Daudzstāvene kā ideoloģisks resurss
Berlīnes daudzstāvenes pārdzīvoja to plānotāju godkārīgās ieceres parādīt Aukstajā karā sadalītajai pasaulei komunistiskās iekārtas solījumu īstenošanu jau toreizējā tagadnē, 70. gados. Šī iluzorā tagadne bija vācu Potjomkina sādžu versija – analogas, vācu izcelsmes ķeizarienei Katrīnai II celtas, laimīgu zemnieku kartona mājas, redzamas no greznas karietes drošā distancē, turpināja celt maskētas ekonomiskās krīzes apstākļos būvdarbos Austrumvācijā (VDR) arī 20. gadsimtā – tikai citiem valdniekiem un citām ideoloģijām. Ne velti Prūsijas valdnieks Frīdrihs II atzīmēja kādā no sarunām rokoko rezidencē pie Potsdamas, ka Krievijas valdnieki spēja izglābt prūšu armiju un valsti no militāras un politiskas katastrofas. Savukārt kādreizējais VDR režisors un dzejnieks Heiners Mīlers (Heiner Müller, 1929–1995) atzīmēja, ka Frīdrihs bija vienīgais intelektuālis uz Prūsijas troņa – iespējams, citāts nav izdomāts. Bet varbūt neko tādu Voltēra māceklis neteica – verificēt galma veidoto monarha tēlu gandrīz nav iespējams, toties plašu telpu fantāzijai veido 18. un 19. gadsimtā populārs mediju žanrs – anekdotes jeb īsi stāsti iz dzīves, iztēlotas vai reālas. Vācu vēstures pētniecības tradīcijai pieraksta vēstures avotu pakļaušanu politiskās elites vajadzībām, noformējot to kā pētnieka fon Rankes (Leopold von Ranke, 1795–1886) kategorisko verifikācijas cerību – uzzināt un izstāstīt, kā patiesi kaut kas notika (wie es eigentlich gewesen).
Berlīnes nākotne piespiedu kārtā
No šādas cerības vai arī ilūzijas mūs atbrīvoja ne tikai ASV antropoloģijas plurālistiskā avotu interpretācija un skeptiskā distance no izzināšanas procesu “galapunkta”, bet arī 20. gadsimta totalitārie režīmi. Tie ilustrēja to, ka “wie es eigentlich gewesen” ir atkarīgs no politiskās ideoloģijas manipulācijas praksēm, avotu iznīcināšanas prasmēm un politiskās komunikācijas receptēm. Šādas prakses, pieskaņojot realitāti vadoņu uniformām, intensīvi attīstījās 20. gadsimtā tādās Eiropas valstīs, kur demokrātiskās tradīcijas bija vārgas un trauslas. Totalitārisms vēstures analīzē neskāra Londonu ar tās aristokrātiskās demokrātijas tradīcijām un Parīzi, ko iekaroja, lai apbrīnotu, bet sastapās ar akadēmisko pretestību. Nedemokrātiskiem režīmiem iepatikās Berlīne un Maskava, kā arī Baltijas valstu reģions, senā un jaunā Roma un citas Dienvideiropas galvaspilsētas. Berlīne joprojām ilustrē savās fasādēs, freskās un atmiņu vietās militārisma un nedemokrātisko ideoloģiju kultūrtelpiskus nospiedumus, kas ir daļa no vācu atmiņu politikas demokrātiskās sabiedrības satricinājumu posmā. Daudzstāvenes ir tikai viena no zīmēm-rētām – VDR režīma pieklusinātas vardarbības apliecinājums, izveidojot sabiedrības daudzslāņu atkarības, lai kontrolētu indivīda brīvo gribu. Visaptveroša deficīta sabiedrība, ko vēl atceros no bērnības Padomijā, ikdienas VDR telpā Berlīnē restaurē šķietamas labklājības vietas un noskaņojumus manā atmiņā – čehu sekcijas, ungāru ziemas zābakus sievietēm vai VDR sadzīves tehniku. Materiālajā tukšumā, ko padomju cilvēka telpā varēja aizpildīt tikai ar neoficiāliem, alternatīviem tīkliem vārdā “blats”, dominēja vizuālais naratīvs par mērķiem, vīzijām un nākotnes sapņiem. Nav jēgas ķēpāties ar tagadni, tā ir starpposms, pilns ar ideoloģiskām cīņām, – nav laika ikdienas cilvēka materiālajām alkām, mums te notiek šķiru cīņa, bet jūs karojat moskviču vai veļasmašīnu dēļ… Šo pēdējās cīņas aizņemtību un uzvaras prognozi kādreiz noformulēja partijas kultūrelite, ēku fasāžu lubenēs – freskās un metāla instalācijās – paziņojot par to “visai progresīvajai cilvēcei”. Komunismam kā eshatoloģiskai idejai un kolektīvā dzīves cikla noslēgumam, kā progresa vainagojumam bija jāsavieno visi iepriekšējie laikmeti vienotā, ar komunistisko pacifismu caurstrāvotā humānismā. Šādi arī tapa Austrumberlīnes VDR nākotnes relikti – sociālistiskajā reālismā veidota cilvēces ceļojuma karte, no tā laika šodienas līdz drīzai nākotnei. Freskas rotāja administratīvās ēkas apkārt VDR iztēlotai ideoloģiskajai Elizejai – Alexanderplatz jeb Alex, kā to ikdienas žargonā apzīmē vietējie.
