16. martā notika domnīcas Creative Museum un Latvijas Kara muzeja kopīgi organizētā diskusija “Kā muzejā runāt par karu?”.
Ineta Zelča Sīmansone: Šodien domnīca Creative Museum sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju organizē tiešsaistes diskusiju “Kā muzejā runāt par karu?”. Creative Museum mājaslapā vienlaikus tiek publicēti muzejnieku un vēsturnieku viedokļi par to, kā muzejam runāt par karu. Savukārt šodien mēs esam uzaicinājuši četrus ekspertus, lai diskusijas formā parunātu par to, kā mums preventīvi būtu jādomā un jāgatavojas, cerams, domājot tikai par iespējamiem kara draudiem. Tāpat parunāsim par to, kā muzeji var būt lietderīgi sabiedrības izglītošanā, un pieskarsimies valsts aizsardzības mācības jautājumam un tam, kā muzeji, iespējams, var iesaistīties. Šie būs trīs lielie bloki, ko mēs šeit pārrunāsim.
Mani šīsdienas viesi ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš… Labdien, Uldi!
Uldis Zariņš: Labdien!
IZS: Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktora vietnieks, Visaptverošas valsts aizsardzības ieviešanas koordinācijas nodaļas vadītājs Edgars Svarenieks. Labdien, Edgar!
Edgars Svarenieks: Labdien!
IZS: Jaunsardzes centra direktors, pulkvežleitnants Aivis Mirbahs. Labdien, Aivi!
Aivis Mirbahs: Labdien!
IZS: Un Latvijas Kara muzeja direktora pienākumu izpildītājs Juris Ciganovs. Labdien, Juri!
Juris Ciganovs: Labdien!
IZS: Sāksim ar krīzes plānu. Ko muzejiem vajadzētu ņemt vērā, veidojot evakuācijas plānus kara gadījumiem? Un ko darīt muzejiem kara situācijā? Es ceru, ka šāda situācija nepienāks, bet tomēr – ar ko vajadzētu rēķināties? Šis jautājums ir aktuāls kontekstā ar ziņām, kas pienāk no Ukrainas gan par jau iznīcinātiem muzejiem, gan par nacionālajiem muzejiem, kas pēdējās nedēļās evakuē savu krājumu priekšmetus un glābj kultūras mantojumu.
Uldis Zariņš: Jautājums divās pēdējās nedēļās ir ārkārtīgi aktualizējies. Lai mēs par to pilnīgi precīzi runātu, mums pietrūkst vēl viena sarunas biedra, un tas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests [VUGD], kas ir atbildīgs vispār par civilās aizsardzības sistēmu Latvijā un ir izstrādājis Valsts civilās aizsardzības plānu. Ir būtiski saprast, ka muzeju rīcības gatavība militāra apdraudējuma gadījumā nekādā veidā nav atrauta no kopējās civilās aizsardzības plānošanas sistēmas. Ideālā gadījumā, protams, būtu tā, ka jebkurai institūcijai, tostarp muzejiem, ir jābūt skaidram rīcības plānam, ko darīt jebkurā ārkārtas situācijā – vai tie būtu plūdi, ugunsgrēks vai militārs apdraudējums. Tas nepieciešams, lai darītu divas lietas. Viena lieta – lai glābtu cilvēku dzīvības, otra – lai glābtu krājumu. Tieši šādā secībā. Un no tā tad attiecīgi izriet evakuācijas plāni, krājuma saglabāšanas plāni utt. Kopumā jāsaka, ka šī joma ir palikusi nedaudz “atmatā”. Mēs no 90. gadiem, no Fukujamas [Yoshihiro Francis Fukuyama] vēstures beigu laikiem esam dzīvojuši diezgan priecīgā pārliecībā, ka nekas tāds vairs nekad nenotiks. Un līdz ar to, manuprāt, civilā aizsardzība, ne tikai muzejos, ir palikusi otrajā plānā. Ja valsts prasa, tad pasūtām ārpakalpojumā, un plānu mums uzraksta, ieliekam plauktā, un tas mums tur stāv. Es varbūt nedaudz sabiezinu krāsas, es zinu, ka daudzās iestādēs regulāri arī notiek evakuācijas mācības, bet kopumā sagatavotība droši vien nav tāda, kādu mēs to gribētu. Tieši šobrīd VUGD ir jautājis visām ministrijām sagatavot līdz šodienai [16.03.] tādu vienkāršu izvērtējumu, kāda tad ir situācija institūciju pašnovērtējumā civilās aizsardzības jomā. Un tur mēs šīs atbildes arī redzam, ka kaut kas tiek darīts, kaut kas ir domāts. Arī muzeju akreditācijas procesā ir jābūt plānam par krājuma saglabāšanas plānu krīzes situācijās. Cik tie plāni ir pārdomāti, cik tie ir pārbaudīti (būtisks elements ir ne tikai izdomāt, bet regulāri pārbaudīt, kā šie plāni strādā), tas ir cits jautājums. Tas, ko Kultūras ministrija ir apsolījusi izdarīt valsts civilā plāna ietvaros, ir līdz 2027. gadam, kas, protams, vēl ir “kosmoss”, sagatavot kultūras mantojuma vērtību glābšanas plānu. Skaidrs, ka šī brīža situācijā mēs to gatavojamies darīt ātrāk. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka šis plāns nevar būt izsmeļošs, tas var būt izstrādāts kopējās vadlīnijās, saprotot, kuras lielākās vērtības, ja tas ir nepieciešams, evakuēt arī ārpus valsts. Tas paredzētu tādas tiešām centralizēti risināmas lietas. Bet “sāls” ir tajā, ka tā sistēma labi strādās, ja šāds plāns būs katrā muzejā, jo muzeji ir ārkārtīgi atšķirīgi un rīcība, piemēram, Kara muzejā vai Brīvdabas muzejā, vai Rundāles muzejā absolūti dramatiski atšķirsies. Mēs varam kopīgi kā nozare strādāt, saprotot, kas ir galvenie elementi, par kurām lietām jādomā, kāda palīdzība ir nepieciešama no valsts puses, un pēc iespējas ātri iet uz priekšu un vairot šo apziņu un izpratni, kāda būtu rīcība, risinot iepriekš minētos divus jautājumus. Mēs, lai šo plānu izstrādātu, esam izveidojuši darba grupu (kurā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas [LNB] cilvēki, divi cilvēki deleģēti no Latvijas Muzeju padomes, arhīvu cilvēki, Mantojuma pārvaldes cilvēki, katrs ar savu kompetenci, tai skaitā cilvēki, kas piedalījušies ICOM un citās lielās starptautiskās mācībās, uzkrājot ārvalstu pieredzi), lai nāktu kopā un saprastu, kam jābūt vispirms lielajā valsts plānā un kā mēs pēc tam varam rīkoties, lai vairotu izpratni un apziņu par to, ko katrs muzejs, katra kultūras iestāde var un ko tiem vajag darīt šādās situācijās.
IZS: Tu minēji 2027. gadu un precizēji, ka, reaģējot uz Ukrainas notikumiem, nedaudz ātrāk šis plāns tiks izstrādāts. Tomēr šīs pēdējās trīs nedēļas pierādīja, ka notikumi norisinās strauji un nekas netiek saudzēts kara gadījumā. Vai tev ir kāda informācija, ka kāds muzejs, reaģējot uz šo, šādu reālu plānu, vismaz uzmetuma formā, izstrādājis?
