Izlasot Ligijas Purinašas rakstu “Neaizmiršanas kultūra. womage.lv – vai vajag turpināt?”, uzzināju par datu bāzes “Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)” esamību, kā arī vēl dažas interesantas lietas. Piemēram – ka pētniecībā nepieciešama dzimumu līdztiesība un vīriešu pētnieciskā interese jāpievērš sieviešu vēsturei. Ļoti laba ideja, bet iespējas to īstenot Latvijas kontekstā ir pielīdzināmas rozā vienradžu audzētavas izveidošanai. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – mūsu valstī vēsturnieku, kuri ir spējīgi kvalitatīvi strādāt un radīt jaunas zināšanas, ir tik maz, ka bail pat skaitīt… Akadēmisko aprindu “pārtijbomžus” un no projekta uz projektu dreifējošos “viespētniekus” un “zinātniskos pusvadītājus” es iepriekšējai kategorijai, protams, nepieskaitu. Vārdu sakot – mums ir jāpriecājas, ka pētniecība vispār vēl notiek un ka tai ir arī kāds rezultāts, neatkarīgi no vēsturnieka vai viņa tēmas “džendera”.
Teorijas par “sieviešu”, “vīriešu” utt. vēsturēm labi izskatās un iederas Rietumos, kur faktiski nav nepētītu dokumentu un neskartu pētniecības tēmu. Tad aiz gara laika iespējams meklēt “alternatīvas pieejas”, “inovatīvas metodes” un vēstures dzimumpazīmes. Latvijas situācija ir kardināli atšķirīga – liela daļa citu valstu zinātnieku būtu sajūsmā par neskarto pirmavotu daudzumu, kāds atrodams mūsu arhīvos. Tikai vienā pašā Latvijas Valsts arhīva 1986. fondā ir iespējams pavadīt gadus, acis nepaceļot. Vienīgā piebilde – ja ir vēlēšanās. Diemžēl kopš 1997. gada, kad dokumenti kļuva pētniekiem pieejami, novērots, ka gribētāju skaits īpaši nav pieaudzis.
Toties nekur nav pazudusi tumsonība un nevēlēšanās strādāt ar faktiem. Nereti mūsdienās to mēdz dēvēt par “prasmi interpretēt” un/vai “stāstīt vēstures stāstu”, taču no dīvainajiem epitetiem pamatproblēma nemainās. Kvalitatīvu pētnieku trūkums ir novedis pie situācijas, kad iespējams publiski apgalvot, ka 1949. gada 25. marta deportāciju sarakstus čekistiem palīdzējuši sastādīt tābrīža Vēstures un filoloģijas fakultātes studenti, piebilstot, ka “tas visiem sen ir zināms”. Jau otro gadu nesekmīgi gaidu kādu norādi uz to, no kura cauruma šī sensacionālā ziņa ir izvilkta, bet pagaidām bez panākumiem. Piedošanu, bet kā iespējams mainīt sabiedrības apziņā kļūdainos pieņēmumus par pagātnes notikumiem, ja pat “akamēdiķi” runā totālas muļķības? Bet šādu un līdzīgu piemēru ir sasodīti daudz…
Vēsturnieku skaita samazināšanās ir novedusi arī pie citas problēmas – diskusiju un kritikas trūkuma. Vairs faktiski nav iespējams norādīt uz kļūdām, nekorektiem apgalvojumiem, nepilnībām u. tml., neriskējot izraisīt dažādus sakairinātus agregātstāvokļus – sākot no naida uz mūžu un beidzot ar ģīboņiem (vai otrādi). Tas diemžēl ir tikai likumsakarīgi – visi viens otru pazīst, un lielākā daļa ir arī saistīti “projektu naudas apgūšanas” saitēm. Tāpēc recenzijas ir pārvērtušās par savstarpēju slavēšanu, pēc principa: “Šoreiz es tev glaimoju, bet nākamreiz tu man.” Maz būs to, kuri uzdrošināsies pateikt, ka kārtējais “reflektējiens no naratīva caur diskursu” patiesībā nekas izcils nav un būtu vēl pāris gadi jāstrādā, pirms kaut ko varētu secināt. Un vēl mazāk palicis kritiku pieņemt spējīgo…
Noslēgumā – dažas pārdomas par womage.lv. Datu bāzēm ir kas kopīgs ar Rīgu – tās gandrīz nekad nav gatavas, un allaž var vēl kaut ko papildināt vai pārbaudīt un labot. Ja tas tiek darīts – lieliski. Skumjāk, ja šim aspektam uzmanība netiek pievērsta un vienreiz pieļauta kļūda vai nepārbaudīta informācija tā arī paliek uz visiem laikiem. Tomēr ir vēl viens jautājums: kāpēc šajā datu bāzē ir iekļautas personas, kurām ar Latviju, tās sabiedrību un kultūru laikā no 1870. līdz 1940. gadam nav bijis nekāda sakara, vai arī tas ir absolūti margināls? Piemēram, kāds labums Latvijai bija no māsām Krustiņsonēm? Neatkarīgajā Latvijas valstī viņas nebija dzīvojušas nevienu dienu un savas ideoloģiskās pārliecības dēļ, visticamāk, to ļoti pamatīgi ienīda. Līdzīgi var jautāt vēl par vairākām Padomju Savienībā dzīvojušām personām, kuras šeit parādījās tikai pēc komunistiskās okupācijas. To pašu var attiecināt, piemēram, uz Emmu Plūmi (1883–1919), kura laikā, kad Latvijā norisinājās Neatkarības karš, veica pretvalstisku darbību, atbalstot iekarotājus boļševikus. Ko labu Latvijai izdarīja regulāri cietumā sēdošā nelegālās komunistiskās partijas aktīviste Ernestīne Niedra (1901–1978)? Datu bāzē minētais “Atradusies apcietinājumā par revolucionāru darbību” izklausās paņemts tieši no kāda komunistiskās okupācijas laika personu rādītāja. Ceru, nav jāpaskaidro, cik ļoti greizu priekšstatu tas rada par Latvijai naidīgu organizāciju un tās pārstāvjiem. Tikpat labi datu bāzē, kas veltīta demokrātiem, varētu iekļaut pērkonkrustiešus kā cīnītājus pret Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Un pēc tam brīnīties par to, kas sanācis un kā to uztver.
Titulbilde: Stompaku purvs 2024. gada 2. martā. No Ineses Dreimanes privātā arhīva