Ineta Zelča Sīmansone: Zināms, ka daži pirmie konkursi uz Turaidas muzejrezervāta direktora amatu beidzās bez rezultāta. Kas pamudināja tevi izšķirties startēt atkārtoti izsludinātajā konkursā? Tu iepriekš vadīji Kultūras centru “Siguldas devons” un tomēr izlēmi izmēģināt kaut ko jaunu.
Jolanta Borīte: Visi apstākļi tā sakrita. Man jau iepriekš bija doma, ka gribu iet prom no pašvaldības sektora. Es esmu cilvēks, kuram patīk, ja ir noteikts termiņš, kura laikā sasniegts rezultāts. Esmu vairāk uz procesu un rezultātu orientēts cilvēks. Kad jūti, ka esi komfortā, visu zini un vari, nepieciešami jauni izaicinājumi. Kultūras centram “Siguldas devons” gan pielika klāt atbildību par tūrismu, un tajā brīdī saproti, ka šie centieni nav tik daudz loģiski, cik politiski un ka tev jāmēģina starp visu izbalansēt un vēl vadīt divas iestādes. Es nebiju īsti gatava sevi izšķiest, tādēļ skatījos kaut ko citu.
Šī amata konkurss nāca pareizā laikā. Mani arī ģimene mudināja mēģināt. Es koķetējot teicu, ka man nav zināšanu šajā jomā, bet tad jaunākais dēls teica – tu jau būsi vadītāja, nevis pētniece vai krājuma speciāliste. Šis lēmums laikam vairāk bija nejaušs nekā mērķtiecīgs vai apzināts.
IZS: No tūrisma tālu laikam neizdosies aizbēgt, ņemot vērā Turaidas muzejrezervāta specifiku.
JB: Jā, visu laiku ir priekšstats, ka Turaidas muzejrezervāts ir vēstures institūcija, bet patiesībā mēs esam tūrisma galamērķis. Līdz ar to arī pašiem jāmaina fokuss – skatīties uz šo vietu ne tikai kā uz muzeju, bet arī kā uz teritoriju kopumā, uz kuru brauc cilvēki. Mums jādomā, kā cilvēkiem šeit justies labi un aizbraukt piepildītiem ar jauniem iespaidiem un pieredzi un gribošiem atgriezties.
IZS: Man ir radies priekšstats, ka Turaidas muzejrezervātam un Rundāles pilij ir grūti sabalansēt darbošanos un apmeklētāju interesi starp pašu muzeju un āra teritoriju – dārzu, parku. Bieži vien Rundāles pils rozes vai pikniks Turaidas muzejrezervāta teritorijā izkonkurē vēlmi pēc ekspozīciju apskates. Kā tos, kuriem interesē āra teritorija, dabūt iekšā muzejā un nodrošināt jēgpilnu satura izpēti?
JB: Man šķiet, ka tas vairāk būtu attiecināms uz Rundāli. Esmu pamanījusi, ka šajā neilgajā darbošanās laikā, kas nav vēl bijusi aktīvā tūrisma sezona, patestējot un piedāvājot braukt ne tikai apmeklēt ekspozīcijas, bet baudīt arī teritoriju, mums tas vēl īsti nedarbojas. Līdz šim nav mērķtiecīgi strādāts uz to, lai nesezonā piedāvātu cilvēkiem atnākt un izmantot dabas teritoriju pastaigām. Šis ir jauns izaicinājums, pie kā ir jāstrādā, – kad fokuss ir teritorija, mantojums un sabiedrība kopumā. Uz šīs bāzes, visu sabalansējot, jāveido piedāvājums. Jāņem vērā, ka Turaidas muzejrezervātā ziemas sezonā no pāri par 50 ekspozīcijām un izstādēm, kas ir milzīgs apjoms (normāls cilvēks to vienā reizē nevar paspēt apmeklēt), pieejams ir tikai Turaidas pils komplekss un līvu ekspozīcija atsevišķās dienās. Viss pārējais ir ciet. Mēs pašlaik veicam aprēķinus, ko mums izmaksātu un kā mēs tiktu galā, ja visas ekspozīcijas turētu vaļā visu gadu – nemainot cenu politiku un domājot, lai apmeklētājiem ziemā ir silti. Ir tikai atsevišķas sezonas, kad cilvēki šeit brauc tikai dabu skatīties, nesezonā mērķtiecīgi pašlaik viņi to nedara.