UZ: Tad ir ātrāk jāskatās uz to, vai tas, kā rīkoties šādās situācijas, ir iekļauts krājuma saglabāšanas plānos, kuri jau šobrīd akreditācijas procesā tiek apstiprināti. Pagaidām neviens muzejs pie mums nav vērsies ar lūgumu esošos plānus pārskatīt. Pirmkārt, arī Ukrainā šīs vadlīnijas, ko darīt krīzes situācijā, tika pieņemtas pāris nedēļas pirms 24. februāra, un ir skaidrs, ka nevajag jau papīru, vajag izpratni, kas ir vērtīgākās krājuma vienības. Tā pavisam vienkārši runājot – kas ir pats vērtīgākais, kas ir glābjams –, jo ir skaidrs, ka visu droši vien pie ļoti apjomīgiem krājumiem nekad nebūs iespējams saglābt. Jāskatās, kas ir pats vērtīgākais un kur ir vieta, kur to novietot. Un maksimāli ātri sagādāt materiālus – kastes, iepakojuma materiālus utt. Un kur ir tuvākais drošākais pagrabs, kur to saglabāt. Mazos muzejos iespējams pat labāk sadalīt krājuma vienības krīzes gadījumā un nolikt pagrabā mājās. Tas atkarīgs no katra muzeja iespējām, izpratnes un krājuma specifikas.
Edgars Svarenieks: Kolēģis no Kultūras ministrijas labi raksturoja tās aktivitātes, ko viņi šobrīd veic. Es no Aizsardzības ministrijas puses arī gribētu papildināt, ka jau janvārī, kad situācija samilza, mēs lūdzām visas ministrijas atsvaidzināt savus esošos plānus, tostarp Kultūras ministriju – attiecībā uz kultūrvēsturiskajām vērtībām. Lūdzām arī pasteidzināt šo attiecīgo plānu izstrādi. Kā kolēģis minēja, prioritāri šādās situācijās mēs skatāmies uz cilvēku dzīvībām, kritiskām funkcijām, kritiskiem pakalpojumiem, kas sabiedrībai nepieciešami, bet arī kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana ir viens no elementiem, kas ir iekļauti visos “jumtu” dokumentos un plānos. Bet jāiet dziļāk un jāiet detalizētāk, jāiet konkrēti pie katra muzeja, lai katrs muzejs zinātu, ko darīt. Mums ir dažādas starptautiskas konvencijas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai, un mēs no valsts puses varam izstrādāt dažādu metodiku, bet tā būs tāda universāla, apaļa, jo, kā jau arī kolēģis teica, muzeji ir dažādi. Mums vajag izvairīties no tā, ka šajā procesā kaut kas tiek bojāts, pazaudēts. Līdz ar to šīs lietas – kad ir jāevakuē (laiks), uz kurieni – tas viss no valsts puses nāks, bet specifiskās lietas (kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem), arī skatoties no Ukrainas pieredzes, – tur arī pašiem muzejiem ir proaktīvi jāpieiet. Viens no piemēriem – kā Ukrainā vienu no pieminekļiem vecās skolas stilā – ar maisiem – apklāja, lai neciestu iespējamās kara darbības rezultātā.
Image: A monument of the city founder Duke de Richelieu is seen covered with sand bags for protection, amid Russia's invasion of Ukraine, in central Odessa, Ukraine March 9, 2022. REUTERS/Liashonok Nina
Juris Ciganovs: Protams, ka 24. februārī mēs pamodāmies citā realitātē un citādāk sākām skatīties uz lietām. Ja runā par krājuma saglabāšanas aspektiem šādās kritiskās situācijās, tad, protams, katrā muzejā jābūt gan evakuācijas plānam, gan plāniem, ko darīt dažādu katastrofu rezultātā. Kara muzejam tāds ir – kad akreditējāmies, mums tāds tika prasīts. Un ik pa laikam šis plāns tiek “apgreidots”. Ugunsdzēsības pārbaudes muzejā notiek regulāri. Arī ugunsdzēsības mācības mums notiek regulāri. Tā ir obligāta prasība. Bet, protams, šie visi plāni bija domāti un vērsti vairāk uz tehnogēniskām katastrofām – ugunsgrēkiem, plūdiem utt. Kamēr nebija izremontētas mūsu telpas, mums regulāri applūda pagrabi. Mēs arī esam domājuši un uz papīra uzlikuši, kuri ir tie svarīgākie priekšmeti muzeja krājumā, kas būtu prioritāri evakuējami. Bet, bez šaubām, pirmām kārtām ir evakuējami cilvēki, un pēc tam ir krājuma saglabāšana. Protams, ka visu mēs neevakuēsim. Tas ir viens. Un nav jau, uz kurieni. Šobrīd mēs varam domāt par saglabāšanu un vērtību saglābšanu tieši šīs ēkas ietvaros. Padomju laiki nav tie labākie, ko atcerēties, bet, cik mani vecākie kolēģi ir stāstījuši, padomju laikos bija doma un pat plāns, ka visi Rīgas muzeju krājumi tiek pārvesti uz Rundāli. Šobrīd, protams, nekas tāds nav iespējams, bet mums pagrabi ir gana plaši, un prioritāros priekšmetus, ja nu gadījumā kas, tur var novietot. Šobrīd promvešanu vai evakuāciju mēs nevaram plānot, jo nezinām, uz kurieni tad varētu vest. Es ceru, ka tas viss paliks hipotētiskā līmenī. Bet prioritāro priekšmetu nomarķēšana krājumā ar kādām atzīmēm – tas pie mums ir izdarīts.
IZS: Aivi, varbūt kāds tīri praktisks ierosinājums, ko muzeji varētu ņemt vērā?
Aivis Mirbahs: Varbūt pavisam vispārēji… Pirmais, ko es gribētu uzsvērt un esmu uzsvēris vairākkārt, runājot par civilo aizsardzību ar jauniešiem (un man liekas, ka tas pats attiecas arī šeit uz muzejiem), – darbojamies proaktīvi. Mēs esam tā uzbūvēti, ka sākam rīkoties tikai, kad krīze jau ir notikusi. Es ceru, ka, ja 2014. gads mūs nepamodināja, 2022. gads viennozīmīgi mums ir parādījis, kādā pasaulē un ģeopolitiskajā situācijā mēs dzīvojam. Es ceru, ka šis būs tas brīdis, kad mēs sapratīsim, uz kurieni ir jāevakuējas, nevis teiksim – es nezinu, uz kurieni un kas atbrauks pakaļ, kurš paņems svarīgākos priekšmetus. Tas viss ir atrisināms. Darām to tagad, izmēģinām to miera situācijā, jo, kā mūs Klauzevics [Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz] no 19. gadsimta māca, – kad sāksies karš, būs piecreiz lielāki izaicinājumi, un viss tas plāns tāpat netiks realizēts. Kā māca militārā zinātne – plāns nav nekas, plānošana ir viss. Kāpēc? Tāpēc ka pat tad, ja plāns netiks realizēts, es plānošanas procesā jau savā domu gaitā būšu izstrādājis septiņus citus variantus. Plānā ieplūdīs tikai viens. Un, kad man situācija vairs neies pēc plāna, es atcerēšos, ka runājām arī vēl par citām opcijām. Aktivizējam tagad. Ir apstākļi sakrituši tā, ka mēs varam, piemēram, trešo opciju realizēt. Plānošana viennozīmīgi ir jāveic. Plāniem ir jābūt. Un es esmu pārliecināts, ka mēs varam atrast, pat ja tā nav Rundāles pils, kādu citu piemērotu vietu, kur svarīgākie artefakti var tikt saglābti.
