2025. gada janvārī Kārsavā, Maltā un Rīgā prezentēsim rakstu krājumu “Kārsavas stāsti III. Bozova (Kārsava) – Malta”.
Kad sākām “Kārsavas stāstu” projektu, nevarējām paredzēt, ka to darīsim turpat desmit gadus un iznāks trīs rakstu krājumi par Kārsavu – mazu, bet stratēģiski nozīmīgu Latvijas pierobežas pilsētu. “Kārsavas stāsti III. Bozova (Kārsava)–Malta” likumsakarīgi turpina iepriekšējos divos krājumos izcelto industriālā mantojuma tēmu un piedāvā Latvijas teritorijā senākā dzelzceļa iecirkņa iespējami daudzpusīgāko vēsturisko un aktuālo dokumentāciju.
Izvēle par labu ģeogrāfiski paplašinātai Kārsavas – kā pirmās dzelzceļa stacijas Latvijas teritorijā – vēstures izpētei un paša dzelzceļa nozīmes genius loci atklāšanai nemaz nebija tik pašsaprotama.
Atklājot “Kārsavas stāstus II”, kas pievērsās tā sauktajam īsajam 20. gadsimtam – no nacionālas valsts izveides līdz neatkarības atgūšanai –, paši sev teicām, ka pamatlīnijās darbs ir izdarīts. Tomēr jau pēc neilga laika industriālā mantojuma pētnieks Toms Altbergs norādīja uz senākā dzelzceļa Latvijas teritorijā industriālā mantojuma īpašo nozīmīgumu un rosināja pievērsties Bozovas (Kārsavas)–Maltas 5. iecirkņa vēsturei un aktuālās situācijas dokumentēšanai.
Mums pašiem šajā iecirknī pieder sens – 19. gadsimta beigās celts – dzelzceļa pārbrauktuves postenis. Līdz ar industriālā mantojuma apbūvei piederošās dzelzceļnieka “būdas” iegādi un renovācijas darbu uzsākšanu pandēmijas laikā, vienlaikus esot svaigā gaisā un rūpējoties par koka arhitektūras mantojuma saglabāšanu lauku ainavā, Toma rosinājums nāca kā profesionāls izaicinājums.
Trīs gadu gaitā tapuši trīs jauni pētījumi, notikušas daudzas ekspedīcijas, fotosesijas, intervijas, iepazīšanās ar cilvēkiem, kas dzīvo pie dzelzceļa vai ir strādājuši uz dzelzceļa, – tās ir šī stāsta iedvesmojošās sastāvdaļas, kas liek būt gandarītiem par paveikto. Sākot šo projektu, līdz galam nezinājām par rezultātu – materiālu it kā bija daudz, bet citi bija nepieejami kaimiņvalstu arhīvos.
Tikmēr mūsu “Kārsavas stāstu III” ceļojums ir aizraujošs ar to, ka visi stāsti izkristalizējās procesā. Industriālā mantojuma pētnieks Toms Altbergs, protams, uzreiz zināja, ko un par ko rakstīs. Zinājām arī, ka jāfotografē un jādokumentē zūdošais arhitektūras mantojums. Pirmajā ekspedīcijā braucām ar fotogrāfu Didzi Grodzu un domubiedru iniciatīvas “Nezināmā Rēzekne” dibinātājiem Andri Uškānu un Regitu Zeiļu, lai apzinātu dzelzceļa stacijas minētajā maršrutā. Tā bija Andra ideja, ka, apskatot sakaru un satiksmes vēsturi reģionā, hronoloģiski jāpakāpjas atpakaļ un rakstu krājumā noteikti jāiekļauj nodaļa par pasta ceļiem, kas šo funkciju nodrošināja pirms dzelzceļa. Sazinājāmies ar muzeoloģi un dzelzceļa vēstures pētnieci Agnesi Neiju, kura bija ar mieru izskatīt periodikas arhīvu par mūs interesējošā iecirkņa stacijām un apkopot materiālus rakstā.
Vietējo stāsti un fotogrāfijas ir šīs grāmatas “sāls” – tie ir tik spilgti, atklāti un tālab jo īpaši vērtīgi. Īpašs paldies Valentīnai Zelčai par piedalīšanos lielas daļas šo stāstu uzklausīšanā un transkribēšanā!
Apzinot vietas stāstus, tie neizbēgami veido paralēles, savijas, citkārt negaidīti krustojas. Tā, agrākais kārsavietis Staņislavs Grahoļskis uz Kultūrvēstures centru “Līču mājas” atveda savas 1970.–1972. gadā fotografētās skolas pārgājiena fotogrāfijas. Centra vadītāja Inta Jurča laipni padalījās ar informāciju, ka šajā kolekcijā atrodamas mākslinieciski izteiksmīgas fotogrāfijas ar dzelzceļu. Sazinājāmies un saņēmām Grahoļska kunga atļauju fotogrāfiju izlasi no albumiem iekļaut rakstu krājumā. Šī ir tikai viena no nejaušajām sakritībām rakstu krājuma tapšanā.
Šoreiz mums bija svarīgi ne tikai dokumentēt, pētīt un intervēt cilvēkus, kas profesijas vai dzīvesvietas dēļ līdzās vai burtiski “uz dzelzceļa” pavadījuši dzīvi, bet arī piesaistīt skatu no malas – jauna cilvēka skatījumu uz mums jau zināmo mantojumu. Andi Stefanoviču nejauši satikām vienā no mūsu dzelzceļa ekspedīcijām. Viņa poētiskās fotogrāfijas papildina Didža Grodza pragmatisko – diemžēl zūdošā – mantojuma foto dokumentāciju.
Rakstu krājumu papildina mākslinieces un Roberta Mūka muzeja vadītājas Gitas Palmas trīs staciju vizualizācijas Kārsavas–Maltas 5. iecirknī – tās ir mūs interesējošās Kārsavas, “Rēzeknes I” un Maltas stacijas.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs