20. gadsimta pirmās puses Latgales vēstures un reģiona problemātikas analīze Latvijā joprojām ir sabiedrības un vēsturnieku diskusiju objekts. Par to liecina šī rakstu sērija, kas sāk veidoties par diskusiju starp autoriem, dodot iespēju arī citu novadu latviešiem spriest par Latgales jautājumu. Šī raksta mērķis ir turpināt šo diskusiju, parādot, ka Latgales situācija nav unikāla Eiropas kontekstā, un lietojot līdz šim maz izmantotu metodi – meklējot līdzības starp Latvijas un Čehoslovākijas pieredzi politiskās nācijas formēšanas procesā 1917.–1934. gadā no latgaliešu un slovāku redzespunkta. Vienlaikus vēlos arī iesaistīties diskusijā par to, vai Latgale tikusi uzskatīta par Rīgas jeb metropoles koloniju vai varbūt koloniju citu Latvijas novadu iedzīvotāju apziņā. Izvēlētais vēstures posms ir svarīgs Latviešu nācijas veidošanās procesā, jo iezīmē laika robežas no Krievijas Impērijas sabrukuma, kas latgaliešiem deva iespēju pašiem mēģināt lemt sev svarīgus politiskus jautājumus, līdz 1934. gadam, kad līdz ar K. Ulmaņa apvērsumu un demokrātiskas Latvijas faktiskajām beigām šīs latgaliešu iespējas tika ierobežotas.
Čehoslovākijas valsts izjukšana liecina par to, ka ir taisnība čehu vēsturniekam J. Rihlīkam (Jan Rychlik, 1954), kurš uzskata, ka čehi un slovāki ir dzīvojuši viens otram līdzās, nevis kopā. Vienlaikus ir jāpiekrīt latviešu vēsturniecei K. Antei, kura pauž uzskatu, ka, lai izprastu Latgali un tās norises Latvijas vēstures kontekstā, var vilkt paralēles ar Čehoslovākijas vēsturi. Līdz ar to var izvirzīt savdabīgu hipotēzi, ka ir nostrādājis “Latvijas čehoslovākisms” jeb ideja par nacionālas un politiskās nācijas izveidošanos, pakāpeniski saplūstot latgaliešiem un pārnovadu latviešiem, kā to paredzēja 1917. gada Latgales kongresa rezolūcijas pirmais punkts – Latgale, Vidzeme un Kurzeme apvienojas vienā organismā. Jo atšķirībā no Čehoslovākijas apvienota Latvijas valsts pastāv arī šodien. Protams, terminam “Latvijas čehoslovākisms” burtiskā nozīmē nav nekāda sakara ar čehiem vai slovākiem. Kā skaidrots iepriekš, šis termins velk paralēles un parāda, ka Latgales situācijai var būt analoģijas Eiropas vēstures kontekstā. Respektīvi, ar salīdzināmās metodes palīdzību var meklēt līdzības tautas daļu vēsturiskajā pieredzē un mēģināt pierādīt, ka slovāki bija Čehoslovākijas “latgalieši”.
Ideju par čehoslovāku politisko nāciju, ko veido divas tautas, pirmoreiz izvirzīja T. Masariks (Tomáš Garrigue Masaryk, 1850–1937), čehu filozofs un Čehoslovākijas politiķis. Viņš virzīja Čehoslovākijas valsts izveidošanas ideju, kļūdams par tās dibinātāju un pirmo prezidentu. Masariks bija audzis ģimenē, kurā māte bija čehiete, un tēvs – slovāks. Ļoti iespējams, tāpēc viņš uzskatīja, ka savas ģimenes modeli var attiecināt arī uz čehu un slovāku tautu attiecībām jaunajā valstī. Uz Masariku atsaucās arī inženieris un latgaliešu politiķis F. Kemps (1876–1952), kurš, debatējot Satversmes sapulcē, vilka paralēles starp Latviju un Čehoslovākiju. Kemps uzsvēra, ka Čehoslovākijā līdzās var veiksmīgi pastāvēt divas valodas vai divas valodas formas (čehu un slovāku). Kemps uzskatīja, ka Čehoslovākijas pieredze jāņem vērā un līdzīgs risinājums jāievieš arī Latvijā. Vienai valodas formai nav jānomāc otra.
Profesors Rihlīks, uzskata, ka, tāpat kā Kurzemes un Vidzemes latvieši (turpmāk tekstā lietots apzīmējums “baltieši”), čehi diezgan maz zināja par slovākiem. Viņi uzskatīja, ka slovāki ir tie paši čehi, tikai ar nedaudz atšķirīgu valodu. Šādu uzskatu var atrast arī starp pašiem latgaliešiem to izdotajās avīzēs, kas sākušas iznākt pēc latīņu drukas atcelšanas 1905. gadā. Paralēli tiek lietoti jēdzieni “Latgales latvieši” un “latgalieši”. Čehi atšķirības ar slovākiem salīdzināja ar tām, kādas tās bija starp tās novadu Bohēmijas un Morāvijas iedzīvotājiem. Tieši tādēļ bija radies priekšstats par vienotas “čehoslāvu” valodas pastāvēšanu. Savukārt Slovākijā, tāpat kā Latgalē, iedzīvotāju nacionālā pašapziņa un pašidentifikācija gadsimta sākumā vēl nebija tik attīstīta, lai vērā ņemamas iedzīvotāju masas vēlētos apzīmēt sevi ar etnisko piederību.