IZS: Kā norādīja viens no ekspertiem viedokļos, kas publicēti Creative Museum mājaslapā, daudzas no šīm kultūras mantojuma institūcijām atrodas tuvu dažādiem stratēģiskiem objektiem. Pat tad, ja muzejs vai bibliotēka nav tiešais mērķis, bet atrodas tuvumā (piemēram, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pie Aizsardzības ministrijas vai Kara muzejs pie Izglītības ministrijas), tas apdraudējums varētu būt daudz lielāks.
Tika minēti iespējamie sadarbības partneri krīzes plāna īstenošanā, un es gribētu jautāt par pārresoru koordināciju. Ko šādā brīdī vajadzētu darīt? Varbūt muzejiem tur ir mazāka teikšana, bet – kam šādos brīžos būtu jāsadarbojas, lai, pirmkārt, preventīvo evakuācijas plānu maksimāli efektīvi izstrādātu un lai, otrkārt, neatkārtotos tāda situācija kā Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā, kad dega Rīgas pils? Ugunsdzēsēji vienā brīdī noslēdza muzeju, muzejs vienlaikus arī applūda, un darbinieki vairs netika pie glābšanas darbiem. Iespējams, tas bija nepieciešams un tika glābti primāri cilvēki, bet toreiz nebija līdz galam skaidrs, kurš par ko atbild.
Kam būtu jāsadarbojas? Un vai šī sadarbības poga, reaģējot uz aktuālajiem notikumiem, jau ir sagatavota?
UZ: Jautājums ir kritiski svarīgs. Pirmais partneris pilnīgi noteikti ir VUGD, īpaši atskatoties uz pašu pieredzi, un, kā tu pieminēji, pēdējais gadījums laikam bija Rīgas pilī, bet ir bijuši arī mazāki incidenti, piemēram, LNB pagrabs iebruka. Tā ka šī laicīgā sadarbība – lai cilvēki zina, kāds ir rīcības plāns muzejam, lai tas ir izrunāts un izspēlēts pēc iespējas pirms tam – ir svarīga. Otra lieta, ko mēs sapratām no atbildēm, ko mums šobrīd muzeji aptaujas anketās atsūtīja, ir tā, ka muzejiem nav ne jausmas, ko šādās krīzes situācijās dara pašvaldība. Pašvaldībām ir savi civilās aizsardzības plāni, un es ieteiktu katram muzejam aiziet pie savas pašvaldības un pajautāt, vai muzejam šajā plānā ir kaut kāda vieta paredzēta un vai pašvaldība par to ir domājusi. Tā noteikti ir viena sadarbība, kas būtu jārisina tālāk. Bet tālāk jau pašā krīzes situācijā – ja tā ir ļoti visaptveroša, jārēķinās, ka vispirms ir jādomā par saviem pašu resursiem, jo skaidrs, ka gan bruņotajiem spēkiem, gan zemessardzei, gan policijai šādā situācijā būs ļoti daudz citu uzdevumu un, reālistiski skatoties, diez vai krājums būs prioritāte. Šajā situācijā, kā jau tika minēts, cilvēki vienmēr būs pirmajā vietā. Ir jāsaprot, ko var izdarīt pats, tāpēc es pieminēju mācības, jo man liekas, ka runāšana par plānu un domāšana, trenēšanās ir ārkārtīgi svarīga, lai saprastu, ko mēs paši varam izdarīt. Jo plāns ir vienkāršāks, jo vienkāršāk to izpildīt. Tāpēc svarīgi saprast atbildes uz pašiem pamatjautājumiem: kas ir jāevakuē, kurš to darīs (muzeja darbinieki vai sarunāti palīgi) un vai ir līgumi, kas kaut ko var aizvest, vai muzejam ir pašam savs transports un kur tas viss glabāsies. Ir aktualizējusies diskusija, ka iedzīvotājiem nav bumbu patvertņu, tāpēc jāsaprot situācija, lai uz vieniem un tiem pašiem pagrabiem neplānojam gan civiliedzīvotājus, gan muzeja krājumu.
IZS: Bet vai vēl nav sākusies šāda plānošana? Ņemot vērā, ka muzejus pārrauga gan Kultūras ministrija, gan Aizsardzības ministrija (Latvijas Kara muzeju), Veselības ministrija (Medicīnas muzeju) u. c., jums nav līdz šim bijusi diskusija starp ministrijām, ka muzejiem vajadzētu šādu apmācību ātrās reaģēšanas apgūšanai? Tas, protams, būtu ļoti noderīgi.
UZ: Muzeji ir ļoti aktīvi. Un, manuprāt, tam nekāda dižā koordinācija nav vajadzīga. Viens muzejs mums bija atsūtījis informāciju, ka paši jau ir sarunājuši mācības ar VUGD. Mēs bijām sasaukuši visu kultūras institūciju vadītājus, iepazīstinājām ar savu aktualizēto trauksmes plānu, kurā ir darbinieku apziņošana un paši galvenie elementi minēti, kad iestājas ārkārtas situācija. Nosūtījām savu plānu, teicām – apskatiet savējos. Ja nav, izstrādājiet, nevienam pa pirkstiem nesitīsim, ja tas vēl līdz šim nav bijis izdarīts. Par mācībām – tā ir darāma lieta, bet, jebkurā gadījumā, “X stundā” atbildība būs uz pašiem muzejiem. Mēs varam visu darīt līdz tam. Varam ar VUDG, ar Aizsardzības ministriju domāt, kā mēs varam mācības īstenot, kā varam informētības līmeni celt.
ES: Papildinot atkal kolēģa teikto, attēlā redzama Valsts civilās aizsardzības operacionālā vadības centra struktūra.
Vienmēr ir jautājums, kurš būs tas, kas pateiks, ka no saglabāšanas fāzes ir jāpāriet uz evakuāciju, uz kurām vietām var vest, uz kurām vietām nevar vest. Uz šo jautājumu valsts plānošanas dokumentos, tostarp Valsts civilās aizsardzības plānā, kas ir publiski pieejams dokuments (likumi.lv), ir sniegtas visas atbildes. Proti, šādā “X stundā” valsts visu civilās aizsardzības sadaļu zināmā mērā centralizē un izveido civilās aizsardzības operacionālās vadības centru, kurā ietilpst visas ministrijas un visi atbildīgie dienesti. Centrs sadarbojas gan ar Bruņotajiem spēkiem, gan pašvaldībām. Un viena no jomām, ko centrs koordinē, ir kultūrvēsturiskās vērtības, to saglabāšana, evakuācija. Attiecīgi caur šo centru tiks koordinēts gan tas, vai evakuācija ir jāuzsāk, pa kuriem ceļiem braukt, nekonfliktējot ar militāro kustību, gan tās teritorijas, uz kurām drīkst vai nav ieteicams šo evakuāciju veikt. Tādā ziņā šis mehānisms mums ir noteikts, mēs to reizi gadā pārbaudām mācībās. Un tālāk runa ir, kā kolēģis arī atzīmēja, par pašvaldības un katra muzeja pienākumiem atsevišķi. Ir patīkami dzirdēt, ka ir proaktīvi muzeji, kas jau savā lokālajā līmenī ir izstrādājuši plānus un projektus un attiecīgi ar atbildīgajiem dienestiem jau domā par praktiskām pārbaudēm un mācībām.
IZS: Es domāju, ka šo jautājumu esam izrunājuši un varam pāriet pie otrā lielā tematiskā bloka šodienas diskusijā. No muzejiem, kas paši gatavojas krīzes situācijai, pārejam pie muzejiem kā drošticama avota un medija sabiedrībai. Muzejs ir viens no medijiem, kuram, pēc aptauju rezultātiem, sabiedrība uzticas. Kā jūs redzat muzeja (un ne tikai militāra profila) nozīmi un lomu informatīvā kara apstākļos? Es šeit domāju arī par reģionu muzeju, īpaši Latgales muzeju, lomu, jo reģionā bieži vien, vēl bez bibliotēkas, muzejs ir vienīgā kultūras mantojuma institūcija. Ko muzeji varētu darīt vairāk, proaktīvāk?
