Noslēdzot darbu pie projekta “Kārsavas stāsti II” un rakstot ievadu krājumam, gribu dalīties ar pāris nejaušībām, kas lielā mērā ir ietekmējušas un iedvesmojušas mani strādāt pie Kārsavas vēstures pētniecības. Viens ļoti sens un arī laika ziņā garš stāsts un otrs – straujš, bet arī neticami veiksmīgs. Domājams, kad iznāks “Kārsavas stāsti II”, arī pirmā stāsta rezultāts būs gandarījumu sniedzošs.
Vispār, topot Kārsavas pētījumiem un rakstu krājumiem, stāstu ir daudz, bet šoreiz par šiem diviem, ko, kā jau pieteicu nosaukumā, dēvēju par nejaušībām. Tie rezultējušies nozīmīgos pētījumos, kas palīdz atklāt daudzšķautņaino un multikulturālo mazpilsētas identitāti, bet ne tikai – arī laikmeta ainu un procesus, kas ietekmē vienu vai otru lēmumu.
Ir 1997. gads, un es kā 11. klases skolniece, rakstot kādu eseju par ievērojamiem novadniekiem, dodos intervēt Aleksandru Proboku. Viņam tolaik ir apmēram 75 gadi. Vēstures skolotāja Marija Labanovska ir viņu ieteikusi kā fotogrāfu un žurnālistu, kas strādājis vietējās avīzēs, uzrakstījis ceļvedi par Kārsavas rajonu, bet, galvenais, pirms gada izdevis atmiņu grāmatu “No Rītupes līdz Kolimai”.
Intervēju (diemžēl mana eseja nav saglabājusies), Proboks stāsta arī par savu nesen izdoto grāmatu, rāda manuskriptu mapes, kas ir pārsteidzošas, jo tur ir paša autora zīmējumi, dokumenti, melnraksts mašīnrakstā (autora labots), redaktora komentāri, vāka varianti un citas interesantas lietas.
Šķiroties, par lielu pārsteigumu, viņš man, tobrīd septiņpadsmitgadniecei, uzdāvina ne tikai grāmatu, bet arī dod mapes un saka, ka es zināšot, ko ar tām darīt. Šo sarunu atceros spilgti, jo tas ir “pārākais” pārsteigums. Jautāju, vai viņam pašam nevajadzēs. Viņš atbild: “Jūs interesējaties par vēsturi, ņemiet! Kad nomiršu, tāpat šos materiālus sadedzinās.” (Viņš nodzīvoja vēl 20 gadus un mira 2017. gadā.)
Es paņemu, nesu mājās, uzrakstu savu rakstu darbu. Visu laiku man ir pietāte pret šīm mapēm – mainot dzīvesvietas, staipu tās līdzi, bet īsti nezinu, ko darīt. Tomēr atceros viņa teikto – “jūs zināsiet, ko ar tām darīt”. Es tās glabāju…
Un neticami – ir 2016. gads, mēs sākam domāt un strādāt pie pirmajiem “Kārsavas stāstiem”, un man pēkšņi ienāk prātā, ka šis manuskripts, kurš nu jau kādus gadus glabājas manā Rīgas dzīvokļa plauktā, tik labi iederētos Latvijas Okupācijas muzeja (OM) krājumā.
Sazinos ar OM direktora vietnieci krājuma darbā Taigu Kokneviču. Jā, viņiem ir tipogrāfijā izdotā grāmata krājumā, un viņi ir priecīgi saņemt arī manuskripta mapes. Rakstām nodošanas-pieņemšanas aktu, un manuskripts ir krājumā. Sarunājam, ka Taiga muzeja vārdā nosūtīs Probokam pateicības vēstuli, un zinu, ka viņš to saņem pavisam neilgi pirms nāves.
Pēc divdesmit gadu gaidīšanas es beidzot esmu sapratusi, “ko ar tām darīt”, un pat ne par vēlu, lai autors zinātu, ka viņa mūža darbs ir drošībā un atzīts, ka pētnieki un arī grafikas dizaineri (jo manuskripts, neapšaubāmi, ir tam laikam un vietai ļoti oriģināli veidots) to varēs pētīt un radīsies nākamie pētījumi, raksti un esejas.
Šeit šis stāsts varētu arī noslēgties, bet tas turpinās.
Pēc Aleksandra Proboka nāves viņa radinieki, zinot manu interesi par autoru un Kārsavas stāstiem, manai mammai Valentīnai Zelčai, kura nu jau arī aizrāvusies ar novadpētniecību, atnes trīs viņa noformētus un aprakstītus fotoalbumus: viens par paša Proboka dzīvi, divi pārējie – par 50.–60. gadu Kārsavu. Viena albuma nosaukums ir “Kārsava. Katram laikam savs vērtējums”. Tobrīd “Kārsavas stāsti” ir noslēguma fāzē un tiek gatavoti tipogrāfijai, bet, izšķirstot albumus, jau zinu, ka tos izmantošu nākamajā projektā.
