teica kāds gudrs cilvēks, kad stāstīju, ka nemitīgi domāju, ko man darīt ar savu nemateriālo kultūras mantojumu. Šo padomu noteikti vērts paturēt prātā, tomēr es īsti nevienam parādā nejūtos. Neviens nekad man nav teicis, kas man būtu vai nebūtu jādara, kas ir vai nav jāuzskata par vērtību. Tomēr nešaubos, ka visas manas profesionālās izvēles nāk no ģimenes. Ja mājās jau no bērnības daudz netiktu runāts par “vecajiem laikiem”, es nebūtu izvēlējusies studēt vēsturi. Ja ģimenes sarunvaloda vienmēr nebūtu latgaliešu, es šobrīd noteikti nestrādātu latgaliešu kultūras jomā.
Kad pusaudzes vecumā sāku interesēties par latgaliešu rakstu valodu, lasīt grāmatas tajā, piedzīvoju problēmu, kas raksturīga daudziem latgaliešiem – dažus vārdus es vienkārši nesapratu. Protams, loģiski izsecināju, ko tas varētu nozīmēt, bet īstu pārsteigumu piedzīvoju pēc kāda laika, kad ieklausījos savas vecmāmiņas jeb babas runātajā un sapratu, ka reizēm šis tas no man it kā nezināmā tur parādās. Kad baba pirms astoņiem gadiem nomira, domāju, ka šis arhaiskais valodas slānis mūsmājās ir aizgājis līdz ar viņu. Bet tad ieklausījos tēta runā un sapratu, ka tepat vien ir. Jau vairākus gadus ļoti klausījos tajā, kā viņš runā, kādas nu jau izmirstošas formas un vārdus lieto. Vēl 2024. gada sākumā mums bija fantastiska saruna par vārdu “apaceņ”, “atkārteņ” un “atspriekleņ” nozīmēm. Kopš viņa aiziešanas brīžiem kā mantru pie sevis skaitu: “Byuškys, īškys dareiškys.” Tās ir atstāstījuma izteiksmes vienskaitļa vīriešu dzimtes nākotnes formas, kas man pēc būšanas ikdienā latviešu literārās valodas vidē vairs nav tik dabiskas, bet viņam bija tik dzīvas, ka pilnīgi baudīju to skanējumu. Es negribu to pazaudēt, es negribu pazaudēt babas iemācītās maija dziedājumu pie krucifiksiem tradīcijas, es negribu pazaudēt dzimtas stāstus, ko mutvārdos esmu mantojusi. Kā man to saglabāt? Iespējams, vienkārši turpinot dzīvot un darīt to, ko jau daru. Tētis pēdējā laikā reizēm ieminējās, ka laikam pienācis brīdis sākt pierakstīt latgaliešu valodas vārdus, ko mūsdienās lieto retāk. Dienu pirms viņa bērēm es atradu blociņu, kur viņš to bija sācis darīt. Dienu pēc viņa bērēm es no sava plaukta izvilku babas pēdējo pierakstu kladi, kur pirmoreiz šo gadu laikā pamanīju kādu atsevišķu lapu. Uz tās viņa bija sākusi rakstīt stāstu par braucienu uz savu dzimto ciemu. Protams, latgaliski. Kā dzied grupa Sudden Lights: “Mēs turpināmies…”
Arī mana spēcīgākā 2024. gada muzeju pieredze saistāma ar dzimtu. Vasarā piepildīju senu sapni – aizbraukt uz Vecpiebalgas puses memoriālajiem muzejiem. Neilgi pirms tam lakuga.lv rakstu sērijas dēļ viesojos Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur brīnišķīgais Mārtiņš Kuplais stāstīja par Latgales dārgumiem tajā. Runājot par muzeja pēdējo gadu prioritātēm, tā darbinieki izcēla Vecpiebalgas ekspozīcijā “Vēveri” paveikto. Tāpēc to pievienoju braucienā obligāti apskatāmo vietu sarakstam līdzās “Kalna Kaibēniem” un “Saulrietiem”. Manas ceļabiedres bija mamma un viņas māsa ar meitu. Šķiet, pirmoreiz etnogrāfisku muzeja ekspozīciju apmeklēju ar ģimeni, iepriekš tie bijuši skolas, studiju vai darba braucieni. Un tā bija fantastiska pieredze – skatīties, kā uz ekspozīcijā redzamo reaģē trīs paaudzes. Mammai ar māsu tā bija nostalģiska pieredze, atceroties vēl bērnībā pie vectēva un citiem radiem piedzīvoto un daloties šajos stāstos ar savām meitām. Man atsevišķi priekšmeti vēl atgādināja šo to no savas un radu lauku mājām. Māsīcai pusaudzei reti kas vairs bija pazīstams. Lai arī ģimenē vienmēr daudz esam runājuši par savu dzimtu un tās vēsturi, te pat sanāca uzzināt kādas jaunas vai nepiefiksētas detaļas. Ja gribat uzzināt ko jaunu par savu senču dzīvi, vediet savus tuviniekus uz muzejiem, kas vēsta par viņu dzīvesveidu!
Liels prieks un iedvesma, domājot tieši par dzimtas nemateriālo vērtību saglabāšanu, man bija darbs pie Pētera Stafecka grāmatas “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums. Smīkleigi stuosti, naparosti atgadejumi i nūvāruojumi nu dzeivis”, kurai biju latgaliešu valodas redaktore. Kad radu un draugu lokā labi zināmais stāstnieks un jokotājs Pēteris bija devies pensijā, bērni mudināja viņu sākt savus stāstus pierakstīt. Kad tas bija izdarīts, meita pa kluso nolēma, ka tie jāizdod grāmatā. Nu ir tapis pamatīgs izdevums, kurā autors dalās jautros stāstos par sevi un citiem. Manuprāt, patiesi asprātīgi, turklāt nevis izsmejoši, bet ļoti labestīgi. Stāsti ir ne tikai par viņa paša, bet arī vecāku un vecvecāku dzīvi. Un man ir sajūta, ka šis darbs pie manis atnāca īstajā laikā. Kā pierādījums tam, ka dzimtas stāstus ir iespējams ne tikai saglabāt no paaudzes paaudzē, bet arī patiesi brīnišķīgā veidā ar tiem dalīties.
Dzīvē, cilvēkos un mākslā es 2024. gadā meklēju īstumu un stiprinājumu. To visvairāk atradu nu jau mūžībā aizgājušu stipru sieviešu dzīvesgājumā. Valentīnas Freimanes grāmata “Antigones likums” varētu būt tā, kuru turpmāk norādīšu, ja kādreiz kaut kur vajadzēs aizpildīt aili: “Grāmata, ko iesaki citiem izlasīt”. To nevar ne izstāstīt, ne atstāstīt, tā ir jāizlasa. Kā ētisko ideālu sev līdzi dzīvei esmu paņēmusi šīs rindas: “Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš ir brīvs. Brīvība ir ne tikai sabiedrisks statuss, tā ir arī īpašība. Tāpat kā man ir brūni mati, tāpat es esmu brīvs cilvēks. Un neviens to nevar atņemt. Tas ir manas dzīves princips.” Savukārt Cēsu muzejā apskatāmā, domātājai un cimdu māksliniecei Jettei Užānei veltītā izstāde “Dzīvais cimds”, manuprāt, ir patiesi dziednieciska katram, kas iestidzis dvēseles vājumā. “Ir tomēr labi, ja maza dzīve un vairāk mākslas, nekā liela bez tās,” 1950. gadā rakstījusi Jette. Tā ir.
Titulbilde: Laura Melne