Ievads, kurā lasītājam būtu jāpaliek tikpat skeptiskam kā autoram
2019. gadā jūnijā lidmašīna no Rīgas nolaidās Tegel lidostā, un es ienācu pa automātiskajām durvīm 30 grādus karstajā Berlīnē, lai tajā dzīvotu. Dzīvot lielpilsētā un tajā ciemoties nozīmē iekārtot savā iztēlē, ikdienā un ķermenī divas dažādas telpas.
Rīga, kurā esmu nodzīvojis lielāko daļu manas līdzšinējās dzīves, nekur nepazuda. Es kļuvu par citādu rīdzinieku, lēnām kļūstot par berlīnieti. Man ir divas telpas, un robežu demarkācija veido trešo: neskaidrības, ieilgušas traumas, stūrgalvība, greizo spoguļu galerijas, atmiņu uzplūdi un negaidīta un neaicināta identitāšu pārklāšanās. Sen fragmentējies patības jēdziens sniedza mierinājumu Berlīnes laiktelpas haosā. Es iekāpu taksometrā.
Nonākot jaunajās mājās, es centos savaldīt augošo satraukumu ar to, ko daru jau ceturtdaļu gadsimta, – rakstīju dienasgrāmatu par manu jauno Berlīni, kas vairs nebūs operas svētku Toskas vai Lučijas Berlīne. Nekad neatgriezīsies arī studenta Berlīne, kad gadu tūkstošu maiņas priekšvakarā visi runāja par datorsistēmu vispārējo digitālo apokalipsi 1999. gada decembra pēdējā stundā. No dienasgrāmatas izauga vairākas nodaļas, un fails aizvien vairāk atgādināja romāna sākumu. Kā daudzi, kas nekad nekļūs par rakstniekiem, arī es uzsāku savu īso un ambiciozo daiļradi ar romānu vai pat ģimenes sāgu, ko nosaucu par Berlin – einsteigen, nošpikojot saukli no Berlīnes pilsētas vilciena jeb S-bahn darbiniekiem, kas katru dienu neskaitāmas reizes aicina “iekāpt” megapoles dzīves vagonos. Tikpat bieži jādzird arī frāzes otrā daļa – zurückbleiben – jeb palieciet ārpusē, neiekāpiet, nepiedalieties Berlīnē. Sāku veidot trešo telpu, pieņemot, ka var gadīties arī Ne-tikšanās ar šo pilsētu. Šo iemeslu dēļ nolēmu izdzēst romāna septiņas gatavās nodaļas, dažas no tām man pat patika. Romāns pazuda, bet no zaudējuma veidojās šīs piezīmes.
Kurš šeit ir uzvarētājs jeb atmiņu sadursme, kas izpalika
Ceļš no lidostas bija klišeju virkne pa svelmes iztukšotām ielām. Pie kapučino krāsas taksometra stūres sēdēja turku šoferis un izplatīja ap sevi labi trenētu un koptu maskulinitāti, kas Berlīnē ir raksturīga gandrīz tikai šai iedzīvotāju daļai: bārda brutālisma stilā, skaidras, asas, ģeometriskas formas; muskuļots ķermenis izdvesa tīras, nosauļojušās miesas karstumu, ko ietērpa stipru, saldi uzbrūkošu smaržu viļņi, bez sviedru apakštoņa, kas raksturīga Rīgas economy taksistiem.
Vēl nesasniedzot stāvvietas barjeru, mēs, šoferaprāt, jau bijām seni, labi draugi uz stundu, un man līdz galamērķa sasniegšanai tika piedāvāts ātrs ievads Fātiha ģimenes vecākās paaudzes sieviešu slimību vēsturē. Šoferis, cenšoties puslīdz ievērot ceļa noteikumus, kā man šķita, visu laiku skatījās man tieši acīs, kaut arī es uzmanīgi novietojos pa diagonāli no viņa, visdziļākajā auto stūrī aizmugurē. Ādas sēdekļi dedzināja šortu atkailināto ādu, korķi regulāri pārtrauca vēja padevi plaši atvērtajos logos. Man ļoti gribējās nonākt dzīvoklī, tomēr pašpasludinātā drauga ģimenes krīzes ik pa laikam bija tik līdzīgas operas libretiem, ka aizmirsu par to, ka esmu noguris, viens un tuvojos nezināmajam.