Tā, ar ģimenes laipnu atļauju, šie fotoalbumi ir bijuši pie manis visu šo laiku, un es tos ik pa laikam pāršķirstu un domāju, kā labāk izmantot.
Kad 2020. gadā sākam darbu pie “Kārsavas stāstiem II”, kā sastādītāja zinu, ka Proboka stāstam un darbam tajos būs nozīmīga vieta. Dr. hist. Uldis Neiburgs piekrīt pētīt Proboka stāstu laikmeta kontekstā, un ir tapis pētījums “20. gadsimts. Aleksandra Proboka stāsts”. Tāpat rakstu krājumu papildinās fotostāsts “Kārsava 20. gadsimta otrās puses fotogrāfijās. No Aleksandra Proboka arhīva” (kurā izmantosim materiālus no jau minētajiem fotoalbumiem).
Cita starpā rakstu krājumā būs arī Dr. hist. Ērika Jēkabsona pētījums “Kārsava starp diviem pasaules kariem. Ieskats pašvaldības darbības procesos”, pētnieka Valda Kuzmina pētījums “Karadarbība Kārsavas novadā Otrā pasaules kara laikā”, vēsturnieka Agra Dzeņa pētījums “Kārsavas pilsētas pārvaldes – deputātu padomju un izpildkomitejas – darbība 1944.–1991. gadā un pilsētas attīstība”, kā arī žurnālistes Guntas Ločmeles un kārsavietes Valentīnas Zelčas sarunas ar 18 Kārsavas iedzīvotājiem par to, kā un ko viņi atceras no padomju laikiem Kārsavā. Turpinot pirmā rakstu krājuma tradīciju, grāmatā paralēli akadēmiskiem pētījumiem liela loma atvēlēta vietējiem cilvēkiem un viņu stāstiem – atmiņām un fotogrāfijām.
Tā 20 gadus tāla nejaušība mani iedvesmoja akadēmiskam pētījumam par kārsavieti Aleksandru Proboku, caur kura stāstu Uldis Neiburgs meistarīgi izstāsta gandrīz visa 20. gadsimta vēsturi Kārsavā un ne tikai.
Otrs stāsts – straujš un neticami veiksmīgs, jo paveikts ātri, viegli un pašā pandēmijas karstumā, dodot veiksmes sajūtu laikā, kad apkārt nekas daudz nenotiek.
Kādu brīdi pēc "Kārsavas stāstu" izdošanas, man e-pastā atraksta Abrahams Edelmans, bijušais kārsavietis, kura ģimene un viņš pats pārdzīvojis holokaustu. Paspējuši nokļūt emigrācijā Krievijā, atgriezušies Kārsavā, tad pārcēlušies uz Rīgu, tad – Maskavu, bet tagad viņš ar ģimeni dzīvo Izraēlā.
Viņš izlasījis grāmatu latviešu valodā, pateicas par ebreju glābēju pieminējumu Kārsavā (stāsts par Alfrēda Bankoviča un viņa atbalsta komandas ebreju glābšanas akciju Kārsavā lasāms “Kārsavas stāstos”), labo dažas detaļas un saka, ka arī viņam ir daudz fotogrāfiju un stāstu par Kārsavu.
Atkal neticama sagadīšanās – ar Raivi Sīmansonu tieši esam apstiprināti Izglītības ministrijas un Izraēlas vēstniecības Latvijā iniciētai izglītotāju (cita starpā, arī muzejpedagogu) nedēļu garai apmācību programmai Jad Vašem memoriālā Jeruzalemē, Izraēlā.
Vienojamies ar Abrahamu, ka tiksimies uz vietas, iepazīsimies, aprunāsimies. Ir marta sākums, Izraēlas televīzija ziņo par Covid-19 visās ziņās, mūsu autobusu kādā no studiju braucieniem aptur Izraēlas policija, bet, uzzinot, ka jau nedēļu esam šeit, ļauj turpināt ceļu. Ir neliela spriedze, vai tiksim atpakaļ uz Latviju…
Bet pa vidu – saulainā trešdienas pēcpusdienā tiekamies ar Abrahamu un viņa dēlu Grigoriju Jad Vašem kafejnīcā, un Abrahams mani pārsteidz. Viņam ir vesela gūzma ar dzimtas fotogrāfijām, sākot ar 19. gadsimta beigām. Iztēlojieties – cilvēks, kurš pats un kura ģimene kara laikā bijusi bēgļu gaitās, kura Kārsavas dzimtas liela daļa tika iznīcināta holokaustā. Un viņam joprojām ir viss šis dārgums (par tā brīnumaino saglabāšanos var lasīt grāmatā “Abrahams Edelmans. 20. gadsimts. Vēstule”). Un jo vairāk – viņam ir stāsts gandrīz par katru no fotogrāfijām!
