Kad trīsdaļīgajam stāstam par Rīgu un Berlīni negaidīti pievienojas ceturtā daļa, tad sākumā nav skaidrs, kādai tai jābūt un kā lai to nosauc? Otrais epilogs diez vai būtu vajadzīgs. Pielikums? Anonss? Kaut kas cēlāks un dramatiskāks? Futūristiskā prognoze? Uz pieredzi un vilšanos balstīts pareģojums? Antīkajā traģēdijā šāds žanrs parasti neko labu nesolīja, vien tāpēc, ka, protagonistiem pretojoties, liktenis vienmēr tika restaurēts savā neizskaidrojamajā varā. Sākšu ar to, ka, sekojot Šillera priecīgajai odai, uzdošu sev jautājumu – kāpēc tik skumji toņi? Cik te vietā ir pesimisms par Latvijas politiskās nācijas nākotni?
Kādreiz antīkajā Grieķijā raudu dziesmas izpildīja vīrieši, vēlāk kļūstot par traģēdijas dalībniekiem. Pamēģināšu arī es.
Pirmkārt, pilsoņa novērojumi, sajūtas un, otrkārt, aptauju, pētījumu analīze ilgstošā laika dinamikā liek secināt, ka Latvijas politiskā “elite” līdz šim nav iekļāvusi politiskās nācijas modeli, konceptu un vērtības politikas dienaskārtībā un netaisās to darīt. Etnicitāte kā visaptverošs politisks princips dominē un caurstrāvo Latvijas publisko telpu – partiju dibināšanas simbolisko performanci, to programmas, priekšvēlēšanu vēstījumus un prakses, mediju saturu, valsts iestāžu kultūrpolitiku, izglītības saturu. Rezultātā arī komunikācija starp vairākumu un daudzām minoritātēm ir un paliek savā publiskajā dimensijā etniska. Arī retajās performancēs, kurās politiķi, tostarp prezidenti, centās veidot mobilizējošu un saliedējošu vēstījumu (V. Vīķes-Freibergas rečitatīvs Dziesmu svētku laikā, E. Levita “atvērtās latvietības” ideja) neveidoja kaut cik ilgstošas sabiedriskās debates par to, ko nozīmētu un ar kādu saturu tiktu piepildīta iekļaujošā Latvijas nācijas kopiena.
No minētajiem piemēriem ir skaidrs – etniskais vairākums turpina “vientulībā” publiskajā telpā pieredzēt savu “likteni” – 20. gadsimta okupācijas traumās balstītu kolektīvo identitāti. Šāda traumu ilgstamība ir loģiskas sekas posttotalitāras sabiedrības akumulētai masveida traumatiskajai pieredzei performatīvajā telpā. Nevar saspiest, kondensēt vai normatīvā ceļā “noslēgt” staļinisma noziegumu atcerēšanos un to nodošanu tālāk. Komunistiskā terora iedarbība nav beigusies 1989.–1991. gada demokrātijas triumfā, kas izrādījies visai īss daļā Austrumeiropas sabiedrību. Režīma toksīni lēnām izdalās un izplatās arī mūsdienu Latvijas sabiedrībā gadu desmitus pēc tā ģeopolitiskajām beigām, turpinot ietekmēt kolektīvās identitātes gan upuru kopienās, gan tajās grupās, ko traumatizētais vairākums un tā elite politikā un kultūrā definē kā pagātnes režīma simboliskus, netiešus nesējus un mantiniekus. Tā kā Latvijā nav notikusi kolaboracionisma politiska, tiesiska un sabiedriska analīze un pārvarēšana, komunistiskā režīma un padomju pagātnes recepcija līdz šim brīdim norisinās etniskas viengabalainības konstruēšanā un uzturēšanā publiskajā politikā un vēsturē. Cita formāta mums vienkārši nav. Pagaidām nav. Šis process ir tuvs mītiskās pasaules (jau E. Kasīrera (Ernst Cassirer) aprakstītās) īpašās selektīvās loģikas principiem, kuros dominē mīta aloģiskā drāma, noslēgto pretpolu sadursme. Šādā diskursīvajā chiaroscuro, politiskajā barokā performances dalībnieki ir iekšēji vienoti, viengabalaini, monolīti, bez ēnām, nokrāsām, pustoņiem, bez hibriditātes, bez trešās telpas neskaidrībām un ambivalencēm. Arī mnemoniskā līdztiesīgā klātbūtne