Mans birojs atradās tieši šajā satiksmes un laikmetu krustojumā, starp no Rietumiem atnesto un kāroto Galerie Kaufhof, C & A, U2 metro staciju un LGBT bāriem, kas novietojušies drošībā zem stacijas tilta. Pastaiga gar Aleksandra ielas 7 fasādēm līdzinās post-vēstures flanēšanai gar sabrukušiem vēstures skatlogiem. Šīs daļēji pārbūvētās ēkas pārveido fasādes par iekštelpām pilsētā, kas kalpo par brīvdabas muzeju pagātnes ideoloģijas būvplāniem un iekļauj vēl plašākā apvienotās Berlīnes telpā VDR pieredzi un tās sabrukumu. Uz balto flīžu fona var redzēt tēlu galeriju, ko veidojis mākslinieks, visdrīzāk, ar klasisko ģimnāzijas izglītību, iespējams, vēl nacistiskās Vācijas skolā pirms kara vai tā laikā. Skolas tekstu Vergīlija jaunceltā Kartāga liecināja par jaunas valdnieces varu un rīcībspēju antīkajā maskulīnajā ienaidnieku sabiedrībā un tika rotāta ar garu tēlu galeriju Didonas rezidences hallēs ar Trojas kara detaļām, bēgļu evakuāciju un vecās pasaules bojāeju, kas lika princim Enejam un viņa karavīriem raudāt, atceroties kara briesmas. Pēc līdzīga kinolentes kadru principa ir veidoti jaunās VDR “demokrātiskās sabiedrības” tēli – zemnieku, strādnieku, pētnieku un inženieru mijiedarbē top nākotnes vīzija, tehnoloģiskā Arkādija, kurā, visdrīzāk, Pusēna nāves skumjām nav vietas. Kvantu simboli, mikroskopi, teleskopi un lidmašīnas (ko VDR neveiksmīgi centās uzbūvēt) atrodas blakus da Vinči sapņainajam tēlam un pastāv pakļautas un kontrolējamas dabas ietvarā. VDR ābeļdārzi, selekcijas veiksmes stāsts, aug Senās Romas filozofa Cicerona dabas un prāta kultivēšanas pārfrāzējumā, veidojot komunisma ideoloģiju kā antīkā mantojuma paštēlu.
Bērni, kas simbolizē iekaroto nākotni, arī ir klāt un tiek tēloti pionieru vecumā, simboliski nodrošinot nākotnes ilgtspēju industriālajā laikmetā. Fresku ciklu caurstrāvo tehnoloģisks futūrisms kopā ar cerību zinātņu mijiedarbes apoteozē izveidot jaunu cilvēku – sens vācu literārās apgaismības un romantisma mijiedarbes auglis Gētes versijā, “Fausta” otrajā sējumā, kas apjoma un simbolu piesātinātības dēļ vairs īsti neietilpst skolas programmā.
Nākotnes cilvēks atgriežas un draud palikt
Nedz Veimāras klasiķim-ministram, nedz VDR vadoņu Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Honekera (Erich Honecker) duetam nākotnes vācu bērns homunkuls nebija izdevies, un sabiedrības visai vārgo vēlmi celt komunismu nācās stiprināt ar drošības un inkvizīcijas hibrīdu – Štāzi (Stasi) slepenpoliciju –, kas caurstrāvoja visu sabiedrību, veidojot aģentu un kolaborantu tīklu abās Vācijas versijās pāri Berlīnes mūra nocietinājumiem. Arī nākotnes progresa nesēju bērni bija savā spontanitātē efektīvi izmantojami kā netieši spiegi pret saviem vecākiem – zīmējumi no rīta bērnudārzā bieži piefiksēja, kādu televīziju iepriekšējā vakarā skatījušies režīmam uzticīgie vai aizdomīgie vecāki. Pietika ar audzinātājas maigā balsī izteikto aicinājumu uzzīmēt TV ziņu logotipu, lai saprastu, kur tapa ziņas par vācu nākotni un uzvaru: naidīgajos Rietumos vai tomēr “pie mums”. Šādu totalitāras atjautības piemēru ir bezgala daudz. Jautājums – ko un kā ar padomju totalitāro pagātni dara mūsdienu vācu sabiedrība, kuras austrumu federālajās zemēs strauji aug politiskās nostaļģijas un radikālisma hibrīds ar globālā kreisā antiglobālisma populistiskās kritikas piedevu. Kamēr tapa šī stāsta daļa, trijās Vācijas pavalstīs, ko sadzīvē joprojām sauc par “jaunām”, ar triumfāliem rezultātiem parlamentos “ietriecās” Zāras Vāgenknehtas (Sahra Wagenknecht) vārdā nosauktā apvienība. Tās līdere mērķtiecīgi piekopj padomju laika leksiku un ilustrē savā programmā komunistiskās dihotomijas atdzimšanu, atgriešanos un hibridizācijas procesu, tulkojot labējo radikālismu austrumvāciešiem zināmā leksikā, kurā vairs nav redzamas atšķirības starp labējo un kreiso radikālismu, bet ir vārdu krājums no pagātnes un ir “viņi” (elite) un “mēs” (šodienas demokrātijas “upuri”). Šajos apstākļos būtisks ir jautājums, ko vācu pagātne vēsta par 20. gadsimta utopiju vardarbīgajām ēnām? Kā var strādāt ar kādreiz sadalītas pilsētas stāstiem, kuros savienojas politisko bēgļu traģēdijas, nāves stāsti un klusas intelektuālās opozīcijas izpausmes līdzās intelektuāļu kolaborācijas biogrāfijām?
