Aigars Urtāns. Ebreju kopienas traģēdija Kārsavā holokausta laikā

Latgales ebreji ar savu mentalitāti un vēsturiski izveidojušos dzīvesveidu atšķīrās no citur Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem. Viena no daudzajām Latgales mazpilsētām ar lielu ebreju tautības iedzīvotāju īpatsvaru līdz Otrajam pasaules karam bija Kārsava.

Ebreju kopiena Kārsavā sāka veidoties 19. gadsimta sākumā, bet gadsimta beigās te dzīvoja jau 609 ebreji.[i] Savukārt neilgi pirms Pirmā pasaules kara Kārsavā dzīvoja 2400 ebreji, kas bija apmēram 60% no visiem pilsētas iedzīvotājiem.[ii] Pēc Pirmā pasaules kara ebreju skaits Kārsavā bija samazinājies, un 1920. gadā šajā pilsētā dzīvoja 910 ebreji, kas bija apmēram 47,5% no visiem kārsaviešiem.

Līdz Otrajam pasaules karam ebrejiem Kārsavā bija aktīva sabiedriskā dzīve: šeit bija ebreju pamatskola un reliģiskā skola, kā arī ebreju ģimnāzija. Līdzās esošajām trijām sinagogām, kas Kārsavā bija uzceltas 19. gadsimtā, 1923. gadā tika uzbūvēta vēl viena koka sinagoga. 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad Kārsava bija viena no trim Ludzas apriņķa pilsētām un kad šeit dzīvoja 785 ebreji (apmēram 42% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita; salīdzinājumam pārējās divās apriņķa pilsētās Ludzā un Zilupē ebreji bija attiecīgi 27,4% un 30,1% no pilsētnieku kopskaita[iii]), ebrejiem piederēja 180 no Kārsavā uzskaitītajiem 214 veikaliem un amatnieku darbnīcām. Ebreju kopienas līderi bija rabīns Bers Leibs Olšvangs (amatā kopš 1919. gada) un ārsts Mihails Zeidlins.[iv]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā Kārsava bija pirmā vieta Ludzas apriņķī, kur jau 17. jūnijā (pirmajā okupācijas dienā) vecajā Tirgus laukumā notika vietējo kreisi noskaņoto aktīvistu organizēta “tautas sapulce” jauno pārmaiņu atbalstam, bet Padomju Savienības Sarkanās armijas pirmās vienības pilsētā ieradās 18. jūnijā.[v] Nedaudz vairāk kā pēc mēneša, 22. jūlijā, tika nomainīta līdzšinējā Kārsavas pagasta vadība, bet augusta beigās – arī Kārsavas pilsētas pašvaldības vadība. Par okupācijas varas jaunajiem pilsētas vadītājiem kļuva vietējie komunisti latvieši Pēteris Ancāns un Viktors Naļivaiko, kā arī divi vietējie ebreji – Ļevs Rapoports un Estere Mahila.[vi]

Dokumentā, kas tapis vācu okupācijas laikā par 1940.–1941. gada notikumiem Kārsavā, ir uzsvērts, ka šajā laikā notiekošās pārmaiņas pacilātā noskaņojumā atbalstīja vietējie ebreji, kas arī aktīvi piedalījās jauno varu atbalstošajās sapulcēs.[vii] Par ebreju noskaņojumu Kārsavā šajā laikā bez konkrētiem pierādījumiem un liecībām ir grūti spriest, taču dokumentāli pamatotajās padomju varas aktivitātēs un tajās iesaistīto personu uzskaitījumā ir minēti vien daži šīs tautības cilvēki.[viii] Bez jau minētajiem Ļ. Rapoporta un E. Mahilas Tautas tiesas Kārsavas tiesas iecirkņa zvērināts piesēdētājs bija ebrejs Marons Rubens, bet 1940. gada nogalē izveidotajā Strādnieku-zemnieku milicijas Ludzas apriņķa nodaļā sekretāra amatu pildīja Kārsavas ebrejiete Broka Kuļma.[ix]

Ebreju nebija ne starp Kārsavā izveidotās komunistu partijas nodaļas jeb šūnas, kā teikts dokumentā, izveidotājiem, ne arī citos amatos pašvaldībā un vietējā nodaļā. Tikai vēlāk vietējo komunistu rindas papildināja divi vietējie Kārsavas ebreji Jankelsons un Kurickis.[x] Toties padomju okupācijas vara nacionalizēja arī ebreju īpašumus, tāpat kā latviešu u.c. tautību kārsaviešu īpašumus.[xi] Vairāki ebreji savos bijušajos amatniecības ražošanas uzņēmumos un veikalos palika par to vadītājiem vai pārvaldniekiem.[xii]

