Gita Palma. Roberta Mūka muzejs Galēnos – līvānietē Latgales laukos

Pirmoreiz Roberta Mūka muzeju Galēnos ieraudzīju pirms pieciem gadiem Ziemassvētku nakts vidū. Mana pirmā reakcija: “Nu, nopietni? Tur ir muzejs? Kur vispār ir ieeja?” Tā brīža lielākais pārsteiguma elements – muzejs ir iemitinājies līvānietē. Es jau tobrīd vairākus gadus biju muzejniece, bet kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka Galēnos ir Roberta Mūka personībai veltīts muzejs, kurš piedevām dzīvo Līvānu tipa mājā.

Līvānietes pagaidām neizskatās plaši pētītas, un tikai dažviet šīs tipveida ēkas tiek pieminētas, piemēram, avīzes “Diena” rakstā “Saliekamās būves”: “Latvijā vispazīstamākā saliekamā māja ir Līvānu māja, kuru, ceļojot pa laukiem, ir redzējis katrs – kompakts namiņš ar divslīpņu jumtu, kas parasti kopā ar citiem organizēts neliela zemesgabala vidū paralēli piebraucamajam ceļam. Šīs rūpnieciski izgatavotās vienģimenes dzīvojamās mājas Latvijā parādījās pagājušā gadsimta 70. gados Līvānu kombinātā, kas sāka izmantot Zviedrijā izstrādātu tehnoloģiju. Projekti Līvānu mājām tapa tepat uz vietas – lauku projektēšanas uzņēmumā “Agroprojekts”.”[1]

Portālā “Latgales dati” atrodamā informācija stāsta, ka pirmās ziņas par Līvānu saliekamo māju uzstādīšanu ir parādījušās 1978. gada janvārī, kad Latvijas rajonu laikraksti publicējuši ziņu, ka Tukuma rajona padomju saimniecībā “Remte” sākta pirmās saliekamās mājas uzstādīšana. Pirms tam bijusi informācija, ka Līvānu kombināts 1977. gada beigās sācis apgūt ražošanas jaudas. Mājai bijuši divi stāvi, piecas istabas un palīgtelpas.[2]

Mūka muzejs Galēnos mitinās divstāvu Līvānu tipa mājā un ir vienīgais Latvijas muzejs šādā ēkā. Ēkas celtniecība tika uzsākta 80. gadu beigās, un gatavā līvāniete ekspluatācijā nodota 1995. gadā. Sākotnēji ēka tika celta Galēnu pamatskolas vajadzībām, ēkā izvietoja bibliotēku un skolas internātu. Vēlāk ēku pamazām pārņēma muzejs, līdz beidzot visa ēka tiek izmantota tikai muzeja vajadzībām. 

Mūka muzejs Galēnos ir salīdzinoši jauns. Kā muzejs tas pastāv tikai 11 gadus, savukārt vēsture no pirmajiem soļiem līdz muzeja izveidei ir krietni garāka.

2000.–2006. gadā Galēnu pamatskola uztur draudzīgas attiecības ar ilgus gadus trimdā dzīvojošo filozofu, dzejnieku un reliģiju pētnieku Robertu Mūku (Avenu, 1923–2006).

2001. gada aprīlī, Mūkam klāt esot, pie viņa dzimtās mājas Galēnos (Skolas ielā 14) tiek piestiprināta un atklāta piemiņas plāksne ar norādi, ka šeit 1923. gada 14. janvārī dzimis dzejnieks un filozofs Roberts Mūks (Avens). 

2006. gada 4. janvārī Mūks mirst un 28. janvārī tiek apbedīts Galēnu kapsētā. Pēc viņa aiziešanas viņsaulē Galēnu pamatskola saņem atraitnes Elzas Avens (1923–2018) dāvinājumu ar Mūka lietām, sākot no apģērba, apliecībām, pīpju un kaklasaišu kolekcijas, apbalvojumiem, pasēm un beidzot ar personīgo bibliotēku, mākslas priekšmetiem, mēbelēm, vēstulēm, Mūka intelektuālā mantojuma rokrakstiem, fotogrāfijām un piemiņas lietām.

2007. gada jūnijā Galēnos, Skolas ielā 11c, tiek atklāta Mūka piemiņas istaba. Tās darbību vada Galēnu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Marta Binduka (1948). Vēlāk viņa ir Mūka muzeja Galēnos pirmā vadītāja.