Jau zināju, ka Fātiha tante, kurai ir ilgstoša un akūta artroze, nesen bija atsaukusi pie sevis Fātiha nerātno brāli, kura seksuālā brīvība, viņasprāt, bija manāmi ieilgusi. Jau izskanēja viņas izsmalcinātie draudi stimulēt Stambulas dēkaiņa matrimoniālos plānus ar tantes tuvojošos nāves stundu, pirms kuras viņa par sodu nenovēlētu vecpuisim savu plašo māju galvaspilsētas nomalē, ja viņš laikus neapprecētu jau noskatīto un apstiprināto līgavu. Iebraucot Prenclauerbergā jeb Prenclā, mana sirds negribīgi uzjautrinājās, uzzinot, ka nekustamā īpašuma faktors strauji stimulēja turku don Giovanni pārvērtības un brālis precēsies visai drīz, lai tante būtu laimīga. Izkāpu no taksometra pārliecībā, ka man tik tikko sen zināmā tante tagad mirs laimīga, vēl tikai mazliet pagaidīs, kad piedzims pirmais bērns – protams, zēns. Palīdzot tikt galā ar smago koferi, Fātihs pienāca tuvāk un, kaut arī pēcpusdienas iela peldējās karstuma klusumā, pačukstēja man: “Un vispār, zini, viņi visi šeit ir fašisti. Joprojām. Es zinu.” Tad viņš triumfāli izskaidroja sava vārda tulkojumu – “uzvarētājs”. Un viņš ir uzvarējis šajā pilsētā, jo viņam ir mašīna un viņš ir šoferis.
Uz šādu Vācijas denacifikācijai neglaimojošu vērtējumu, ko man atklāja Vācijā uzaudzis turku trīsdesmitgadnieks, es varēju visai bikli atbildēt: “Lai jauka diena.” Viņš aizbrauca, es devos 19. gadsimta mājas plašajā pagalmā.
Pirmajā vakarā, nespējot būt viens vēl svešajā dzīvoklī, paglābos no uzmācīgajām skumjām tūrista lomā – it kā vēl nebūtu šeit nonācis, it kā jau drīz būtu jāatgriežas Rīgā, it kā nebūtu jābūt vienam vairākus mēnešus.
Devos pastaigā pa vēstures konfliktu un uzslāņojumu asi – no Alexanderplatz jeb Alex kājām līdz Brandenburger Tor. Šo maršrutu man netieši rekomendēja dzīvokļa interjers. Īpašnieks fano par Kristofera Išervuda (Christopher Isherwood) romāna Goodbye to Berlin ekranizāciju Cabaret – filmas pirmizrādes plakāts mani sagaidīja koridorā: laukumā pie Brandenburgas vārtiem, no Mākslas akadēmijas puses skatoties, kādā nacisma vasaras svētdienā staigā pilsētas centra publika – vīrieši cepurēs un gaišos uzvalkos, sievietes vieglās puķainās kleitās –, ir redzami bērnu ratiņi un starp neoklasicisma vārtu kolonnām – nacistu sarkanais karogs. Mietpilsoņu vienaldzība pret nāves un terora zīmi – desiņas, alus, baumas un sīkumi, par kuriem vienmēr sūdzas ar visu neapmierinātie berlīnieši, – tūlīt pat manā iztēlē piepildīja šo prūšu valdnieku telpu ar 20. gadsimta rētām. Devos turp nekavējoties – Berlīnes vēsture ir visu eiropiešu vēsture, ar to šī pilsēta izceļas.
No dzeltena, urkšķoša U2 metro izkāpjot, pēc atmiņas nonācu vietā, kuru pirms tam redzēju plakātā. Karoga nav. Cepures pazudušas, kleitas mazliet modificētas, no dabiskā lina materiāla. Karoga nav, bet… un šeit, būdams viens, es sāku iekārtot savu Berlīni. Būvmateriāli ir visai fragmentāri, nenoteikti un brīžiem pavisam trausli un drūpoši – manas ģimenes atmiņas, grāmatu un filmu slāņi par Otro pasaules karu no dažādām ideoloģijām un valstīm, mana dzīve Latvijā, kurā kara beigas ir visai formāli atzīmēts datums, bez sāpēm, kaismes/kaislībām un strīdiem. Oficiāla, eiropeiska “ķeksīša diena”, astotnieks. 9. maija kaislības – lūk, kurā datumā dzīvo un ko pārdzīvo šodienas Latvija, un, kaut arī datums pazuda kopā ar PSRS, mēs visi, pat tie, kas to nevēlas un kas pret to protestē, dzīvojam 9. maijā. Šis skaitlis, ko noliedz, slepeni sargā virtuves svinībās vai vasarnīcas iedzeršanās, ko aizliedz un ar ko stigmatizē, ko pārklāj ar ziediem, kurus pēc tam novāc un no jauna noliek, neliek mieru, it kā būtu vajadzīgs eksorcisma rituāls, lai pagātnes gari šodienu atstātu mierā – betona drupas baseinā, šķiet, gaidīto brīnumu nepaveica.
Mana tante (vecmammas māsa) Ļubova pavadīja mani šajā pastaigā, gan tikai kā spoks. Viņa bija šeit, Berlīnē, pie šiem vārtiem 1945. gada pavasara beigās. Kā militārā hospitāļa medmāsa viņa no Baltkrievijas frontes pāri četru gadu nāves laukiem nonāca līdz nacisma režīma epicentram. Es nepaguvu viņu izprašņāt. Tātad man nav stāstu par karu? Ir gan. Es zinu un pieņemu Latvijas versiju, kurā ir Eiropas traumu variācijas un kurā man pietrūkst laikmetīgās mākslas radītu atmiņas vietu par visu eiropiešu varoņdarbu un upuriem cīņā pret nacisma ideoloģiju.
Tuvojos Brandenburgas vārtiem. Līdzi nāk tantes stāsts par karu, visai negaidīts. Tas, ko atceros no tīņa gadiem, ir viņas atmiņas, kas tika izstāstītas tikai man un tikai tad, kad mani vecāki nebija klāt – par ķirurgu frontes hospitālī, ko pieķēra skūpstoties ar kādu “skaistu puisi, kareivi”, atlabušu pēc tam, kad ārsts operācijā viņam bija izglābis dzīvību. Viņu izrakstīja priekšlaicīgi un kopā ar ārstu aizsūtīja mirt soda bataljonā – atkārtotai nāvei neizdevušās vietā, jo skaistais puisis, kā to aprakstīja tante ar asarām acīs, bija gana atkopies. Kāpēc viņa man to stāstīja? Kāpēc tieši man? Nojauta manu citādību? Deva man šo stāstu līdzi manai Berlīnei, šodienas Centrāleiropas geju trauksmainajai un trauslajai paradīzei? Kā pirms simts gadiem.
Jūtos dīvaini, kad vienkārši minūtes laikā šķērsoju vārtus un esmu jau citviet, citā vēstures telpā. Berlīne, kā izrādās, nemaz nav tik liela pilsēta, lai vēsture būtu loģiski sakārtota. Laikmeta skapis, kas ir pa šauru un par mazu sabiezējušajai 20. gadsimta vēsturei. Tepat blakus ir Veimāras klasicisma ēnas puses – apgaismības racionalizētā pretstata, nāves loģistikas piemiņas vieta – Eiropas ebreju sēru telpa, kas nekad nepametīs savas kapavietas blakus atjaunotajai nodegušā reihstāga ēkai. Turpat tuvumā ir LGBT+ piemiņas vieta tiem, kuru mīlu aizliedza un noslepkavoja nometnēs. Atmiņas, sāpju strīdi, hierarhijas, to apstrīdēšana, jaunu sāpju atklāšana, vēsturnieku strīdu izraisītas krīzes, savstarpējie zinātniskie nolādējumi, atklātā vēstule pret atklāto vēsturi. Tāda ir Berlīne – uzvarētāju, zaudētāju, upuru, slepkavu un viņu atcelto, atjaunoto un vēl neesošo pieminekļu pilsēta. Telpa, komponisti, filozofi un literāti, mākslas – viss iesaistījās vardarbības atmiņu paralēlismā. Šķiet, ka šī pilsēta teju uzsprāgs no stāstījumu versiju intensitātes. Tam visam blakus ir manas tantes stāsts. Un es – flanējot zem vēstures katastrofu bareljefiem ar Herkulesa varoņdarbiem.
