Dace Dzenovska. Muzeji un tukšums

Tukšums šķiet, rada muzejus vai vismaz vēlmi pēc tiem.[1] Lai gan kopš neatkarības atgūšanas iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par vienu ceturtdaļu, muzeju un muzeju apmeklētāju skaits audzis.[2] Paplašinājies arī tematiskais piedāvājums. Latgalē, piemēram, papildus novadu muzejiem, memoriālajiem muzejiem, etnogrāfiskajām sētām un dižakmeņiem rodami divi šmakovkas muzeji, viens maizes muzejs, viens sikspārņu centrs, vairākas privātas senlietu kolekcijas, divi moto klubi (viens ar nosaukumu “Rūsa Vējā”), viena bebru ekspozīcija, viena porcelāna leļļu izstāde, viena miniatūra karaļvalsts, divi medicīnas vēstures muzeji (viens ar speciālu kontracepcijai veltītu ekspozīciju), divi kara muzeji, divi militārās tehnikas muzeji, viens kandžas muzejs, viens radio muzejs un viens šaha un dambretes muzejs.

Muzeju speciālisti noteikti nesauks daudzas no šīm iestādēm par muzejiem, un, visdrīzāk, tās arī uz šo formālo statusu nemaz nepretendē. Taču Latgales tūrisma vietne tās sludina pie kategorijas “muzeji”, un tā tos sauc arī tautā.[3] Muzeju tik tiešām ir daudz, bet tiem piekļūt nav tik vienkārši. Vairums strādā tikai dažas stundas nedēļā, pārējā laikā – ar pieteikšanos un grupās. Līdzīgi ir ar ēstuvēm. Kad pētniecības darbu starplaikā nodomāju nogaršot kādu no Latgales kulinārā mantojuma gardumiem Daugavpilī, manam spontāni izsalkušajam vēderam nācās vilties. Mīlīgais restorāns bija tukšs, taču viesmīlis teica, ka vietu neesot. Nedaudz apjuku, bet saņēmu paskaidrojumu, ka tiek gaidīta grupa. Grupa ir kā padomju laiku funkcionārs, kuram parādoties veras durvis un klājas galdi. Grupai aizbraucot, muzeju durvis tiek slēgtas, kafejnīcu galdauti noņemti, un laipnie apkalpotāji dodas atpakaļ pie saviem ikdienas darbiem – kurš apstrādāt lauku, kurš labot mašīnas.

Taču vietējie iedzīvotāji muzejus grib – gan tādus izklaides centrus kā šmakovkas muzeji, gan kultūrvēsturiskus muzejus. Kādā Latgales novadā 2010. gadā dzirdēju runājam, ka katram sevi cienošam novadam ir savs muzejs un tādēļ tāds noteikti jāiekļauj arī šī novada attīstības plānā. Desmit gadus vēlāk novadā muzeja vēl nav, taču cilvēku apziņā tas jau eksistē. 

Tā, piemēram, pagājušajā gadā piedalījos Lielajā talkā vienā no šī novada ciemiem, kuru saukšu par Mazciemu.[4] Mazciemā ir daudz pamestu ēku, tostarp bijušās dzelzceļa ēkas, no kurām dažas nonākušas pašvaldības īpašumā. Talkas mērķis bija sakārtot “bardaku” (kā teica viens no talkas dalībniekiem), kas bija radies pēc tam, kad cilvēki pameta savus mājokļus, dodamies prom uz tuvējām pilsētām vai ārzemēm. Aizejot pēdējie iemītnieki bija aizslēguši durvis. Kad visbeidzot izdevās dzīvokļos iekļūt, pagāja kāds laiciņš, līdz acis sāka atšķirt atsevišķus priekšmetus: krēslu, pulksteni, drēbes, kastes ar skrūvēm, pildspalvas, tukšas alus pudeles, grāmatas, darba grāmatiņu, komjaunatnes biedra karti. Līdzīgas ainas pavērās gandrīz aiz visu pamesto dzīvokļu durvīm. Savos iespaidos dalījās talcinieks, kurš izsolē bija nopircis vienu no pamestajām dzelzceļa ēkām: “Tur bija daudzas alus pudeles, ēdiena atliekas, netīri trauki, avīzes, pamperi, “mumificēts” kaķis, bezdelīgas ligzda, saplīsušas logu rūtis – tāds klasisks alkoholiķu bardaks.