IZS: Jūs kā muzejs to nemaz neizjūtat kā draudu saturam un ekspozīcijai?
JB: Nē. Jaunums būs tas, ka mēs šogad veidosim divas ekspozīcijas ārtelpā. Mums būs ekspozīcija meža parkā par dabas vērtībām un aizsargājamo lapkoku praulgrauzi un vēsturiskais muižas dārzs – domājot par to, ko cilvēkiem vairāk darīt ārtelpā.
IZS: Kas šobrīd, pēc trīs mēnešiem amatā, izvērtējot situāciju, tev liekas kā lielākie izaicinājumi, vadot muzeju un nodrošinot muzeja attīstību? Iespējams, esi jau apzinājusi “mantotos” problēmjautājumus?
JB: Šis muzejs, tāpat kā Rundāles muzejs (raugoties perspektīvā, arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs), ir institūcijas, kuru vadītāji amatos ir bijuši ievērojami ilgu laiku. Viņi ir bijuši flagmaņi, un viņu atstātais mantojums ir jānovērtē un jāsaprot, ko šodien ar to visu, kas ir izdarīts, darīt tālāk. Turaidas muzejrezervāts ir ļoti sarežģīts objekts, mēs šeit nerunājam par vienu vēsturisko periodu vai vienu konkrētu tēmu. Mums ir viduslaiki, līvu mantojums, muižu komplekss, dabas teritorijas. Tas ir liels apjoms, un ir jāsaprot, kā to labāk sastrukturēt. Šajos piecos gados, kas man ir uzticēti muzeja vadībā, mēs strādāsim ar konkrētu fokusu. Mēs jau vairākas darāmās lietas esam prioritizējuši, piemēram, mērķgrupas. Ģimenēm jau iepriekš bija Dāvida programma, jaunajā sezonā ir piedāvājums iet laukā no Turaidas pils, ļaujot izzināt visu muzeja teritoriju.
Tas, kas nav viegli un ar ko jātiek galā, ir krājuma digitalizēšana un līdz ar to arī komunicēšanas iespējas. Ir digitalizēts krājums – brīnišķīgi! Bet draudzība ar digitālajām tehnoloģijām ir vāja. Jā, ekspozīcijās atsevišķi digitālie elementi ļoti pārdomāti un nedaudz tiek lietoti, bet pietrūkst drosmes vai gribēšanas izvērsties – mēs tā pieticīgi līdz šim to esam darījuši. Mums ir jāapzinās, ka ekspozīcijas un izstādes nemainīsim katru gadu. Un, ja kaut ko darām, tad nopietni jāskatās arī uz rītdienu – kas ir aktuāls un laikmetīgs. Te, protams, uzreiz ir runa arī par finansējumu. Bet tas ir jāmeklē.
Mans izaicinājums būs nedaudz “izraut” darbiniekus no tā ierastā veida, kā viņi līdz šim ir strādājuši. Pirms tam strādāju pašvaldībā, un mums bija ļoti daudzi procesi digitalizēti, un bija viegli strādāt. Tagad man principā daudzās lietās ir jāatkrīt atpakaļ. Ir daudzas ar muzeja darbību saistītas lietas, kas joprojām ir fiksētas blociņos, kladītēs, Word dokumentos, labākajā gadījumā – Excel. Tas ir tas, kas jāsakārto, jo mūsdienās var strādāt daudz vienkāršāk un operatīvāk. Gan stratēģijas, gan akreditācijas dokumentos ir redzams, ka šim muzejam, kas patiesībā ir arī tūrisma galamērķis, vispār nav mārketinga. Mēs pašlaik diskutējam ar darbiniekiem, ļaujot viņiem pašiem un mums kopā nodefinēt lietas, kas nestrādā. Lai nav tā, ka es atnāku un saku – te ir mana vīzija! Man patiktu, ja mēs kā komanda nonāktu līdz uzdevumiem, pie kuriem mums ir jāstrādā, lai saprotam, kāpēc to vai citu speciālistu jāpieņem darbā vai no kāda jāatsakās.
