Milda kara laikā
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš reiz aprakstīja Rīgas atmiņu telpu kā pieminekļu interakciju, kas nav redzama cilvēkiem, bet cilvēki spēj to iztēloties, kaut dzejas žanrā. Viņa tekstā “Pieminekļi” runa ir par Rīgas sērošanu, kas ir sastingusi akmenī dažādās galvaspilsētas telpās. Kaut arī simboliskā upe ir Daugava, tās pseidonīms ir latvju Lēte – mītiskā aizmirstības upe, robeža, šķērslis un vārti mirušo jaunai eksistencei pēc dzīves atmiņām un traumām. Rīgu šī upe ilgstoši simboliski dalīja, manuprāt, dala joprojām, neļaujot izveidot kopīgu atmiņu telpu.
“Zaļā Milda skumji raugās kareivju baletā.”[1]
Vērdiņš publicēja šo novērojumu 2015. gada krājumā. 2024. gads tuvojas noslēgumam radikāli atšķirīgos apstākļos, un Mildai nav vairs, uz ko skatīties, jo brutālisma estētiskajās kategorijās veidotie PSRS karspēka tēli ir pazuduši kopā ar zvaigžņu betona vertikāli kara sākumā, jaunā Eiropas kara sākumā. Šo figūru vietā ir miera, nevis kara telpa: bērnu spēļu laukumi, adrenalīna ģeometriskie rīki skeiteriem, celiņi, koka beņķi – urbānas atpūtas un harmoniskas pašattīstības simboli, kas tapuši apstākļos, kad Latvijas sabiedrības traumatisko atmiņu telpā norisinājās dramatisks konflikts ar tik tuvu esošo mūsdienu diktatūru, kas jau gadu desmitiem, vēl pirms 2022. gada kara, īstenoja un turpinās īstenot atmiņu karu, uzbrukumus traumām, faktu un arhīvu falsifikācijas un citas manipulatīvas prakses, lai izstumtu realitātes daudznozīmību, ambivalenci un galu galā – brīvību.
Atcelt pagātni un aizliegt nākotni
Atmiņu kari ir kļuvuši par Krievijas valdības rekolonizācijas un impērijas atjaunošanas līdzekli globālajā telpā, it sevišķi tur, kur vēsturiski vai globalizācijas dēļ pastāv liela grupa krievvalodīgo. Iespējams, atgriežoties Rīgā no Berlīnes, es akūti sajutu, cik klātesoša šī diktatūra ir un uz ko tā ir spējīga, veidojot TV nostaļģijā balstīto atkarību no meliem, no vēstures manipulācijām, kuru pamatā ir impērija kā varas teritoriāla izplatīšanās. Tā nu sanāca, ka Berlīni un Rīgu savienoja mans nu jau noslēgtais pētnieciskais projekts, kas nevienam nebija vajadzīgs, ko neviens neatbalstīja un kurš tāpēc bija maksimāli brīvs no ietekmēm un kontroles, – kolektīvās atmiņas falsifikācijas prakses Krievijas ķeizarienes Elizabetes galmā. No tālā 18. gadsimta vidus šodienas diktatūra ir pārmantojusi un aktīvi izmanto vairākas prakses un instrumentus tam, lai atceltu neērto vai bīstamo pagātni, izsvītrotu personības, notikumus un valstis. Tieši ar Romanovu “reformatoru” Pēteri I sākās straujas ārišķīgas pārmaiņas, tika simboliski atcelta arhaiskā Moskovija, tās vietā, valdnieka – apgaismotāja un brīnumdara – veidota, pēkšņa, strauja un tāpēc aloģiska, bet vēl jo ticamāka tapa jaunā Krievija “Eiropā”. Kā brīnums, kā ilgstošā vardarbībā pret Citādo balstīta kaprīze, kas ir vērsta pret jebkuru kritisku balsi vai politisku alternatīvu, – vecticībnieku ilgstošā masveida iznīcināšana un viņu kultūrtekstu izdzēšana ir tikai viens piemērs. Brīnumdaris, kā jau pienākas baroka laikmeta ikonogrāfijā, spēj mainīt ne tikai fizisko pasauli, pārcelt galvaspilsētu, griezt bārdas, rīkot asamblejas vai mainīt karavīru uniformas, bet arī pārvarēt temporālas robežas – atcelt posmu, kas vairs neiekļaujas varas jaunajā vēstures konceptā. Šīs spējas galma medijos tika definētas kā тишина (klusums – krievu val.) jeb atgriešanās pie “pareiza” un noslēdzoša vēstures posma, tās beigām.