1917. gadā Kemps mēģināja identificēt Latgales reģiona iedzīvotājus ar apzīmējumu “Letgola” un “letgalieši”. Kemps skaidroja, ka tautas vārdam vajag būt īstam un saderīgam ar veciem vēstures dokumentiem, t. i., Nestora un Indriķa hroniku. Vienlaikus Kemps atzīmē, ka “vecais vārds Latvieši paliek pa vecam pie mums ikdienišķā dzīvē, līdz ar Baltijas iedzīvotājiem, kuri sevi sauc tāpat par Latviešiem”. Kemps izvirzīja pārdrošu ideju par “Vakaru konfederācijas” veidošanu, kurā ietilptu Lietuva, Baltkrievija, Latvija, Letgola un Igaunija.
Daļējā pretstatā Kempam bija garīdznieka F. Trasuna uzskats, ka nepieciešama vienošanās ar baltiešiem un jaunizveidotajā savienībā jācīnās par valodas un paražu tiesībām, nevis pārdroši plāni par Letgolas autonomiju un konfederāciju. Arī jaunā politiķu paaudze (V. Seile, J. Pabērzs, S. Kambala u. c.), kura jau pēc trīs gadiem izveidoja veiksmīgus politiskus un saimnieciskus sakarus ar K. Ulmaņa vadīto Zemnieku savienību, dibināja savu partiju (Latgales zemnieku partija) un uzvarēja Satversmes sapulces vēlēšanās Latgalē, uzskatīja, ka likumā nav nepieciešama īpaša latgaliešu īpatnību aizstāvēšana – tā pastāvēs pati par sevi. Te gan ir jāatzīmē, ka 1917. gadā ne viens, ne otrs, ne trešais grupējums nerunā par Latvijas neatkarību, bet gan tikai par autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tāpat daudzi mūsdienu politiķi un vēsturnieki izvēlas skaļi neafišēt, ka 1917. gada Latgales kongresa rezolūcijas pirmais punkts runā par Latgales, Kurzemes un Vidzemes apvienošanos vienā organismā, kas ietilptu Krievijas valstī. Tiek apzināti radīts mīts, ka 1917. gadā tika nolemts izveidot neatkarīgu Latviju. Drīzāk ir jāpiekrīt latviešu juristiem J. Plepam un A. Bitānam, ka šis kongress bija tikai viens no pirmajiem soļiem uz neatkarīgu valsti.
Slovāku vidū bija vērojamas divas tendences. Ideju par vienotu čehoslovāku etnosu uzturēja galvenokārt sabiedrības izglītotā daļa, kas faktiski dzīvoja vienā kultūras telpā, jo bieži vien kopā bija studējuši un strādājuši Vīnē vai Prāgā. Kā norāda latgaliešu vēstures pētnieks M. Bukšs, šo virzienu var saukt par rakstnieka Ļ. Štūra (Ľudovít Štúr, 1815–1856) virzienu, kurš pauda ideju par piesliešanos čehiem un saplūšanu ar tiem, pārņemot gan valodu, gan paražas. No Latvijas Satversmes sapulces stenogrammām secināms, ka atsevišķi Latgales politiķi arī vēlējušies daudz ātrāku abu tautas daļu tuvināšanos un paredzamo saplūšanu, kas izskaustu atšķirības. Piemēram, Darba partijas pārstāvis J. Trasuns (1898–1978), debatējot Satversmes sapulcē pret Latgales pašvaldības ieceri, pauda uzskatu, ka latgaliešu problēma ir zemais izglītības līmenis, naudas un mantas trūkums. Nekādi īpaši likumi, kas aizsargātu valodu, kultūru un, jo īpaši, paražu tiesības, nav nepieciešami.
Lai arī politiskajā arēnā 20. gados latgalieši bija pratuši iemantot zināmu cieņu no baltiešiem un par kolonizēšanu vai koloniālismu nevar runāt, faktiskā situācija tautā nebija tik viennozīmīga. Minēšu divus huligāniskus gadījumus. Abi saistīti ar Latvijas armiju.
