Novembra beigās un decembra sākumā man bija iespēja astoņas dienas pavadīt Pēterburgā, kur mans mērķis bija darbs Krievijas Valsts vēstures arhīva lasītavā un tikšanās ar speciālistiem un mākslas darbu apskate vairāku muzeju fondos un vienas Baltijas vācu izcelsmes pēterburdziešu dzimtas mājās. Pirms braukšanas es centos sagatavoties darbam Pēterburgas arhīvos un muzejos, gan sagādājot oficiālas vēstules visām apmeklējamām iestādēm, iepriekš vienojoties par tikšanās laiku un izklāstot savas intereses, gan uzklausot iespējami daudz pieredzes stāstu un ieteikumu. Tāpēc mans brauciens uz Pēterburgu bija veiksmīgs, un man izdevās atrast jaunus, šejienes pētniekiem līdz šim nezināmus materiālus savai topošajai monogrāfijai par Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma māksliniecēm.
Brauciens
Iekāpjot vilcienā nakts braucienam uz Pēterburgu un ieņemot savu vietu kopējā vagonā, sapratu, ka neesmu pienācīgi sagatavojusies – nav līdzi čību un ērtāka apģērba braucienam, neesmu gatava jau sešos pēcpusdienā klāt palagus un uzsākt gulšņāšanu, bet izvelku klēpjdatoru vai lasāmo... Tomēr visai daudz padarīt/izlasīt man neizdevās, jo izrādījās, ka braukšanai šāda veida vilcienā ir vēl kāda iezīme bez tās nostaļģiskās romantikas, kas var nākt prātā un ko droši vien atceras arī mani Creative Museum cīņubiedri, ar ko kopā pirms desmit gadiem ceļojām sagaidīt Jauno gadu Maskavā. Es neatceros, ka jebkad vispār būtu tik daudz sarunājusies ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas brauc ar mani vienā transportā, kā tas notika šajā braucienā. Abos virzienos blakussēdētājos gadījās seniori no Pēterburgas, kas tāda vai citāda iemesla dēļ apciemoja Rīgu. Jāatzīst, ka varēja gan patīkami parunāties un uzklausīt sajūsmu par Rīgas Doma ērģeļu skanējumu, gan dzirdēt ļoti “interesantas” atziņas par pasaules aktualitātēm, piemēram, par to, kas notiek okupētajās Ukrainas teritorijās u.tml.[i]
Neskatoties uz iepriekšējā rindkopā (vilcienā atceļā no Pēterburgas) rakstīto, šajā ierakstā es neesmu plānojusi plašāk dalīties ar sadzīviskiem un vispārējiem novērojumiem, bet gan nedaudz ieskicēt atsevišķus aspektus muzeju un arhīva izmantošanas jomā. Tomēr nevaru iztikt bez piezīmes, ka sen nekur nebiju redzējusi tik daudz tradicionālā, papīra formāta grāmatu lasītāju kā Pēterburgas metro. Tas būtiski atšķiras no Rīgas sabiedriskā transporta, kur grāmatu lasītāju maz, bet lielākā daļa pasažieru ir nodarbināti ar saviem viedtālruņiem.
Muzeji
Manā Pēterburgas plānā bija tikšanās un mākslas darbu apskate četros muzejos – Valsts Krievu muzejā, Imperatoriskās Porcelāna rūpnīcas muzejā, kas ir Valsts Ermitāžas struktūrvienība, bet atrodas vēsturiskās, šobrīd privātā īpašumā esošās rūpnīcas teritorijā, Krievijas Mākslas akadēmijas Zinātniski pētnieciskajā muzejā un Sanktpēterburgas Valsts Štiglica mākslas akadēmijas Lietišķās mākslas muzejā.
Valsts Krievu muzejs
Valsts Krievu muzejs
Imperatoriskās Porcelāna rūpnīcas muzejs
Krievijas Mākslas akadēmijas Zinātniski pētnieciskais muzejs
Sanktpēterburgas Valsts Štiglica mākslas akadēmijas Lietišķās mākslas muzejs
Sanktpēterburgas Valsts Štiglica mākslas akadēmijas Lietišķās mākslas muzejs
Pirms apmeklējuma sazinājos ar muzejiem elektroniski, informējot par savām interesēm katrā konkrētajā kolekcijā un vienojoties par tikšanās laikiem. Tā kā regulāri cenšos elektroniski sazināties ar dažādiem muzejiem ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, ar prieku novērtēju, ka mani interesējošie Pēterburgas muzeji visi atbildēja diezgan ātri – laikā no pāris stundām līdz nedēļai. (Salīdzinājumam – mana pieredze ar diviem poļu muzejiem ir tāda, ka vienā gadījumā atbildi saņēmu mēnesi pēc atkārtotas e-pasta vēstules nosūtīšanas, bet otrā gadījumā jau pagājuši vairāki mēneši pēc pirmās un dažas nedēļas pēc otras vēstules nosūtīšanas un es vēl gaidu atbildi.) Piemēram, Valsts Krievu muzeja mājaslapā nebija norādīta neviena oficiālā e-pasta adrese, tāpēc nosūtīju ziņu caur lapu un pēc nedēļas savā e-pastā saņēmu skenētu oficiāli reģistrētu, direktora vietnieka parakstītu un apzīmogotu atbildi, kas liecināja par elektroniskās komunikācijas oficiālo statusu, nodrošināja pieeju mani interesējošajiem kolekcijas darbiem muzeja zīmējumu kolekcijā un neprasīja vairs iesniegt oficiālas iesnieguma vēstules oriģinālu papīra formātā, kas bija nepieciešams pārējos manis apmeklētajos muzejos.
Kopumā jāsaka, ka visos minētajos muzejos tiku laipni uzņemta un varēju apskatīt mani interesējošos priekšmetus. Atsevišķos gadījumos bija redzams, ka muzeja kolēģi mana pieprasījuma dēļ bija speciāli meklējuši papildu informāciju savā arhīvā vai bibliotēkā, citur papildu ziņas tika meklētas un literatūra ieteikta jau pēc mana apmeklējuma un konkrētu jautājumu uzdošanas, bet Štiglica Mākslas akadēmijas muzeja darbinieki pat bija sagatavojuši nelielu izstādīti, kurā eksponēti mani interesējošie muzeja priekšmeti ar īsu anotāciju un komentāriem.
Nedēļas nogalē un divos vakaros apskatīju atsevišķu minēto muzeju ekspozīcijas un arī abas galvenās Valsts Ermitāžas kolekciju apskates vietas – Galveno muzeja kompleksu (Главный музейный комплекс) Ziemas pilī un vēsturiskajā Ermitāžas ēkā un laukuma otrā pusē, domājams, nesen atklāto Galveno štābu (Главный штаб), kur eksponētas 19.–20. gadsimta mākslas kolekcijas. Ja esat dzirdējuši versijas par to, cik daudz gadu būtu nepieciešams, lai tikai vienu minūti veltītu katra Ermitāžas kolekcijas priekšmeta apskatei, tad sapratīsiet, ka vienā pilnībā muzejā pavadītajā brīvdienā un divos vēlajos darbadienu vakaros (trešdienās un piektdienās muzejs atvērts līdz 21.00) man tā arī neizdevās apskatīt visas Ermitāžas abās galvenajās mājās izvietotās ekspozīcijas pat caurskrienot.
Baidoties no franču 19.–20. gadsimta mijas perioda mākslas mīļotāju pūļiem brīvdienās, Galvenā štāba ekspozīcijas apmeklēju trešdienas vakarā, kad tur bija ieradušies gandrīz tikai speciālo ekskursiju interesenti, tāpēc muzejs bija diezgan tukšs un to sajūtu vēl pastiprināja daudzās tukšās izstāžu zāles un citas telpas, kas liecināja, ka muzeja iekārtošana vēl tikai ir procesā. Savukārt piektdienas vakarā šķita, ka Ermitāžas Galvenais komplekss ir patukšs, lielākam apmeklētāju skaitam pulcējoties vien izstādē “Ziemas pils un Ermitāža 1917. gadā”, bet sajūta, iespējams, bija mānīga, jo apmeklētājiem ar ICOM kartēm un elektroniski nopirktām biļetēm, tāpat kā grupām ir atsevišķa ieeja, kuras vestibils arī svētdienā bija pustukšs, lai gan pie galvenās ieejas stāvēja garas rindas. Tomēr arī brīvdienās bija ļoti piepildītas zāles (piemēram, lai apskatītu Leonardo da Vinči Madonnu, man nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz vairāku Āzijas grupu tūrsti visi to bija nofotografējuši, paši īsti nemaz neapskatot gleznu), bet citur nokļuvu zālēs, piemēram, Sibīrijas mākslai veltītajās ekspozīcijās, kur biju vienīgā apmeklētāja.