Lielā mērā vācu Vergangenheitsbewältigung jeb “tikt galā ar pagātni”, kā atzīmē vairāki pētnieki, nāca no ārpuses pēc Otrā pasaules kara katastrofas un tā sauktās Nulles stundas jeb jaunā sākuma, sabrūkot nacistu režīmam. Jauni, it kā kreisi populisti izmanto jēdzienu “fašisti”, tādā veidā norobežojoties no Rietumvācijas un Eiropas terminoloģijas un paliekot putinisma leksikas varā. Vēstures interpretācija valodā un telpiskā dimensijā lielpilsētā ir režīmu iemīļots līdzeklis, lai vārdnīcā un akmenī, ielu nosaukumos un priekšmetu apzīmējumos iemūžinātu sevi un atceltu citas, alternatīvas idejas un ideoloģijas. Atkalapvienošanās vēstures interpretācijā Berlīnes mūris bija un paliek vēl efektīvāks nekā betona bloku kaudze no 60. gadiem, kas tagad kā suvenīrs ir dižpārdoklis tūristiem blakus Sarkanās armijas uniformu neizsmeļamajiem resursiem (vai šuvējas joprojām strādā politisko spoku cehos?). Plaisa pagātnes kultūrā ir jūtama joprojām, jo VDR ideoloģiskā telpa, kas ir definēta kā austrumvācu totalitārisms, un tās institūciju aktivitātes – kā komunistiskās diktatūras noziegumi, ir vairāku miljonu šodienas vāciešu dzīves, karjeras un identitātes telpa. Šo noziegumu analīzei un arhīvu sakārtošanai ir izveidotas demokrātiskās sabiedrības institūcijas, zinātniskie institūti, studiju kursi un virzieni, bet maksimāli iekļaujoša pedagoģija un pētniecība tomēr nevar izvairīties no ideoloģiju hierarhijas spriedzes, kas ir Aukstā kara beigu loģisks rezultāts, – VDR krita, pazuda kopā ar lielāko un asiņaināko brāli PSRS, bet tās sabiedrībā tapušie un socializētie cilvēki ir aizgājušā laikmeta liecinieki un liecības, kas veido jaunu politisko resursu apvienotās valsts demokrātijas novājināšanai. Trauksmaini, fantāzijām, traumām un kolaborācijas pieredzei pakļauti pagātnes liecinieki ir liecības tam, ka ģeopolitiskā apvienošanās un lūzumi būvē visai nedrošus tiltus pāri pagātnes plaisām – Drēzdenē, vienā no neonacistu centriem šodienas Vācijā, nesen naktī sabruka tilts, bet virkne citu, mazāk fiziski tveramu tiltu netika uzbūvēti, sākot ar 90. gadu sākumu. Atmiņas tiltu trauslums patlaban konvertējas politiskā apdraudējumā, ko nevarēja likvidēt ar vairāku gadu desmitu tā saukto solidaritātes nodokli, kas tika virzīts bijušās VDR zemju iekļaušanai laikmetīgā ekonomikā un infrastruktūrā. Autobāņi neved uz kopīgu pagātnes izpratni, ceļš turp ir klupšanas akmeņu un bedru pilns.
Bet nu ir laiks pamest Berlīnes fasāžu uzslāņojumus, atgriezties dzimtenē, kurā vēstures un atmiņu traumu tilti bieži ved uz nekurieni, apstājas un apraujas ceļā, 20. gadsimta katastrofu nekurienē. Ar pārdomām par Latvijas postpadomju stāvokli un procesiem noslēgšu šī brauciena trešo daļu.
Titulbilde: Daudzstāvene un freska par nākotni un miera balodi. Foto: Anastasija Sudzilovska, Berlīne