Pirmais gadījums notika Latvijas Neatkarības kara pašā izskaņā, 1920. gada 14. augustā, Kārsavas apkaimē. Miera līgums ar Padomju Krieviju bija parakstīts, un dažādas pierobežā esošās armijas daļas varēja svinēt. Tomēr dažkārt šāda svinēšana izvērtās par atklātas necieņas izrādīšanu pret latgaliešiem. 2. atsevišķā eskadrona karavīri bija nolauzuši vietējā kapličā reliģisku statuju, staigājuši ar to, atdarinot latgaliešiem raksturīgās katoļu procesijas, un visbeidzot iemetuši to upē zem netālu esošā Kaskanu sādžas tilta pāri Rītupei. Par notikumiem saņemta sūdzība Latvijas Satversmes sapulces Lūgumu un sūdzību komisijā. Paskaidrojumus sniedzis pulkvedis Freimanis.
Otrs ir tā sauktais Herberta Upīša skandāls. 1929. gada 3. martā Rēzeknē, tagadējā kultūras namā, notika latgaliešu sarīkojums. Pasākumā ieradās iereibusi karavīru kompānija dāmu pavadībā, turklāt pompozā veidā – zirgu mugurās un ar ieročiem rokās. Tie bija Rēzeknes garnizona armijas karavīri Herberts Upītis, kapteinis Ozoliņš un ierēdnis Liepiņš. Pēc laikrakstos atrodamajām ziņām, kompānijas mērķis esot bijis lepni demonstrēt latgaliešiem savu pārākumu. Vēstures avoti liecina, ka par minēto pārkāpumu Upītis saņēmis disciplinārsodu, tomēr tas raksturots kā parasta ālēšanās, nevis necieņas izrādīšana latgaliešiem. Pētot vēstures avotus, rodas priekšstats, ka attiecības starp čehiem un slovākiem starpkaru periodā bija līdzīgas latgaliešu–baltiešu attiecībām. Kā piemēru politiskajā arēnā var minēt slovāku politiķa un garīdznieka A. Hlinkas (Andrej Hlinka, 1864–1938) 1922. gadā sarakstīto memorandu, kurā autors apvainoja čehus Slovākijas kolonizēšanā un pārmeta Čehoslovākijas valdībai diskriminēšanu.
Lai arī iesāktās izmeklēšanas un piemērotie sodi liecina par to, ka Latvijas valsts neatbalsta un nosoda šādu karavīru rīcību, karavīru apziņā acīmredzami citādā Latgale uztverta kā iekarota teritorija jeb kolonija. Savukārt latgaliešu kultūras pasākumiem, ticībai un paražām nav izrādīta pietiekama cieņa – drīzāk nievājoša attieksme. Jāpiekrīt R. Umbraško uzskatam, ka koloniālismam raksturīga pakļaušanas sistēma un nespēja uztvert atšķirīgus cilvēkus kā savas kopienas daļu, no kā izriet “savējā” pozīcija, kas veidojas pretstatā citādajam.
Ir jāpiekrīt rakstniecei L. Purinašai un arī vēsturniekam V. Ščerbinskim, kuri pauž uzskatu, ka latgalieši un Latgale nav ne ar ko ne labāki, ne sliktāki par citiem latviešiem un tie nav īpaši jāizceļ. Tāpat secināms, ka Latgales jautājums nav unikāls Eiropas kontekstā. Līdzīgā situācijā bijuši slovāki, bet izvēlējušies citu ceļu. Pēdējo gadu notikumi (ceļazīmes abās latviešu valodas formās, deputātu zvēresti latgaliski Saeimā, latgaliešu valodā noformētu dokumentu pieņemšana Latvijas tiesu sistēmā u. c.) liecina, ka “Latvijas čehoslovākisms” darbojas un latgaliešu valodu neviens neuzdrošinās juridiski ierobežot. Lai arī dažkārt vērojami centieni pierunāt, aicināt vai ieteikt nelietot latgaliešu valodu, šobrīd nav faktisku šķēršļu, kāpēc nevarētu to darīt. Vienlaikus, lasot Umbraško, Purinašas un Bitāna rakstus, ir jāsecina, ka pašiem latgaliešiem ir dažādi uzskati par savām tiesībām un vēlēšanos tās izmantot, lai veiksmīgāk un harmoniskāk iekļautos Latvijas valstī, līdzīgi kā slovākiem Ļ. Štūra un Kolara idejiskie virzieni.
Lai arī galvenokārt rakstā kārtējo reizi iztirzāts valodas un kultūras jautājums, vēlos norādīt, ka esmu apzināti aizskāris arī citus, iespējams, svarīgākus latgaliešu identitātes aspektus, kā, piemēram, latgaliešu paražas un paražu tiesības, kuras dažkārt tomēr stipri atšķiras no pārējās Latvijas. Iespējams, atšķirīgās paražas veidojušās katolicisma ietekmē, vai arī iespaidu atstājis no pārējās Latvijas atšķirīgais Civillikums, kurš Latgalē darbojās visus 20. gadus. Šīs varētu būt tēmas, par kurām ierosināt jaunu diskusiju.
Titulbilde: Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs