Domnīca Creative Museum šajā sezonā ir izsludinājusi diskusiju, lekciju un rakstu sēriju par muzeju publisko kvalitāti. Tāpēc izlases kārtā tiekamies ar dažiem Latvijas muzejiem, lai runātu par aktualitātēm un muzeju pašu skatījumu uz savu publisko kvalitāti.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (RVKM) ir viens no pirmajiem, ar ko tiekamies. 2023. gadu, kad svinēsim 250 gadus, kopš Rīgā izveidots pirmais publiskais muzejs, kura mantinieks ir RVKM, muzejs diemžēl nesagaidīs rekonstruētā ēkā ar jaunām izstāžu zālēm, auditorijām un kafejnīcu-restorānu.
Par esošo situāciju un nākotnes plāniem sarunājamies ar RVKM direktores vietnieci Ilonu Celmiņu.
Ineta Zelča Sīmansone: Pirmais jautājums brieda jau kopš Latvijas muzeju direktoru sanāksmes 2018. gada decembrī, kad Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, prezentācijā iezīmējot nākamās piecgades restaurējamo projektu plānus, kas iekļauti Kultūras mantojuma infrastruktūras rekonstrukcijas programmā turpmākajiem gadiem, minēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāli Arsenāls, bet ne RVKM, kurš ir tikpat sliktā, ja ne vēl sliktākā situācijā, tomēr rekonstrukcijas plānā nav.
Ilona Celmiņa: Jā, RVKM tajā nav.
IZS: Kāpēc RVKM nav sarakstā?
IC: Pēc būtības RVKM infrastruktūra tiešām ir lielākā problēma. Un visas citas problēmas izriet tieši no šīs nesakārtotās infrastruktūras. Par to pat neviens nav jāpārliecina. Es domāju, ka mūsu muzejs varētu būt nākamās desmitgades rekonstrukcijas plānā, jo šajā plānošanas periodā mūsu prioritāte bija [RVKM filiāle] Latvijas Fotogrāfijas muzejs. Tā kā situācija ir mainījusies, un vismaz tagad tiek runāts un teikts, ka Fotogrāfijas muzejs būs Tabakas fabrikā, lai gan oficiāli šī ziņa nav apstiprināta, mēs vienkārši nebijām koncentrējušies uz lielākiem kapitālprojektiem. Fotogrāfijas muzeja telpu maiņa un RVKM rekonstrukcija ir divi pārāk lieli projekti.
Bet tas, ka RVKM infrastruktūra ir kritiska, ir skaidrs. Tomēr mazi soļi tiek sperti, piemēram, šogad mums tika piešķirts finansējums, un tas būs projekts triju gadu garumā tieši ēku ārējo fasāžu un jumtu renovācijai – Palasta ielā 2 (ēkai jau bija piešķirts grausta statuss) un Palasta ielā 4.
Ir jāsaprot arī valsts finansiālās iespējas – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Rīgas pilī rekonstrukcija, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Izstāžu zāle Arsenāls, Tabakas fabrika.
Mums muzejā ir arī nomainījusies vadītāja tieši Saimnieciski tehniskajā departamentā, kura ir enerģiska un ieinteresēta aktīvi darboties. Tas būs mazs solis, lai nākamajā desmitgadē varētu sakārtot iekšējo infrastruktūru.
IZS: Savukārt “ICOM Latvija” biedru kopsapulcē neformālā sarunā kāds liela muzeja direktors atzina, ka RVKM ir bagātīgākā muzeju kolekcija, ko visi muzeji varētu apskaust, bet arī mūsdienām neatbilstošas izstāžu telpas.
IC: Muzejs bez izstāžu telpām, es teiktu. Kad mēs stratēģiski plānojām, muzejs redzēja attīstību tam visam, jo ēkā ir 3. stāvs, kurā izvietota Latvijas Valsts vēstures arhīva krātuve un lasītava. Mums ir vajadzīgas telpas izglītojošajam darbam, jo pašreizējos apstākļos ir ļoti sarežģīti strādāt.
Mums ir maza izstāžu zāle, un tāpēc izstāžu darbība jau pēc būtības ir ierobežota. Nesakārtota infrastruktūra apcērt visas iespējas tālākai darbībai. Piemēram, jaunas ekspozīcijas veidot neremontētās telpās būtu vienkārši izšķērdība.
IZS: Runājot par RVKM filiāli - Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Ja tiek veidots jauns Mediju muzejs Tabakas fabrikā, jautājums ir par Fotogrāfijas muzeja statusu.
