Līdz šim nav bijis svarīgi, kurā datumā apskatīju izstādi. Visbiežāk tās ir bijušas preses konferences un ekskursijas izstādē kuratora pavadībā, kam tūlīt seko raksts presē. Ir reizes, kad izstādes apskati pieskaņoju citiem darba pienākumiem vai privātiem braucieniem, un tā paliek kā stāsts sociālajos tīklos un noderīga pieredze. Tāds bija arī pēdējais gadījums, kad 20. februārī ieplānoju laiku, lai no Briseles ar vilcienu aizbrauktu uz izstādi “Van Eiks. Optiskā revolūcija” (Van Eyck. Een optische revolutie) Ģentes Mākslas muzejā (MSK Gent).
Par revolucionārajam flāmu renesanses meistaram veltīto izstādi biju dzirdējusi jau iepriekš, tā tapa vairākus gadus un solīja vienā telpā savākt 13 no tikai 23 zināmajiem Jana van Eika (Jan van Eyck) darbiem – to vidū astoņi Svētā Bavo katedrāles altārgleznas paneļi. Sagatavošanās darbi ietvēra arī vērienīgu restaurācijas programmu un komplicētu vairāk nekā 100 eksponātu deponēšanas shēmu no pasaules vadošajiem muzejiem, bibliotēkām un citām institūcijām.
Jans van Eiks (ap 1390–1441). Vīrieša ar zilo galvassegu portrets. No Nacionālā Brukentāla muzeja krājuma Sibiu (Rumānija). Publicitātes foto
Jans van Eiks (ap 1390–1441). Madonna pie strūklakas, 1439. No Antverpenes Karaliskā mākslas muzeja krājuma. Foto © lukasweb.be Art in Flanders, Hugo Maertens
Kā liecina Pasaules Veselības organizācijas vietnē publicētie Covid-19 izplatības dati 20. februārī Itālijā, piemēram, bija reģistrēti trīs, Vācijā 16 un Beļģijā viens saslimšanas gadījums. Tātad vīruss jau bija Eiropā, bet to, ka tas apstādinās visu kultūras, mākslas un muzeju nozari, neviens vēl nenojauta. Pēc nepilna mēneša visi muzeji Eiropā jau bija slēgti.
Durvis ciet, izstādes nav
Beļģijā masu pulcēšanās tika aizliegta no 14. marta, un tas nozīmē, ka durvis aizvēra arī van Eika izstāde. Apmeklējot muzeja interneta vietni, var teikt, ka nekas nav mainījies kopš brīža, kad to apskatīju februāra sākumā, lai noskaidrotu apmeklējumam nepieciešamo informāciju. Visi tie paši informatīvie materiāli kvalitatīvā, pārskatāmā izstādes apraksta un dažu attēlu formā un informācija, ka līdz 19. aprīlim muzejs ir slēgts, lai ierobežotu Covid-19 izplatību. Apmeklētāji tiek aicināti nekontaktēties ar muzeju, ar iepriekšpārdošanā iegādāto biļešu īpašniekiem muzejs sola sazināties pats.
Kopš 14. marta ir pagājušas trīs nedēļas, un pa šo laiku muzejs nav publiskojis plānus saistībā ar izstādi. Pārbaudu arī vietnes saturu citās valodās. Informācija ir pieejama sešās valodas – flāmu, franču, angļu, itāļu, vācu un spāņu –, bet visur tas pats. Vēl lielāks apjukums vērojams muzeja sociālo tīklu profilos – Instagram kontā ir informācija, ka muzejs ir slēgts, taču izlikto ziņu saturs nav mainījies, gandrīz nekā no van Eika. Bez īpašas refleksijas uz pandēmiju muzejs publicē attēlus no sava krājuma. Mazliet labāka situācija ir muzeja Facebook lapā, kur ir publicētas gan presei izplatītās fotogrāfijas ar ieskatu izstāžu zālēs, gan vairāki izglītojoši YouTube videoklipi ar speciālistu stāstiem. Diemžēl te ieraugu arī “izaicinājumu” iemiesoties van Eika laika un mākslas darbu varoņu tēlā, pielāgojot personīgo garderobi. Līdzīgi rīkojas daudzi muzeji, un internetu jau ir pārpludinājuši cilvēki ar dvieļu turbāniem galvā, ietinušies no dūnu segām pagatavotos “kažokos”. Secinājums – gadiem strādājot nepietiekamu resursu apstākļos, muzejniekiem visā pasaulē nekad nav bijis laika vai jaudas apdomāt patiesus force majeure scenārijus. Krīzes situācija izraisa automātiskas un klišejiskas darbības, pašlaik muzeji kopē cits citu rīcībā un ēterā agoniski izsviež “izaicinājumus” un visu agrāk digitalizēto saturu. Vai tas kādu interesē un vai forma ir piemērota, tas ir cits jautājums. Muzeju stratēģiju šajā situācijā var raksturot šādi – ja muzejs ir slēgts, izstāde nav pieejama, bet tikmēr, laipni lūdzam, paskatieties to, kas mums jau ir, vai uzspēlējiet kādu spēli.