“Bardaks” pamestā Mazciema dzīvoklī. Foto: Dace Dzenovska

Talkas dalībnieki ķērās šim bardakam klāt ar domu, ka starp atkritumiem atrodamas arī vērtīgas lietas un ka vērtīgo nepieciešams atdalīt no drazām. Talkas organizatori pieteica talciniekiem pievērst sevišķu uzmanību tām lietām, kas varētu būt noderīgas muzejam, piemēram, fotogrāfijām un senlietām, gan īsti nepaskaidrojot, vai komjaunatnes biedra karte ir senlieta vai atkritums. Visas vērtīgās un iespējami vērtīgās lietas tika iznestas un noliktas bijušās skolas ēkas priekšā, kur organizatori tās pārskatīja un noteica, vai tām piemīt muzeja eksponāta potenciāls vai arī tās ir metamas prom.

Vienlaikus ar atkritumiem un muzejam noderīgiem priekšmetiem talcinieki atrada arī lietas, kas viņiem atgādināja bērnību un jaunību. Kāds atrada vecu pornogrāfisku žurnālu, kāds cits – košļājamo gumiju papīriņus, kurus krāja padomju bērni. Mauriņš pildījās ar lietām. Tur jau gaidīja dzelzceļa dispečeru telefons, veci koferi, patvāris, dažas lampas.

Vērtīgas lietas bijušās skolas ēkas priekšā. Foto: Dace Dzenovska

“Tas muzejam,” es dzirdēju atkal un atkal. Tā bija diezgan neskaidra lietu kategorija, jo paša muzeja jau vēl nebija. Iedalījums – “tas muzejam” – atlika galējo lietu vērtības noteikšanu uz nākotni. Starplaikā lietas ar potenciālu muzeja vērtību tika saliktas plauktā bijušās skolas bijušajā zālē. Bardaks bija sakārtots, vai, pareizāk sakot, tika sakārtota telpa starp sagruvušo pasauli – dzīvi – un jauno pasauli – muzeju. Kā raksta Boriss Groiss (Boris Groys), “sociālo iekārtu sabrukums ir muzejiem izdevīgs, jo muzeji vāc savas kolekcijas no vēstures atkritumu kaudzēm”.[5] Mazciemam savukārt muzejs bija nākotnes solījums, kas palīdzēja sakārtot tagadni.

Līdzīgā veidā 2013. gadā radās Piedrujas pagasta muzejs. Bijušajai skolotājai Annai Ivanovnai[6] bija žēl, ka iet bojā mājas, kuru iemītnieki miruši vai devušies uz dzīvi citur. Viņa pamazītēm sāka vākt senlietas no tukšajām mājām un no apdzīvotu māju bēniņiem. Tās viņa salika vecajā pagastmājā, kura atbrīvojās pēc tam, kad tika aizvērta skola un uz tās ēku pārvācās pagasta pārvalde. Blakus senlietām muzeja telpas pildīja bijušās skolas materiāli un priekšmeti – skolas somas, pionieru kaklauti, burtnīcas, foto albumi, balvas, trauki, atmiņu stāstījumi.