Kopumā jāsaka, ka Pēterburgā manis apskatīto muzeju ekspozīciju kvalitāte (šajā gadījumā nedomājot eksponēto darbu estētiskās kvalitātes, bet veidu, kā tie eksponēti – koncepcijas nolasāmība, anotāciju un etiķešu saturs un valodas, apgaismojums, vitrīnas u.tml.) un apmeklētāju serviss (norāžu sistēmas, biļešu kases, informācijas pieejamība, muzeja veikals u.tml.) būtiski atšķiras. Biju muzejos, kuru ekspozīcijas izskatās kā pirms vairākiem gadu desmitiem iekārtotas, tās sargā dažas pensijas vecuma darbinieces, dienesta telpās uz četrām darbavietām ir tikai viens dators un muzeja kolēģe kā savus kontaktus norāda tikai telefona numurus, un pabiju arī tādos, kur ir profesionāla apsardze, metāla detektors un somu pārbaude pie ieejas, modernas krājuma glabātuves un ekspozīciju vitrīnas.
Valsts Krievu muzeja un Ermitāžas servisā vairāk nekā citos manis apmeklētajos muzejos jūtama orientācija uz apmeklētāju, īpaši apmeklētāju plūsmas regulēšanā un daudzo dažādos ekspozīcijas kaktiņos izvietoto muzeja veikala stendu veidā. Tomēr arī tur jūtams, ka vēl nav sasniegta tā kvalitāte, ko pierasts sagaidīt lielākajos Eiropas muzejos. Īpaši tas pārsteidza Ermitāžā, kur ne tikai vecajā, daudzviet remontu prasošajā pils ēku kompleksā, bet arī nesen muzeja vajadzībām izremontētajā un iekārtotajā Galvenajā štābā norāžu sistēmas vietā uzkrītoši dominēja drukātas A4 izmēra lapas ar bultiņām.
No visām redzētajām mainīgajām izstādēm, šķiet, ka tikai “Ziemas pils un Ermitāža 1917. gadā”, kur nemaz nav mākslas, bet blakus politskajām norisēm izklāstīta arī muzeja un kolekciju vēsture šajā trauksmainajā gadā, atbilda aktuālajām izstāžu veidošanas tendencēm (lai gan kataloga, ko es būtu vēlējusies iegādāties, izstādei vienalga nebija), bet to, kā izrādījās, bija veidojuši kolēģi no Amsterdamas Ermitāžas. Revolūcijas tematika parādījās vēl dažās citās vietās – sarkanu baneru veidā ieejas zonā un garajā gaitenī, kur pie sienām senāku periodu lietišķā māksla, Sergeja Eizenšteina filmai “Oktobris” (1928) un pirmo pēcrevolūcijas gadu (1917–1922) mākslas izdevumiem veltītajās nelielajās izstādēs.
Savukārt, par citu muzeju ekspozīciju saturu runājot, mani pārsteidza tas, ka visā plašajā Valsts Krievu muzeja ekspozīcijā bija tikai dažas zāles ar padomju perioda mākslu, turklāt oficiālās tendences un sociālistiskā reālisma māksla (no Staļina laika) tiek rādīta tikai vienā no tām, pārējās atvēlot neoficiālākas mākslas eksponēšanai. Tas galīgi neatbilst priekšstatam par vēstures izpratni Krievijā, kāds man radies no informācijas mūsu masu medijos, jo Pēterburgas mākslas muzejos, šķiet, šī padomju mantojuma tēma gandrīz nemaz nav aktuāla.
Arhīvs
Par Krievijas Valsts vēstures arhīvu es biju dzirdējusi, ka tas mēdzot būt tik pilns, ka lasītavās grūti atrast vietu darbam. Tāpat saņēmu ieteikumu sagatavot nelielas saldumu paciņas, ko iedot arhīvu darbiniekiem, kas uzreiz kļūstot daudz izpalīdzīgāki informācijas meklēšanā. Jāatzīst, ka no tā es ļoti baidījos; es saprotu, kā aizvest ciemakukuli muzejniekam, kas mani vienu speciāli sagaida un fondos parāda mākslas darbus, bet nespēju iedomāties, kā iedot saldumu paciņu apmeklētāju pilnā arhīvā... Tomēr varu nomierināt tos, kam līdzīgas bailes – tas nebija nepieciešams!
