16, 17 gadi bija laiks, kad gribējās, lai būtu sava nauda. Īpaši rudens sezonā varēja nedaudz nopelnīt. Kā tikām pie pirmās lielākās naudas?
Ar paziņu ieteikumiem mūs palūdza, vai varam darīt darbus, kas saistīti ar kraušanu. Kādam no draugiem paziņoja, kad būs vagons, vai arī piebrauca pie skolas, izsauca un pateica. Mājās telefoni tad bija nedaudziem. Mums vajadzēja kraut kartupeļus vagonos Kārsavas dzelzceļa stacijā. Bija speciālā piebrauktuve, kur izkrāva vagonus. Piedzina trīs vagonus, katrā ietilpa apmēram 60 tonnas kartupeļu. Krāvēju skaits nebija ierobežots, bet bija noteikts laiks. Piedzina vagonus, piemēram, pirmdien, un līdz otrdienas vakaram vajadzēja būt piepildītiem visiem trim. Varēja sakraut arī ātrāk, bet nedrīkstēja pārsniegt laiku. Bija rampa, tāds paaugstinājums. Pienāca kādas 200 tonnas. Mēs gājām seši, jo visu vajadzēja darīt pa pāriem. Krāva dažādi cilvēki, stipri vecāku cilvēku nebija. Bieži kraut gāja arī pa kādam tehnikuma skolotājam, skolas treneris. Bija tādi, kuri jau strādāja vairākus gadus. Ja lija lietus, vienalga vajadzēja kraut, ja esi pieteicies. Cik ilgi kraut, bija atkarīgs no krāvējiem, galvenais – iekļauties noteiktajā laikā. Naudu maksāja uzreiz pēc padarītā darba. Par darbu naktī un lietus laikā maksāja vairāk. Bija speciālas kastes, jāiekrauj apmēram 60 kg kaste. Vagona durvis vaļā, un ar rokām jānes vagonā. Sākumā vieglāk – divatā nesām tik kastes un bērām vagonā. Vienu vagonu krāvām seši cilvēki. Pēc tam, kad bija piebērts tik daudz, ka jāaizver vagona durvis, kāpām pa saliktām kastēm un bērām caur logiem, jo jāpieber bija līdz griestiem. Kad beidzām, gājām pie pieņēmējiem. Bija trīs pieņēmēji no Kārsavas. Bija pateikts, lai neietu katrs, bet tikai viens, un vajadzēja līdzi kādu vecāku strādnieku. No mums vēl atskaitīja. Varēja nopelnīt katrs 25–30 rubļus par vagonu. Pieaugušajiem, treneriem, skolotājiem bija nedaudz vieglāk. Viņiem atsūtīja elevatoru, viņi ņēma vagonu trijatā. Viņi bēra uz elevatora, un kartupeļi aizgāja, nauda bija tā pati. Kartupeļu laiks bija apmēram divas nedēļas. Sestdienas tad bija darba dienas, un uz skolu arī vajadzēja iet. Reizes četras mēs bijām kavējuši stundas. Bija tādi skolotāji, kuri bija saprotoši un neko daudz neteica. Es no nopelnītā 5 rubļus devu vecākiem.
Pārtraukumos starp kraušanu, kamēr citi pārpīpēja, mēs gājām uz dzelzceļa bufeti, kura bija stacijas ēkā. Pieaugušie izdzēra kādu aliņu, bet mēs pirkām pončikus vai tādus lielos prjaņikus, bija garšīgi, un limonādi. Vispār tur varēja arī desu nopirkt. Stipros alkoholiskos dzērienus nepārdeva.
Tā biežāk sanāca iet vai braukt uz Malnavas stacijas bufeti. Tur varēja nopirkt pončikus, zemesriekstus ar visām čaumalām. Daudz kas tāds, kas Kārsavā nebija. Tur bija galdiņi. Atceros, ka tur strādāja Gutāne. Mēs ar Valdi Dauguli aizgājām tur iedzert alu. Tur bija arī stiprie dzērieni, mēs nolēmām pirmo reizi pagaršot rumu, atceros, bija Negro Rum.
Tālāk uz Krievijas pusi no stacijas gar dzelzceļu bija tualete, tad dažādu ķimikāliju šķūnis, dažādas patērētāju biedrības noliktavas. Kartupeļi beidzās, mūs kādus četrus paaicināja, piemēram, izkraut cukura vagonu. Pieņēmēji bija Roberts Staņislavskis, Kirovainis un vēl viens. Noliktavas vadītāja bija Jevgēnija Maruščaka. Arī maksāja uzreiz. Krāvām arī mēbeles. Sanāca izkraut arī ogles. Vagonu sānos bija tādas četras vai piecas atveres. Kā atvērsi, sākumā ogles pašas bira laukā. Pēc tam kāpām augšā un svaidījām. Tad atbrauca traktors, krāva mašīnā un veda pa visām kurtuvēm.