Paklanīties mākslas pārdzīvojumam
Izstāde bija atvērta aptuveni sešas nedēļas, un to paspēja apskatīt tūkstošiem apmeklētāju, viņu vidū pankroka krustmāte Petija Smita (Patti Smith), kura ar iespaidiem un telefonā nelegāli uzņemtām fotogrāfijām dalījās uz savas Instagram sienas. Slavinošas recenzijas paspēja uzrakstīt arī pasaules vadošo preses izdevumu mākslas kritiķi – recenziju laikrakstā The Financial Times izlasīju tepat Rīgas franču beķerejā. Arī man šī izstāde kļuva par pēdējo lielo kultūras braucienu pirms pandēmijas, un, cik labi, jo izstāde saviļņoja! Galvenais iemesls – darbus bija iespējams apskatīt pavisam tuvu, gandrīz piespiežot degunu pie audekla, bet apmeklētāju pūli pa zālēm izkliedēja darbu meistarīgais izvietojums un papildu eksponāti, kā arī totāls aizliegums fotografēt, kas attiecās ne tikai uz mākslas darbiem, bet arī, piemēram, uz izstādes dizaina elementiem. Kad vēlējos nofotografēt vismaz plēves burtus uz sienas pie ieejas izstādē, apsargs tūdaļ man aizrādīja, līdz ar to striktais ierīču ierobežojums ļāva netraucēti uzlūkot mākslu un neveidoja sastrēgumus ar fotografētājiem pie populārākajiem objektiem, piemēram, Ādama no Svētā Bavo katedrāles, uz kura kājām bija redzams katrs mazākais matiņš, katra zilā vēna, katrs caurspīdīgās ādas laukumiņš, par stieptās viduslaiku formās atveidoto kailo ķermeni un kopējo, fascinējošo tēlu pat nemaz nerunājot. Dažu izstādē redzamo darbu priekšā gribējās paklanīties, par to muzejniekiem – bravo! Par stāstu, par restaurācijā ieguldīto darbu, par komplicētajā darbu deponēšanā ieguldīto laiku un resursiem.
Staigāt pa muzeja zālēm ar telefonu rokās nemaz nebūtu iespējams, jo rokās jātur galvenais ceļvedis un informācijas avots izstādē – audiogids. Uz sienām tekstu ir pavisam maz, un labi, ka tā, jo eksponēšanas nosacījumu dēļ zālēs ir diezgan tumšs, izstāde ir tulkota vairākās valodās, un visu šo burtu apjomu likt uz sienas būtu neprāts. Audiogidam vēlos dot izcilu vērtējumu, jo apmeklētājam nebija nepieciešams sekot stāstam muzeja definētā kārtībā un ritmā. Izstāde bija organizēta tā, ka apmeklētājs pats “iečekojas” pie darba vai tēmas pēc savas izvēles, noskenējot ierīci attiecīgajā punktā un noklausoties kompakto stāstījumu. Izstādes stāsts bija lielisks, un van Eiks bija tikai viens no varoņiem. Tas bija ieskats Ģentes un visas Eiropas ekonomiskajā uzplaukumā, 15. gadsimta pirmās puses starptautiskajos sakaros, Ģentes augstāko aprindu un sabiedrības kolektīvajā izaugsmē. Izstāde piedāvāja arī ieskatu pilsētu vēsturē. Van Eika laikā Ģentē bija 60 000 iedzīvotāju. Tagad tikpat ir, piemēram, Jelgavā, un tā ir viegli saprast, ka viduslaikos Ģente skaitījās milzīga pilsēta – Eiropas ekonomiskais un mākslas epicentrs.
