Kad daudzus gadus dzirdi, ka jāmaina informatīvā telpa Latgalē, ka jāpieņem izrāviena vai vismaz rīcības plāns, kas ļautu izlīdzināt tās sociālās, ekonomiskās un medijtelpas atšķirības, kas ir pierobežā, reģionos, un Rīgā, pilsētvidē vispār, kad kārtējo pētījumu, situācijas apzināšanu veic kāda institūcija, tostarp Pasaules bankas eksperti, bet praktiski nekas nenotiek, turpinot “pulēt” glītas stratēģijas un “ekseļus”, esi jau vairākās sanākšanās un tikšanās reizēs ar augstām amatpersonām iezīmējis ceļus un atbalsta mehānismus, kas nav nemaz tik nereāli, bet netipiski kapitālisma tirgus konkurencei – tas gan, tad vairs īsti neko negribas darīt. Jo redzi, ka sistēma, kurā atrodies, ir lielā mērā fikcija, domāta plānu izpildei un ierēdniecības mieram, nevis cilvēku labbūtībai un cieņpilnai dzīvei.
Vai ir brīv piešķirt reģionalitātes koeficientu reģionos dzīvojošajiem, strādājošajiem? Kā tas iederēsies kopējā valsts nodokļu iekasēšanas sistēmā? Vai necietīs budžeta izpilde? Kāpēc vienam reģionam vajag īpašu politiku? Šie un citi jautājumi blāķiem nostāsies starp reāliem problēmas risinājumiem un valsts pārvaldes piekopto (ne)domāšanas principu (Labāk neko nemainīt. Vai ir atbilstoši MK noteikumi? Nav finansējuma… utt.) un gadiem noslīpētu rīcības imitēšanu. Tikai līdz skaitļiem uz papīra.
Tas, ka gadiem ilgi reģionos, bet jo īpaši krievijas un baltkrievijas pierobežā cilvēki izdzīvo līdz pensijai un nāvei. Kuļas kā pliki pa nātrēm, ne uz vienu necer, nesūdzas, novērtē savas vietas pievilcību, bet bērniem un mazbērniem viņu acu skatiens saka tik vienu: brauc prom – uz pilsētu, Rīgu, ārzemēm –, es savu dzīvi izdzīvošu, bet tev ir JĀDZĪVO.
Esmu mēģinājusi sistēmu lauzt, esot sistēmā, taču tā ātri izspļāva pašu kā nederīgu, jo uzdevu daudz jautājumu, jo nerīkojos pēc “iestaigātā”, sarunātā un “tā ir bijis gadiem” principa. Gribējās kaut nedaudz būt noderīgiem pierobežā esošajiem cilvēkiem. Arī apliecināt, ka viņi nav pret Latviju, demokrātiju, viņi tikai ir pazuduši tulkojumā, noputējuši un nevienam īsti nevajadzīgi, jo neatbilst nevienam vidējam rādītājam, kāds ir Latvijas ekonomiskajās vai sociālajās statistikās. Un, visticamāk, visi statistiskie rādītāji tikai uzlabotos, ja tai pierobežā dzīvotu vilki un lāči, ne cilvēki.
Gribējās kaut nedaudz pamainīt pelēko aizmirstību, kas sūcas visapkārt pierobežai: skolas nav, aptiekas nav, feldšera (kur nu ģimenes ārsta vai vispār ārsta) nav, sabiedriskais transports vienreiz nedēļā, labākajā gadījumā – vienreiz darba dienā, saziņa ar ārkārtas dienestiem apgrūtināta, bieži vien caur krievijas, baltkrievijas tarifiem, zonas nav (operatoriem tas ir neizdevīgi), internets tieši tāds pats – ar plankumiem un pārrāvumiem, Latvijas radio un TV “ķer”, bet tiem pāri klājas blakus esošo agresoru valstu radio viļņi, ik pa brīdim jāatjauno Latvijas medija meklēšana. Ja vēlies kādu TV programmu izvēli, tad par to ir vairāk jāmaksā, bet skatīties bīstamo kaimiņu kanālus joprojām var par velti. Un piedāvājums no “kaimiņa” neizpaliek. Iedzīvotāji Kaplavā stāsta, ka baltkrievijas TV pārmet mums necilvēcību uz robežas, aicina braukt uz šo “viesmīlīgo” zemi, kur viss (pēc TV teiktā) esot labāks un pieejamāks.
Veikals? Visbiežāk vēl pa kādam ir (izņēmums ir Ludzas novada Līdumnieki, kur nav), bet preces ved reti un ar Rīgai cienīgu uzcenojumu, bet bez tur pieejamās kvalitātes un izvēles iespējām, tāpēc pērk tikai tie, kam bērni neved pārtiku, kas paši nevar aizbraukt. Un tikai visnepieciešamāko.
Porečjē (Bērziņu pagasts Krāslavas novadā) kāda pensionāre ar vāzdeņu saka: “Vīnu raizi mienesī braucu da Kruoslovys: vysus moksuojumus apmoksuot, naudeni izjimt i koč kū nūpierkt.” Vaicoju: “A parkū da Kruoslovys? Dagda tok divreiz tyvuok!” “Dagdā da posta vysmoz kilometrs juoīt kuojom, a kuojis nastaigoj. I bankomata nav. A Kruoslovā pretim autoūstai.”
“Nieka 70 km”, kāds teiktu, “es katru dienu braucu uz darbu uz Rīgu, man sanāk vairāk”. Jā, tikai ar divām atrunām: 1) ja ir atbilstoša infrastruktūra (ceļš, sabiedriskais transports, mašīna, pagasta auto), 2) ir darbs, kuru darot tu visu nenobrauc ceļā un maizē.