Vēstures avoti un literatūra par holokaustu Kārsavā

Latvijā pieejamo holokausta vēstures avotu raksturīgākā iezīme ir pretrunīgā informācija, kas sarežģī to analīzi. Daudz darba holokausta vēstures avotu apzināšanā un pētniecībā ir ieguldījuši Latgales holokausta pētnieki: Boriss Volkovičs, Dmitrijs Oļehnovičs, Josifs Ročko, Ārons Šneijers, Josifs Šteimans u.c. Viņu veikums apkopots gan individuālajās publikācijās, gan kopējā izdevumā “Холокост в Латгалии“ (“Holokausts Latgalē”).[xiii] Svarīgs ir ne tikai šo pētnieku akadēmiskais darbs, bet, jo īpaši, novadpētniecības veikums – atmiņu un liecību vākšana, jo tās papildina trūkstošos vēstures avotus.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (turpmāk – LNA LVA) 1986. fondā starp citām noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju krimināllietām glabājas vērtīgs informācijas avots – pēc kara Latvijā arestēto bijušo policistu krimināllietas, kuras nav izmantojuši iepriekš minētie pētnieki. Par holokausta noziegumiem Ludzas apriņķī tiesāti salīdzinoši maz bijušo policistu, turklāt tiesāti gandrīz vienīgi ierindas policisti, kas ebrejus konvojēja vai apsargāja slepkavību vietas. Izņēmums ir trīs tā sauktā “Ludzas geto” amatpersonas – komandants Viktors Ladusāns, viņa vietnieks Pāvels Kovaļevskis un sekretārs Vladislavs Policāns, kā arī šī pētījuma kontekstā – Kārsavas policijas iecirkņa priekšnieks Antons Dudars, kuru krimināllietas ir atrodamas LNA LVA[xiv] un sniedz salīdzinoši daudz informācijas. Tomēr jāteic, ka mūsdienu pētniekam svarīgi fakti (piemēram, par pavēļu devējiem, par latviešu un vācu iestāžu sadarbību 1941. gada jūlijā un augustā) padomju drošības iestāžu izmeklētājiem šķituši maznozīmīgi un minētajās krimināllietās pieminēti fragmentāri. Neraugoties uz to, krimināllietās esošās liecības, tās savstarpēji konfrontējot, atklāj holokausta notikumus un to norises hronoloģiju.

1942. gada 2. novembrī ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu tika izveidota Valsts Ārkārtējā komisija vācu fašistisko iebrucēju un to līdzskrējēju pastrādāto noziegumu un nodarīto zaudējumu PSRS iedzīvotājiem, kolhoziem, sabiedriskajām organizācijām, valsts uzņēmumiem un iestādēm izmeklēšanai. Pamatojoties uz izstrādāto un apstiprināto komisijas nolikumu, tika veidotas teritoriālās un republikāniskās komisijas. 1944. gada 24. augustā ar Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes lēmumu tika izveidota Latvijas PSR Ārkārtējā republikāniskā komisija. Drīz pēc tam Ludzā notika tās pirmā sēde. Kopumā šīs komisijas darbības laikā Latvijā tika izveidotas 11 pilsētu, 19 apriņķu, 56 apriņķa pilsētu un mazpilsētu, kā arī 4960 rūpnīcu, iestāžu un organizāciju komisijas. Latvijas Nacionālā arhīva Latvija Valsts Vēstures arhīvā (turpmāk – LNA LVVA) esošo Ārkārtējās komisijas materiālu saturā par Ludzas apriņķi[xv] ir atrodamas daudzas liecības, ko snieguši izglābtie ebreji, bijušie policisti, kā arī citi aculiecinieki. Vairums šo liecību ir par norisēm Ludzā un tās tuvākajā apkārtnē, mazāk, bet tomēr – par notikumiem Kārsavā.

LNA LVVA 1412. fondā “Ludzas apriņķa policijas iestādes” esošie dokumenti atspoguļo policijas iestāžu darbu vācu okupācijas laikā, taču tie, pirmkārt, attiecas tikai uz apriņķa policijas 1. iecirkņa teritoriju (Ludzas pilsēta un tās tuvumā esošie pagasti), otrkārt, holokausta notikumu dokumentācija tajos ir visai fragmentāra. Dokumentos var atrast vienīgi nepilnīgu informāciju par ebrejiem, kas 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā līdz vācu okupācijai pameta savas dzīvesvietas un evakuējās uz austrumiem, kā arī tikpat fragmentāru informāciju par ebreju atstāto mantību.

Savdabīgi un savā ziņā unikāli 1412. fondā ir pašvaldību amatpersonu apkopotie ziņojumi par komunistu varas laiku Ludzas apriņķī no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 4. jūlijam. Ar vēsturnieces Olgas Krēgeres komentāriem vairāki šie ziņojumi 1993. gadā tika publicēti “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”.[xvi] Komentāru autore uzsver, ka sniegtajai informācijai ir liela ticamība, jo dokumenti ir oficiāli ziņojumi par 1940.–1941. gada notikumiem un tajos ir jaušams naids pret komunistiem un viņu atbalstītājiem (starp kuriem bija arī ebreji) par pastrādātajiem noziegumiem.[xvii] Tomēr šie vēstures avoti ir jāvērtē objektīvi un kritiski jāņem vērā, ka ebreju lielais īpatsvars Ludzas apriņķī bija tas apstāklis, kas noteica to, ka šeit padomju okupācijas varas saimnieciskajās, administratīvajās, kā arī represīvajās iestādēs aktīvi darbojās daudzi ebreji. Tāpēc pilnībā var piekrist O. Krēgerei, ka ebreju aktīvā iekļaušanās vietējās pārvaldes un padomju varas represīvajās struktūrās un neparasti aktīvā rosība citās sabiedrības dzīves jomās latviešu sabiedrībā tika uztverta kā nevēlama, bieži vien nekompetenta un agresīva citas tautas iejaukšanās latviešu, t.i., pamatnācijas, dzīves apstākļos, kad Latvijas valstiskums bija likvidēts un varmācīgi uzspiests padomju režīms.[xviii]

Minēto dokumentu saturs par komunistu varas laiku Ludzas apriņķī konkrētā vēsturiskā situācijā un apstākļos, kā arī O. Krēgeres komentāri ļauj saprast, bet ne attaisnot 1941. gada jūlija notikumus un pret Ludzas apriņķa civiliedzīvotājiem, t.sk. ebrejiem, vērstās pirmās akcijas, ko paveica nacistiskās un antisemītiskās propagandas apdullināti ļaudis, kam bija mazsvarīgs fakts, ka padomju varas iestādēs Ludzas apriņķī bez ebrejiem darbojās arī latvieši, poļi un krievi. Noziegums pret ebreju tautības cilvēkiem tika pastrādāts, nešķirojot cilvēkus pēc viņu politiskās pārliecības vai darbības padomju varas laikā, un cieta nevainīgi cilvēki, t.sk. veci ļaudis un bērni, jo holokausta nozieguma īstenotājus un atbalstītājus vadīja zemiski instinkti, ko pastiprināja nacistu propagandas apdullinošais sauklis par “žīdu varu” un tās pastrādātajiem noziegumiem Latvijā 1940.–1941. gadā.