Es saku Abrahamam – rakstiet, taps “Kārsavas stāsti II”, izdomāsim, kā integrēt šo materiālu. Toties Abrahams smejoties saka – ja nu kas (piemēram, ja netiekam atpakaļ uz Latviju), viņu mājās mēs esam vienmēr gaidīti…
Mājās tiekam. Un Abrahams raksta. Divus mēnešus pēc mūsu tikšanās es braucu uz pastu, ir joprojām lokdauns, un es saņemu milzīgu, pa ceļam mitrumā cietušu paku no Izraēlas. Un tajā iekšā – labi iepakots, ūdens necaurlaidīgā materiālā – ir Abrahama manuskripts.
Viņš gan sūta to man personīgi un nosauc par vēstuli, tomēr izlasot saprotu, ka tā būs Abrahama vēstule par viņa 20. gadsimtu un ka to publicēsim kā atsevišķu izdevumu.
Rakstu Abrahamam, ka izdosim viņa manuskriptu kā grāmatu, viņš uzticas un piekrīt. Skenē fotogrāfijas un dokumentus, sūta man e-pastā.
Tālākais stāsts jau ir praktisks – jātranskribē teksts (paldies Pāvelam un viņa tētim), jo manuskripts ir rokrakstā, bet viss jau sakārtots kā izdošanai – ar attēlu un dokumentu iespraudumiem, sadalīts pa nodaļām.
Jātulko (uzreiz zinu, ka darīsim to gan latviešu, gan angļu valodā – Jānis Balodis, Artis Ērglis), jārediģē (Sigita Kušnere, Jana Taperte, Laine Kristberga), jāmeklē zinātniskais redaktors (Uldis Neiburgs), vajag ievada autoru (muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis) un grafikas dizaineru (Edvards Percevs).
Ar grafisko dizainu arī ir interesants stāsts. Ar Edvardu izlemjam, ka atstājam Abrahama oriģinālo grāmatas sakārtojumu, bet vāku veidojam kā lielu aploksni/paku, iedvesmojoties no pakas, ko saņēmu no Abrahama maijā kā man domātu vēstuli.
Un šim visam nepieciešams finansējums, tāpēc milzīgs paldies Fridriha Eberta fondam, kas atbalstīja ideju un finansēja arī atklāšanu. Kad 2020. gada novembrī latviešu un angļu varianti tika sūtīti uz druku, man nelika mieru doma, ka neizdodam vēstuli oriģinālvalodā. Šeit milzīgs paldies jāsaka fondam Uniting History, kas atbalstīja krievu valodas izdevuma tapšanu, un 2021. gada sākumā grāmata iznāca arī oriģinālvalodā.
Atkal varētu stāstu noslēgt, bet… Bija pandēmijas laiks, Abrahams uz Latviju netika, un pacietīgi gaidījām brīdi, kad grāmatu Rīgā un Kārsavā varēsim atklāt. Un sagaidījām! 2021. gada septembrī Abrahams un viņa dēls Grigorijs ieradās Rīgā, un mēs vienojāmies, ka organizēsim vairāku atklāšanu tūri. Tā, trīs dienu laikā no 9. līdz 11. septembrim grāmatu prezentējām četrās Latvijas vietās – muzejā “Ebreji Latvijā” Rīgā, Kārsavas pilsētas bibliotēkā, Ludzas sinagogā un Rēzeknes Zaļajā sinagogā. Grāmata aizceļojusi uz Izraēlu un savus lasītājus sasniegusi arī tur.
Vēl arī neliels stāsta turpinājums, kas būs lasāms “Kārsavas stāstos II”. Sarunās ar Abrahamu, stāstot viņam par nākamā rakstu krājuma struktūru, noskaidrojām, ka arī viņam ir interesanta un vēl neizstāstīta epizode par padomju laika Kārsavu. Atkal ierosināju rakstīt, jo vēl varam pagūt to iekļaut krājumā kārsaviešu atmiņu sadaļā. Un Abrahams uzrakstīja. Pēc viņa atgriešanās Izraēlā jau pēc divām nedēļām man e-pastā atnāca Abrahama Kārsavas stāsta turpinājums. Tas tiks publicēts topošajos “Kārsavas stāstos II”.
Lūk, divas nejaušas tikšanās, kas rezultējās nozīmīgos pētniecības projektos. #Kārsavasstāsti
Attēlā: viens no trim Aleksandra Proboka albūmiem. Foto: Didzis Grodzs