Priekšmeti Piedrujas pagasta muzejā. Foto: Dace Dzenovska

“Tā taču ir mana bērnība, kas citādi ietu zudumā”, tā Anna. “Pati braucu pa ciemu ar “tačku”, visu to vākdama. Cilvēki domāja, ka es esmu traka. Kad es viņiem jautāju, vai viņiem ir kaut kas derīgs muzejam, viņi teica, ka nē, jo domāja, ka tām lietām, kas viņiem ir, nav vērtības. Pēc tam paši sāka nest.” Anna Ivanovna atceras, ko kurš atnesis. Kāda muitas darbiniece pēc aiziešanas pensijā uzdāvināja savu formas tērpu. Tik vien vajadzējis kā nolikt Bībeli plauktā, lai cilvēki sāktu nest ikonas. 

Muitas formas tērps un ikonas Piedrujas pagasta muzejā. Foto: Dace Dzenovska

Istabas stūrī stāv gramofons, kuru īpašnieks muzejam aizdevis. Pats katru gadu nākot klausīties vienu noteiktu plati un iztīrīt gramofonu. Kāds bijušais Piedrujas iedzīvotājs, izdzirdējis par muzeju, kāpis autobusā un vedis Annai Ivanovnai pulksteni no Rīgas. Pulkstenim gan nav nekādas vēsturiskās vērtības, uzskata Anna Ivanovna, jo tas ir ražots Ķīnā. Taču viņa nevarējusi vīrietim atteikt. Tagad pulkstenis stāv blakus diviem cienījamāka izskata pulksteņiem un vienai šujmašīnai.

Pulksteņi, šujmašīna un padomju simbolika Piedrujas pagasta muzejā. Foto: Dace Dzenovska

Vēl kāds atdevis vecus fotogrāfiju albumus ar ainām no kolhoza dzīves. “Agrāk cilvēki dedzināja lietas, tagad viņi tās nes uz muzeju.” Muzeja vērtība nav savāktajās lietās, bet gan faktā, ka tās atnesis kāds no ciema iedzīvotājiem. Lietas burtiski atdzīvojas, kad Anna Ivanovna stāsta, kā tās nonākušas muzejā. Viņa piešķir vērtību ne tikai etnogrāfiskām senlietām, kuru muzejā netrūkst, bet arī ciema iedzīvotāju dzīvei. Uz kāda fotoalbuma, kurā ievietotajās fotogrāfijās  redzamas sporta spēles, teātra izrādes, diskotēkas un saviesīgi vakari, zīmīgi rakstīts “Piedrujas pamatskolas laimīgie brīži”. 

Tādi paši laimīgi brīži tika piedzīvoti arī Indras luterāņu baznīcas ēkā, kas padomju laikā un agrajos pēcpadomju gados kalpoja kā kāzu svinību vieta, sporta zāle, disko klubs un teātra studija. Pēc sadzīviskās laimes beigām ēka sāka brukt. Tā nebija vajadzīga luterāņu draudzei, jo Indrā bija palicis tikai viens luterānis. Kārļa Ulmaņa iecerētās robežas latviskošanas laikā celtā baznīca nu nebija ne garīgās, ne laicīgās laimes avots, bet gan topošas drupas. Indras radošie cilvēki nolēma to atjaunot, piesaistot “Eiropas finansējumu”. Ēkai vajadzēja mērķi, un tā tapa Indras Laimes muzejs. Ideja par laimi kā par zinātniski pierādāmu, endorfīnu izraisītu stāvokli aizgūta no Londonas Laimes muzeja (Museum of Happiness, London)[7], bet ekspozīcijas ir vietējas izcelsmes. Viena no tām uzsver, ka tikai tāds cilvēks, kam ir māju sajūta, ir laimīgs. Laimes muzejs to sauc par “patriotisko laimi”.  

Laimes atribūti – kleitas (jo pucēšanās izstrādā laimes hormonus), darba rīki (jo tos pašus hormonus rada arī darbs), trauki (jo to plēšana ir uz laimi) – vākti pa vecajām mājām tāpat kā Piedrujā un Mazciemā. Ja kāds lauksaimnieks grib jaukt nost viņa lauka vidū stāvošu vecu māju, tad zina, ka jāzvana uz Laimes muzeju, lai kāds nāk un savāc noderīgās lietas, pirms māja tiek ierakta zemē. 