UZ: Es varētu atkal sākt, tikai atcerējos vienu lietu pie iepriekšējā punkta. Ir burvīga iniciatīva katrā iestādē dibināt zemessardzes vienības, ko noteikti ir vērts izmantot, īpaši zinot, ka krīzes situācijā resursi būs tādi, kādi tie būs. Labāk, ka institūcijā ir zinoši, apmācīti cilvēki, kas par pašas iestādes drošību tad var arī gādāt. Es zinu, ka atsevišķas ministrijas ir sākušas šo kustību, Kultūras ministrija, atzīšos, vēl nē. Bet tā tāda maza piebilde.
Par informācijas pieejamību – šurp nākot un domājot, man nācās secināt, ka muzeji šobrīd jau savās ekspozīcijās runā par kara jautājumiem. Jautājums, kā tas tiek runāts. Protams, Latvijai pāri ir gājuši daudzi kari, un tas muzejos, arī reģionu, vairāk vai mazāk ir atspoguļots. Ir jāizšķir divu veidu komunikācija. Viena ir ātrā komunikācija, bet mēs saprotam – muzeji nekad nebūs ne sociālie mediji, ne masu mediji, kas dod ātrā patēriņa informāciju.
IZS: Kāpēc?
UZ: Modus operandi ir tāds, ka muzejs tomēr ir nosacīti “lēnā pārtika”. Kad muzejs atskatās uz notikumiem, tas paņem plašāku atskaites punktu, redzesloku. Un muzejs var reflektēt ne tikai par šī brīža notikumiem, 2014. vai 2008. gada notikumiem, bet par militārā konflikta iemesliem vispār: kāpēc tie radās pagātnē, kāpēc – šodien un kā sabiedrība dzīvo militārā konflikta apstākļos. Var paskatīties ļoti garā griezumā un atklāt plašāk tematu. Un tādā ziņā muzeji, iespējams, līdz šim ir nedaudz grēkojuši, ka reizēm karš muzeja ekspozīcijās ir tā dekoratīvi attēlots, īpaši neakreditētos muzejos. Stāv tur lielgabals, stāv formas, pistoles, bet pietrūkst stāsta par to, kā cilvēks dzīvo kara laikā un kā mēs varam sagatavoties šādiem, iespējams, ļoti negaidītiem apstākļiem.
Par īstermiņu – muzeji iespējas ir izmantojuši, kaut vai triviāli – gan karodziņi, gan fiziski karogi pie muzejiem, gan informācija, ka muzejs pauž atbalstu Ukrainai sociālajos medijos un citā informatīvajā vidē. Bet es skatītos uz muzeju profesionāļiem, lai saprastu, kā muzejiem būt ātrākiem. Es neesmu muzejnieks.
IZS: Skatoties kopainu, kas muzeju vidē notika šajās nedēļās, lieliska ātrās reakcija iniciatīva bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vieslektoru (piemēram, Dr. hist. Ērika Jēkabsona) lekcijas par Ukrainas vēsturi un militārajiem konfliktiem. Es, protams, tādas iniciatīvas būtu gribējusi sagaidīt no vairākiem muzejiem. Pēdējās nedēļas laikā vēl kādas muzeju iniciatīvas tiek pieteiktas sociālajos medijos. Bet mani nedaudz mulsina, ka muzeji nevar būt reaģējošas institūcijas.
Es izmantošu iespēju un abiem ministriju pārstāvjiem pajautāšu – vai šādās situācijās, kad muzejiem ir laba iniciatīva, bet budžetā tam nav paredzēts finansējums, ir iespēja reaģējoši un salīdzinoši ātri tikt pie papildfinansējuma kādas konkrētas iniciatīvas īstenošanai? Ekspozīcijas papildināšana? Provokatīvi?
UZ: Ļoti provokatīvs jautājums. Tieši tā. Finansējums ir viena no lielākajām ķezām vispār valsts pārvaldē, lai kaut ko ātri un operatīvi ar valsts līdzekļiem izdarītu. Es nesaku, ka tas nav iespējams. Bet tas process ir nedaudz sarežģīts.
ES: Šobrīd tā dinamika ir milzīga, un visi jautājumi tiek risināti paātrinātā kārtībā. Man liekas – ja ir kāda laba iniciatīva, tad ar to jānāk. Jautājumi, kas iepriekš varēja aizņemt vairāk laika, tiek ātrāk risināti.
Bet par muzeju lomu runājot, mums visapkārt notiek informatīvās operācijas, varam teikt, informatīvais karš, un tas tagad ir aizgājis jaunā sfērā. Mēs zinām, ka tas turpināsies. Bet kā tas transformēsies – dažādi eksperti izsaka dažādus pieņēmumus, kas būs tie jaunie akcenti. Šajā informatīvajā karā mēs visi piedalāmies gan kā indivīdi, gan kā eksperti, gan iestāde no savas puses. Muzejam ir ekspertīze, it sevišķi jautājumos, kas skar vēsturi un dažādas vēstures falsifikācijas, kas tiek aktualizētas no Austrumu puses. Un tur muzeja loma ir nozīmīga. Es šeit skatos ne tikai uz militārajām un kara jomām, bet plašāk – uz patriotismu, uz valsti kā tādu.
AM: Atbildot uz jautājumu, es savu atbildi sadalīšu divās daļās. Pirmā par lomu. Neieejot detaļās, piekrītu visiem iepriekšējiem diskusijas dalībniekiem – muzejam ir milzīga loma. Es tagad to vairāk no Jaunsardzes centra perspektīvas saku. Bet es arī šajā diskusijā gribētu iemest divus apgalvojumus, lai varbūt vēl vairāk provocētu. Pirmais mans apgalvojums – mēs atrodamies informatīvajā karā, kur ir mūsu vienotie vēstījumi? Ņemam par piemēru Ameriku – ir Nacionālā drošības stratēģija, kas visām valsts iestādēm, tostarp muzejiem, nosaka, kādiem ir jābūt vēstījumiem konkrētajā pārskata periodā. Vai mēs to pašu varam apgalvot Latvijā – ka es ieiešu jebkurā muzejā, kaut vai Medicīnas muzejā, kam it kā nav nekāda saistība ar karu, bet patiesībā ir saistība ar civilo aizsardzību… Ekspozīcijā vai gida stāstījumā ir jāatrod metode šo vēstījumu, kas ir balstīts Nacionālajā drošības stratēģijā, nodot pilsonim. Līdz ar to mans pirmais apgalvojums ir, ka, lai šajā informatīvajā karā uzvarētu, visām valsts iestādēm, tostarp muzejiem, jābūt vienotam vēstījumam. Otrais mans apgalvojums – mums vēsturi Latvijā, manuprāt, patīk pasniegt faktoloģiski. Bet, manuprāt, vēstures primārais mērķis ir iemācīt pilsoņiem, balstoties uz vēstures notikumiem, analizēt pašreizējo situāciju un izteikt prognozes nākotnei. Kā piemēru no militārās sfēras varu minēt Pirmā pasaules kara beigas. Brits Lidels Hārts [Basil Henry Liddell Hart] apraksta savās pārdomās par Pirmā pasaules kara noslēgumu, kā vajadzētu izskatīties nākotnes karam – ar vienotām ieroču šķirām, kad sadarbojas gaisa spēki, artilērija, sauszeme (tanks tikko bija parādījies Pirmā pasaules kara beigās). Kas notiek? Franči to ignorē pilnībā, paliek savā Pirmā pasaules kara domāšanā, kas viņiem ļoti atspēlējās pie Mažino līnijas. Briti daļēji integrē viņa idejas, pilnībā pārņem vācieši, kuri nosauc to par Blitzkrieg (zibenskaru). Otrais mans apgalvojums, ka muzejos ne tikai ir ar ekspozīciju jāatspoguļo gada skaitļi, notikumi, bet arī jāmāca jauniešiem, pilsoņiem saprast šīs divas likumsakarības – kā es, balstoties uz kara notikumiem un vēsturi Latvijā, varu analizēt arī kara darbību Ukrainā un kā man kā pilsonim, kā mums kā valstij gatavoties nākotnes izaicinājumiem.
