Līdz ar augusta izskaņu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (MVM) noslēgsies izstāde “Pēcnāves dzīve”, kas bija atvērta publikai no 29. marta. Izstāde devusies muzejiem neierastā virzienā – tā ne vien vērsusi skatu iekšup uz pašu vēsturi un kolekciju, bet arī kritiski atskatījusies uz piekoptajām praksēm un to pastāvēšanas laika ideoloģisko fonu. Izstāde apskatāma pēdējo nedēļu, tāpēc šajās pārdomās vēlos atzīmēt tajā skartās tēmas un jautājumus, kas man rādās noderīgi un paturami prātā pārdomām, nepazaudējami norisēm bagātīgajā kultūras notikumu birumā, ko paredzami nes rudens un atgriešanās pilsētās.
Pašlaik – ekoloģisku, politisku un tehnoloģisku izaicinājumu priekšā – arī kultūras pasākumi visapkārt nereti norisinās ar starpdisciplināru ievirzi. Būtiskākas par specializētām pieejām kļūst kopīgās vērtības un nepieciešamība pēc ilgtspējīgiem nākotnes scenārijiem – māksla un zinātne veido dialogu jautājumos par mākslīgo intelektu, kolektīvo atmiņu vai pārmaiņām dabā. Tēmas par izziņu un skatpunkta izmaiņas ir vieglāk aktualizējamas īslaicīgā notikumā vai subjektīvākā redzējumā. Līdzīgi, kā šīs tēmas bijušas pārstāvētas Fotogrāfijas biennālē, Tēlniecības kvadriennālē, izstādēs un lasījumos Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā un citviet, tās sāk būt klātesošas festivālos “Homo novus”, “Survival Kit”, “RIXC” un citos pasākumus. Arī “Pēcnāves dzīves” atklāšanas dienā noskaņa muzejā vairāk līdzinājās laikmetīgās mākslas notikumam, nevis tematiski plašas ekspozīcijas atvēršanai zinātnes muzejā – dzērieni, uzkodas un dzīvā mūzika muzejā, tūres un fotografēšanās pie asprātīgiem mākslinieciskajiem risinājumiem, vadītāji, dizaineri, kuratori aplausu un pateicību ieskāvumā, un vakara noslēgumā – filmas seanss kinoteātrī “Splendid palace”. Izstādes veidotāju kodolu (muzeja vadītājs Kaspars Vanags un kuratore Kristīne Liniņa, dizaineris Rihards Funts un arhitektu birojs “Gaiss”, filmas režisors Toms Harjo) papildina plaša pētnieku, tehnisko mākslinieku, aktieru, rakstītāju un komunikatoru komanda, kas precīzi izstrādājusi sīkākās vēstījuma nianses.
Festivālam raksturīgo brīvības un ideju lidojuma noskaņu neapšaubāmi sekmēja jau iepriekš veidotā saikne starp MVM un mākslas / pilsoniskā aktīvisma procesiem, ko pārstāvēja muzejā notikušās izstādes “Snīkeri: eko x ego”, “Kā es jūtos pēdējā laikā”, koncerti un protesta darbnīcas. Arī atklāšanas dienā pirmo lielāko pūli sastapu pie izstādes daļas, ko veido ēkas Annas ielā 2 bēniņos atrastas anonīmas fotogrāfijas no 40. gadiem, kurās padomju okupācijas virsnieku ģimenes locekļi pozē ieņemtajās dzīvesvietās. Iebrucēji pielaiko drānas un žestus interjeros, veido pozas ar atrastām mantām, kas izskatās kā nevarīgas un aizmigušas jauno apstākļu varā. Vienlaikus atmodinot asociācijas ar dokumentētajiem krievu armijas sirojumiem Ukrainā, izstāde arī atgādina, ka pats muzejs ir “kara laika bērns” – ar visu izrietošo. Nekā īpaši cēla, nekā diži smalkjūtīga sākotnējā krājuma materiālu iegūšanā no akadēmiķa Paula Stradiņa laikabiedriem. Taču izstāde “Pēcnāves dzīve”, gribētos domāt, ir solis, lai pagātni nosauktu vārdā, lai kartētu notikumu vietu un skaidrojumu muzejam un līdz ar to arī uzturētu svaigu pieeju visai kopainai. Ne vien izmantot domas brīvību kā rīku jaunas publikas un tēmu iesaistei, bet caur to arī iekļaut ilgmērķīgākas pārmaiņas.
Izstādē “Pēcnāves dzīve” uzmanība tiek pievērsta saiknei starp atcerēšanos, nemirstīgas dvēseles noliegumu padomju iekārtā un tās aizvietošanu ar laicīgo objektu krājumu, kas kļūst par nemirstības glabātājiem. Tēma koncentrējas uz atmiņu un mirušo godināšanas praksi, kas muzeja pastāvēšanas kontekstā tiek demonstrēta gan intelektuāli, gan sensori un interpretēta mākslinieciski un rotaļīgi. Izkārtota visos muzeja stāvos pamīšus ar pamatekspozīciju, “Pēcnāves dzīve” vienlaikus darbojas kā metanaratīvs – komentārs muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai – un zemsvītras piezīme muzeja struktūru caurvijošajiem stāstījumiem un metodēm. Tā ļauj pakavēties pie pazīstamajām pamatekspozīcijas diorāmām ar viduslaiku ainiņām un akmens laikmeta brūču apkopšanu, bet vienlaikus stāsta par šo uzskates materiālu tapšanu, uzrādot, kā tie balstīti apšaubāmi zinātniskos attēlos vai daiļliteratūrā, kā figūras veidotas mākslinieciskā ierobežotībā no dažādiem studiju procesa pārpalikumiem vai kā eksponāti uzglabāti apstākļos, kas regulāri pieprasījuši pelējuma nokasīšanu no skeletu kauliem.