2008. gada 18. jūnijā, divus gadus pēc Mūka apbedīšanas, Galēnu kapsētā tiek uzstādīts tēlnieces Māras Kalniņas (1948–2015) veidots piemiņas akmens Robertam Mūkam, simbolizējot viņa šķelto dzīvi starp dzimteni un trimdu, mīlestību un naidu, dzīvību un nāvi.

2013. gada 18. aprīlī ar toreizējās Riebiņu novada domes lēmumu tiek dibināts Roberta Mūka muzejs Galēnos, Skolas ielā 11c. 2014. gada 8. maijā muzejs iegūst akreditēta muzeja statusu.

2018. gadā Galēnu parkā tiek izveidota Mūkam veltīta Filozofijas taka.

2021. gada 6. jūlijā līdz ar novadu reformas nestajām izmaiņām Mūka muzejs Galēnos kļūst par Preiļu novada pašvaldības budžeta iestādi. 2021. gada beigās tiek izveidota Preiļu novada Kultūras un tūrisma pārvalde, kuras tiešā pakļautībā šobrīd muzejs atrodas. 

2006.–2023. gadā tiek rīkots Roberta Mūka piemiņai veltītais Latvijas skolu jaunatnes radošo darbu konkurss skolēniem.[3]

Mūka muzejs iekļaujas personībām veltīto muzeju lokā. Muzeja nolikumā norādītais darbības mērķis ir apzināt, vākt, glabāt, pētīt, eksponēt un popularizēt Roberta Mūka dzīves un darbības materiālās un nemateriālās vērtības, kā arī sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un kvalitatīvai brīvā laika pavadīšanai, nodrošināt muzeja kolekciju krājuma saglabāšanu.[4]

Roberts Mūks (īstajā uzvārdā Avens) dzimis 1923. gada 14. janvārī Galēnos, Rēzeknes apriņķī, pagasta rakstveža Miķeļa Avena un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Studējis vairākās universitātēs Eiropā, vēlāk, 1956. gadā, emigrējis uz ASV. Ņujorkā, Fordemas (Fordham) Universitātē, ieguvis doktora grādu teoloģijā, vēlāk – arī doktora grādu filozofijā. Sevi biežāk dēvē par reliģiju pētnieku, nevis filozofu. Ņujorkā nokļuvis radošo personu kopienā “Elles ķēķis” un laikabiedru ietekmē sācis rakstīt dzeju. Latvijā pirmoreiz atgriezies 1989. gadā. No 1993. gada sācis ceļot starp Latviju un ASV. 1996. gadā kopā ar trešo sievu Elzu Avens pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un strādājis Latvijas Kultūras akadēmijā. Miris 2006. gadā.

Mūka filozofisko pētījumu pamats ir Austrumu reliģiju salīdzinājums ar Rietumu pasaules uzskatu, reliģiju funkcija modernajā pasaulē un Dieva izpratne. Mūka dzejai ir raksturīgs intelektuālisms, kas saistīts ar mitoloģiju un filozofiju. Pēc Mūka domām, dzeja ir iztēles produkts un dzejnieka uzdevums ir parādīt lietas savā pašpietiekamībā brīdī, kad tās pārvēršas tēlos. Iztēle ļauj lietas redzēt vienotībā ar matēriju un garu. Dzīve bez grūtībām būtu neinteresanta. Mūks uzskata, ka visi pretstati vai pretrunas, ar kurām mēs sastopamies ikdienas dzīvē, ir polāri: nevar būt gaisma bez tumsas, dzīve bez nāves, laime bez nelaimes. Filozofam un dzejniekam ir raksturīgas arī antipātijas pret zinātnisko garu, kas iezīmējas cilvēka domāšanā. Lai progress un tehnikas attīstība nenovestu pasauli pie katastrofas, pēc Mūka domām, cilvēkam ir jāpārtaisa sevi pašu, pirms pārtaisīt pasauli.

Mūks tiek uzskatīts par vienu no vismeditatīvākajiem latviešu filozofiem, viņš apcer cilvēka dziļākās būtības saikni ar visumu, latviskā saistību ar kosmosu, saprotami izklāsta Austrumu garīgās tradīcijas. Grāmatā “Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā” Mūks raksta: “Mana galvenā interese vienmēr ir bijusi dialogs starp austrumu un rietumu reliģijām. Precīzāk – saskatīt kādu slāni rietumu cilvēka psihiskajā struktūrā, kas radikāli neatšķiras no austrumnieka garīgā satvara. Bet tas nav viegls pasākums. Tas nav viegls gluži vienkārši tāpēc, ka šai gadījumā nepietiek ar prāta aparatūras iesaistīšanu. Šai jomā no visa pārējā (no emocijām, gribas, intuīcijas) izolētais prāts ir bezspēcīgs. [..] Lai saprastu reliģiskās patiesības (piemēram, Dievu), vispirms ir nepieciešams sevī pamodināt kaut ko līdzīgu šīm patiesībām. Dievišķā dzirksts ir jāatrod cilvēka dvēselē. Tikai līdzīgs saprot līdzīgu.”[5]