Maz ir dokumentālu liecību par vietējo pašaizsardzības vienību formēšanu un vācu okupācijas varas veidošanos Ludzas apriņķī un konkrēti Kārsavā, tāpēc informācija galvenokārt jāiegūst no jau minētajām bijušo policistu krimināllietām. Atsevišķi fakti tomēr atrodami vietējā Ludzas apriņķa laikrakstā “Ludzas Vēstnesis”, ko vācu okupācijas vara, salīdzinājumā ar citās Latvijas pilsētās izdoto presi, sāka izdot diezgan novēloti – tikai 1941. gada 31. jūlijā. Tāpēc šajā preses izdevumā, protams, nav atrodami vācu okupācijas varas pirmie rīkojumi un pavēles. Laikraksta pirmajā numurā ir publicēta Ludzas pilsētas un apriņķa komandanta pavēle nr. 5. Kādas ir bijušas pirmās četras pavēles, īsti precīzi nav zināms. Ir tikai atsevišķas liecības, kurās ir atsauces uz šīm pavēlēm un to saturu.

Bijušo policistu krimināllietas, Ludzas apriņķa policijas iestāžu fragmentārie dokumenti un laikraksts “Ludzas Vēstnesis”, kā arī vairāku personu liecības, kas publicētas iepriekš minēto Latgales holokausta pētnieku darbos, ir vienīgie avoti, no kuriem var puslīdz nojaust to, kas notika ar noslepkavoto ebreju atstāto īpašumu un citu mantību.

Holokausta atsevišķas epizodes Ludzas apriņķī, t.sk. Kārsavā, kā arī liecības par ebreju glābējiem un izglābšanas apstākļiem ir dokumentētas un glabājas muzejā “Ebreji Latvijā”.

Okupācijas varu maiņa, pirmās vēršanās pret ebrejiem. 1941. gada jūlijs 

Okupācijas varu maiņu Latvijā un apstākļus, kādos tā notika, var uzskatīt par vienu no holokausta sagatavošanas un norises vēsturiskajiem foniem.

Sākoties PSRS un Vācijas karam, Latvijas austrumu daļa un tajā esošās dzelzceļa līnijas un stacijas bija Latvijas un Lietuvas bēgļu ceļš uz austrumiem. Bailēs par savu dzīvību Latviju un Lietuvu pameta daudzi ebreji. Viņu ceļš veda uz Latvijas austrumu pusi, taču Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta īpašās vienības, lai nerastos panika, kavēja šo atkāpšanās ceļu, bloķējot kādreizējās Latvijas Republikas austrumu robežu. Arī vācu aviācijas uzlidojumi un vietējo partizānu bruņoti uzbrukumi atejošajām sarkanarmiešu vienībām un padomju aktīvistu grupām, kam bieži bija pievienojušās civiliedzīvotāju bēgļu grupas, apgrūtināja bēgļu ceļu uz austrumiem.[xix] Tādējādi daļa bēgļu (t.sk. ebreju bēgļi) nepaspēja evakuēties un palika Latgales pilsētās, t.sk. Kārsavā, kur 1941. gada jūlija sākumā ienāca vācu karaspēks.

Sarkanās armijas vienības un līdz ar tām arī padomju iestāžu amatpersonas Ludzu atstāja 1941. gada 1. un 2. jūlijā, bet vācu karaspēka pirmās vienības pilsētā ienāca 4. jūlijā.[xx] Līdz ar to varu šeit pārņēma vācu militārā komandantūra (Ortskomandantur); vienlaicīgi vācu varas kontrolē sākās latviešu pašaizsardzības spēku komandantūras organizēšana pilsētā. Par tās vadītāju tika apstiprināts kārsavietis Pēteris Grīnvalds,[xxi] kuru ap 10.–11. jūliju amatā nomainīja pirmskara armijas kapteinis Saulītis. Viņš ar vācu Drošības policijas un SD kontrolē esošās Latviešu pašaizsardzības spēku vadības Rīgā apstiprinātām pilnvarām kļuva par Ludzas apriņķa pašaizsardzības spēku komandieri un apriņķa priekšnieku.[xxii]

No Ludzas apmēram 25 km attālajā Kārsavā vācu karaspēks ienāca 1941. gada 3. jūlijā,[xxiii] un par vietējo pilsētas komandantu un pašaizsardzības spēku vadītāju vērmahta komandants Pičs (Pitch) apstiprināja Kārsavas ģimnāzijas skolotāju Albertu Puķi-Puķīti, kas sadarbojās ar Kārsavas pagasta pašaizsardzības spēku vadītāju Antonu Dudaru, kārsavieti un bijušo Latvijas armijas Kavalērijas pulka virsnieku.[xxiv]

Bijušais Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagasta vecākais Jānis Samuševs Latvijas PSR Valsts Ārkārtējai komisijai pēc kara liecināja, ka vācu okupācijas pirmajās dienās vācu militārā komandantūra Ludzā izdeva pavēli, ar kuru noteica, ka visā apriņķī ir jāsāk ebreju reģistrācija un pēc tam saraksti ir jānosūta uz apriņķa centru – Ludzu,[xxv] kur tad arī notika pretebreju akciju plānošana un to organizēšana. Šeit jāuzsver, ka minētā pavēle par konkrētu rīcību pret ebrejiem bija vācu okupācijas varas rīkojums, nevis vietējās latviešu komandantūras aktivitāte.