IZS: Varbūt kāds grib ko piebilst par vienoto vēstījumu? Vai mēs kā sabiedrība kopumā, tik ilgu laiku dzīvojot Padomju Savienībā un pieraduši, ka vienmēr šajā sistēmā ir bijuši vienoti un politizēti, ideoloģiski vēstījumi, nedaudz nebaidāmies no šādu vienotu vēstījumu piesaukšanas? Ka, kaut ko tādu ieviešot, varētu būt pretestība pret to?
JC: Laikam tas tā ir, kā tu teici. Jā, Aivis iezīmēja ideālu scenāriju. Es pilnībā tam piekrītu, ka šim vienotajam vēstījumam visos muzejos ir jābūt un pēc iespējas ātri. Bet es piekrītu arī Zariņa kungam, ka muzeji ir “ilgspēlējoša plate”. Lēni iekustas, lēni griežas, bet nu pamatīgi. Bet tām ekspreslietām, kur ir jāreaģē tūlīt, – tur ir zināmas problēmas. Un vienotais vēstījums… Mēs nevaram atrast vienoto vēstījumu par Muzeju nakti, un runa ir tikai par diviem vārdiem, par devīzi! Bet vienotais vēstījums ir vajadzīgs, un sevišķi tādās kritiskās vietās kā Latgale, kur bieži vien muzejs ir vienīgais, kas to vēstījumu var arī nodot, jo vietējai pašvaldībai, iespējams, ir stipri vienalga, kas notiek vienas dienas braucienā no Latvijas – Ukrainā. Tad viņi liek karogus, tad rauj tos karogus nost. Es nerunāju par visām pašvaldībām un nevienu konkrētu negribu minēt, bet tas tā ir. Muzeja darbinieki tur mēģina kaut ko izdarīt, bet pašvaldība viņus bremzē, sakot: “Nē, nē, nevajag mums jūsu karu, izliekam tautastērpus.” Es varbūt trivializēju, bet tas reaģēšanas ātrums ir ļoti svarīgs. Es varētu minēt vienu piemēru. Pirms iebrukuma Ukrainā Krievijas prezidents tēloja baigo vēstures ekspertu un uzstājās ar garu runu, ka ukraiņu vienkārši nav. Ar pašreizējiem resursiem mēs daudzos muzejos varētu uztaisīt ekspresizstādes par to, ka ukraiņi tomēr ir. Un viņš melo. Un tas, iespējams, būtu mūsu ieguldījums melu un dezinformācijas atspēkošanai. Muzeji arī ir šī hibrīdkara vai ideoloģiskā kara sastāvdaļa un kaut kādas ideoloģijas nesēji. Labi, ideoloģija, iespējams, mums ir tāds atgrūdošs vārds no padomju laikiem, bet es esmu piedalījies vairākos starptautiskos forumos savas Militāro muzeju asociācijas ietvaros, kur tika uzdots jautājums, vai karš var tikt rādīts muzejā. Jā, karš var tikt rādīts muzejā, jo tā ir tāda pati cilvēces dzīves sastāvdaļa kā ekonomika, kultūra. Diemžēl, bet tā ir realitāte. Muzeji, it sevišķi militārie, okupāciju vai holokausta, vai deportāciju muzeji, nekad nav ideoloģiski neitrāli. Tie vienmēr ir veidoti pret kaut ko vai par kaut ko. Nevar iedomāties ideoloģiski neitrālu holokausta muzeju, tas nav iespējams. Vai okupācijas muzeju, pret jebkuru okupāciju. Tas ir pret okupāciju, tas rāda okupācijas šausmas. Kara muzejam jārāda kara šausmas, cēloņi, kopsakarības, lai var mācīties no vēstures. Lai gan parasti neviens no vēstures neko nemācās vai arī mācās pašā pēdējā mirklī. Vienotajam vēstījumam jābūt, bet, lai tas būtu, to jāgrib, un jābūt arī resursiem, lai to darītu.
Par finansējuma papildu piešķiršanu – domāju, ka tīri praktiski tas šobrīd ir tāds birokrātisks process un pagarš process, bet domāju, ka iespējams. Bet tas ir līmeni virs muzejiem (nav muzeja atbildība).
IZS: Par ekspozīcijām un reaģēšanu – es piekrītu Aivim, ka ir svarīgi, lai cilvēks muzejā ierauga sevi, kaut ko sev pašam vērtīgu, svarīgu, kas viņu uzrunā. Un tas īpaši aktuāli ir reģionu muzejiem, jo bieži vien reģionu muzeju apmeklētāji ir skolēni vai vietējie tūristi, tas nav pieaugušais, strādājošais, kas iet uz muzeju. Ja mēs runājam ne tikai par to, ka mēs izglītosim jauniešus nākotnei, bet arī par to, kā reģionu cilvēki paši sevi redz reģionā un muzejā un vai viņi muzeju apmeklē, vai atrod sev ko interesantu, tur ir zināma problēma. Tieši šobrīd un jau Covid-19 apstākļos šī problēma jo īpaši iezīmējās, jo mēs redzējām, cik ātri kultūras mantojuma institūcijas reaģēja vai nereaģēja. Covid-19 laiks parādīja, vai un kuri muzeji sāka komplektēt Covid-19 liecības, vai mēs taisījām ekspresizstādes ārpus muzeja, vai lasījām online lekcijas. Ar laiku sākām, bet pirmajā posmā arī tajā situācijā muzeji bija nogaidošās pozīcijās. Nekritizējot, jo mēs jau atkal kaut kam tādam nebijām gatavi – finansējums, zināšanas, resursi.
JC: Lieta tāda, ka mums vairāk jāveido konceptuālas izstādes, kas nav hronoloģiskais izklāsts. Piemēram, runājot par karu, – nevis karš sākās tad, beidzās tad, bet parādīt šo karu no iekšpuses, no cilvēka redzes viedokļa, kara šausmu viedokļa. Varbūt mūsu austrumu kaimiņa gadījumā rādīt šo kaimiņu kā mūžīgo agresoru cauri gadsimtiem, kas vienmēr kopš viduslaikiem ir apdraudējis savus kaimiņus, un tas atkārtojas cikliski, un mums jābūt gataviem. Protams, to jāgrib un jāprot darīt.
