Kaspars Strods. “Hanzas sirds Vidzemē” – dažas piezīmes par Valmieras muzeja ekspozīciju “de Woldemer”

Nereti, runājot par Vidzemi, cilvēkiem vienas no pirmajām asociācijām saistās ar Cēsu pili un tās kultūrvēsturiskā mantojuma pērlēm un ar krāšņajām Siguldas dabas ainavām, bet arī reģiona lielākā pilsēta Valmiera var lepoties ar daudziem vēsturiskiem objektiem un kultūras institūcijām. Starp tām īpašu vietu ieņem Valmieras muzejs, kurš 2023. gada jūlijā apmeklētājiem vēra vaļā jauno pilsētas vēsturei veltīto pastāvīgo ekspozīciju – “de Woldemer” (Valmiera).

“de Woldemer” apmeklēju 2023. gada decembra sākumā, Valmieras muzeja un tās sadarbības partneru rīkotās starptautiskās zinātniskās konferences “Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi” laikā.

Ekspozīcijas telpas iekārtotas Valmieras vecpilsētas daļā – Valmieras pils teritorijā. Virs vēsturiskajiem pils mūriem izbūvēts stikla apjoms un restaurētas senās koka dzīvojamās ēkas. Tādējādi veidojot veiksmīgu mūsdienu un vēsturiskās arhitektūras elementu saspēli. Protams, šāds projekta risinājums atšķirībā no pilnībā jaunas būves celtniecības prasa daudz vairāk laika un apjomīgāku finansējumu, tomēr, manuprāt, gala rezultāts ir pietiekami veiksmīgs un labi iekļaujas kopējā muzeja ēku kompleksā.  

Atgriežoties pie pašas ekspozīcijas, jāatzīmē, ka tā hronoloģiski stāsta par Valmieru no 13. līdz 18. gadsimtam, kas saistās ar pilsētas senākajiem periodiem. Respektīvi, sākot no vācu ordeņa līdz pat Krievijas Impērijas laikam. Vēsturnieku terminoloģijā tie apzīmējami kā viduslaiki un agrīnie jaunie laiki. Lieki piebilst, ka jaunas un plašas, turklāt mūsdienīgas, ekspozīcijas par konkrēto laika periodu Latvijā nav bieži sastopamas, un tas savā ziņā to jau padara par unikālu gan vietējo muzeju, gan Vidzemes un visas Latvijas kontekstā.

Ekspozīcijas saturu veidoja Valmieras muzeja komanda, kuras speciālisti muzejnieku un vēsturnieku aprindās komentārus neprasa, – Liene un Alberts Rokpelņi, Dāvis Pumpuriņš u. c. Satura izveidē notika sadarbība ar dažādiem pētniekiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. 

Arī ekspozīcijas latīniskais nosaukums – “de Woldemer” – nav izvēlēts nejauši, jo tieši tāds pilsētas nosaukums figurē Lībekas arhīvā atrastā 1381. gada dokumenta zīmogā, kuru pētniecības laikā atklāja Valmieras muzeja vēsturniece Liene Rokpelne.[1] Principā, jau sākot ar šo faktu, var noprast, ka muzeja komanda ekspozīcijas izveidē ieguldīja pamatīgu un laikietilpīgu pētniecisko darbu, kas, manuprāt, dažādu objektīvu iemeslu dēļ reģionālajos muzejos ne vienmēr ir iespējams. Tomēr tas nav stāsts par Valmieru, jo, izejot cauri ekspozīcijai, jūtama tās autoru augstā profesionalitāte.  

Vēlētos izcelt Valmieras hronikas sadaļu, kur pat pilsētas vēstures nezinātājam rodas iespēja iepazīties ar interesantākajām un būtiskākajām “Vidzemes sirds” pagātnes epizodēm. Lai gan, no dizaina viedokļa, izvelkamo atvilktņu princips pats par sevi nav novitāte un pēdējos gados izmantots vairākās muzeju izstādēs un ekspozīcijās, tomēr gan satura, gan vizuālajā ziņā tas šķiet ļoti iederīgs konkrētās ekspozīcijas plānojumā.

Ekspozīcijas telpas var sadalīt divās daļās: uzbūvētajā stikla namā akcents tiek likts uz Valmieru un Hanzas savienību, bet otrajā – restaurētajā koka ēkā – uz vietējo valmieriešu ikdienu. Telpas nav pārbāztas ar neskaitāmiem priekšmetiem un dažādiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, bet izvēlētas atbilstoši katram konkrētam stāstam. Šāda pieeja rada vēlmi detalizētāk izpētīt teju ikkatru no telpā izvietotajiem oriģinālajiem priekšmetiem un skārienjūtīgajās planšetēs iekļauto informāciju par Valmieras pagātni. Arī sagatavotie teksti nav gari, bet maksimāli lakoniski, lai neapgrūtinātu apmeklētāju ar apjomīgiem tekstu blāķiem. Turklāt jāņem vērā, ka ekspozīcijā aptvertais laika periods tematiski ir plaši atspoguļots, t. i., te var uzzināt par attiecīgā laikmeta politiskajiem procesiem, reliģiskajiem aspektiem, ikdienu u. c. Tādējādi radot priekšstatu par Valmieras un tās iedzīvotāju dzīvi vairāku gadsimtu garumā, turklāt neaizmirstot par, piemēram, garīgās pasaules – baznīcas – nozīmi, vai, gluži pretēji, par veselības problēmām un slimībām. Pie audiovizuālajiem risinājumiem jāpiemin noslēpumainie ēnu tēli, zem kuriem slēpjas pilsētas iedzīvotāji – dažādu profesiju pārstāvji (amatnieki, tirgotāji, garīdznieki u. c.), ko papildina kvalitatīvi izstrādāti pavadošie teksti. Bez tam, teksti veidoti piecās – latviešu, angļu, vācu, igauņu un krievu – valodās. Daudzvalodība kultūras produktos, tostarp muzeju izstādēs un ekspozīcijās, nebūt nav pašsaprotama lieta, jo dominējošais virziens pēdējos gados aprobežojas ar latviešu un angļu valodas lietojumu. Turklāt, ņemot vērā Valmieras ģeogrāfisko novietojumu, īpaši atzīmējami tulkojumi igauņu valodā, kas norāda uz izstādes autoru vēlmi piesaistīt arī kaimiņvalsts apmeklētājus.  