Kad 1941. gada 17. jūlijā vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” komandieris SS pulkvedis Valters Štālekers (SS-Brigadenführer Walter Stahlecker) izdeva rīkojumu par latviešu pašaizsardzības spēku likvidēšanu, pieļaujot tikai ap trīstūkstoš vīru lielu latviešu kārtības dienesta palīgpoliciju, visā Latvijā, t.sk. Ludzas apriņķī, sākās pašaizsardzības spēku reorganizēšana. Šajā laikā notiekošajos procesos iniciatīvu izrādīja Ludzas apriņķa pašaizsardzības spēku komandiera kapteiņa Saulīša adjutants Kārlis Riekstiņš, kurš daudzās pēc kara tapušajās bijušo Ludzas apriņķa policistu krimināllietās ir dēvēts par apriņķa policijas priekšnieku. Tomēr ne 1941. gada jūlija vidū, ne augustā viņš vēl nebija šajā amatā, kaut gan ar K. Riekstiņa aktīvu līdzdalību Ludzā tika izveidots ebreju geto un ar viņa vārdu ir saistīta arī ebreju slepkavošanas akciju organizēšana Ludzā un Kārsavā 1941. gada augustā, jo vairāki tiesātie bijušie policisti apgalvoja, ka pavēles vienmēr tika saņemtas no K. Riekstiņa.[xxvi] Tāpat viņš bija klāt gan Ludzas, gan Kārsavas ebreju masu iznīcināšanā, tāpēc bijušie policisti tieši K. Riekstiņu uzskatīja par savu augstāko priekšnieku.

Pašaizsardzības spēku reorganizācijas laikā, līdz 1941. gada jūlija beigām, pēc Latvijas brīvvalsts laika parauga Ludzas apriņķī bija izveidota policijas četru iecirkņu struktūra ar policijas “A” un “B” grupām, kā arī ar palīgpolicijas “C” grupu (ārštata kārtībnieki, līdzīgi aizsargiem pirmskara Latvijā).[xxvii] Tomēr pagastos un arī pilsētās vēl 1941. gada augustā palīgpolicijas “C” grupas joprojām turpināja saukt par pašaizsardzības vienībām.[xxviii]

Kārlis Riekstiņš Ludzas apriņķa pašaizsardzības spēku reorganizācijas un latviešu palīgpolicijas veidošanas laikā kļuva par Ludzas apriņķa policijas 1. iecirkņa priekšnieku un vācu iestāžu noteiktās kompetences ietvaros pārņēma iniciatīvu “ebreju jautājuma” risināšanā, savu tiešo priekšnieku kapteini Saulīti “atstājot ēnā”, jo viņa vārds saistībā gan ar Ludzas geto ierīkošanu, gan ar ebreju iznīcināšanu Ludzā un Kārsavā vēstures avotos (dokumentos) neparādās.

1941. gada jūlija pirmajās dienās Ludzas apriņķī, tāpat kā visā Latvijā, pirmās represijas tika vērstas pret bijušajiem padomju aktīvistiem. Ludzas apriņķa teritorijā arestētie padomju aktīvisti, starp kuriem bija arī ebreji,[xxix] vairumā gadījumu tika pārvesti uz Ludzas cietumu.[xxx]

Atsaucoties uz dokumentiem, nerodas skaidrs priekšstats par to, kas īsti 1941. gada jūlija sākumā notika Kārsavā, taču esošās liecības ļauj spriest par dažiem atsevišķiem notikumiem.

Pirms vācu karaspēka ienākšanas Kārsavā, uz austrumiem izdevās evakuēties apmēram 200 Kārsavas ebrejiem, taču šeit, tāpat kā Ludzā, “iestrēga” daži desmiti bēgļu. Nav precīzi zināms (ar dokumentiem pamatots), kas ar viņiem notika, taču, zinot, kas ar līdzīga likteņa nolemtajiem notika Ludzā, puslīdz droši var pieņemt, ka jūlija pirmajā pusē šie cilvēki tika noslepkavoti.

Nav informācijas par šo norišu datumiem un par pavēļu devējiem, bet ir zināmas vairākas vietas, kur Kārsavā tika nošauti pirmie ebreji, kas, iespējams, nebija vietējie, bet gan ebreju bēgļi, kas bija “iestrēguši” pilsētā. Viena no šīm vietām bija netālu no Kārsavas dzelzceļa stacijas pie dzelzceļa uzbēruma, kur grupa vietējo pašaizsardzībnieku, visticamāk, pēc vācu varas rīkojuma kādā naktī nošāva 12 ebrejus, kurus pēc tam turpat arī apraka.[xxxi]

Savukārt otra vieta bija Kārsavas tuvumā – Naudaskalnā (par šo vietu turpmāk), kur jūlija vidū kādā naktī pēc Kārsavas vācu militārā komandanta pavēles reizē ar vairākiem apcietinātajiem padomju aktīvistiem un vienu sagūstītu Sarkanās armijas virsnieku tika nošauti vēl apmēram 30 ebreji.[xxxii] Starp šajā reizē nošautajiem bija arī padomju varai simpatizējušie vietējie Kārsavas komunisti, ebreji Jankelsons un Kurickis.[xxxiii]

Vienlaicīgi ar ebreju reģistrēšanu un ebreju bēgļu noslepkavošanu Kārsavā sākās visai brutāla ebreju aplaupīšana,[xxxiv] kas bija raksturīga iezīme holokausta pirmajām norisēm visā Latvijā. Šo akciju mērķis bija radīt tā sauktos “ebreju pogromus”, un dokumenti par norisēm citur Latvijā liecina, ka vietējos uz šādām akcijām mudināja un iedvesmoja vācu varas pārstāvji.