Pēteris I ar brutālo politiku pret Krievijas sabiedrības visneaizsargātāko daļu – zemniekiem – pieteica sevi kā valdnieks briesmonis Valtera Benjamina (Walter Benjamin) izpratnē: viņaprāt, baroka tirāns ir tēls, kurā iemiesojas koncentrēta vēstures matērija, tās jēga un tādēļ, es piebilstu, arī visplašākais manipulatīvo prakšu kopums pret vēsturi kā sabiedrības konsensā un līdzdalībā balstītu refleksiju par pagātni. Protams, šādas prakses bija raksturīgas visiem 18. gadsimta monarhiem visur Eiropā; ne velti rakstnieka Stefana Cveiga (Stefan Zweig) noveles varone, nežēlastībā kritusi franču marķīze, trimdā apraksta lauku meitenēm valdnieka diženumu ne tikai erotiskā dimensijā, bet arī temporālajā vardarbībā – karalis spēj atcelt pagātni un aizliegt nākotni. Tātad tā pati тишина franču gaumē vien sanāk.
Tikai ar vienu būtisku un tāpēc murgam tuvu atšķirību – Francijas valdnieku erotiskā un politiskā patvaļa ir aizgājusi un pēc 1789. gada, bet noteikti – pēc Pirmā pasaules kara katastrofām, paliks tikai Eiropas vēstures lappuse. Krievijas valdnieku memoriālā vardarbība nekad nav tikusi pārtraukta; līdz pat šim brīdim valdnieks valda pār laiku. 1917. gada marta liberālā revolūcija, kas tika atcelta jau rudenī boļševiku apvērsumā, nepaspēja neko mainīt Krievijas politiskās kultūras pamatos: boļševiki, Jeļcins vai Putins, cars Nikolajs II vai Hruščovs – varam pēc nejaušības principa izvēlēties jebkuru politisko līderi, kam piemita un piemīt nespēja pieņemt to, ka vēsture ir sabiedrības pašrefleksija laikā, nevis valdnieka lēmums, uzrakstot vēlmju sarakstu ne ar tinti, bet ar iedzīvotāju asinīm. Krievijā nekad līdz šim brīdim nav notikusi politiskās kultūras un publiskās vēstures modernizācija – Ļeņina spuldzītes cena bija brutāla kolektivizācija, un Staļina industrializācija veidojās kā genocīds pret paša sabiedrības un okupēto tautu lielāko daļu. Atšķīrās tikai cilvēku un atmiņu iznīcināšanas rīki, ko piemēroja pret “bijušo” šķiru, “naidīgu” tautu un reliģisko kopienu pārstāvjiem. Paralēli Citādā iznīcināšanai, ko Putins veic ārējā karā, militāri uzbrūkot Gruzijai un tagad Ukrainai, viņš par mērķi izvēlas arī Ukrainas atmiņas, traumas, sāpes – atcelt Ukrainas vēstures brīvību var tad, ja vēlreiz, kā jau iepriekš tika darīts, tiks atcelta nācijas traumatiskā atmiņa. Šo uzdevumu viņš veic divās telpās un divos virzienos – paralēli ārējam karam viņš jau vairāk nekā divus gadu desmitus īsteno intensīvu mediālo karu pret Krievijas sabiedrības atmiņu telpu, iznīcinot senas ēkas, atmiņu telpas, slēdzot arhīvus, kuros mīt iespēja kritiski spriest par Krievijas vēstures noziegumiem pret cilvēku un cilvēciskumu šajā sabiedrībā. Nonāvējot katru dienu cilvēkus Ukrainā, viņš paralēli nogalina Krievijas demokrātiskajai sabiedrībai tik akūti svarīgo spēju pieņemt pašas noziegumus pret saviem līdzcilvēkiem un cilvēkiem ārpus bijušās, bet nepārejošās impērijas. Arī šajā jomā Krievijā nekad nav bijusi “nulles” stunda – lūzums, kas novestu pie kritiskas spriestspējas, spējas nožēlot. Krīzes apstākļos, ko katru reizi pārvar ar milzīgiem cilvēciskiem upuriem, kā 1941.