UZ: Es to muzeju “ilgspēlējošo plati” nebiju domājis kā pārmetumu. Ekspozīcijas muzejā ir pats kodols, ko sabiedrība redz. Un es biju domājis, ka “ilgspēlējošais” skatījums uz lietām ir tieši muzeju trumpis. Bet muzeji tiešām ir iemācījušies, arī Covid-19 laikā, būt operatīvāki savā reakcijā uz sabiedrībā aktuālām tēmām, izmantojot dažādas formas, kas nav tikai ekspozīcijas, bet arī diskusijas un dažāda veida pasākumi. Tādā ziņā muzeja pienākums, protams, ir reflektēt, runāt un stāstīt par jebkurām sabiedrībā aktuālām tēmām. Man ir nedaudz bail, ka mēs muzejiem prasām par daudz un raustām. Piemēram, šobrīd ir aktuāls karš, pirms gada – Covid-19, vēl pirms diviem gadiem – zaļā domāšana vai ilgtspēja, vēl iepriekš – digitalizācija. Muzejiem, iespējams, ir nedaudz par daudz “uz šķīvja”, lai spētu noorientēties, kas šobrīd ir aktuāls, par ko runāt. Tas zināmā mērā ir saistīts ar kapacitāti. Mēs to varam gaidīt no lielajiem muzejiem, kam to visu tomēr ir iespēja izplānot, piesaistot tam nepieciešamos resursus, ieskaitot cilvēkresursus. Reģionālajiem muzejiem tas, protams, ir grūtāk, kad darbinieku skaits un resursi ir limitēti. Tur grūtāk sagaidīt operativitāti. Bet par to muzeju iesaistīšanos informatīvajā karā – es domāju, ka muzeji ir spējīgi atrast savu nišu. Jāsaprot, ka ir daudz informatīvo trokšņu, nerunājot jau par dezinformāciju un propagandu, un cilvēkiem ir grūti atrauties no slīdošajām lentēm, īpaši pirmajās dienās. Arī man pašam bija grūti atrauties no ziņām. Kas pietrūkst un ko muzeji varētu dot – tā ir tāda dziļāka refleksija, gandrīz analītiskās žurnālistikas stilā, vairāk vēsturisko skatījumu, kas palīdz atslēgties no tā “vāveres riteņa”. Un ar ekspertiem un tiem līdzekļiem, kas ir muzeja rīcībā, iedot plašāku perspektīvu.
Vēl, noslēdzot par šo vienoto valsts vēstījumu, – piekrītu, mums pat ir bijušas sarunas ar Aizsardzības ministrijas kolēģiem, ar Izglītības un zinātnes ministrijas kolēģiem, un jāatzīst, ka tas arī ir tāds “nearts lauks”, kas būtu jāattīsta. Bet tas nav tik vienkārši, es piekrītu, ka ir zināma pretestība sabiedrībā. Jo arī ASV gadījumā brīžiem tas var sākt likties kariķēti – tā vērtību uzspēlēšana un patriotisms. Bet tas pilnīgi noteikti ir jāattīsta, redzot arī to, cik Krievijas puse to veiksmīgi dara. Ir internetā viedokļi, ka Gebelsam [Paul Joseph Goebbels] savā laikā bijis, ko pamācīties, kā “izskalot sabiedrībai smadzenes”. Tā ir vienkārši fakta konstatācija. Skaidrs, ko tas nozīmē. Ir skaidrs, ka mēs nevaram atļauties būt pasīvi šajā situācijā un būt neitrāli. Mums ir jābūt skaidrai morālai pozīcijai, ko mēs liekam pretī, tajā pašā laikā uzmanoties no klišejiska un stereotipiska viedokļa. Pie tā jāstrādā.
Man šodien mamma prasīja, kas ir naratīvs. Jau divas nedēļas viņai stāsta par naratīvu. Viņa saka: “Es esmu vecs cilvēks, nesaprotu, kas tas ir.” Mēģināju izstāstīt, ka tas ir stāsts par to, ko tu nevis saki, bet mēģini pateikt ar to, ko tu dari.
Es piekrītu, ka muzeju ekspozīcijās jābūt vairāk cilvēciskajam aspektam, ko nozīmē sabiedrībā kara šausmas, akcentējot arī to, ka ne visā teritorijā notiek karš. Ja paskatās kartē, tur ir tie iezīmētie sarkanie reģioni. Cilvēki iemācās sadzīvot ar karu. To redzam arī Ukrainā, ka cilvēki iemācījušies dzīvot no sirēnas līdz sirēnai. Un, domājot par naratīvu, baigi viegli iekāpt “grāvī”, kur karš ir nebeidzamas šausmas. Ar to naratīvu būtu jāspēj nepastāstīt, ka mēs esam bezspēcīgi. Tieši otrādi – pastāstīt, ka mums ir spēks, ka mums ir iespēja pretoties un aktīvi darboties arī šādā situācijā. Un stiprināt sabiedrību. Jā, var būt šāda situācija, bet mums ir iespējas rīkoties.
IZS: Svarīgs uzdevums būtu arī saprast līdzsvaru starp sabiedēšanu un izglītošanu. Panākt, ka mēs ne tikai informējam par kara šausmām, bet arī nodrošinām sabiedrības informētību. Tas arī ir liels izaicinājums, ko, iespējams, valsts aizsardzības mācības programma varētu darīt, kā resursu izmantojot arī muzejus.
Pārejam pie jautājuma par valsts aizsardzības mācību. Aivis mums varētu nedaudz pastāstīt, kas tas ir. 2020. gadā tas tika apstiprināts Saeimā kā likumprojekts, no 2024. gada tas būs obligātais mācību priekšmets, un tam ir četri satura bloki.
AM: 60 procentus trāpījāt. Apstiprināts 2018. gadā Saeimā. No 2018. līdz 2020. gadam bija pilotprojekts, kurā mēs izvērtējām, vai programma vispār ir dzīvotspējīga, un veicām uzlabojumus pēc katra semestra. Tagad, no 2020. līdz 2024. gadam, tas ir obligāti piedāvājamās izvēles priekšmets. Savukārt no 2024. gada tas būs obligāts priekšmets vispārējās vidējās izglītības saturā, 10. un 11. klasē, un profesionālās izglītības iestādēs jeb, tautas valodā, tehnikumos 1. un 2. kursā vai 2. un 3. kursā (atkarībā no tā, kā viņiem saliks praksi). Tātad no 2024. gada – obligāts priekšmets. Tas, ko mēs mēģinām ar valsts aizsardzības mācību pateikt (šeit es vēlos uzsvērt ļoti svarīgu aspektu) – valsts aizsardzības mācība (te es izmantošu citātu no Kuldīgas tehnikuma direktores teiktā, viņa to ļoti labi pateica pagājušajā gadā “Lampā” Cēsīs) ir jāuztver nevis kā kūka, bet kā garnējums uz kūkas. To kopējo patriotisko, valstisko audzināšanu ir jāiedod izglītības iestādei ar priekšmetiem, kuri notiek izglītības iestādē, un te mēs atkal esam pie visaptverošās valsts aizsardzības. Neatnāks Aizsardzības ministrija un nepārveidos šo pilsoni par patriotu. Tas ir jādara mums visiem kopā. Tieši tāpat ir ar valsts aizsardzības mācību – tā ir garnējums, ķirsītis uz kūkas, bet nav pati kūka. Un ko mēs mēģinām ar valsts aizsardzības mācību, sadarbojoties ar izglītības iestādi, panākt? Tās ir trīs lietas, ko mēs mēģinām attīstīt. Pirmā ir piederība Latvijai jeb patriotisms, otrā – pamatzināšanas, kā rīkoties krīzes situācijā, ne tikai civilajā, bet arī militārajā, un trešā – prasmes, kā rīkoties praktiski – karte, kompass, no punkta A uz punktu B, ievainotais – jātiek galā ar šo situāciju. Tātad tās ir trīs jomas, ko mēs vēlamies attīstīt ar valsts aizsardzības mācību.
IZS: Būs arī viens kompromisa variants? Ja kādam kādu objektīvu apstākļu dēļ šis liekas nepieņemami, tad ir papildu opcija?