Šobrīd es esmu struktūras vērtēšanas procesā, jo struktūra ir absolūti neatbilstoša tam, lai mēs varētu attīstīties un iet uz priekšu. Struktūra ir manā dienas kārtībā, un es jau darbiniekiem esmu teikusi, ka 8. aprīlī visus iepazīstināšu ar savu piecu gadu plānu, bet to mēs būsim kopā sastādījuši.
IZS: Jā, uz ārpusi vērstu interaktivitāti un mūsdienīgu produktu piedāvājumu nav iespējams īstenot, ja muzeja iekšpusē nav komandas, kas to spēj izveidot.
JB: Jā. Muzejam un muzeja speciālistiem pašiem jābūt drošiem un varošiem strādāt. Es maksimāli cenšos, ja tiek piedāvāti kādi kursi vai mācības, semināri, konferences, savus darbiniekus motivēt piedalīties – tas jāredz, jādzird. Es negribu teikt, ka tas nav bijis arī iepriekš, bet es pieļauju, ka prioritāšu līmenis ir bijis cits.
IZS: Vai nav tā, ka Turaidas muzejrezervāts, tāpat kā Rundāles pils, ilgu laiku ir bijuši tādi kultūras magnēti, kuri paļaujas, ka apmeklētāji uz turieni plūdīs? Muzejiem ir ļoti labi sakārtotas krājuma lietas, pētniecība, teritorijas, bet mūsdienīga komunikācija tomēr ir pieklibojusi. Vai tavos plānos ietilpst arī kāda sadarbība ar radošajām industrijām arī jauno tehnoloģiju izmantošanas nodrošināšanai un integrēšanai muzeja produktu un pakalpojumu īstenošanā?
JB: Šobrīd es esmu “norāvusi roķeni” vairākām lietām. Šobrīd tiek izstrādāti projekti jaunām ēkām, lai tās saglābtu. Un tad izskan jautājums – ko mēs tur liksim iekšā? Planšetes? Nē, mīļie, nebūs. Tāpat mēs neveidosim tur jaunas papildu ekspozīcijas. Jāvērtē esošais piedāvājums. Mums ir jāatjauno vai jānomaina arī dažas esošās ekspozīcijas. Vecākās ekspozīcijas ir pat no 2003. gada. Mums ir nopietni jāstrādā, lai atjaunotu un modernizētu to, kas jau ir, nevis veidotu vēl jaunas ekspozīcijas jaunās ēkās.
Es uz šīm ēkām skatos tā, ka mums ir jāmeklē partneri, ar kuriem muzejam sadarboties. Mums bija saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldi, bet tur mēs esam nedaudz nokavējuši – viņi paši otrpus Gaujai rekonstruēs vecu ēku dabas izglītības centra vajadzībām. Žēl, varējām kopā šīs lietas darīt, jo mēs esam Gaujas Nacionālā parka daļa un mums ir ēkas, kas ir izmantojamas. Esmu konsultējusies arī ar vairākiem ārējiem ekspertiem, lai novērtē mūsu telpas un teritoriju un ļauj mums ieraudzīt šo vietu citādi. Jā, izaicinājumu būs daudz un ar radošajām industrijām būs jāstrādā. Mums arī pašlaik ir sarunas ar uzņēmēju, kas mūsu teritorijā apsaimnieko vēsturisko kaltes ēku, kas atrodas tā saucamajā “zelta stīgā”, kur cilvēki visu laiku plūst garām, un viņam tur ir vairākas vitrīnas ar dzintara rotām un tad ir visādi mazāk saprotami suvenīri. Ēkā ir unikāli griestu gleznojumi, kas tapuši 1971. gadā, – tur ir attēlots stāsts par Turaidas rozi, uzgleznota visa leģenda. Daļa gleznojumu ir nopostīta, vajadzētu atjaunot. Mēs ar kolēģiem sākām meklēt pasaules pieredzi ar atvērtā krājuma galerijām. Mēs to varētu būvēt, tieši balstoties uz Turaidas rozes stāstu. Tagad kolēģiem krājuma nodaļā ir jauns uzdevums; viņiem jāgatavo koncepts, jāsaliek plāns divu gadu periodam, jāsastāda saraksts un laika plāns, ko eksponēsim. Patiesībā šis ir viens uzlabojums, ko varam izdarīt un pievērst apmeklētāju uzmanību, bet kas izdarāms ar nelieliem resursiem un neprasa lielu finansējumu. Īstenojot šo projektu, noteikti sadarbosimies ar “Baltu rotām”, kuriem ir vairākas rotu kolekcijas, saistītas ar mūsu muzeja tematiskajiem virzieniem.