Pēc izstādes pilsētu un visu reģionu, kur Brisele, Brige, Ģente, Antverpene, Hāga, Māstrihta, Amsterdama ir vien rokas stiepiena attālumā, uzlūkoju jau ar citām acīm. Izstādē atjaunoju savus novecojušos informācijas failus ne tikai mākslas vēsturē, bet arī arhitektūrā un pilsētu plānošanā. 15. gadsimta cilvēkus un sabiedrību sajutu kā dzīvus, reālus cilvēkus, nevis varoņus no kostīmu filmas. Tas noteikti ir izstādes panākums.
Kādi ir gala secinājumi?
Lai padarītu lasīšanu vieglāku, saistībā ar van Eika izstādi apkopošu novērotos plusus un mīnusus pirms un pēc Covid-19 situācijas, izsakot cerību, ka izstāde tomēr tiks pagarināta (tā noteikti nebūs tā pati izstāde, ja kaut viens no vairāk nekā 100 deponētājiem pieprasīs laikā atpakaļ savu īpašumu) un pēc kolektīvās atveseļošanās būs pieejama sabiedrībai. Nekavēšos ilgāk pie tā, ka galvenais ieguvums ir van Eika mantojuma atkārtota pētīšana un darbu restaurācija, institūciju starptautiskā sadarbība vienā pētnieciskajā tēmā. Vairāk praktisku lietu.
Plusi
Spēcīga tēma un saturs palīdz reģionālām mākslas institūcijām tikt pamanītām un novirza kultūrtūristu masu no galvaspilsētām, kuru muzeji pēdējos gados cieš no pūļiem.
Beļģijā (arī Nīderlandē, Vācijā, Šveicē un citur) ir atbilstoša infrastruktūra (publiskais transports), lai kultūras adreses ārpus galvaspilsētas būtu ērti sasniedzamas.
Audiogids! Vienīgā iespēja nodot vēstījumu, nepiesārņojot sienas ar tekstiem. Izstādē vairākums apmeklētāju bija seniori, kuri lieliski ar muzeja ierīci tika galā. Tātad tā bija vienkārši lietojama, jo labi izstrādāta.
Veiksmīga svarīgāko darbu sadalīšana pa zālēm pūļa izklīdināšanas nolūkā. Risks – papildu eksponātu var būt arī par daudz. Mākslas nezinātājam rūpīgi jāieskatās, vai tas ir van Eika darbs, pie kura esmu apstājies?
Ir pieejami dažādi papildu resursi – katalogs, vietne Closer To Van Eyck, filmas, intervijas, atliek tikai meklētājā ievadīt mākslinieka vārdu.
Mīnusi
Slikti organizēta apmeklētāju plūsma (pūlis) muzeja ieejas zonā un klasiskajās muzeju problēmzonās – pie kases, garderobē, tualetēs.
Izstāde orientēta uz klasisku 40+ auditoriju. Viss ir kvalitatīvi, nevainojams dizains, teksti ir īsi un labi, taču kopējais iespaids muzejisks. Aktivitātes sociālajos tīklos stīvas, nav iemesla muzeja kontiem sekot. Pietrūka papildu pārsteiguma. Ar bērniem un jauniešiem, iespējams, būtu pavisam grūti. Apmeklētāju vidējais vecums ap 70. Cilvēku ļoti daudz.
Iespējams, tas nav obligāti, bet noslēgumā pietrūka mūsdienu dimensijas. Sapratni par van Eika daiļrades nospiedumiem mūsdienu kultūrā neieguvu.
Piedzīvoju arī visu laiku dārgāko ieejas maksu izstādē – 28 eiro.
Nav saprotams, kas notiks ne tikai ar šo, bet citiem lieliem un dārgiem izstāžu projektiem, ko cilvēki nepaguva apmeklēt. Varbūt pienācis laiks mazāk izstādēm. Vai cita veida izstādēm, taču – kādām? Nerīkojam konkursus, domājam par nākotni, sakārtojam saimniecību! Mums tagad nevajag digitālās pastaigas, esam noguruši un pārstrādājušies, ieslodzīti savās mājās. Plānojam nākotni!
P.S. Pēc raksta nodošanas MSK Ghent sociālajos tīklos publiskoja informāciju, ka trešdien, 8. aprīlī plkst. 19:00 pēc Centrāleiropas laika ikviens aicināts pievienoties ekskursijai izstādē kopā ar vienu no kuratoriem Tilu-Holgeru Borhertu (Till-Holger Borchert).
Ekskursija notiks facebook.com/flemishmasters
Titulbilde: Izstādes zāle © MSK Ghent, David Levene