AM: Labs jautājums. Jā, ja kāds skolēns savas pārliecības (vai tā būtu reliģiskā, filozofiskā vai kāda cita) dēļ nevēlas apgūt kādu konkrētu tematu (klišejiski – parasti šaušanu vai darbību ar ieročiem), nav problēmu. Re, kur ir nodarbības plāns, pārsvarā tā ir vēsture vai kāds temats no socioloģijas – lūdzu, kamēr pārējie veic darbības ar ieročiem, apgūsti šo tematu un nodarbības beigās attīsti savas līdera prasmes, proti, uzstāšanās mākslu, un prezentē tematu par visaptverošo valsts aizsardzību saviem klasesbiedriem.
IZS: Un, iespējams, šeit mēs varētu būt nonākuši pie muzeja lomas. Jūs redzat muzeja lomu un iesaisti šajā programmā?
AM: Valsts aizsardzības mācības ietvaros muzeju lomu es saskatu ļoti minimāli, jo mācību gads ir ļoti saspringts. Savukārt vasarās mums ir valsts aizsardzības mācības nometnes, kas ir interešu izglītības forma. Tur gan mums ir vesela diena, kad mēs braucam ekskursijā. Mēs gan neejam uz muzeju, bet tā ir ekskursija ar ekspertu – nevis statiska, bet mobila un ar uzdevumiem: vēstures notikums šāds, ko jūs šodien par to varat secināt un ko mēs nākotnē no tā varam mācīties. Tātad mēs mēģinām panākt to, ko es pirmajā daļā kritizēju, – vēsturei ir jāmāca, kā analizēt pašreizējo situāciju un kā raudzīties nākotnē.
Bet jaunsardzē mēs ļoti aktīvi izmantojam muzejus. Mēs te runājām par reģionu muzejiem – daži no viņiem būtu bankrotējuši, ja jaunsardze nebrauktu ar savām grupām apmeklēt šos muzejus.
Tagad tas savīsies ar iepriekšējo diskusijas daļu. Ko mēs diemžēl muzejos novērojam – ka jaunietim muzejs bieži vien ir par statisku un bezpersonisku. Ko es ar to domāju? Ar statiskumu es domāju to, ka mēs zinām, kādi ir jaunieši (un jaunsardzē jaunieši ir no 10 līdz 21 gadam), mēs zinām, kādi ir divpadsmitgadnieki, – viņiem vajag kustību, darbību. Ja nav šīs darbības… Man kā pusmūža vīrietim ir interesanti – ierocis tāds un tāds –, bet jaunietim tas vispār neinteresē. Viņam vajag kustību un personu, tātad gidu, kurš pastāsta, nevis viņš iet un lasa. Neviens jaunietis nelasa tekstus, un tie video un audio arī tikai daļēji uzrunā. Tas ir tas, ko mēs no Jaunsardzes centra vairāk gaidītu muzejos. Kā piemēru varu minēt atkal Ameriku. Kanzasā ir muzejs par Pirmo pasaules karu. Bērniem ir sava ekspozīcija un pavisam citādāks tas riņķis, kā viņi iet pa šo muzeju. Jaunietim – pavisam citādāks, un pieaugušajam – vēl cits. Beigās visi satiekas spēļu laukumā. Un pasniedzēji, kas bērniem pasniedz, ir nevis vēsturnieki, bet pedagogi (patiesībā pārsvarā praktikanti). Viņi ir tie, kas ar bērniem un jauniešiem pārsvarā darbojas. Neskatoties uz to, vēstījums, kā mēs iepriekš te jau runājām, vēstījums visiem paliek vienāds. Iznākot laukā no muzeja, nevienam nav šaubas, kas man šajā muzejā tika pateikts.
IZS: Es tomēr gribētu nedaudz atgriezties pie aizsardzības mācības. Es saprotu, ka mašīna jau brauc un mēs mēģinām ielēkt iekšā, bet tomēr – ja mēs pieņemam, ka tur ir arī pilsoniskā izglītošana, ka tur ir vēsture un sava novada pārzināšana, vai tomēr muzejiem nav iespējas piedalīties un papildināt šo programmu?
AM: Es esmu gatavs uzklausīt priekšlikumus, bet praktiski es nevaru iedomāties, kā to realizēt. Rīgā tas vēl būtu realizējams, jo Rīga ir privileģēta ar vēstures un citām ekspozīcijām, bet, ja mēs paņemam reģionu, kur parasti ir tikai viens novada muzejs, tad būtu jāsēdina klase autobusā un jāved uz to reģiona muzeju…
IZS: Jā, un notiktu stunda muzejā.
AM: Jā, kas praktiski ir iespējams, bet tā pievienotā vērtība, ko iegūtu jaunietis Rīgā un jaunietis reģionā, būtu ļoti atšķirīga. Manuprāt.
JC: Jāsāk ar to, ka muzejs ir vēstures atspoguļotājs, bet skolas mācību grāmata muzejs nekad nebūs. Šobrīd es nerunāšu par jaunsargiem, kas ir specifiskāka mērķauditorija, bet par vispārizglītojošo skolu skolēniem. Viņi tiek vesti uz muzeju (un pārsvarā tie ir rīdzinieki), bet skolotāji izmanto muzeju kā papildlīdzekli zināšanu apgūšanai. Muzeja gidam, kas stāsta par ekspozīciju, ir jābūt zinošam un fleksiblam, jo ir pilnīgi citādākas ekskursijas 5. vai 12. klasei.
Mums Latvijas Kara muzejā nav tādas platības, lai uztaisītu trīs dažādas ekspozīcijas par vienu tēmu trim auditorijām, bet stāstījumam, protams, jābūt absolūti citādākam, ja runājam ar pamatskolēnu, vidusskolēnu, jaunsargu utt.
Jaunsargi nāk uz muzeju, bet labprātāk brauc uz mūsu reģionālajām filiālēm, bet tur, protams, ir loģistikas problēma, respektīvi, nokļūšanas problēma. Mangaļos ir ļoti pieprasīts muzejs, jo tur viss notiek dabā –skraidīšana, nodarbības dabā, pārsvarā nocietinājumi. Bet Mangaļi atrodas 60 km no Rīgas, meža vidū. Tur jārēķinās ar laika resursu.
IZS: Tajā pašā laikā, ja mēs nedaudz pārlēktu uz 2024. gadu (šobrīd tas ir bijis pilotprojekts un izvēles priekšmets), – tajā brīdī, kad tas būs obligātais priekšmets, tas jau būs regulāri visa gada garumā. Un tieši tāpat, kā matemātikā vai mākslā skolotājs izkārto stundas, lai atvestu skolēnus uz mākslas muzeju vai novadpētniecības muzeju, šeit varētu darīt tieši tāpat, lai papildinātu stundu skolā ar kādu realitātes atspoguļojumu un īstu, vēsturisku ieroču vai dzīvesstāstu redzēšanu. Tas, manuprāt, būtu papildinošs moments stundai skolā.
JC: Šobrīd tas ir vairāk atkarīgs no konkrētā pedagoga.
JZS: Ja mēs nedaudz pafantazētu par valsts aizsardzības stundu 2024. gadā…
AM: Tā ir vienreiz mēnesī viena diena (astoņas nodarbības) šim priekšmetam. Un, ja mēs gribam, lai kvalitāte visiem būtu vienāda, tad, braucot uz muzeju lielāku attālumu, visas tās stundas tiek nobraukātas. Tas no praktiskā viedokļa. Bet, ja mēs teoretizējam un abstrakti par to domājam, vai būtu pievienotā vērtība? Simtprocentīgi būtu. Tāpēc tajās nometnēs, kur mums ir lielāka fleksibilitāte, esam šos elementus iestrādājuši.