Vietējie Kārsavas pašaizsardzībnieki bieži ieradās ebreju dzīvesvietās un pieprasīja atdot vērtslietas.[xxxv] Cilvēciskas cieņas izrādīta pretošanās dažiem maksāja dzīvību. Tā, piemēram, 5. jūlijā savā darbnīcā tika nošauts pulksteņmeistars Samuils Bļahmans. Kāds cits ebrejs uz ielas tika nošauts tāpēc, ka negribēja atdot zelta laulības gredzenu. Savas mājas pagalmā tika nošauta arī Volfu ģimene – vīrs, sieva un pieci bērni –,[xxxvi] bet kādā liecībā bez sīkākiem paskaidrojumiem ir minēta vairāku Kārsavas ebreju meiteņu izvarošana.[xxxvii]

Situācija Kārsavā mainījās 1941. gada jūlija otrajā pusē, kad visā Latvijā beidzās tā sauktais “pogromu” posms un vācu okupācijas vara sāka plānot organizētu ebreju iznīcināšanu. Vācu drošības iestādes vainoja vietējo pašaizsardzības vienību Kārsavas ebreju īpašumu izlaupīšanā[xxxviii] (par to turpmāk). To apstiprina arī vēsturnieks Andrievs Ezergailis, savā pētījumā par holokaustu Latvijā, citējot vērmahta 868. drošības bataljona 1941. gada 1. augustā veiktu ierakstu dienasgrāmatā: “1. augustā Rēzeknē ieradās Kārsavas latviešu pašaizsardzības vienība, kuras dalībnieki, ieskaitot komandieri, tika arestēti par ebreju mantu piesavināšanos. Pēc izmeklēšanas vainīgie tika izslēgti no pašaizsardzības un Kārsavā tika nozīmēts jauns pašaizsardzības vadītājs, kas pēc konsultācijām ar apriņķa pašaizsardzības vadību izveidoja jaunu pašaizsardzības vienību.”[xxxix]

Par šo faktu konkrētāku informāciju iegūt traucē avotu trūkums. Tāpēc nav īsti skaidrs, kā notika pašaizsardzības vienības pārformēšana Kārsavā, taču no dažu bijušo Kārsavas pašaizsardzībnieku, vēlāko policistu, krimināllietām var spriest, ka 1941. gada augustā Kārsavas pilsētā aktīvi sāka darboties Kārsavas pagasta pašaizsardzības grupa Antona Dudara vadībā. To apstiprina arī kāda liecība, kurā teikts, ka soda akcijas (krievu val. – карательные акции) Kārsavā vadīja Alberts Puķe-Puķītis un A. Dudars. Turpat teikts, ka A. Puķes-Puķīša vadītā vienība akcijas veica naktī, bet A. Dudara – dienā.[xl] Kā redzējām iepriekš, pirmās ebreju slepkavības šajā Ludzas apriņķa mazpilsētā 1941. gada jūlijā tiešām notika naktī, bet Kārsavas ebreju masu iznīcināšanas akcija, kuras vadīšanā bija iesaistīts A. Dudars un par ko runa būs turpmāk, notika dienā.

Kārsavas ebreju geto

Plānojot ebreju organizētu iznīcināšanu, vispirms šie cilvēki bija jāsapulcina vienkopus. 1941. gada 20. jūlijā Kārsavā starp Telegrāfa, Maija, Avotu un Sporta ielu tika izveidots apsargāts ebreju geto. LNA LVA glabājas liecības par to, kā notika Kārsavas ebreju pārvietošana uz šo kvartālu.

1941. gada 20. jūlijā Kārsavas latviešu komandants A. Puķe-Puķītis pavēlēja ebrejus izdzīt no dzīvokļiem un mājām un pārvietot viņus uz minēto geto kvartālu, ko viņam pakļautie pašaizsardzībnieki paveica ar īpašu brutalitāti – daudzus piekāva, vairākus nošāva. Tā, piemēram, plkst. 22⁰⁰ Kārsavas ebreja Joela dzīvoklī ielauzās iereibuši un bruņoti vietējie pašaizsardzībnieki un ģimeni – pašu saimnieku, viņa sievu un māti, kā arī divus dēlus un meitu – it kā par nepakļaušanos izdzina uz ielas, apmēram 500 metru attālumā no mājas nošāva un vēlāk turpat arī apraka.[xli]

Ebreju pārvietošanai uz geto sekoja viņu īpašumu un mantas izlaupīšana, kas turpinājās arī nākamajās dienās pēc 20. jūlija. To nekontrolēti darīja ne tikai dienestā esošie pašaizsardzībnieki, bet arī daudzi citi kārsavieši,[xlii] un tam, kā minēts iepriekš, uzmanību pievērsa vācu varas iestādes, kas reorganizēja Kārsavas pašaizsardzības vienību.

Nav precīzi zināms un dokumentāli pamatots, cik ebreju pārvietoja uz Kārsavas geto, bet to var lēst robežās ap 400–500 cilvēku. Tāpat uz geto, iespējams, tika pārvietoti arī daži desmiti Kārsavas tuvumā esošo Mērdzenes un Nautrēnu pagastu ebreju.

Kārsavas pilsētas valde organizēja ebreju izvietošanu geto.[xliii] Citu tautību cilvēkus, kas līdz tam dzīvoja šajā kvartālā, pārvietoja uz brīvajiem mājokļiem, nereti uz ebreju atstātajiem dzīvokļiem pilsētā (kādam pat paziņoja, ka viņš tiek pārcelts tikai uz laiku, jo ebrejus tāpat vistuvākajā laikā nošaus), bet ebrejus izvietoja geto teritorijā esošajās ēkās pa 18–20 cilvēkiem vienā istabā.[xliv] Ebrejiem tika noteiktas pazeminātas pārtikas produktu normas, bet darbaspējīgos vīriešus un sievietes katru dienu izmantoja dažādos darbos.[xlv] Ebreju sievietes, piemēram, mazgāja vērmahta automašīnas u.c. tehniku, bet daži vīrieši tika norīkoti tīrīt pilsētas atejas, vākt atkritumus, kā arī katru dienu uzkopt komandantūras telpas.[xlvi] Ebreju strādnieku grupas uz darbu pavadīja pašaizsardzībnieki, kas, spriežot pēc liecībām, mazākās nepakļaušanās vai nepaklausības gadījumā pielietoja fizisku ietekmēšanu. Ebrejs Rebruhs Nahmans, piemēram, bija atteicies veikt kādu cilvēka cieņu pazemojošu darbu, par ko viņu zvēriski piekāva.[xlvii]

Dažādu darbu veikšanai Kārsavā ebreji tika izmantoti arī pirms pārvietošanas uz geto. Piemēram, jau pirmajās vācu okupācijas dienās jūlija sākumā apmēram 50 ebreji tika atvesti uz kādu ēku, lai to sakārtotu vācu okupācijas iestāžu un armijas komandieru vajadzībām.