publiskajā telpā, kas tikai sekmētu minoritāšu drošību un līdzdalību, tiek šajā melnbaltajā vienkāršošanā definēta kā absolūts drauds latviešu atmiņām, kas savukārt, pēc tās pašas loģikas, ir viengabalainas, bez kolaborācijas, padomju nostalģijas un citiem harmonisku ainavu traucējošiem elementiem. Gribētu uzdot jautājumu – vai ir gaidāma lojalitāte un motivācija piedalīties, ja kādas kopienas lingvistiskā kultūrtelpa un atmiņas tiek definētas tikai kā privātajā telpā pastāvošas, bet publiskajā telpā šāda klātbūtne tiek liegta, jo publiskā līdzāspastāvēšana tiek uztverta kā tiešs drauds etniskā vairākuma kultūras eksistencei. Identitātes degradācija līdz virtuves oikos diez vai stimulē masveida interesi apgūt tādu kultūru, kuras eksistenci elite definē vienīgi kā radikāli apdraudētu, pat pēc vairāku gadu desmitu normatīviem aktiem, kas nodrošina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Ieilgusi lingvistiskā trauksme elites projektā kļuvusi par kļūdainu latvietības stabilizācijas līdzekli, kas patiesībā ir Trojas zirgs Tālavas pīlī, – valoda, ko stilizē kā apdraudētu, pārtop par izslēdzošu, Citādā kolektīvajā iztēlē kļūst par represīvu, par “soda” gramatiku atvērtības, plašuma, iekļaušanas vietā. Bailes un lingvistiskā trauma, ko ilgstoši padomju režīmā pieredzēja latviešu kultūrtelpa, ir izturīgākas par padomju diskriminējošo valodas politiku. Vai esam lemti sekot padomju atstumšanas un hierarhijas garam pret minoritāšu kopienām? Vai nav pienācis laiks veidot citu, atvērtu latviešu valodu, kas artikulētu nevis ksenofobiju, bet pilsoniskās vērtības? Garumzīme kā soda punktu sistēma vai līdzdalības ilguma zīme?
Pašreizējā stāvoklī Latvijas sabiedrība atgādina baroka izrādes aktierus, kas tēlo tikumu un netikumu alegoriskās figūras, kas vispārina un bez starpstāvokļiem iemieso sevī politiskās, vēstures un vērtību dihotomijas, pretstatus, kuri ir tik vienkāršoti, ka konflikts ir šo grupu vai tēlu eksistences pamatprincips. Iztēloto grupu “uzvestais” hermētiskums iekustina grupu mijiedarbi, bet neļauj grupām figurēt kā potenciāli atvērtām kopienām, kuru identitātes varētu definēt par plūstošām, hibridizētām, konsensā balstītām, sarežģītākām, nekā tās konstruē šo grupu politiskie līderi. Mijiedarbība šo grupu starpā, pēc dominējošas, iestrēgušas un novecojušas vīzijas, ir iespējama tikai atbilstoši baroka uzveduma scenārijam, kas paredz veidot mijiedarbi pēc binārām kategorijām: triumfs pret zaudējumu, simboliskās telpas atdošana pret tās saglabāšanu, “mēs” atmiņu dominante pret izaicinošo atmiņu izdzēšanu publiskajā telpā. Sarežģīta atmiņu konsensa vietā – primitivizēta “pēdējā cīņa”. Pie tam šīs 17. gadsimta politiskā teātra fabulas nonākušas un dominē ne tikai kultūras procesos un produktos, bet arī valsts “teātrī” – politiskajā performativitātē, kas pastāv telpā, kas ir visu sabiedrības dalībnieku veidota (vismaz teorētiski, bet ekonomiski un tiesiski – noteikti). Tātad, manuprāt, Latvijas sabiedrībā ir novērojama ilgstoša, politiski konstruēta un uzturēta kopienu vēsturiskās pieredzes un tās recepcijas vienkāršošana dihotomiju formā. Ar šādu novērojumu, iespējams, var izskaidrot to, ka politiski pilsoniskie nācijas elementi ir tik maz attīstīti un publiskajā telpā gandrīz neredzami. Arī tie daži publiskās politikas rituāli un dokumenti, kas vēl satur politiskās nācijas vēstījumus un potenciālu kopš 2014. gada