Iebraucēji jau pie Indras robežas no ziedos izlikta uzraksta uzzina, ka “Indra ir laimes zeme”. Drīz viņu acīm paveras arī sarkano ķieģeļu baznīcas tornis ar lampiņām izgaismoto un laimi sološo uzrakstu. Šķiet, ka laime ir teju teju sasniedzama, taču uznāk sals, un muzeja durvis tiek slēgtas, jo baznīcas ēkā nav apkures.

Indras Laimes muzejs. Foto: Dace Dzenovska 

Tukšuma radīti un no tukšuma bēgoši, šie esošie un iecerētie muzeji pilda dažādas funkcijas. Novada muzeja tapšana Mazciema iedzīvotājiem rada cerību, ka arī viņu dzīves telpa tiks sakārtota, ka varbūt tiks nojaukti sabrukušie šķūņi un mājas, ka nebūs kauns, kad brauks kādi tūristi – pat ja tikai čaklākie pagasta bibliotēkas lasītāji no kaimiņu novada. No tukšuma “bardaka” izglābtās lietas liecina par to, ka šķietamos atkritumos slēpjas vērtība un ka nākotne ir iespējama. 

Piedrujas pagasta pārvaldes ēka kļuvusi par ciema iedzīvotāju senās un nesenās sadzīves materiālo atmiņu krātuvi. Šķiet, ka Piedrujas pagasta muzeja galvenais mērķis ir radīt vietējiem iedzīvotājiem sajūtu, ka viņu pagātne ir bijusi laimīga un jēgpilna un ka viņi spēj to kolektīvi apzināties un ar to lepoties. Savukārt Indras luterāņu baznīcas ēkā vecām lietām tiek piešķirta jauna jēga – ekspozīcijā “Sieviešu laime” izmantotā kleita vienlaikus ir kādas Indras iedzīvotājas otrās kāzu dienas kleita un universālas (zinātnē balstītas) laimes atribūts. Muzejs ir apliecinājums tam, ka Indrā ir varoši cilvēki ar radošu pieeju un globālu domāšanu. 

Tajā pat laikā visi šie muzeji ir zināmā mērā saistīti ar iedomu par tūrismu kā par teju vai vienīgo darbības veidu, ar kura palīdzību pieslēgties kapitāla plūsmai apstākļos, kad cilvēki kļūst aizvien mazāk vajadzīgi ekonomiskās vērtības radīšanai. Mūsdienu ekonomika pakārtota pievienotās vērtības radīšanai finanšu tirgos un loģistikas sektorā. Cerības uz darbaspēku absorbējošām ražotnēm Latvijas laukos ir niecīgas vai tādu vispār nav. Lielās zemnieku saimniecības paļaujas uz tehnoloģijām un mazu, bet uzticamu darbaspēku. Kas atliek, ja grib pie dzīvības uzturēt vietu ar visiem cilvēkiem? 

Šajā kontekstā muzeji ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot haosu, kas radies tukšošanās rezultātā. Tie ir arī tilti, ar kuru palīdzību mēģināt pievienoties globālajai apritei un tādējādi – nākotnei. Ja muzeja nav, tad, iespējams, nav arī kārtības, pasaule var paiet garām, un rītdiena labākajā gadījumā būs tāda pati kā šodiena. Kā saka viena no Mazciema iedzīvotājām, “Paldies Dievam, vēl viena diena nodzīvota”. Ja muzejs ir, tad pastāv iespēja, ka kāds gribēs iebraukt un ka nejauši ieklīdušajam būs, ko darīt. Tūrisms ir kļuvis par tukšojošos lauku “pēdējo utopiju”, un muzejs ir viena no tās manifestācijām.[8]

Foto: Dace Dzenovska