Ārpus geto pēc Kārsavā dzīvojošā vācieša Alfrēda Bankoviča lūguma ar pašaizsardzības spēku komandiera A. Puķes-Puķīša atļauju (kurš teicis, lai sieva tad pamet pilsētu) palika Bankoviča sieva ebrejiete Rahile Ēdelmane-Bankoviča, kuru nenogalināja arī ebreju masu iznīcināšanas akcijā.

Ebreju slepkavību sagatavošana, organizēšana un norise

1941. gada augusta sākumā Ludzas apriņķī (Ludzā, Kārsavā, Zilupē u.c. vietās) gandrīz vienlaikus sākās organizēts ebreju masveida iznīcināšanas process.

1941. gada 5. augustā Ludzā notika apriņķa pagastu vecāko sapulce, kurā piedalījās Ludzas vācu militārais komandants kapteinis Vesterhauzens (Westerhausen), apriņķa priekšnieks kapteinis Saulītis un vairākas citas vācu un latviešu amatpersonas. Laikrakstā “Ludzas Vēstnesis” minēts, ka šajā sanāksmē doti norādījumi pašaizsardzības vienību (tā rakstīts laikrakstā, kaut arī šajā laikā pašaizsardzība jau bija reorganizēta) darbībai palīgpolicijas uzdevumu veikšanā. Iespējams, ka šajā reizē ticis runāts arī par ebreju jautājuma “galīgu atrisinājumu” (t.s. Endlösung), jo laikraksta “Ludzas Vēstnesis” redaktors, bijušais Ludzas latviešu pašaizsardzības spēku vadītājs Pēteris Grīnvalds iepazīstināja klātesošos ar galvenajām nacionālsociālisma idejām.[xlviii]

Apriņķa centrā Ludzā ebreju masu slepkavošana notika 17.[xlix] vai 18.[l] augustā. Tās laikā Poguļankas mežā Cirmas ezera krastā Zvirgzdenes pagastā apmēram septiņus kilometrus no Ludzas tika noslepkavoti ap 600–800 ebreju. Pēc šīs akcijas Ludzas geto palika vēl apmēram 200 cilvēku – speciālisti (ārsti, kurpnieki, šuvēji, mehāniķi, pulksteņmeistari, juvelieri), kurus noslepkavoja vēlāk, bet pēdējos 26 Ludzas ebrejus – speciālistus – nošāva 1942. gada 2. aprīlī Garbaru silā Ludzas tuvumā.

Vienlaicīgi ar Ludzas ebreju masu slepkavošanas akcijas organizēšanu tika plānota arī Kārsavas ebreju iznīcināšana. 1941. gada augusta vidū – 16. vai 17. augustā – Kārsavas policijas iecirkņa priekšnieks, bijušais pilsētas un pagasta pašaizsardzības vienības komandieris Antons Dudars saņēma pavēli no Ludzas apriņķa policijas pārvaldes izraudzīties vietu Kārsavas ebreju iznīcināšanai. Par šādu vietu kļuva Naudaskalns, veca kapsēta apmēram četrus kilometrus no Kārsavas Tilžas virzienā, 300 metrus pa labi no ceļa. Tur vairāki Kārsavas pagasta “C” grupas palīgpolicisti pēc A. Dudara rīkojuma izraka bedri: apmēram 25–30 metrus garu, 4–5 metrus platu un 2 metrus dziļu.[li] 18. augustā A. Dudars K. Riekstiņam uz Ludzu ziņoja, ka pavēle ir izpildīta.

19.–20. augusta naktī no Ludzas apriņķa policijas pārvaldes tika saņemta nākamā pavēle: līdz rītam arestēt Kārsavas ebrejus, nogādāt tos apsargātā iznīcināšanas vietā un nodot tos no Ludzas atbraukušajai vienībai. Lai to paveiktu, operatīvi īsā laikā tika mobilizēti Kārsavas un tuvējo pagastu policisti un “C” grupas palīgpolicisti, pat Kārsavas policijas orķestra muzikanti, jo trūka cilvēku.[lii] Akcijā piedalījās apmēram 100 policistu, kurus pirms tam A. Dudars instruēja, kā darboties ebreju geto, konvojā un apsardzē.[liii] Apmēram puse no akcijā iesaistītajiem piedalījās ebreju arestēšanā un konvojēšanā, bet otra puse – šaušanas vietas apsardzē.[liv] Katram policistam bija šautene un piecas patronas.[lv]

20. augusta agrā rītā, ap plkst. 4⁰⁰, no Ludzas uz Kārsavu ar kravas automašīnu atbrauca K. Riekstiņš, kopā ar viņu arī kāds vācu SD virsnieks kapteiņa pakāpē[lvi] un apmēram 10 SD vienības slepkavu ar četriem ložmetējiem (diviem rokas un diviem balsta ložmetējiem).[lvii] Skatot daudzās liecības, gandrīz visās ir minēts, ka šī slepkavu vienība bijusi vietējiem nepazīstama (t.i., nav bijusi apriņķa policistu vienība), un tikai vienā liecībā ir minēts, ka ebreju šāvēju vienība ir bijusi no Viktora Arāja komandas (tā sauktā “latviešu SD vienība”).[lviii] Gandrīz droši var apgalvot, ka tā bija tā pati slepkavu vienība, kas dažas dienas pirms tam pastrādāja noziegumu Poguļankā Zvirgzdenes pagastā, kur tika noslepkavoti Ludzas ebreji.