JZS: Varbūt tas būtu konkurences un labākā piedāvājuma izvēles apstāklis, ka nav jābrauc uz visiem muzejiem, bet tikai uz tiem, kas šo astoņu stundu programmu spēj nodrošināt. Piemēram, Žaņa Lipkes memoriāls, veidojot savu Drosmes māju un programmu jau laicīgi, droši vien spētu nodrošināt jauniešiem astoņu stundu programmu pilsoniskajā izglītošanā. Es domāju, arī Latvijas Kara muzejs pacenstos un kāds reģiona muzejs arī. Skolotājs varētu izvēlēties, braukt vai nebraukt. Tad, ja skolotājam tas liekas interesanti un viņš var iekļaut savā programmā.
AM: Tagad diskusijas laikā mēs visi, visdrīzāk, teiksim – jā piekrītam. Izskatīsim šādu iespēju. Ideja laba.
JZS: Tas, domājams, atduras arī pret finansējumu. Ja Aizsardzības ministrija atrastu papildu finansējumu, lai nodrošinātu Kara muzejam papildu štata vietas šādas programmas izveidei, tad arī tas jau izskatītos cerīgāk.
JC: Mums, godīgi sakot, nav bijis problēmu ar Aizsardzības ministriju.
JZS: Es nesaku, ka ir problēmas, es saku, ka jums būtu papildu darbs.
JC: Atgriežoties pie iepriekš teiktā, es gribētu papildināt par jaunsargiem. Es zinu daudzus jaunsargu instruktorus, kuri par savu uzdevumu uzskata vienreiz gadā savus jaunsargus atvest gan uz Kara muzeju, gan uz filiālēm Airītēs un Mangaļos. Pārsvarā vasarā, no skolas brīvā laikā.
IZS: Mēs pafantazējām, bet vai tīri praktiski muzejam ir iespēja ar savu piedāvājumu mēģināt tikt iekšā šajā programmā? Arī ar finansējumu?
AM: Ir jāizsver šī ideja. Aizsardzības mācība ir programma vispārējās izglītības saturā, kur jāsasniedz konkrēti sasniedzamie rezultāti. Aizbraukt uz Žaņa Lipkes muzeju nebūs tas pats, kas aizbraukt uz Karaostas cietumu, vai ne? Temati būs pavisam citi. Līdz ar to mums jāsaprot, vai to vienoto vēstījumu, par ko mēs te visu laiku runājam, nodosim. To var sasniegt, iesaistot reģionālos muzejus, jo nebūs praktiski no Liepājas vai Valkas atvest visus uz Rīgu tīri finansiālu un laika resursu dēļ. Bet – kā ideja – jā. Vēl jāskatās pa prioritātēm, jo valsts aizsardzības mācībai ir konkrēti mērķi, kurus mēs gribam sasniegt. Jāskatās, vai šis piedāvātais risinājums prioritāšu listē ir augstāks nekā, piemēram, kādas praktiskas iemaņas. Ir trīs moduļi, un šis ierakstītos zem visaptverošās valsts aizsardzības, atturēšanas politikas un noturības krīzes situācijā.
IZS: Plašākā kontekstā es to redzu kā pilsonisko izglītību, lai nenobiedētu ne muzejus, ne skolotājus.
AM: Bet varbūt mēs varam virtuālo muzeju uztaisīt? Tā būtu ideja. Bez braukšanas.
IZS: Varbūt. Tas gan atdurtos pie finansējuma.
AM: Tas katrā ziņā būtu mazāks finansējums nekā 30 000 jauniešu atvest uz Latvijas Kara muzeju.
JC: Bet muzejiem ir svarīgi, lai apmeklētājs nāk arī uz muzeju.
IZS: Noslēdzot – vai ir kas tāds, ko es jums nepajautāju, bet jūs gaidījāt, ka pajautāšu? Varbūt katrs no jums īsi var pateikt šodienas kopsavilkumu.
JC: Es gribētu uzsvērt vienu lietu, kas attiecas ne tikai uz Latvijas Kara muzeju, bet uz visiem muzejiem. Man šķiet, ka diezgan maz rādīta tēma mūsu muzejos ir Nacionālie bruņotie spēki [NBS]. Latvijas Kara muzeja pienākums ir stāstīt par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un rādīt bruņoto spēku attīstību, īpaši, kad pasaulē notiek šādas lietas – tepat, vienas dienas brauciena attālumā. Mums ir NBS, mēs esam NATO, mēs esam zem sava drošības vairoga, un mums jāvairo šī drošības sajūta.
AM: Es savukārt gribētu vēlreiz pieminēt to, ka, manuprāt, mēs sākotnēji varējām precīzāk nodefinēt, kāds ir muzeja mērķis vai kādam uzstādījumam vajadzētu būt no valsts. Jo, galu galā, lielākoties muzeji saņem finansējumu no valsts vai pašvaldības. Varam ņemt tos pašus klišejiskākos piemērus. Kara šausmas nedrīkst būt kara muzejā primārais vēstījums, bet gan tas, ka latvieši vienmēr visos karos ir uzvarējuši, kuros ir piedalījušies. Medicīnas muzejam nav primāri jāatspoguļo (bet, protams, var), kā attīstījusies medicīna un cik tas ir interesanti vai šausmīgi, bet – kā tas viss iekļaujas visaptverošajā valsts aizsardzībā. Manuprāt, mums ir beidzot jālauž paradigma, sava domāšanas kultūra (sauciet to, kā gribat), mums ir jāmaina domāšanas veids, un muzejiem, valsts iestādēm ir jābūt ruporam, kurš nes šos kopīgos tematus sabiedrībai.
ES: Kā ikdienā strādājošs ar krīzes vadības jautājumiem droši vien noslēgumā rezumēšu tās lietas, ko mēs runājām pirmajā jautājumā par muzeju un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu, tostarp evakuāciju bruņotu konfliktu gadījumā. Es gribētu uzsvērt trīs lietas. Pirmkārt, muzejiem būtu nepieciešams saglabāt spiedienu un prasīt atbildīgajai Kultūras ministrija, Aizsardzības ministrijai un VUGD vadlīnijas un metodiskos norādījumus rīcībai ar kultūrvēsturiskajām vērtībām krīzes gadījumos. Otrkārt, apskatīt, kādi pašiem mājasdarbi ir jādara, prioritizēt vērtības, kas katrā muzejā atrodas, runāt ar personālu, kas no viņiem šādā brīdī tiek gaidīts, jo tas arī ir ļoti svarīgi – personālam skaidrot, ka krīzes situācijā viņiem varētu būt funkcijas, kas ikdienā nav viņu pienākumos, bet tāpat šīs funkcijas būs nozīmīgas. Treškārt, mēs no Aizsardzības ministrijas visaptverošās valsts aizsardzības ietvaros esam visas ministrijas aicinājuši savās jomās sekot līdzi un izdarīt secinājumus no traģiskajiem un varonīgajiem notikumiem Ukrainā, proti, mēs analizējam, kas mums aizsardzības sektorā ir svarīgs, kas – civilaizsardzībā. Arī šeit var skatīties, kā muzeju un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana tiek īstenota, analizējot labās prakses piemērus no Ukrainas. To pašu maisu aplikšanu ap pieminekļiem, ekspozīciju pārvirzīšanu laikus uz citām teritorijām utt.
IZS: Paldies!
Diskusijas video ieraksts šeit
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Foto: Didzis Grodzs