Neviena tagadne nevar iztikt bez pieturvietām pagātnē. Pagātne savukārt sastāv no notikušā zīmēm, vārdiem, neverbāliem nospiedumiem, kas, briestot, piepildoties ar daudziem sociāliem tulkojumiem, iekļauj aizvien vairāk dalībnieku, stāsta par to, kas notika, un beidzot kādā konkrētā datumā nosēžas vēstures mācību grāmatā, izstādes hronoloģijas tabulā uz muzeja sienas vai kā digitāla atsauce kļūst par bezgalīgi citējamo.
Vēstures veidošanās šodienā ir ļoti cilvēcisks, tātad pretrunīgs, nestabils process, piepildīts ar pārrāvumiem, plaisām, jaunu vienošanos. Tas ir process, kas savā haotiskajā, varas mainīgumā iesprostotajā stāvoklī paver iespējas veidot no haosa instrumentus stāsta veidošanai un pavairošanai par to, kas ir bijis. Visas šī teikuma sastāvdaļas ir varas īstenošanas elementi. Tas, kas ir bijis, ir jāsadala būtiskākajās simboliskās dominantes sastāvdaļās: kas un būt pagātnes formu daudzveidība jebkuras kopienas valodā, kas vēlas stāstīt pagātnes stāstu, atrodas gramatikas jomā. Pāri filoloģiskiem procesiem būt pagātnes forma ir arī sociālās gramatikas elements. Kultūras pavērsienu teorijas tēvs Klifords Gīrcs (Clifford Geerz) vēl pirms aptuveni 50 gadiem paskaidroja, ka valoda pati ir ne tikai zinātnieku analizējama konstrukcija vai mītiska, etnogrāfiska parādība, bet arī realitātes veidošanās ārējā robeža, ko iezīmē pasaules izrunājamība, t. i., valodas spēja apzināties empīriskās realitātes aprakstīšanas robežas. Tātad, ja gramatika kā strukturēto līdzekļu kopums realitātes aprakstam ir sociāli konstruējama parādība, tad var pieņemt, ka gramatikā ne tikai atspoguļojas nu jau kopš pirmā Aukstā kara beigām patiesi globālās sabiedrības socioekonomiskās un politiskās transformācijas, bet ka sociālā gramatika arī pati spēj veidot un virzīt sociālās krīzes dinamiku.
Manuprāt, krīzes notiek situācijās, kad konkrētā sabiedrībā ir gramatikas likumu sabrukums. Normu kopums, kas ir katras gramatikas pamatā, pārfrāzējot sociologu Zigmuntu Baumanu (Zygmunt Bauman), ir salīdzināms ar dārza metaforu – tik senu, cik sens ir Cicerons ar savām pārdomām par kultūras procesiem kā gara “lauksaimniecību”. Dārzs kā jēdziens sadzīvo pat ar šodienas “nezāļu” modi, jo tomēr ir lēmums par to, kas ir dārzs – kā antitēze nedārzam, nekultivējamiem un nekontrolējamiem augiem un procesiem. Dārzs vienmēr ir robeža, lai cik plaša, iekļaujoša un liberāla tā nebūtu. Dārzs ir norma, pat ja tās izpratnē palēnām vietu piesaka un iegūst kādreizējās nezāles, bijušie kaitēkļi, invazīvas vai pat indīgas sugas, kas modes vai dizaina procesos var tikt pārformatētas par jaunu eleganci. Norma ir jēdzieniskās ilgtspējas pamatā, un līdz ar to traumatiskas, katastrofālas pagātnes jēdzienu veidošanā tā spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu. Tā definē katastrofas leksiku un procesus, tātad traumatiskās pagātnes performatīvu “pasludināšanu”, kurā norisinās lomu sadale un skaidrošana, kas konsensa formā noslēdz pagātnes veidošanas procesu šodienā.
Šis ievads man bija aktuāls, lai paskaidrotu, ka 20. gadsimta pirmās puses katastrofālās vēstures pagātne – emocionāla, mitoloģizēta –, kas paņēmusi miljoniem cilvēku dzīvību un traumatizējusi tikpat vai vairāk izdzīvojušo liecinieku, ir vairāku paaudžu pārmantota Eiropas un pasaules globālās katastrofas laikmeta kvintesense. Pēc 1945. gada tā tika pasludināta par pagājušo pagātni, un tai apkārt tika veidots jaunas, demokrātiskas sociālās gramatikas normu sarkofāgs, lai ieslodzītu cilvēces dehumanizācijas krīzi darbības vārda būt aizgājušajā neatkārtojamībā. Neizdevās…
Vairāki notikumi un procesi traumu atcerēšanās telpā pēdējo triju gadu laikā sabrucināja 1945. gada gramatiku. Sabrukums notika valodas telpā. Jauno diktatūru un terorisma valodas spēles noārdīja 1945. gada 8. maija normatīvo ēku, un tā jau ilgāk nekā 1000 dienas ar šausminošiem trokšņiem brūk, deg, kliedz un deformējas Ukrainā, apdedzina arī nākotnes valodas lappuses, dzīvi pēc kara padarot par dzīvi uz noārdītas pasaules ruīnām, ko varēs novākt, tikai veidojot jaunu atcerēšanās valodu.