Sākoties akcijai, Kārsavas geto teritoriju aplenca apmēram 30–40 policistu, ebreji tika izdzīti uz ielas un dažu stundu laikā sadzīti policijas ēkas pagalmā, kur tiem paziņoja, ka viņus pārvietos uz Viļaku, kas bija pa ceļam uz Naudaskalnu.[lix] Ebrejus sadalīja vairākās grupās pa 40–60 cilvēkiem katrā un konvoja pavadībā izveda no pilsētas.[lx]Vecos, slimos, nespējīgos un sievietes ar mazgadīgiem bērniem veda vairākos zirgu pajūgos. Šim darbam bija mobilizēti daži vietējie zemnieki (šķūtnieki), kas šajā dienā agri no rīta bija atbraukuši no laukiem uz pilsētas tirgu.[lxi] Naudaskalna tuvumā ebrejus izsēdināja no pajūgiem un kopā ar citiem dzina kājām meža virzienā, kur tos sadalīja grupās pa 15–20 cilvēkiem, pavēlēja izģērbties un nostāties pie bedres, kur bija novietoti ložmetēji, ar kuriem nošāva upurus. Vispirms nošāva vīriešus, tad sievietes un bērnus. Ievainotos brīvprātīgi apšāva vairāki vietējie policisti, bet masu kapu aizraka Sarkanās armijas karagūstekņi, kas arī bija atvesti uz Naudaskalnu. Palikušos apģērbus un mantas savāca un aizveda uz mantu noliktavu Kārsavā, bet slepkavību vietā palika aizrakta bedre, asinis un arī ebreju lūgšanu grāmatu atsevišķas lapas.[lxii]

Naudaskalnā, ieskaitot iepriekš šeit noslepkavotos ebreju bēgļus, tika noslepkavoti apmēram 400–500 ebreju no Kārsavas un tuvākās apkārtnes pagastiem.

Ebreju glābšana

Pēc masu slepkavības Kārsavā palika vien četri ebreji – friziere Minkina, zobārsts Rotbards, mehāniķis Zaidins un viņa sieva, no kuriem vēlāk izglābās tikai Soņa Minkina, bet pārējo liktenis nav zināms.[lxiii]

Kārsavas geto likvidēšanas laikā no vajātājiem izdevās izbēgt vietējam ebreju uzņēmējam Ļevam Udemam, bet pirms tam no geto pie vietējā Kārsavas vācieša Alfrēda Bankoviča tika atvesta viņa sievasmāsas Šeinas Zilberes meita Judīte Zilbere. Tādā veidā A. Bankovičs kopā ar Helēnu Spiridoviču, Antonu un Helēnu Barkāniem, Modestu un Malvīni Baltoviem, līdzdarbojoties arī policijas šoferim Eduardam Stabiņam, Kārsavā un tās tuvumā dažādās slēptuvēs un dažādos apstākļos slēpa un izglāba savu sievu Rahili Ēdelmani-Bankoviču, dēlu Leonīdu Bankoviču (dzim. 1942. g.), kā arī S. Minkinu, Ļ. Udemu un J. Zilberi.[lxiv]

Pēc kara padomju drošības iestādes arestēja A. Bankoviču, turot viņu aizdomās par sadarbību ar vācu okupantiem. Ebreju glābējs nokļuva Revtovas nometnē pie Maskavas, bet pēc tam viņu atbrīvoja.

1983. gadā par ebreju glābšanu Otrā pasaules kara gados A. Bankovičam tika piešķirts “Taisnīgais starp tautām” nosaukums.[lxv] Šādu pašu goda nosaukumu ir saņēmuši arī Kārsavas ebreju glābēji Antons un Helēna Barkāni,[lxvi] Helēna Spiridoviča, Modests un Malvīne Baltovi un Elena Mamantova.

Ebreju atstāto īpašumu un mantības liktenis 

Jēdziens “ebreju atstātā mantība” bija nacistu ieviests un tā nozīme bija legālas darbības piešķiršana šīs mantības pārņemšanai.[lxvii] Raksturīga iezīme, rakstot par ebreju īpašumu, vērtslietu un citas mantības likteni holokausta laikā, bija izlaupīšana, kas Kārsavā notika 1941. gada jūlijā. Kā tika minēts iepriekš, tā šeit bija tik vērienīga, ka vācu iestādes izformēja vietējo pašaizsardzības vienību un vairāki tās dalībnieki tika arestēti un kādu laiku pat atradās ieslodzījumā, pēc kā tika atskaitīti no dienesta palīgpolicijā. Šis fakts pēc kara tiesātajiem, kas bija iesaistīti šajos notikumos, kalpoja pat par nevainības alibi izvirzītajās apsūdzībās par pastrādātajiem noziegumiem.[lxviii]

Vācu okupācijas varas iestāžu instrukcijas par rīcību ar ebreju īpašumiem, vērtslietām un cita veida mantību tika izdotas tikai tad, kad pirmais laupīšanas vilnis Latvijā bija jau noticis.

1941. gada jūlija beigās pēc vācu varas iestāžu norādījuma Ludzas apriņķa pārvalde izdeva rīkojumu, ka visa veida ebreju atstātās mantības reģistrēšana (uzskaite) un nodošana mantu noliktavās ir apriņķa pilsētu un pagastu pašvaldību uzdevums.[lxix] Atbilstoši šim rīkojumam Kārsavā augusta sākumā tika izveidota ebreju mantu noliktava, kur pamazām tika savesta visa vēl neizlaupītā pilsētas ebreju mantība (vērtslietas, apģērbs, apavi, mēbeles, trauki u.c. sadzīves priekšmeti), kas pirms tam bija aprakstīta un uzskaitīta. Pārņemtās vērtslietas (zelta un sudraba nauda, rotaslietas u.c. veida izstrādājumi) tika aizsūtītas uz Ludzu, bet pārējā mantība tika izpārdota izsolēs un iegūtā nauda ieskaitīta īpašā fondā.[lxx] Ebreju mēbelētajos dzīvokļos ievācās vācu militārpersonas un vietējās policijas amatpersonas.[lxxi] Kārsavas policijas iecirkņa priekšnieks Antons Dudars, piemēram, ievācās pilsētas ebreju ārsta ģimenes dzīvoklī.

Pēc ebreju noslepkavošanas Naudaskalnā uz Kārsavas mantu noliktavu no slepkavošanas vietas tika atvests arī tur palikušais apģērbs un apavi, ko vēlāk nodeva Sarkanās armijas karagūstekņiem.

Līdzīgi kā citur Latvijā, arī Kārsavā tika reģistrēti visi ebreju nekustamie īpašumi, taču dokumentus par to pārņemšanu šī pētījuma autoram nav izdevies atrast. Tāpat dokumentu trūkuma dēļ ir grūti spriest par pārņemtās ebreju mantības un īpašumu kopējo vērtību.

Bojāgājušo piemiņa

Pirms Sarkanās armijas ienākšanas, 1944. gada maijā, Naudaskalnā notika paveiktā nozieguma “pēdu slēpšana”. Īpašas vācu vienības (Sonderkommando-1005) uzraudzībā notika noslepkavoto upuru kapavietas atrakšana. Atraktos līķus kopā ar šī darba veicējiem (racējiem), kas bija no Ludzas cietuma atvestie ieslodzītie un kurus pēc padarītā darba nošāva, sadedzināja.[lxxii]

Pēc kara, 1957. gadā, šajā slepkavību vietā tika uzstādīts piemineklis ar uzrakstu krievu valodā un ivritā: “Mūžīga piemiņa Kārsavas ebrejiem – nevainīgiem upuriem, hitleriešu fašistu zvērīgi nogalinātiem un sadedzinātiem”. 

1970. gadā Kārsavas izpildkomiteja pieminekli daļēji nojauca, bet mūsdienās, pateicoties ārpus Latvijas dzīvojošo Kārsavas ebreju pēctečiem, piemineklis ir atjaunots sākotnējā izskatā. 

Piebildes noslēgumam 

Ebreju rakstnieks un publicists Leonīds Kovaļs 2003. gadā izdotajā grāmatā par Latvijas ebreju glābējiem ir aprakstījis kādu 1947. gada notikumu, kad Kārsavas ebreju glābēja Antona Barkāna mājā ielauzās vietējie mežabrāļi jeb nacionālie partizāni, lai nogalinātu saimnieku. Paša saimnieka nav bijis mājās, bet iebrucēji nošāva visus mājlopus un izdemolēja māju.[lxxiii] Kāpēc? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav. Varbūt to zina vietējie kārsavieši un tas fiksēts viņu atmiņās?

Holokausta vēstures avotu pētniecība par notikušo Ludzas apriņķī ir izraisījusi dažas autora pārdomas atsevišķu personu atbildības un līdzatbildības sakarā. Tās ir radījušas vairāku bijušo Kārsavas policistu krimināllietu saturs un Latvijas Republikas tiesībsargājošo iestāžu veiktā šo krimināllietu caurskatīšana personu reabilitācijai vai tās noraidīšanai. Ar zināmām nekonsekvencēm šajā jomā ir nācies saskarties arī citos pētījumos par holokausta norisēm citur Latvijā, taču šoreiz šī nekonsekvence ir īpaši uzskatāma. Proti, bijušajam Kārsavas policistam Meikulim Kaupužam[lxxiv] (vēl arī dažiem citiem bijušajiem Ludzas policistiem[lxxv]) ir līdzīga apsūdzība kā Kārsavas un Ludzas policistu grupai,[lxxvi] proti, viņi ir apsūdzēti par piedalīšanos ebreju konvojēšanā uz slepkavošanas vietu un tās apsardze, taču M. Kaupužs, atšķirībā no pārējiem Kārsavas un Ludzas policistiem nav reabilitēts. Bez tam M. Kaupuža uzraudzības lietā,[lxxvii] tāpat kā pārējo Kārsavas un Ludzas policistu uzraudzības lietās, ir pat konstatēts, ka viņš nav tieši piedalījies ebreju šaušanā, t.i., nav pastrādājis kara noziegumu pret civiliedzīvotājiem. Tad kāpēc šāda nekonsekvence?

Par autoru

Aigars Urtāns (1970) - vēstures maģistrs. Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs. Zinātnisko monogrāfiju “Nodokļu un nodevu vēsture Latvijā” (2003), “Nodokļi, nodevas un muita Latvijā” (2008) un “Spirta jūra. Kontrabanda Baltijas jūrā starp diviem kariem” (2012) autors un līdzautors. Pētījumu par holokaustu Latvijā 6 apriņķos un 14 pilsētās un romu (čigānu) genocīdu Latvijā nacistu okupācijas laikā autors. Pētnieciskās intereses: nodokļu, muitas un kontrabandas vēsture Latvijā, Bauskas novada vēsture. E-pasts: aigarsurt@inbox.lv

Pētījums publicēts rakstu krājumā Kārsavas stāsti, 2018, izdevējs Creative Museum. Pasūtītājs Kārsavas novada dome. Atbalsta Kārsvavas novada dome un Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Didzis Grodzs