Nedaudz ironiski, ka “Gada summā” būtu jārunā par profesionālo darbību, bet 2024. gads man izrādījās tāds, kurā daudz laika veltīju pārdomām par savu profesionālo nākotni. To, ka nekad nekļūšu profesionālis nevienā jomā, sapratu jau savos tīņu gados. Mani vienmēr ir interesējušas pārāk daudzas lietas, lai izvēlētos un visu dzīvi darītu kaut ko vienu. Tāpēc man nepatīk, kad cilvēki jautā, kas es esmu. Dažādos laikos esmu atbildējis, ka esmu psihologs, fotogrāfs, reklāmists, bet mana mīļākā atbilde, ko lietoju pēdējos gadus, bija “bezdarbnieks”. Pēc šādas atbildes jautājumi parasti beidzas. Pēdējos mēnešus saku “vēsturnieks”, uz ko saņemu “ā, skolotājs”.
Studējot psiholoģiju, gribēju kļūt par pētnieku, bet domu par akadēmisko karjeru pilnībā atmetu 2007. gadā, kad pirms pašas maģistra darba aizstāvēšanas pametu studijas… kopā ar psihologa darbu. Aizgāju strādāt privātajā sektorā no astoņiem līdz pieciem, lai maksātu dzīvokļa kredītu, un 11 gadus nostrādāju uzņēmumā, kura īpašnieks lika sevi saukt par “priekšnieku” un guva baudu no darbinieku pazemošanas. Darbs nebija grūts, bet, kad nācās aiziet no darba, lai dotos uz ASV, tas bija zināms atvieglojums. Un grāmatu “Bullshit Jobs”, dzīvojot Amerikā, izlasīju kā no manas pieredzes rakstītu.
Stājoties studēt vēsturi, es neplānoju ar to nodarboties nopietni, novadpētniecība pēdējos gadus man ir neliels ziemas hobijs, un studēt gāju tikai tāpēc, ka par metodoloģijām pašam lasīt bija slinkums, bet, nesaprotot metodoloģiju, jebkāda pētniecība bija kā skrējiens pa labirintu ar aizsietām acīm.
Un kaut kā tā notika, ka, studējot vēsturniekos, es pilnīgi nejauši un nesaistīti ar studijām nokļuvu vairākās pētnieku apritēs. Tā, 2024. gada janvārī kļuvu par Latgales ekspertu kādā Varšavas Universitātes daudzvalodības projektā, bet jūnijā maģistra darba aizstāvēšanas dienā noslēdzu darba līgumu ar Daugavpils Universitāti, kļūstot par pētnieku Humanitāro un sociālo zinātņu institūtā. Nu atkāpšanās ceļa vairs nav, un vismaz uz pāris gadiem esmu nonācis akadēmiskajā vidē. Man ir interesanti un patīk, un prieks, ka, lai arī pavisam nedaudz, bet maksā par to, ko es daru tāpat. Visu to aizēno apstāklis, ka, kamēr to darīju sev un gatavo produktu bāzu zem spilvena, viss bija labi, bet, kad ir jāraksta starptautiskiem zinātniskiem izdevumiem un jāuzstājas citu pētnieku priekšā ar savu pētījumu rezultātiem, es netieku vaļā no sajūtas, ka esmu viltvārdis un visi to redz. Tā tomēr laikam nav gluži mana pasaule. Joprojām neticu, ka tas, ko es daru, var būt interesanti vai nozīmīgi kādam, izņemot mani pašu. Man patīk šī pasaule, bet man ir jātiek ar sevi galā, un tad kādu laiku palikšu tur, kur esmu… jo pagājušajā gadā jau diezgan nopietni biju sācis domāt par pievēršanos bioloģijas vai arhitektūras studijām. Bet šogad jau taisījos stāties doktorantūrā vēsturniekos, tikai nokavēju uzņemšanu.