Vēlā pavasarī, izstādes otrajā apmeklējumā, mēs bijām jau izstaigājuši lielāko daļu ekspozīcijas, kad kuratore Kristīne Liniņa, atbildot uz mūsu mazās grupiņas jautājumiem par visām salauztajām briļļu kājiņām un krājuma apjomu (un kas ar to parasti notiek), izstāstīja, ka muzeju praksē ir process, ko sauc visai skaistā vārdā par “esībām”, – krājuma objektu pārskatīšana un to glabāšanas stāvokļa novērtēšana. Esības prasa laika, telpas un darbaspēka resursus, un to izpilde attiecas uz visiem vairāk nekā 200 000 muzeja krājumā esošajiem objektiem. Lietas, kas ietilpst pamata krājumā, ir ar stabilu statusu, un tās ir grūti pārvietot vai veikt ar tām jebkādas citas darbības. Tās ir ierakstītas vēsturē ar pieprasošu spēku. Līdz ar pagātnes pārskatīšanu skaidri iezīmējas tālākais jautājums – ko un kāpēc turpināt nest?
Izstādes centrā ir vērtību pārvērtēšana, kas notiek publikas acu priekšā, izceļot krājuma saturu, kurā ietilpst ne tikai visai saprotami vēsturiskie medicīnas priekšmeti, bet arī šķietami absurdākas laika liecības. Bēru lentas, trenažieris, pildspalvas, briļļu kājiņas, vēstuļu naži, ķemmīte, broša. Skatienu pār šīm, zem paceļamiem kartona vāciņiem – monumentiņiem – eleganti izkārtotajām, lietām neraksturo kāre apstrīdēt vai izsmējība, bet gan uzmanīgs vērojums un koncentrēšanās uz priekšstatiem, kas ir bijuši rūpīgās vākšanas un citu izmantoto prakšu pamatā. Arī monumentālā struktūrā izkārtotie, daudzveidīgu otu gleznotie nozīmīgu personu portreti tiek rādīti publikai ar visu tajos ietverto atkārtojuma spēku, neizkustināmību un bezjēdzību. Tam blakus, paverot it kā paralēlu šķautni tajā pašā laikā nogrieznī, redzam izliktu Rīgā dzimušā portretista Filipa Halsmana (Philippe Halsman) fotogrāmatu “Jump Book”, kurā ievērojami un sabiedrībā pazīstami cilvēki notverti šķietami vieglprātīgā palēcienā.
Muzeja dibinātājs Pauls Stradiņš uzskatījis, ka ar mākslas izteiksmes līdzekļiem veidots stāsts ir efektīvs veids, kā uzturēt interesi par zinātni un vēsturi. Tāpēc viņš pasūtījis daudzus gleznojumus, kas balstīti uz avīžu izgriezumiem un citām it kā ar medicīnas vēsturi saistītām ainām. Izstāde veido stāstu par šo akadēmiķa aizrautību. Tā nenoliedz, ka gleznas (lai gan mākslinieciski dažbrīd pavājas), savdabīgās lelles un biedējošās ierīces skatītājiem sagādā prieku. Izstāde piebilst, ka prieku rada arī jautājumu uzdošana par tām, pasmiešanās par pelējuma sēņu daudzveidību, kas atklāta kādā ilgi glabātā eksponātā, un interese par cilvēka priekšstatu ceļiem. Arī Toma Harjo filma, kurā inscenētas muzeja veidošanās epizožu protokolu ainas savijas ar šodienas muzeja vadītāju sarunām, nenovērš skatienu no absurdā, birokrātiski pļāpīgā un dažbrīd mokoši garlaicīgā – tā ieklausās, pārdomā un secina.
Reaģējot uz apkārtējiem notikumiem, vērtību pārvērtēšanu un muzeju potenciālo lomu sabiedriskās domas veidošanā, MVM šajā darbības posmā par centrālo vērtību izvirza veselības jēdzienu. Izstāde "Pēcnāves dzīve" to apliecina ar veselīgu attieksmi – pret pagātnes mantojumu, šodienas (šķietami plašākajām) zināšanām un nākotnes neparedzamību. Šī pieeja izstādei piešķir drosmi, jo, lobot esamības slāņus – un objektu esības – kā sīpola mizas, varētu pārņemt bailes, ka atklāsies tukšums vai trūks pamatojuma tālākai virzībai. Taču gala beigās tieši šī drosme kļūst par labāko atbildi visām bailēm. Drosme, ko raksturo jautājumu uzdošana pašiem par sevi un savu vēsturi, kā arī gatavība ar pajautāto dzīvot ilgāku laiku uz priekšu.
Fotogrāfs: Reinis Hofmanis