20. gadsimta civilizācijas sabrukuma ass zem liepām ir ietverta prūšu neoklasicisma harmonijas korsetē, kas sastāv no valdnieku itāliskotajām rezidencēm un universitāšu fasādēm, kas it kā izmisīgi piesauc skaidrību, mieru un kontroli. Bet manas fantāzijas vairojas, pagātnes formas kļūst aizvien dīvainākas. Ko darītu šodienas kleitās tērptās aukles, ja ideoloģija tepat blakus Kanzleramt radikāli mainītos? AfD (Alternative für Deutschland) likumīgi veidotu valdību, ievērojot tautas gribas principu? Vairākās federālajās zemēs šī radikālā partija, izmantojot demokrātiju, jau ir varas priekšnamos – klusi, loģiski, demokrātiski. Nav jau tālu līdz 2033. gada jubilejai. Tagad jau 2024. – mazāk nekā simts gadi līdz pagātnes katastrofai – šī sajūta, atrodoties Veimāras Republikas atmosfērā, ar tehnoloģiskām variācijām nepamet mani pat tagad, pēc pieciem gadiem, – Cabaret pirmizrāde ieilgusi.
Staigājot Unter den Linden, vērojot Kantu zem Frīdriha II zirga astes, brāļus Humboltus stilizētajās romiešu togās un padomju karavīru gāzmaskas ielu kioskos, nolēmu mazliet atpūsties no vēstures tektonikas kultūras lielveikalā Dussmann. Pakavējos pie plaukta ar izsmalcināti noformētiem grāmatu futrāļiem – “Citādās bibliotēkas” sērijā bija iznākušas anonīmas autores piezīmes par viņas pieredzi Berlīnē 1945. gada pavasarī, kad pilsētu no austrumiem ieņēma padomju karaspēks. Dzīve padomju zonā ir detalizēts vardarbības, bada, izvarošanu un cilvēciska sabrukuma protokols ar jautājumiem pašai sev – kā tas ir iespējams? Vairākkārt izvarota, autore atradusi spēkus reflektēt par tagadni, uzdodot sev jautājumus par to, ko viņa un viņas līdzcilvēki nezināja un negribēja zināt par “savējo” režīmu? Sāku lasīt, un tūlīt pat tante bija klāt – viņa taču nonāca Berlīnē un atradās tur tajā pašā brīdī, kad “anonīmā” autore slēpās aiz skapja, kas nelīdzēja viņai glābties no padomju kareivja, kura afrodiziaks bija frontes simts grami un četri elles gadi karā. Upuri, varmākas, kolaboranti, atbrīvotāji-slepkavas – visi jēdzieni savijās šajā pilsētā, un nekur tālu no Rīgas atmiņu haosa netiku. Varbūt tas skaistulis karavīrs izdzīvoja nāves bataljonā un kopā ar bijušo ķirurgu sasniedza Berlīni, kur piedalījās vairāku mēnešu vardarbībā, slēpjot savu patību sieviešu ķermenī, vairojot šausmas un traumas, bet izglābjot divu vīriešu mīlu prāta sabrukuma laikmetā, kad dzīvi palika prasmīgākie slepkavas? Kas par sižetu! Karš šā vai tā pārspēj jebkuru scenāristu…
Ēkas, vietas, nosaukumi, teksti sāka kustēties aizvien ātrāk kā milzīgi vēstures bloki uz skatuves, kā kalni vai sienas kādā monumentālā iestudējumā. Šādā šaušalīgā vēstures izrādē, kas norisinājās manā apziņā, grāmatnīcā mana tante beidzot satika savas armijas upuri – sievieti, kas divpadsmit gadus bija veidojusi ikdienu un strādājusi nacistu režīmā. Divu sieviešu pagātne un es pa vidu, starp pārmantoto un dekonstruēto 9. maiju, pie Brandenburgas vārtiem, trauksmainajā tagadnē. Izrādās, daļa manas pagātnes gaidīja mani šodienas Berlīnē.
Foto: Deniss Hanovs