Bez pētniecības šogad lauvas tiesu mana laika noēda burāšana. Parasti man burāšana sagādā daudz prieka, un katrreiz braucu uz Rāznu ar zināmu pacilājumu, īpaši vasaras pirmajos mēnešos. Bet šogad jau atkal bija par daudz, gluži kā Covid-19 gados. Un nepalika ne laika, ne enerģijas kaut kam citam. Bez burāšanas šogad sanāca patēlot arī gidu. Viltvārža komplekss arī šeit ļāva sevi manīt. Ja staigāšanās ar Šveices pensionāriem ir jau gandrīz pierasta lieta, tad šogad sanāca vest ekskursijā pa Rēzekni Dienvidkorejas vēsturniekus un, kas pavisam dīvaini un diletantiski, vadīt putnošanu Lietuvas influenceriem. Par laimi, pēdējie no putniem sajēdza vēl mazāk nekā es pats, tāpēc beidzās viss labi, un savā sarakstā pat dabūju pāris smukus ķekšus (īpašs prieks bija par vālodzi).
Līdz ar to, ka jāstrādā šogad bija vairāk, bija mazāk brīva laika sabiedriskajām aktivitātēm, no kā cieta mans pēdējo gadu lielākais projekts “Nezināmā Rēzekne”. Šogad gan ļoti daudz palīdzēja arī sieva, bet izdarīts ir krietni mazāk nekā iepriekšējā gadā. Jau likās, ka šogad viss vispār ir apstājies, bet, saliekot uz papīra ātru gada pārskatu par padarīto, tomēr kļūst skaidrs, ka izdarīts ir ļoti daudz. Un būtu jau labi, ja tur būtu tikai plānošana un organizēšana, bet esmu sevi nodarbinājis arī ar tīri mehāniskiem darbiem, kur nekāda intelektuāla piepūle nav vajadzīga, bet laika aiziet daudz, piemēram, kopš aprīlī uzstādījām publisko grāmatu apmaiņas skapi, teju ik dienas dodos to kārtot un papildināt. Grāmatas aiziet kā silti pīrādziņi, tāpēc ik dienas ir jāstiepj smagi maisi ar grāmatām. Bet, lai šīs grāmatas sagādātu, ir jātērē daudz laika un enerģijas, tās savācot no iedzīvotājiem. Pēdējā lieta ir super nogurdinoša un kaitinoša.
Un vēl jau ir tas, ko Regita sauc par maniem ziemas pētījumiem (es katru ziemu pētu kādu vēsturisku jautājumu). 2024. gadā tā bija apjomīga Rēzeknes būvvēsture. Darbu uzsāku pavasarī, un beigas nav ne redzamas, ne paredzamas. Es arī vēl nezinu, ko darīšu ar gatavo darbu, bet man pašam ir vajadzīga rokasgrāmata ar gadskaitļiem, vārdiem un adresēm, tā ka vismaz viens lietotājs tam būs.
Hobijiem šogad ir palicis pavisam maz laika. Fotogrāfija ir palikusi novārtā pavisam, un jau sāku domāt, ka laikam no darbnīcas telpām būs jāatsakās, jo tāpat tās izmantoju vairs ne fotogrāfijai, bet darbam pie datora. Arī putnot sanāk pavisam maz. Vismaz Latvijā. ASV un Skandināvijā putnošana padevās uz goda.
Ceļošana ir viena no nedaudzajām iespējām pabūt kopā ar sievu, tāpēc tai joprojām cenšamies atrast laiku un līdzekļus. 2024. gada 1. janvārī pamodos Jeloustonā pēc visu nakti ilguša drudža, bet pēc divām nedēļām sieva mani vizināja privātajā lidmašīnā virs Losandželosas. Brauciens mums sanāca dīvains, jo teju trīs nedēļas mērķtiecīgi braucām pa dabas parkiem un, izbraucot visus rietumu štatus, tikpat kā neapmeklējām pilsētas, un nebijām nevienā muzejā. Mākslas muzeji, pilsētas un daba bija citos braucienos. Aprīlī un maijā izbraucām Briseli, Zagrebu, neskaitāmas Skandināvijas pilsētas; uz pāris dienām pārtraucu ceļojumu, lai piedalītos konferencē, kuru gan pats palīdzēju organizēt, gan arī nolasīju referātu, un no turienes devos tālāk uz Prāgu ar tās burvīgo arhitektūru un mākslas muzejiem. Pēc Rāznas ezerā noburātās vasaras sanāca pabūt Vīnē, kuras mākslas muzeji, lai arī pa vienam lāgam jau savulaik apmeklēti, sadusmoja ar dārgajām cenām un miniatūrajām kolekcijām, un Milānā, un Turīnā. Gada beigās aizvedām vecākus uz Igaunijas ne-tūristu vietām un plānojām doties lielā Balkānu braucienā.