Trimdas rakstnieki nereti netiek aktualizēti plašākai publikai. Tie ir pazīstami konkrētu profesiju lokā, kuru savstarpējā komunikācija notiek reti, bet ikdienas profesionālajā darbā katras profesijas pārstāvji atpazīst rakstniekus caur savu profesionālo skatpunktu, zināšanām un pieredzi. Piemēram, Latvijas muzeju darbiniekiem Mūks ir pazīstams lielākoties caur muzeju prizmu, skolotājiem – caur literatūras prizmu un jaunrades konkursiem, bet caur literatūras pētniecību Mūks ir pazīstams arī bibliotekāriem, literatūrzinātniekiem, dzejniekiem, rakstniekiem u. c.

Vai ir viegli Mūku no Galēniem “dabūt uz āru” tā, lai viņš ir pazīstams plašākam lokam? Nē! Bet pamazām, maziem solīšiem mēģinām, ejam pretī nezināmajam.

Vasarās līdzās muzejam ganās govis, kas laikam ir mans lielākais ainavas sastāvdaļas prieks. Kad tikko pārvācos no Rīgas, ik dienu ar sajūsmu vēroju, kā mainās daba, un, kad pavasarī iepretim muzejam sāka ganīties govis, teju varēju spiegt no sajūsmas. Iemainīt Vecrīgas mūrus pret govīm aiz loga – neaprakstāmi!

Turpinot govju tēmu – Mūks savos radošajos darbos ir apcerējis govju tēmu caur savu filozofiski teoloģisko zināšanu prizmu, liekot lasītājam domāt, nevis tikai sekli lasīt. Mūka grāmata “Kad vairs nav govju” liek lasītājam pievērst uzmanību cilvēku vēlmei dabu aizstāt ar tehnoloģiju. Govis un citi dzīvnieki kļuvuši par gaļas mašīnām un/vai tūrisma objektiem, un cilvēks dzīvo pašradītas dabas klēpī. Turpinot virzīties tālāk tehnoloģiskajā laikmetā un attālinoties no dabas, cik vien var, vienā brīdī cilvēks atjēgsies, ka cilvēka vairs nav…

Rīga savā skrējienā žmiedza mani nost. Dzīvošana skudru pūznī un ilgās noskatīties Zilupes līnijas aizejošajos vilcienos uz Latgales laukiem, kur droši var likt kailas pēdas uz zemes, lika sapņot par to, kā būtu, ja būtu, tajos brīžos, kamēr dzinu nost no savas mašīnas jumta kārtējo sudrabkaiju ar tuvējās miskastes atkritumiem bezkaunīgajā knābī.

Mūka muzejs Galēnos tobrīd vēl bija kā dusoša princese, kura jāpamodina no miega, muzeja telpas bija jāapdzīvo. Pandēmijas sekas, darbinieku maiņa un vienkārši sadzīve muzeju bija nostādījusi gaidīšanas režīmā, līdz brīdim, kad Preiļu novada Kultūras un tūrisma pārvalde piezvanīja un piedāvāja to vadīt.

Joprojām nesaprotu, kuram ko vajadzēja vairāk – man muzeju Latgales laukos vai muzejam Latgales laukos mani, lai abi kopā varētu elpot. Iepretim visam, kas notiek uz pasaules, ir šis mazais kabatas universs līvānietē – Roberta Mūka muzejs Galēnos.

Roberts Mūks

Kad vairs nav govju

Ja varētu apmesties uz dzīvi

Kaut kur uz Piena Ceļa – 

Ko es tur darītu

Es meklētu ceļu atpakaļ uz mājām

Kaut vai kājām

Atpakaļ pie piena

Ko govis dod

Ka tik ir kāds kas prot

Tās apsaimniekot

Bet ak ak ak

Govju vairs nav

Govju vairs nav

Govju vairs nav

Un kad nav govju

Nav piena

Un kad nav piena

Nevar būt cilvēka

Neviena

Mūks, Roberts (1992). Erotika. Dzejoļu izlase. Rīga: IIC “Panorāma”, 60. lpp.

Titulbilde: Gita Palma. Roberta Mūka muzejs 2023. gada augustā