Vizuālās koncepcijas izstrādi uzticēja dizaina kompānijai H2E. Jāatzīstas, ka sākotnēji manī tas radīja zināmu skepsi, jo šķita, ka iepriekšējais dizaineru veikums citu muzeju ekspozīcijās (Latvijas Okupācijas muzejā, K. Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”) varētu atkārtoties. Proti, atkal būs redzami ierastie sarkanie un melnie krāsu toņi, lauztās līnijas u. c. Tomēr šoreiz, vismaz ekspozīcijas pirmajā daļā, dominē gaišie toņi, kas, pat neesot dizaina ekspertam, rada patīkamas un mājīgas telpas atmosfēru. Arī atjaunotajās celtnēs zaļgani tumšā tonalitāte šķiet iederīga. 

Katrā telpā apmeklētājam ar virtuālās atslēgas palīdzību rodas iespēja atslēgt un izzināt daudzveidīgos Valmieras pagātnes stāstus – ne vien tekstuālā, bet arī spēļu un video formā. Turklāt atslēgas motīvs nav izvēlēts nejauši, jo tam par pamatu kalpo pils apkārtnē arheoloģiskajos izrakumos atrastās atslēgas. Arī ekspozīcijā iekļautais digitālais – balti sarkanais – atslēgu krāsu tonis zināmā mērā norāda un vienlaikus rada sajūtu, ka tā ir nozīmīga “de Woldemer” sastāvdaļa. Jāpiebilst, ka šo stāstu atslēgšanai katram apmeklētājam tiek izsniegta plastikāta elektroniskā atslēga – karte. Satura veidotāji padomājuši arī par bērnu un pusaudžu aktivitātēm. Piemēram, no koka salikt seno Valmieras pili, koka pakavu u. c. lietas. Koka detaļu lietojums novērojams arī citās ekspozīcijas daļās, kas neapšaubāmi norāda uz tās veidotāju ilgtspējīgo domāšanas modeli, nepastarpināti apmeklētājiem atgādinot uz dabai draudzīgu materiālu izmantošanu ikdienā. Tāpat apmeklētājiem ir iespēja atcerēties vai no jauna apgūt seno svara un garuma (lote, olekts, kortelis u. c.) mērvienību uzskaites sistēmas apzīmējumus. Bez tam, jaunāko apmeklētāju uzrunāšanai izveidots neliels buklets (komikss), kurā kopā ar tā galvenajiem personāžiem Annu un Oliveru var atklāt pazudušo monētu stāstu.[2]

Par ekspozīcijas panākumiem liecina vairākas saņemtās atzinības un balvas. Starp tām jāizceļ Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un Ekonomikas ministrijas rīkotā “Eksporta un inovācijas balva” nominācijā “Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts”, tāpat “Latvijas Būvniecības gada balva 2023” par labāko “Jaunbūvi sabiedrisko ēku”.[3] Savukārt pavisam nesen Valmieras muzeja veikumu novērtējis nodibinājums “Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”” un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, piešķirot tam “Kultūras mantojuma pieejamības balvu 2024” nominācijā “Uzdrīkstēšanās”.[4] Jāpiebilst, ka ekspozīcijas izveidē notika konsultācijas ar Valmieras invalīdu biedrību “Atspēriens”, kuru laikā tās pieejamību pārbaudīja cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.[5]

Noslēgumā vēlētos atgriezties pie sākumā izteiktās replikas par pētniecību. Proti, starptautiskās zinātniskās konferences “Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi”. 2024. gadā bija gods tajā piedalīties jau devīto reizi, un, neizplūstot detaļās, jāuzsver šīs akadēmiskās konferences vērtība. Manuprāt, tieši Valmieras muzejs sadarbībā ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu rada veiksmīgu piemēru, kurā atspoguļojas reģionālās atmiņu institūcijas devums akadēmiskajā vēstures izpētē vairāku gadu garumā. Bez tam, pēdējās konferences norisinās ar starptautisko partneru – Lietuvas un Igaunijas universitāšu – iesaisti. Tas norāda uz Valmieras muzeja kā reģionālās atmiņu institūcijas spēju ne tikai populārā veidā stāstīt par sava reģiona pagātni, bet vienlaicīgi Baltijas mērogā veidot veiksmīgu platformu zinātniskās domas apmaiņai. Tas sabiedrībā sekmē gan Valmieras, gan arī pārējo Latvijas apdzīvoto vietu vēstures un nozīmīgu pagātnes procesu izpratni.

Valmieras muzejs zināmā mērā kļuvis par pilsētas vizītkarti, bet “de Woldemer” apliecina atmiņu institūciju spēju veidot saturiski kvalitatīvu un viegli uztveramu stāstu, kas apmeklētāju ne tikai ieved vairākus gadsimtus senā pagātnē, bet arī izglīto un veido priekšstatu par pilsētu un tās iedzīvotājiem. Neapšaubāmi tas ir īpaši būtiski mūsdienu digitālā satura pārbagātības un puspatiesību laikmetā. 

Titulbilde: Baiba Helēna Zvejniece, Valmieras novada pašvaldība