Krievijas kara pret Ukrainu un demokrātijas iznīcināšanas Krievijas iekšienē, kā Satversme vai valsts dibināšanas svētki, kļuvuši par etniskās nācijas dominantes objektiem. Politiskā elite, īstenojot etniskā vairākuma emocionālās pieredzes universalizāciju, nespēj veidot diskursīvu pavērsienu un atvērt latviešu kultūrtelpu un traumas visai Latvijai, lai šādi sekmētu latvietības koncepta noturīgumu ģeopolitisko krīžu telpā. Ir skaidrs, ka šāda diskursa atvēršana, politiskās gribas atbalstīta un valsts budžetā nodrošināta, nozīmētu radikālas pārmaiņas pašreiz etniski izslēdzošā latvietības konceptā. Nespēja? Man jāatvainojas par neprecīza jēdziena izmantošanu – negribēšana. Kāpēc? Tā kā šajā rakstā par efektīvāku konceptu Latvijas sabiedrības konsolidācijai es uzskatu nevis etnisko, bet politisko jeb pilsonisko nāciju J. Hābermāsa (Jürgen Habermas) tēžu ietvaros, uzskatu etnisko konceptu par slēgtu, izslēdzošu un ilgstošā perspektīvā pašam sevi apdraudošu, kas var būt tikai īslaicīgs mobilizēšanas rīks tik ļoti digitāli, sociāli, ekonomiski, ģeogrāfiski, lingvistiski fragmentētajā Eiropas nacionālās valsts sabiedrībā. Lielākā kritika etniskās nācijas autoriem, manuprāt, ironiski slēpjas tieši politiskajā diskursā, kas apdraud latviešu nācijas pastāvēšanas ilgtspēju. Īsumā – pašreiz dominējošais un kopš 2022. gada jaunā performatīvā intensitātē pārgājušais koncepts apdraud latviešu valodas, kultūrtelpas un atmiņu ilgstamību sabiedrībā, kurā etniskā, kultūru un valodu, vēsturiskās pieredzes un traumu, telpiskās identitātes daudzveidība ir un būs empīriskā realitāte. Ignorēt empīriku var, un kādu laiku tas varētu funkcionēt, lietojot Latvijas politisko partiju izvēlēto un ilgstoši piekopto eksistenciālā pretnostatījuma drāmu, bet tā atšķirībā no eposa samērā ātri var novest pie pretējā efekta – reiz veiksmīga, efektīva, ātra iespēja konflikta valodā piedāvāt sevi varoņa glābēja lomā noved pie virknes blakņu vai patoloģiju. To vidū, manuprāt, visdraudīgākās – “pamatkonfliktā” balstītā ekskluzīvā etniskās kultūras vīzija noved pie tā, ka minoritātes diskursīvi un simboliskajā ikdienā pierod pie savas nepiederības vai pie piederības, kuras īstenošanas pamatā ir virkne kolektīvās identitātes īpašību, notikumu, prakšu un emociju deaktivēšanas prasību, kas ir tāds kā numerus clausus dalībai. Pašreizējā Latvijas sabiedrības “emocionālajā gaisotnē”, kura “nosēžas” arī socioloģiskajās aptaujās par piederību, vēstures un valsts recepciju, konstatēju dziļu plaisu starp etniskā vairākuma traumatisko pieredzi un minoritāšu jauniešiem, kuru daļa nepiešķir latviešu traumatiskai pieredzei vai šodienas bailēm svarīgu nozīmi. Toties viņi akumulē upura paštēlu elites valstiski destruktīvās komunikācijas dēļ saistībā ar karu pret Ukrainu. Tā vietā, lai veidotu diskursu par šo invāziju kā uzbrukumu Eiropas brīvības telpai un Latvijas nācijas ilgtspējai no Krievijas diktatora puses un viņa valdības, elite Latvijā akli un bezatbildīgi stimulē un atbalsta kara un tā upuru ekspluatāciju, uzvedot drāmu pret Latvijas krievvalodīgiem, kas ir daļa no Eiropas demokrātiskās sabiedrības jau kopš 1991. gada. Mediju valoda, publisko simbolu vēstījumi izmanto etniskās izcelsmes īpaši jūtīgu, un tāpēc īpaši destruktīvu, vārdnīcu, klusumā atbalstot L. Langas skaļo rusofobiju – jā, manuprāt, ir beidzot laiks atņemt šo jēdzienu putina & co vārdnīcai un skaidri apzīmēt