Trīs tēli – Vieju Rozale, Klāvu Tekļa i Plotku Jurs – ar humora elementiem (anekdotes, pārpratumu skečs, hiperbolas utt.), mūzikas un multimediju palīdzību devās runāt ar vietējo kopienu par dažādām aktuālām lietām. Arī tām, kas netiek pamanītas reģiona vai valsts līmenī. Ja ieskatās digitālajos resursos, tad ziņas par pierobežu ir ļoti retas un nav tās patīkamākās. Tiesa, pēdējā gada laikā vairākās vietās un vairākas reizes ir bijusi TV, jo ir valsts atbalsts informatīvās telpas raidījumu veidošanai, ko, pateicoties Aizsardzības ministrijai, izmantojam arī mēs, apbraukādami pierobežu. Runājam arī par to, kas iezīmē konkrētās vietas pievilcību, ar ko vietējie lepojas; kādas problēmas viņus nomāc un kā to varētu risināt; kādus informācijas avotus viņi izmanto, kā izvērtē informāciju un ko šajos paradumos var un vajag mainīt.
Līdzās eksistenciāli nospriegotajam NAV saprotam, ka viņu problēmas īsti neuzklausa arī vietējā pašvaldība, bet, arī ja uzklausa, ceļš līdz risinājumam dubulti garš. Tāpat kā ar valsts atbalstu Latgalei: izturēsi birokrātijas blāķus un darba grupu gadus, solīti uz priekšu pavirzīsimies. Neizturēsi, pats vainīgs. Kā tad pašvaldībā var zināt, ko tāds cilvēks Zilupē, Indrā, Robežniekos, Porečjē, Šķaunē, Asūnē, Pasienē, Kaplavā, Piedrujā, Līdumniekos, Ciblā, Mērdzenē, Goliševā un Ļauderos grib! Pašam jābrauc, pašam jāmeklē risinājumus. Tā arī dara, ja vēl ir kāds kopienas urķis, aizrautīgs cilvēks, kas to visu dara tikai savas pārliecības, piederības vai spīta dēļ.
Līdumnieku biedrība turas: elektrību atslēdz, nopērk ģeneratoru; pagasts nevar uzturēt bijušā kultūras nama telpas, biedrība to var. Un vēl sakārtot apkārtni, izveidot Kultūras centru, iekārtot muzeju, estrādi, kapelu. Radīt normālu dzīvesvidi sev un saviem bērniem. Bet bērnu gandrīz nav, jo kurš jaunais tos tricelīgos ceļus izturēs? Un kam to īsti vajag? Ja tikai indivīdam, tad viņš izvēlas vidi, kas viņam labvēlīgāka. Arī valsts interesei un ieguldījumam jābūt jūtamam, ja vēlas, lai kāda teritorijas daļa neiznīkst.
Robežniekos un Mērdzenē vēl ir skolas, tur arī cilvēku sejas citādas un gaiss, noskaņa cita: normāls dzīves ritms, kurā ir pelēkais un krāsainais, svētku un ikdienas solis.
Līdumniekos sadzīvo ar lāčiem, smejas – nedrīkst aizmirst ķepainim kādu saldumiņu nolikt, lai bites neaiztiek, lai draudzīgi sadzīvojam. Porečjes pusē uzpasē sumbrus, bet Robežniekos var satikt strausus. Līdumniekos ziņu baloži ļauj neaizmirst seno laiku romantiku. Goliševā un Šķaunē pie paša ciemata, ciematā robežas žogs – kā atgādinājums, bieds un nolemtība – kaimiņus neizvēlas.
Bet Piedruja nokāpj Daugavas krastā un saskatās ar Druju, kas jau pāri robežai, krēslainā rudens dienā izskatās kā senā gleznā. Protams, katrā vietā ir unikāli un šarmējoši dabas un kultūras objekti. Laimes muzejā aizmirstam par laiku un realitāti, sarunās ar cilvēkiem jūtam to lielo atvērtību un sirsnību, kas gadiem ilgi ir bijusi mūsu folkloras ekspedīciju pievilcības magnēts. Citi uz Havaju salām vai Malagu, bet mēs ekspedīcijā: parunāt ar Latgales sirdsgudriem cilvēkiem. Vēl viņi te ir, vēl tur robežu, bet, kad viņi aizies debesu laukos, robeža būs Dagda, Zilupe, Kārsava, tad vēl dziļāk. Saka, vieta ilgi tukša nepaliek… Kas nāks šai vietā? Un ko mēs varam darīt, lai Latvijas robeža ir tai pašā vietā, kur tagad, un cilvēki notic veiksmīgas valsts pastāvēšanai, izjūt to savā ikdienā, jo ceļš, pa kuru brauc, nerada smadzeņu satricinājumu, dakteri vari pieteikt un pie viņa arī tikt līdz brīdim, kad tas vēl nav par vēlu, nešūmēties par nepieejamiem sociālajiem pakalpojumiem, bet ieslēgt ziņas vai kādu aizrautīgu filmu. Arī latgaliešu valodā.
Apkopojām dzirdēto un redzēto, nodosim tālāk atbildīgajām institūcijām, bet visu laiku vajag vietējo urķi, kas pakužina, atgādina par sevi un risināmo problēmu, tad tas vezums lēni, bet kustas. Sīzifa akmens[1] katram savs, lai kā to vēlētos apiet.
Goliševa
Porečje
Foto: Ilgas Šuplinskas privātais arhīvs
[1] Apkopotās, pašu iedzīvotāju rakstītās problēmas var lasīt problēmu baramotros Latgaliešu kultūras biedrības Facebook kontā, bet īsajām video reportāžām var sekot biedrības TikTok kontā. Jā, esam beidzot arī tur, šķīdinām informācijas zampu, mainām patērētājsabiedrības kustīgās bildes.