Lai arī, uzsākot darbu un pēc tam strādājot Krievijas Valsts vēstures arhīvā, man bija jāaizpilda lielāks daudzums dažādu veidlapu nekā pie mums un katru apmeklējuma reizi jāvelk kājās bahilas, jāizņem kontroltalons un jādabū zīmogs uz speciālas klēpjdatora caurlaides, tomēr kopumā tik laipnu (lai arī formālu) apkalpošanu kā Pēterburgā es reti esmu saņēmusi mūsu arhīvos. Uz lietu izsniegšanu jāgaida tās pašas trīs dienas kā mūsu vēstures arhīvā, bet pēc reģistrēšanas pētniekiem tiek izveidots “personīgais kabinets” arhīva informācijas sistēmā internetā, caur kuru notiek lietu pasūtīšana uz lasītavu, tāpēc vēlāk to iespējams veikt arī no mājām, ja ir skaidrs, kas nepieciešams. Tāpat arhīva mājaslapā arī nereģistrētiem lietotājiem pieejami fondu apraksti, kas gan ir dažādas kvalitātes. Meklēt vai precizēt meklējamo informāciju var klātienē arhīvā atsevišķā tematisko kartiņu katalogu zālē, kuras darbinieks manā pirmajā apmeklējuma dienā lai arī bija nedaudz ironisks, tomēr izpalīdzīgs ar norādēm, kur ko meklēt, un redzēju, ka citiem dažkārt ne tikai ieteica, bet pat piedalījās meklēšanā.
Arī brīdinājums par vietu trūkumu, vismaz šajā gadalaikā, nebija pamatots: nākot tieši uz arhīva atvēršanas laiku pulksten 10, tas bija pavisam tukšs, kādas 30 minūtes vēlāk bija jāpastāv nelielā rindā uz lietu izsniegšanu, bet pēcpusdienā vēl bija brīva gandrīz trešdaļa no visām darba vietām un mikrofilmu skatīšanas aparātiem, bez kā nevar iztikt, jo liela daļa no fondiem ir mikrofilmēti un tādos gadījumos oriģinālos dokumentus pētniekiem neizsniedz. (Man tikai 1 no 20 lietām bija papīra formātā.) Lai arī grūtāk lasāmiem, šādiem dokumentiem ir priekšrocība – tos drīkst fotografēt, kas atšķirībā no nesen iegūtās iespējas mūsu arhīvos tur vēl joprojām nav atļauts oriģinālajiem papīra dokumentiem. Ir iespējams nokārtot atļauju konkrētu dokumentu kopēšanai paša rokām īpašā telpā arhīva darbinieka uzraudzībā (atļaujas kārtošana prasa trīs dienas) vai pasūtīt kopijas papīra vai elektroniskā (tikai CD) formātā, ko pēc līguma noslēgšanas (arī kopēšanas pasūtījuma noformēšana nav iespējama vienā dienā) un rēķina apmaksas sola izdarīt 25 dienās. Savu pasūtījumu vēl gaidu.
Pēc atgriešanās stāstot par Pēterburgā pieredzēto, vairākkārt saskāros ar jautājumu, kā cilvēki pret mani izturējās, vai nebija noraidoši un naidīgi noskaņoti. Es neko tādu nekur nejutu – ne uz ielas, ne metro, ne arhīvā, ne apmeklētajos muzejos. Tas, ko es tur jutu, – tur daudz vairāk nekā Rīgā vai, piemēram, Berlīnē tiek domāts par drošību: metāla detektori ir gan pie ieejas metro, gan vilcienu stacijās, gan muzejos, un uz kabatas naža izraisīto regulāro pīkstienu, ejot cauri detektoram, metro apsargs var noreaģēt tieši tad, kad tu steidzies uz vilcienu mājup...
Paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam, kura piešķirtā radošā stipendija monogrāfijas rakstīšanai radīja iespēju doties šajā pētniecības braucienā uz Pēterburgu!
Baibas Vanagas foto.
[i] Piemēram, ukraiņu izcelsmes pēterburdziete stāstīja, ka viņas radinieks esot virsnieks Ukrainas armijā un viņš apgalvojot, ka šī armija nemaz nekarojot austrumos – karotāji tur esot dažādi domājošu oligarhu algotņi; bet cits viņas paziņa stāstījis par kādu karavīru, kam neesot samaksāts solītais un tas karadarbības dēļ sakropļots nesaņemot arī valsts pensiju. Savukārt viņas vīrs kā komentāru pie stāsta par kādām nekārtībām tikai noteica, ka tur trūkstot Staļina stingrās rokas...