Abas turpmāk aprakstītās atmiņu krīzes turpinājās arī 2024. gadā un pa šo laiku veidoja vidi, diskursus un prakses, kas pārvērta sabrukuma notikumus par ilgstošiem destrukcijas procesiem, kuru sekas būs klātesošas vēl ilgi pēc kara noslēguma fiziskajā pasaulē.
2022. gada 24. februārī Krievijas diktatoriskais režīms, ilgstoši gatavojot neoimperiālo pagātnes valodas atdzimšanu, leģitimēja viltotas vēstures un pagātnes (nav identiski!) spēju uzbrukt citas nācijas vēstures neatkarībai un politiskām alternatīvām, kas netālu no Maskavas liecina par demokrātiju un to, ka PSRS nāve tomēr patiesi ir iespējama. Jaunajā diktatūras antiutopijas spēlē, kas balstās Džordža Orvela (George Orwell) ilgstoši aizliegtajās, tāpēc labi iegaumētajās valodas apgāšanas stratēģijās, bija iespējams noliegt brīvības un neatkarības pieredzi, nacionālās pašapziņas un alternatīvo vērtību telpas iespējamību. Krievijas totalitārās pagātnes antigramatika kā antimatērija spēj transformēties matērijā ar saviem veidošanās un eksistences likumiem, kas pārtop par sazarotu, uz realitātes leģitimitāti pretendējošu sistēmu. Manuprāt, Krievijas kara atmiņu koncepcijā karš primāri nav teritorijas iekarošana, kas ir ilgstoša, asiņaina un bez radikālas “uzvaras”. Karš tajā ir process, nevis mērķis, bet mērķis ir citviet. Tas slēpjas pagātnes rakstīšanas antigramatikas izplešanās pieņēmumā – nācijas apkārt Krievijai neeksistēja un tāpēc arī neeksistēs, tās ir konstruēta antivaroņa, ASV imperiālisma, augonis, dzīvot nespējīgs, bet apkarojams kā superļaunuma (amerikānisma) kartona makets konkrētā teritorijā.
2023. gada 7. oktobris sabrucināja Eiropas būtiskāko konsensu par holokausta atcerēšanās dalībniekiem un tās simboliskajām lomām. Paralēli vardarbībai uzbrukuma epicentrā teroristu darbības sasniedz Eiropas nestabilās, vīrusainās, drudzim pakļautās, bet vēl demokrātiskās sabiedrības, kurās vidusšķiras ievērojama daļa, ekonomisko krīžu nomākta, kļūst atvērtāka autoritārām tendencēm. Viens no pirmajiem demokrātiskās kultūras atmiņu konsensa noiršanas simptomiem ir fiktīvs, manipulatīvs naratīvs par šodienas Izraēlas valdības (jā, tiešam labēji radikālas, jā, patiesi, pret konstitucionālo līdzsvaru un plurālismu vērstas) darbību kā apvērsta holokausta īstenošanu. Antisemītisma vīruss kā sociāli reliģisks, rasistisks un ekonomisks herpess, kas cirkulē eiropiešu atmiņu tumšajos koridoros, izmanto pašreizējo demokrātijas imūnsistēmas vājību, lai izplatītos, stiprinātos un sasniegtu aizvien jaunus nesējus Eiropā – gan no radikāliem lumpeņiem, gan no ekonomiskās un politiskās elites, kas ilgstoši Eiropas vēsturē izmantojusi antisemītismu, lai noliegtu ebreju teoloģisko pagātni un tiesības tagadnē. Eiropas pēckara atjaunoto lielpilsētu sienas kritušas visātrāk un visspilgtāk – grafiti diskursi Berlīnē, zīmējot, svītrojot, pārzīmējot vārdus, ģeogrāfiskas vietas un pat pārtiku – hamas-humus-free from… (izvēle ir plaša, ko un no kā glābt un atbrīvot). Terorisma mediālais triumfs sašūpojis pat vācu kolektīvo atbildību pret Eiropas ebrejiem, kurus Vanzē villā pie lietišķām brokastīm nacisti 1942. gadā lēma iznicināšanai.