–1945. gada karā pret nacistiem, krīze tiek atcelta valdnieka-brīnumdara varonības aktā, kurā uzvaras trokšņos pazūd režīma mocekļu kliedzieni un vairākuma baiļu klusums, alternatīvas atmiņas un teksti. Režīms dara visu, lai sabiedrības vairākums pārvērstos par noziegumā iesaistītajiem, slēdz “Memoriālu”, vajājot māksliniekus, rakstniekus un žurnālistus, kas uzdrošinās pētīt, apstrīdēt, izaicināt režīma tiesības svītrot, pārlikt, samainīt, kanonizēt noziedzniekus. Trimda lielā mērā ir vienaldzīga pret intelektuāļu bezspēcības sāpēm un, iespējams, mazliet eksotizē diktatūras upurus TV šoviem. Viņu balsis nav sadzirdamas telpā, kurā pirms 24 gadiem iestājusies bīstama тишина, klusums, demokrātisko sapņu un ilūziju beigas un kriminālās tagadnes sākums. Frānsisa Fukujamas (Yoshihiro Francis Fukuyama) paša apstrīdētā tēze par vēstures beigām bija atcelta Krievijas atmiņu režīmā jau sen – 90. gadu sajūsma par ilgstoši aizliegto monarhiju bija liecība tam, ka Krievijas atmiņu telpa ir nelabojami sakropļota, neiztur kritiski pētniecisko ekspertīzi un sāpīgas pašrefleksijas par noziegumu vēstures dalībniekiem. Cars, nevis sabiedrība bija vainīga – šādā ekskluzivitātē cars arī drīkst būt vai kļūt par vēstures autoru, pārvēršot sabiedrību par eksperimentālu jaunā uzveduma masu. 19. gadsimta galma literāts Nikolajs Kostomarovs (Никола́й Костома́ров) noformulēja šo paradoksu savā Krievijas vēsturē – tauta mīlēs Pēteri kā nežēlīgu, vardarbīgu valdnieku, jo viņš mīlēja Krievijas nākotnes diženumu, Krieviju bez krieviem – kā tukšu eksperimenta telpu.
Līdztekus militārajam uzbrukumam diktatūras ideoloģiskajiem ģenerāļiem ir padomā vēl kāds trumpis hegemonijas izveidei – sakropļoto atmiņu Trojas zirgi tiek plaši dāvināti Eiropas sabiedrībām, kurās strauju transformāciju apstākļos politiskās elites nebija līdz šim spējīgas veidot iekļaujošu atmiņu kultūru mazākumtautībām. Šodienas diktators veido jau Homēra eposā “Odiseja” skaidri iezīmēto manipulāciju – mainīt, izdzēst kopīgas atmiņas, kad tiek izgaršoti lotosa augi, pieredzēta burves Kirkes jutekliskās izklaides nebūtība. Šodienas Krievija, kurā atmiņas plurālisms ir nogalināts un iesēdināts kolonijās, ietekmē Eiropas sabiedrības kopienas, kas ilgstoši ēd šādus lotosa ziedus, paliek vardarbīgas militāras ideoloģijas miegā-murgā un ir atkarīgas no sadzīviskās nostaļģijas vielām, kas ļauj patērēt Putina kara ideoloģiju kā savas identitātes šķietami skaidru un diženu daļu. Diktators ir vēstures briesmonis, Atmiņēdājs, kas barojas arī no mūsu pašu padomju pagātnes un padomju reliktiem mūsos – sabiedrībās, kas ilgstoši neko citu kā padomju manipulatīvās prakses nav zinājušas, tāpēc bieži, pašām to nemanot, tagad ļaujas kolonizatoru čukstiem, atdarina okupācijas varas domāšanas struktūras, hierarhijas, aizliegumus, baidoties no nākotnes brīvības nedrošības un pagātnes iekļaujošā konsensa.
Atmiņu imunitāte – neuzdotie jautājumi
80. gadu beigās miermīlīgās revolūcijas piedāvāja jaunas iespējas Austrumeiropā rakstīt vēstures stāstu kopīgi, mācoties jaunu neatkarības, kritikas un plurālisma valodu, lai tajā skaidrotu 20. gadsimta aizliegto vēsturi, aizliegto upuru stāstus, veidojot instrumentus, kas ļautu demokrātijai nekļūt par klusumu (тишина), bet par daudzbalsību, kurā var tapt konsensā balstītas atmiņas par visu sabiedrību tās neskaitāmajās variācijās.
Kas notiek Latvijā? Vai ir dzirdama daudzbalsība, lemjot par to, ko tagad redzēs Milda no savas krasta puses? Kas bija karavīru baleta horeogrāfs un kādas lomas tie tēloja? Kas veidoja kolonizācijas zīmes pilsētas telpā, kas atbalstīja vai nepretojās? Kādas dekolonizācijas prasības un stratēģijas ir potenciāli riskantas kā simboliskās urbānā neokoloniālisma pazīmes? Kā un kādiem nolūkiem top atmiņu kopienu vienkāršotā, dihotomiskā, potenciālai stigmatizācijai un marginalizācijai atvērtā konstruēšana? Kā līdzdalība un līdztiesība atjaunotajā nacionālajā valstī var tikt nodrošināta apstākļos, kad politiskā elite piesavinās traumatisko pieredzi un tās kritiskas pārvarēšanas un analīzes vietā izmanto okupācijas pieredzi simboliskās varas nostiprināšanai, piemērojot izslēdzošus mehānismus atmiņas kopienu dalībai?
Šie jautājumi virmo manā galvā pēc Berlīnes atmiņu gruvešu, uzslāņojumu un arī kritiskā darba piemēriem, ko novēroju vairāku gadu garumā.
Ko Milda redzēs pretējā krastā? Dzejniekam nav jābūt atbilžu avotam – mums jāveido jauns teksts pašiem. Vai tikai pastaigu un pikniku vietas, vai tomēr pieminekļi saredz to, ko mēs, to mirstīgie autori un apkarotāji, nespējam pamanīt – apslēptu, nomaskētu, noretušētu, bet patiesībā ignorētu vajadzību pēc pilsoniskas drosmes atvērt pagātnes traumas un traģēdijas kopīgai nākotnei, lai atmiņām būtu kopīga nākotne, nevis aizliegumu un pagrīdes noliegumu stūrgalvīga un izdevīga tagadne. Mana versija – tikai pāretniskā, starpkultūru, pilsoniskā drosme atmiņu veidošanai spēj nodrošināt to, ka Latvijas traumas būs “ikdienas plebiscīts”, vēlme atmiņas kopt, saredzot tajās savu līdztiesīgo balsi. Politiska nācija kā līdzdalība atmiņu politikā spēj pasargāt Mildu no atmiņu déjà vu, skatoties nākotnē pāri laika upei.
Titulbilde: Deniss Hanovs, Ufici galerijas iekšpagalms