naida kurināšanas prakses Latvijas sabiedrībā. Elites un lielpilsētas garlaikoti skatītāji nesaprot, ka šādas radikālas retorikas un performanču mērķis ir sekmēt krievvalodīgo emocionālu un strauju atsvešināšanos, viņu radikalizāciju, ko panāk ar impulsīvu, skaļu, ētiski nepieļaujamu pārmetumu, demonizācijas un visbeidzot tā paša baroka pamatkonflikta “ne uz dzīvi, bet uz nāvi” izmantošanu. Langisms kā simboliskā konflikta un Latvijas “attīrīšanas” diskurss ir jauna naida forma, kas sekmē kara apstākļos, kuros notiek neskaitāmi krievvalodīgo kopienas un ģimeņu iekšējie konflikti un jaunas plaisas, politiskās nācijas iedīgļu bojāeju, jaunu stereotipu, jaunu sienu un spoku veidošanos. Tā kā langisms jau ir vismaz divus gadus skaļi klātesošs Rīgas telpā, man ar skumjām jākonstatē, ka nedz politiskā elite, nedz tie, kurus gribētos definēt kā Latvijas latviešu publiskos intelektuāļus, neredz tā bīstamību miermīlīgai, stabilai kultūru līdzāspastāvēšanai un labākajā gadījumā ignorē Langas krusta karagājienu vai banalizē to. Manuprāt šādas personības ir bīstamas Latvijas nācijas nākotnei.
Tā kā varas ilgtspēja Latvijas politiskajā elitē, arī minoritāšu vidū, tiek izprasta kā savstarpēju pāridarījumu un upuru ieilgusi spēle, tad politiskajai nācijai patlaban durvis ir ciet. Savstarpējo draudu rituālā deja veido aizvien jaunu trauksmes ciklu, piepildot to ar iestudēta konflikta pretinieka identitātei vēl eksistenciālākiem draudiem, kas, pēc šādas patoloģiskas loģikas, jāaptur, jāapkaro un beigu beigās jāiznīcina, jo konsensa tehnikas nozīmētu zaudēt simbolisko varu, par ko 80. gados rakstīja P. Burdjē (Pierre Bourdieu). Iespējams, raksta noslēgumā es ieslīgstu mazliet apokaliptiskās noskaņās, bet, manuprāt, kopš 90. gadu vidus politiskās elites izplatītā un lielas sabiedrības daļas akceptētā (vēlēšanu rezultāti liecina par diskursa noturīgumu) konflikta loģika noved pie savstarpējas diskursīvas izslēgšanas. Mēs nepazīstam konsensā, atzīšanā un līdztiesīgā pārstāvniecībā balstīto sabiedrības modeli. Šādas plaisas rezultāti ne vienmēr ir fiziskajā pasaulē jūtami. Starpetniskie konflikti ar “dūrēm”, guļamrajonu etniskās jauniešu bandas nav vienīgais, kaut arī indīgākais neveiksmīgas etnopolitikas auglis. Krietni dziļākas ir neredzamās sāpes, bet tās izraisa naidu, bailes un vardarbību domās, simbolu uztverē, Citādā vēstures un traumu ignorēšanu, kolektīvu atmiņu egoismu un galu galā – nepiedalīšanos res publica telpā, tēmās un krīzēs. E. Renāna (Ernest Renan) tēzi par “nāciju kā ikdienas balsojumu” var nelasīt, bet tā ir un paliek patiesi vienīgā efektīvā dalības forma – paša cilvēka vēlme būt klātesošam Latvijas nācijas katras dienas tapšanā, atjaunošanā un dzīvotspējas nodrošināšanā. Izslēdzoša vēstījuma inerce var kādu laiku imitēt efektivitāti, bet nācija ir trausla dalības telpa, kas var pēkšņi un traģiski sabrukt, ja netiek kopta kā visu dalībnieku liktenis. Tikai, kad politiskā nācija kļūs par politisko prioritāti, kad varas drošība tiks uztverta kā maksimāli plašs pilsonisks konsenss, latvietība patiesi būs atvērta un tajā smelsies savu drošību. Cita ceļa nav. Jautājums – cik ilgi sabiedrība nebūs spējīga ieraudzīt šodienas draudus rītdienas Latvijai. Starp citu, latvietības transformācijas topošās politiskās nācijas telpā ir akūti neizrunāta tēma. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts…
Titulbilde: Deniss Hanovs