IC: Pēc pārmaiņām Fotogrāfijas muzejs kļūst par Latvijas Kultūras akadēmijas pakļautībā esošu muzeju, tāpat kā Rīgas Kino muzejs. Bet vispār, runājot par Fotogrāfijas muzeju, es domāju, ka muzejs apvienojoties iegūs. Jo uzreiz būs citi resursi. Un auditorija uzreiz paplašināsies.
Problēmas nesagādās arī krājumu atdalīšana, jo jau kopš Latvijas Fotogrāfijas muzeja dibināšanas tam ir atsevišķs krājums.
IZS: Kā jūs vērtējat jūsu muzeja rādītājus “Latvijas skolas somas” projekta sakarā? Kāda ir jūsu pieredze un arī gatavība projektā piedalīties?
IC: Mēs pagājušajā gadā šī projekta ietvaros bijām ļoti pieprasīts muzejs. Viens no virzieniem, kurš ir iekļauts arī 2019. gada darba plānā, ir tas, ka mēs analizēsim RVKM izglītojošā piedāvājuma kvalitāti. Mums ir ļoti daudz muzejpedagoģisko programmu. Jāizvērtē kvalitāte un jāsaprot, kuras no tām mēs atstājam un no kā atsakāmies.
IZS: Izvērtējot pagājušā gada RVKM paveikto, ko jūs izceltu kā veiksmīgākos projektus?
IC: Mēs aktīvi piedalījāmies Latvijas muzeju kopizstādē “Latvijas gadsimts”.
RVKM tika atklātas trīs apjomīgas izstādes: "Lietots Rīgā", "Dziesmu svētku relikvijas" un "Kur gūšu Latvijas spēku". Skaitliski liels ir zinātnisko publikāciju skaits, jo iznāca Latvijas Vēstures institūta izdotais rakstu krājuma "Senā Rīga" 9. sējums. Muzeja pētnieku sagatavotie pētījumi tika publicēti arī citos izdevumos.
Mēs domājam arī par muzeja pārvaldības izmaiņām. Mēs esam ļoti cietuši krīzes laikā. Mums ir tikai viens direktora vietnieks. Tas, ka nav par krājumu atbildīgās personas, bet šie pienākumi ir sadalīti trīs darbiniekiem, ļoti traucē darbu. Mēs tagad esam ieviesuši jaunu amatu – galvenais krājuma glabātājs – speciālists, kas pārraudzīs krājuma darbu un restaurācijas jomu.
IZS: Kultūras ministrija pašlaik virza jautājumu par muzeju pārvaldības reformu. Kā RVKM vērtē iniciatīvu?
IC: Ir jāskatās. Mēs noteikti neesam Rundāles pils muzejs. Vēstures profila muzejam varētu būt cita situācija. Bet tas, ka pārvaldības reforma ir nepieciešama, ir skaidrs.
IZS: Kādi RVKM plāni 2019. gadam?
IC: Mēs plānojam jaunu mājaslapu, kurā būs informācija par visām mūsu filiālēm. Vēl mēs plānojam moderno tehnoloģiju integrēšanu muzeja ekspozīcijās. Ir jāsaprot, ko var integrēt šādās vecās ekspozīcijās. Esam iztulkojuši visas ekspozīcijas četrās valodās. Individuālie apmeklētāji to ļoti novērtē.
Muzejs strādā pie vairākām jaunām izstādēm, t.sk. fotogrāfam Vilim Rīdzeniekam veltītas izstādes, kura tiks atklāta mūsu filiālē Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Un jau minētā kvalitātes izvērtēšana muzejpedagoģijas un pasākumu piedāvājumam.
IZS: Jūs sadarbojaties ar Rīgas Doma katedrāli un arī dalāt apmeklētājus?
IC: Doma komplekss ir sadalīts tā, ka krusteja ir valsts īpašums, kas nodots RVKM apsaimniekošanā un kurā izvietota muzeja atklātā krājuma ekspozīcija. Mums ar Domu ir noslēgts līgums, ka apmeklētāji caur Doma baznīcu nāk mūsu krustejā. Šis ir mums ļoti ērts risinājums.
Attēli no Johana Kristofa Broces kolekcijas, LU Akadēmiskā bibliotēka
Rīgas Doma baznīca. 1786. gads.
Rīgas Doma baznīcas krusteja. 1786. gads. Reformācijas laikā likvidētā klostera telpas virs krustejas 16. gs. tika piešķirtas Rīgas pilsētas bibliotēkai, kuras dokumentu kolekcijas šobrīd glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.