Mums arī šobrīd sāk strādāt digitālo projektu vadītājs ar labu iepriekšējo digitālo projektu un uzņēmējdarbības pieredzi.
Process, lai visu saprastu, lai iedrošinātu darbiniekus, ka viņi var runāt, domāt un tiek uzklausīti, ka viņi var nākt ar saviem priekšlikumiem, prasa laiku.
IZS: Komandas saliedēšana, ienākot jaunam vadītājam ar atšķirīgu vadības stilu…
JB: Mans pirmais atbalstītais pirkums, sākot šeit strādāt, – kafijas aparāts muzeja administratīvās ēkas vestibilā, lai nav jādzer kafija katram savā kabinetā (tas nav arī ugunsdroši). Man šķiet, ka tā ir laba vieta, kur satikties kolēģiem pie kafijas dažādos dienas laikos. Turpat blakus ir tāfele ar aktuālo jautājumu. Labbūtība komandā arī ir viens no izaicinājumiem.
IZS: Par kafiju runājot – Turaidas muzejrezervāts ir plaša teritorija…
JB: 58 hektāri, 38 ēkas, 13 dīķi.
IZS: Jā. Ideālā gadījumā būtu tā, ka apmeklētājs var muzeja teritorijā pavadīt visu dienu, bet viens no nosacījumiem ir atbilstoša infrastruktūra un ēdināšana, kas radītu iespēju sabalansētam apmeklējumam starp satura un ekspozīciju izzināšanu un atpūtu, brīvā laika pavadīšanu.
JB: Kafejnīcas jautājums mums ir ļoti aktuāls. Nezināmu iemeslu dēļ kafejnīca neiedzīvojas muzeja Apmeklētāju centra pagrabiņā; arī šobrīd, runājot ar uzņēmējiem, nesaņemam nekādu ieinteresētību. Bet es lieku lielas cerības uz uzņēmēju un kvalitatīva piedāvājuma radīšanu netālu esošajā kafejnīcā “Tūrists”, kas būtu atvērta visu gadu, jo pašlaik viņi strādā tikai sezonas laikā, kas arī nav forši. Ja mēs pārejam uz principu, ka visas ekspozīcijas (vismaz 80 procenti) ir atvērtas visu gadu (skatīsimies, kāds būs finansiālais aprēķins), tad, iespējams, mēs varam vienoties par kādu sadarbību.
Mums tiek plānotas sarunas par Vagaru māju; mēs esam atguvuši ēku, kura ir otrpus valsts autoceļam un neatrodas slēgtajā muzeja teritorijā. Es vēlos pierunāt kolēģus, ka tur ekspozīciju neliekam, bet saglabājam, savedam kārtībā vēsturiskos interjerus un atdodam apsaimniekošanā uzņēmējiem.
Atgriežoties pie komunikācijas – muzejs tiešām līdz šim ir strādājis nevis uz piedāvājumu, bet uz pieprasījumu. Tik, cik pieprasa, ņemam pretī. Šobrīd ir tā, ka, veidojot jauno piedāvājumu, ir jāliek fokuss uz to, ka mēs mērķtiecīgi uzrunājam konkrētas auditorijas. Šobrīd veidojam labu draudzību ar Siguldas novada skolām, mums bija tikšanās ar skolu direktoriem. Direktori arī norādīja, ka viņi gribētu mācību procesā iekļaut muzeja apmeklējumu un programmas. Tikko mums bija tikšanās arī ar vēstures skolotājiem, parādījām skolotājiem visas ekspozīcijas. Pavasarī plānojam skolām piedāvāt eksperimentālu mācību klasi. Tā ka sākam mērķtiecīgi strādāt ar pedagogiem, lai viņi ir informēti par iespējām un brauc ar klasēm uz muzeju. Var jau izmantot muzeju kā vietu, kā telpu, jo šeit var apgūt un mācīt ne tikai vēsturi, bet arī ģeogrāfiju, bioloģiju, fiziku. Tās pašas Induļa Rankas skulptūras – tur ir jāzina fizika, lai mākslinieks tās izkaltu, pārvietotu.