Daļa no Skandināvijas brauciena bija saistīta ar apmaiņas projektu kādā no Zviedrijas nacionālajiem parkiem, pēc kura biju iededzies ar ideju izveidot līdzīgu organizāciju tur noskatītajai. Ar šo domu staigāju pāris mēnešus, bet katrreiz, kad uzrunāju potenciāli iesaistāmus cilvēkus, sapratu, ka mēs tam vēl neesam nobrieduši, ka es nebūt neesmu galvenais labuma guvējs no šādas organizācijas, ka tas aizņemtu ļoti daudz laika un, lai ko tādu organizētu, tam būtu jābūt apmaksātam darbam. Jā, es laikam pirmoreiz dzīvē iedomājos par to, ka sabiedriskai aktivitātei ir jābūt apmaksātai. Ar to saistīto uzdevumu sēriju no Reminders aplikācijas vēl neesmu izņēmis, taču emocionāli esmu atteicies to darīt. Ļoti labi – beidzot es kaut ko nedaru. Ar to būtu jālepojas, kaut arī ir nedaudz skumji, un tas ir trieciens pa manu misijas apziņu.
Psiholoģiskā transformācija ir vēl viena no šī gada lietām. Esmu kļuvis “apzinātāks”. Nu, vismaz patērētāju līmenī. Viss sākās ar Adobe Photoshop gada abonementu, kam drīz sekoja arī citu līdz šim ne pārāk legāli lietotu programmu iegāde. Apzināti sāku mainīt savu daudzu gadu laikā izveidojušos vorkflovu, sākot lietot jaunus dienas kārtības plānošanas un piezīmju veikšanas rīkus. Lielāks izaicinājums bija pāriešana no Microsoft ofisa programmām uz Apple Pages un Numbers. Sāku pat abonēt Netflix (ar ko gan diži nelepojos). Šajā pašā aspektā laikam varētu pieminēt arī faktu, ka šogad beidzot esmu nokārtojis ilgstoši atliktas lietas: burulaivas un drona vadīšanas kvalifikāciju atbilstoši pašreizējām prasībām.
Zīmīgas pārmaiņas šogad sākušās arī privātajā dzīvē. Ja līdz šim bija tāds go with the flow, tad šogad esam sākuši kaut ko plānot un organizēt un pat iegādājušies skaistu zemes stūrīti laukos, kur plānojam celt māju. Ja mūsu laulība izturēs šo iniciatīvu, tad jau vairs nezinu, kas gan vēl to varētu apdraudēt.
P.S. Kad Ineta piezvanīja un aicināja uzrakstīt “Gada summu”, atbildēju, ka nekas jau šajā gadā nav noticis. Man nav bijusi neviena nopietna publikācija (kas, izrādījās, neatbilst patiesībai), es neesmu piedalījies nevienā svarīgā projektā. Arī “Kārsavas stāstus III”, no kuriem vienu nodaļu es rakstīju lielāko 2023. gada daļu, iespiedīs tikai 2025. gadā. Bet, kad atvēru kalendāru, lai apskatītos, kur biju un ko darīju šajā gadā, izrādījās, ka tas sanācis visai raibs un piesātināts. Un jau šobrīd izskatās, ka nākamais nebūs ne ar ko sliktāks.
Titulbilde: DALL-E, 2024