Radikālajā diskursā, kas leģitimē uzbrukumu Izraēlas un citu valstu miermīlīgajiem iedzīvotājiem, populistiskas ideoloģijas Eiropā saredz iespēju pielikt punktu eiropiešu vainai un atbildībai, jo katrā Eiropas sabiedrībā holokausts bija iespējams, pateicoties vietējo palīgu, pārliecinātu antisemītu, līdzdalībai. Mēs, visi eiropieši, spējam saglabāt pēckara pasauli, tikai saglabājot absolūti neskartu, bet analīzei atvērtu līdzatbildību ebreju līdzpilsoņu slepkavībās. No šādas aizsargājošas atbildības mūs grib atbrīvot arābu teroristisko organizāciju atmiņu politika, kas ir vērsta uz cēloņu un seku sajaukšanu, apgāšanu un simbolisku atcelšanu, izmantojot arābu bērnu dzīvības, ko iznīcina nevis Izraēlas armija, bet ko izmantoja un “uz priekšu” noslepkavoja arābu teroristiskās organizācijas dažas stundas pirms 7. oktobra uzbrukuma sākuma. Ja mēs neatjaunosim cēloņu un seku normativitāti, to loģiku globālajā diskursā, mēs sekmēsim antisemītisma leģitimāciju Eiropas elitēs un atcelsim holokausta nezūdošās vēstures nozīmi, kas ir pašreizējā uzbrukuma stratēģiskais mērķis, sasniedzams terorisma un Eiropas labējā, bet it sevišķi kreisā, politiskā un mākslinieciskā radikālisma aliansē.
Abi piemēri – putina un hamās izraisītie kari – nav par resursiem, ekonomiskām zonām vai mikročipiem. Krievijai, tāpat kā pirms 300 gadiem, ir daudz koksnes un ūdeļu, un mikročipus vienmēr var piepirkt, lai ieslodzītu pašu sabiedrību digitālās kontroles cietumos. Karš pret Ukrainu ir karš pret Krievijas sabiedrības tiesībām atcerēties režīmu noziegumus pret pašu iedzīvotājiem gadsimtu garumā, bet it sevišķi padomju laikā. Diktatoram karš ir vienīgais naratīvs, kas spēj aizsegt varas noziegumus, palīdz nosargāt šausminošo diktatora izdzīvošanas noslēpumu, ka neviens režīms Krievijā, no šodienas tiesiskuma kultūras pozīcijām, nav bijis leģitīms – ne 1917. gadā, ne 1993. gadā apšaudot valsts parlamentu galvaspilsētas centrā, ne viltojot vēlēšanu rezultātus no 90. gadu vidus līdz “vakardienai”. Kara kā visaptveroša un visu aprijoša mītiskā upura stāsts sāka nobālēt 80. gadu beigās – ar arhīvu atvēršanu, ar Molotova–Ribentropa pakta publiskošanu, ar GULAGa teritoriju apzināšanu mentālajā ģeogrāfijā. Šādi upurēšanas akts kara laikā no varoņdarba draudēja pārtapt par boļševiku vadības noziegumu pret sabiedrību. To nedrīkstēja pieļaut, un “Memoriāla” iznīcināšana ir Krievijas publiskās, demokrātiskās vēstures bojāeja. Kopš 2014. gada, bet it īpaši kopš 2022. gada, karš ir domāts sabiedrības pārveidošanai par atmiņu dzimtļaudīm. Kijivu sen varēja militāri iekarot un pakļaut, bet Krievijas diktatūra ir smalkāka savā perversijā – Ukraina nevar būt uzvarēts ienaidnieks, bet drīkst pastāvēt varas fantāzijā kā potenciālā nebeidzamā karā mūžīgi uzvarams ļaunums, lai uzturētu pie dzīvības strauji novecojošo un trauslo mītu par staļinisma spēju uzvarēt, saturēt, izglābt. Ja staļinisma atmiņu režīms uzvarēs ārpus Krievijas – Ukrainā –, tas būs nesatricināms Krievijas sabiedrībā un izplatīsies Eiropā. Tāpēc šajā karā tiek apdraudēta Eiropas racionālā, pētāmā, diskutējamā, atklātā, plurālistiskā atmiņas brīvība.
Abu karu mērķis ir iekarot atmiņu un atcelt Otrā pasaules kara šausminošo atziņu – cilvēks ir, ja sekojam Žoržam Batajam (Geoges Bataille), vienīgā būtne, vienīgais dzīvnieks, kas īsteno nevis vardarbību, bet nežēlību, un tāpēc nav zvērs, bet augsti tehnoloģiski attīstīts ne-zvērs. Man, latvietim “no ārpuses”, šis vārds vienmēr šķita noslēpumains, kaut kas ārkārtīgi tumšs, bet 20. gadsimta vēsture parāda, ka folklorai piemīt traģiskās pagātnes priekšnojauta – cilvēks ir no dabas atkritis briesmonis, 21. gadsimta nezvērs. Mūsu cerība ir vienā – atcerēties šodienas tumsu mūžīgi.
Titulbilde: Deniss Hanovs