IZS: Kā jums ir ar proporciju starp vietējiem un ārzemju apmeklētājiem? Iespējams, tieši kovidlaikā vietējais tūrisms palielinājās.
JB: Nesezonā, piemēram, šī gada janvārī, no kopumā 2000 apmeklētājiem, kas apmeklēja muzeju, tikai desmit procenti ir bijuši ārzemnieki. Visi pārējie ir vietējie. Es domāju, ka tieši nesezona ir laiks, kad mums pastiprināti jāstrādā uz vietējo auditoriju, jo vasara, savukārt, ir pārpildīta ar ārzemniekiem. Aprīļa sākumā mums ir tūroperatoru un gidu informācijas diena. Pie mums daudz brauc lietuviešu tūrfirmas; igauņu tūrfirmas ved mazāk grupu. Tāpēc bijām aizbraukuši uz Igauniju, brauksim vēlreiz uz tūrisma biržu, arī uz Lietuvu un Poliju. Mēs esam ļoti tuvu Igaunijai, un tas ir jāizmanto.
IZS: Kāda muzejam pieredze un prakse ar tīklošanās projektiem, ar sadarbību ar līdzīga profila muzejiem ārvalstīs?
JB: Šodien [saruna notiek 14. martā] tīklosimies ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Brīvdabas muzejs brauc pie mums ciemos, pievienosies Latvijas “Skolas somas” kolēģe, kura mums visiem pastāstīs par izglītojošajām programmām. Šoreiz uzsvaru tīklošanā un pieredzes apmaiņas diskusijā liekam arī uz zāļu uzraugiem un viņu apmācību. Savukārt Brīvdabas muzejs mūsu muzeju aicinās, kad runāsim par pieejamības lietām ar biedrību “Apeirons”.
Runājot par sadarbību ar ārzemju muzejiem, mēs esam Baltijas jūras valstu Piļu asociācijā, esam Eiropas Mantojuma zīmju muzeju tiklā. Līdz šim ļoti neesam sadarbojušies, ir bijušas kādas mazas iniciatīvas.
Pašlaik esam uzrakstījuši Erasmus+ projektu finansējuma piesaistei kolēģu tālākizglītībai un pieredzes apmaiņai.
Jāatzīst, ka nav izmantots tas potenciāls, ko mums dod Eiropas Mantojuma zīme.
Pašlaik divi zinātnieki ir iesaistījušies sadarbības projektā ar Melnburnas pili, viņi veido pētniecisko centru pie sevis, un mūsu pētnieki grandi – Ieva Ose un Guntis Zemītis – ir piesaistīti šim projektam.
Mums pašlaik ir divas pētnieku paaudzes, tā ka mēģinām sabalansēt un iesaistīt projektos. Motivējam, lai brauc, mācās, lasa savus ziņojumus un referātus.
Līdz šim starptautiskā sadarbība nav bijusi kā uzstādījums vai prioritāte. Šobrīd esam četrus kolēģus pieteikuši pieredzes braucienā uz Bjalistoku, kur ir lielais Eiropas Muzeju foruma un gada balvas pasniegšanas pasākums.
IZS: Es pieņemu, ka, runājot par jaunu profesionāļu piesaisti, izaicinājums varētu būt arī attālums no Rīgas un atalgojums, darbinieku motivācija būt mobiliem.
JB: Jā, darbinieku sastāvs ir jāatjauno. Jāskatās, kādas būs iespējas šos jaunos speciālistus piesaistīt. Šobrīd saistībā ar līvu mantojumu mums ir iesaistījušies trīs jauni pētnieki.
Izaicinājumu ir ļoti, ļoti daudz, nevar “grābt” visu, jāsaprot, ko darīsim un kādu ceļu iesim.
IZS: Ja mēs runājam par finansējumu, skatoties piecgades perspektīvā, tu jūti zināmu stabilitāti, vai tomēr katru gadu no jauna ir bažas?
JB: Ar naudu, ko dabūjam no ministrijas, mēs varam nodrošināt atalgojumu un daļēji materiālu iegādi. Viss pārējais, lai mēs darbotos un attīstītos, mums pašiem ir jānopelna. Plānojam. Šogad viens miljons eiro mums ir valsts finansējums, otrais miljons jānopelna pašiem. Ir ļoti rūpīgi jāplāno, jo mēs nezinām, vai visu to naudu spēsim nopelnīt, jāņem vērā arī šī brīža ģeopolitiskā situācija. Tas mūs dara ļoti uzmanīgus. Nepārtraukti runāju ar finanšu nodaļu, analizējam šībrīža naudas plūsmu.
Pašlaik muzejā ir daudzas lietas, kuras ir jāsakārto, piemēram, krīzes plāns un tas, vai krājumam ir nepieciešamās telpas, kur to glabāt, nodrošinot visus nepieciešamos materiālus un apstākļus. Skatāmies, kur varam piesaistīt papildu finansējumu, kaut vai nelielu projektu veidā, un priecājamies par katru iespēju, kad varam kaut ko piesaistīt. Šogad mums ir uzstādījums, ka skatāmies dažādu Eiropas projektu virzienā. Lēnām iešūpojamies. Esam arī paredzējuši nelielu budžetu darbinieku tālākizglītībai – kursiem, konferencēm, arī starptautiskiem tīklošanās pasākumiem, sadarbībai ar radošo industriju pārstāvjiem, kas dod citu redzējumu.
IZS: Vēl, tuvākās nākotnes plānus iezīmējot, – kas muzejā tiek plānots?
JB: Tikko SIA “DJA” arhitekts, dizainers Didzis Jaunzems uzvarēja konkursā par āra ekspozīcijas veidošanu meža parkā. Top jauns audio un vizuālais stāsts par Turaidas pils torni astoņos gadsimtos. Dainu kalnam šogad 40 gadi, un top izstāde, plaša izzinoša un radoša programma. Apstiprināts Valsts nekustamo īpašumu finansējums Ziemeļu vārtu torņa rekonstrukcijai. Veidosim atvērtā krājuma galeriju. Izstrādājam īpašu piedāvājumu ģimenēm ar bērniem “Turaidas Dāvids – tavs ceļabiedrs muzejā”. Mums jārēķinās, ka tepat blakus ir dažādi konkurenti – kamieļu dārzs “Rakši”, Brīvdabas zoodārzs. Mums ir jāsaprot, kā un ko mēs piedāvājam.
IZS: Kas ir tavi pēdējo gadu spilgtākie notikumi, izstādes, procesi kultūras mantojuma jomā, kas tevi ir uzrunājuši?
JB: Iepriekšējā darbā Siguldas pašvaldībā, kad kultūras centra funkcijām tika pielikta tūrisma joma, es daudz par to domāju un skatījos, kā notiek lietas citviet; tas man šobrīd palīdz paskatīties uz šo vietu kā izcilu tūrisma galamērķi, ne tikai kā uz vēstures objektu.
Mani pašu ļoti iedvesmoja Anšlava Eglīša ekspozīcija Inciemā. Kā viena vieta uz kartes, kuru daudzi cilvēki pat nezināja, tieši sadarbībā ar radošajām industrijām ir attīstījusies tikai uz Anšlava Eglīša personības bāzes. Radīta maza ekspozīcija, bet ar īpašu dizainu – stimuls izdot grāmatas, uzņemt filmu, iestudēt izrādes, veidot spēli “Dzīves cirks”, kas tikko ir izdota. Tas pierāda, ka tev tikai jāatrod ideja, uz kuras būvēt un attīstīt vietas stāstu, un tās lietas apkārt var rasties un izaugt. Tas mani ir iedvesmojis.
Foto: Maira Dudareva