Bozovas ciematā pie dzelzceļa bija klubs. Tur bieži notika dejas. Bija tāds Kārsavas kultūras nama direktors Boļeslavs Kodorāns. Mums tajā laikā bija kultūras namā tāds jauniešu ansamblis – Vasilijs Aleksejevs, Leonīds Klecko, Vitālijs Jankelāns un es. Spēlējām dejās. Direktors piedāvā, vai gribam aizbraukt uz Bozovu spēlēt dejās. Nospēlējam, katram samaksāja 10 rubļus. Daži gāja uz dejām uz Bukulovu pa dzelzceļu. Kam bija motocikli, brauca ar motocikliem. Man kaut kā nesanāca tur pabūt.
Pretī stacijai bija armijas noliktava. Tur strādāja paziņas Uļjanova mamma. Sargs bija pazīstams, un vienu reizi mūs tur ielaida iekšā. Bet vispār tur bija stingri, tā vienkārši ieiet nevarēja. Piezvani pie durvīm, sargs tad ielaiž. Tur viss bija armijai, kara gadījumam. Tur bija kara mašīnas, dēļi, brusas, automāti, gāzmaskas, apģērbs, pat nedaudz pārtika.
Stacijai no otras puses bija veikals un augšā dzīvokļi. Veikalā bija daudz kas tāds, ko Kārsavā nevarēja dabūt. Tur es sievai nopirku acu ēnas, sešu krāsu, laikam poļu. Kārsavā laikam bija grūti dabūt, tas bija 70. gadu beigās. Vēl 1978. gadā tajā veikalā nopirku sievai dzimšanas dienas dāvanu – zaļu, nelielu importa portfeli. Bija skaists. Viņa strādāja skolā, un tajā laikā skolotāji uz darbu gāja ar portfeļiem.
Dažreiz braucām ar motociklu uz peldētavu aiz dzelzs tilta. Pie paša tilta bija ļoti dziļš. Stāstīja, ka kara laikā tilts bija uzspridzināts un bija nolaisti vagoni. Puiši nira, ķēra zivis ar harpūnām un teica, ka redzami metāla gabali.
Varēja aizbraukt uz Daugavpili. Malnavas stacijā apmēram četros iekāp vilcienā un ap septiņiem [esi] jau Daugavpilī. Atpakaļ ap sešiem Daugavpilī iekāp un Kārsavā esi ap pus deviņiem – Malnavas stacijā. Tālāk gāja uz Kārsavas staciju un Pitalovu. Labi bija atbraukt no Rēzeknes vakarā līdz Kārsavai, arī no Rīgas – pārsēžoties šajā vilcienā no vilciena Rīga–Zilupe. Ar vilcienu Ļeņingrada–Rīga varēja no Kārsavas stacijas aizbraukt uz Rīgu.
Atceros, lasīju Nikolaja Nikuļina grāmatā [Встречи и расставания, 2015] vienu diezgan traģiski romantisku glābšanas stāstu par vienu deportācijas gadījumu no Kārsavas dzelzceļa stacijas. Kāds vīrietis bija nozīmēts par pilnvaroto cilvēku izvešanai no Kārsavas stacijas, viņam tas nav paticis, bet – ko darīsi. Viņam bija nepatīkami, jo daudzi bija pazīstami. Stacijā stāvēja vagoni ar cilvēkiem. Bijušais klasesbiedrs viņam pastāstīja, ka uz staciju aizvesta arī viņa bijusī mīlestība, kura apprecējās ar citu, jo viņš negribēja palikt sādžā un aizbrauca. Vīrs ar bērnu paspējuši noslēpties, bet viņu aizveda. Klasesbiedrs bija pateicis, kurā vagonā viņa atrodas, bet vagonu apsargāja zaldāts ar ieroci. Kaut kādas sagadīšanās pēc, vairs neatceros, viņš uz laiku palaida zaldātu un izglāba sievieti. Paspēja noslēpt pāri ceļam, zaru kaudzē. Viņa tur gulēja ilgi. Kad vilciens aizbrauca uz Rēzeknes pusi, sieviete izlīda un aizgāja pie paziņām. Tā viņu neizveda.
Fragments no vietējo stāstiem topošajā rakstu krājumā "Kārsava - Malta. 5. dzelzceļa iecirkņa dokumentēšana".
Dizains: Edvards Percevs
Atklāšana janvārī Kārsavā, Rēzeknē, Maltā, Rīgā (info sekos)